Esmu ieradies, lai jums sniegtu
ieteicamo dienas devu
dzejas.
Tas, kā grasos to paveikt,
ir parādot
piecu savu dzejoļu
animācijas.
Ļaujiet man vispirms īsi pastāstīt, kā tās radās.
Tāpēc, ka šo divu mediju apvienošana
ir savā ziņā nedabiska vai nevajadzīga rīcība.
Taču, kad biju Savienoto Valstu dzejnieks-laureāts.
Man patīk to minēt.
(Smiekli)
Tas ir lielisks veids, kā iesākt teikumus.
Kad es biju viņš vecajos labajos laikos,
mani uzmeklēja reklāmas aģentūras „J. Walter Thompson” pārstāvji,
kurus it kā bija nolīdzis
televīzijas kanāls „Sundance Channel”.
Doma bija ierunāt dažus no maniem dzejoļiem, un
tad viņi atrastu māksliniekus,
kas tos animētu.
Sākumā es negribēju piekrist,
jo vienmēr esmu uzskatījis,
ka dzeja ir pašpietiekama.
Mēģinājumi manus dzejoļus izmantot mūzikā
vienmēr ir bijuši
nesekmīgi.
Un, ja dzejolis uzrakstīts tā, ka to patīkami klausīties,
tas jau ir sava veida
mutisks skaņdarbs.
Ir skaidrs, ka, lasot dzejoli,
kurā pieminēta govs,
acu priekšā nav nepieciešama
govs ilustrācija.
Es domāju, jāļauj lasītājam vismaz mazliet piepūlēties.
Tomēr es pieņēmu piedāvājumu, jo tā man šķita interesanta iespēja,
turklāt kopš bērnības esmu multeņu
fanātiķis.
Domāju, ka vairāk par
Emīliju Dikinsoni vai Kolridžu, vai Vērdsvertu
manu iztēli ietekmējuši
brāļi Vorneri, „Merrie Melodies”
un „Looney Tunes” multenes.
Blīkšķu Bannijs ir mana mūza.
Šādi dzeja varētu nokļūt jebkurā televīzijā.
Es lielā mērā atbalstu dzeju sabiedriskās vietās:
dzeju autobusos, dzeju metro,
uz lielām reklāmas izkārtnēm, uz brokastu pārslu kastēm.
Kad es biju dzejnieks-laureāts, nu re, atkal jau..
Neko nevaru padarīt, tā gan..
(Smiekli)
Lidsabiedrībā Delta es izveidoju dzejas kanālu,
kas noturējās pāris gadu.
Tādējādi lidojuma laikā jūs varējāt baudīt labu dzeju.
Man ir sajūta,
ka ir labi izņemt dzeju no plauktiem
un vairāk iesaistīt sabiedrības dzīvē.
Iesākt tikšanos ar dzejoli. Tā ir doma, kuras īstenošanu jūs varētu apdomāt.
Dzejolim atrodoties uz reklāmas izkārtnes vai skanot pa radio,
vai arī esot uzdrukātam uz brokastu pārslu kastes vai citur,
jūs sastopieties ar to tik pēkšņi,
ka nepietiek laika,
lai liktu lietā vidusskolā izveidotos
aizsargvairogus pret dzeju.
Varbūt sāksim ar pirmo.
Tas ir īss dzejolis ar nosaukumu „Budapešta”,
tajā es atklāju,
vai arī izliekos, ka atklāju,
radošā procesa noslēpumus.
(Video) Stāstījums: „Budapešta.”
Mana pildspalva bakstās pa lapu
kā agrāk neredzēta dzīvnieka snuķis,
tas līdzinās cilvēka rokai
vaļīga, zaļa džempera
piedurknē.
Es vēroju šo dzīvnieku neatlaidīgi ošņājam lapu,
aizrāvušos kā jebkurš barības meklētājs,
kam prātā vien
kāpuri un kukaiņi,
kas tam dos iespēju izdzīvot vēl vienu dienu.
Vienīgais, ko tas vēlas, ir būt šeit arī rīt
tērpts, iespējams,
rūtaina krekla piedurknē
ar degunu piespiestu lapai,
pienākuma pēc rakstot vēl pāris rindiņu,
tikmēr man raugoties ārā pa logu
un iztēlojamies tur esam Budapeštu,
vai arī kādu citu pilsētu,
kurā nekad neesmu bijis.
BK: Tas liek tam šķist mazliet vieglākam.
(Aplausi)
Man rakstīt nav nemaz tik viegli.
Tomēr man tīk izlikties, ka tas nākas viegli.
Reiz pēc lekcijas, ievadlekcijas, pie manis pienāca viens no studentiem
un teica: „Ziniet, dzeja ir grūtāka nekā rakstīšana”,
kas man vienlaikus šķita nepareizi, bet dziļdomīgi.
(Smiekli)
Man tīk vismaz izlikties, ka dzejas rindas vienkārši plūst ārā no manis.
Vienam no maniem draugiem ir kāds sauklis; viņš arī ir dzejnieks.
Viņš saka: „Ja sākumā tev neveicas,
tad noslēp visus pierādījumus, ka esi vispār mēģinājis.”
(Smiekli)
Arī nākamais dzejolis ir samērā īss.
Dzejā viena doma pateikta dažādos veidos.
Manuprāt, šī dzejoļa galvenā doma ir, ka
„dzīvē iet kā pa kalniem un lejām.”
Kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi
kalpo leļļu māju mēbeles.
(Video) Stāstījums: „Daždien.”
Daždien
es cilvēkus salieku viņu vietās pie galda,
saliecu to kājas ceļos,
ja vien tas ir iespējams,
un ievietoju mazos koka krēsliņos.
Visu vakaru viņi raugās viens otram pretī,
vīrietis brūnajā uzvalkā,
sieviete zilajā kleitā,
viņi ir pilnīgi nekustīgi, uzvedas nevainojami.
Taču citās dienās es esmu tas,
kuru apņem ap krūškurvi un paceļ uz augšu,
tad pārvieto lejup un ievieto leļļu mājas ēdamistabā
līdzās citiem, kas sēž pie garā galda.
Ļoti smieklīgi.
Taču kā tev patiktu
nekad iepriekš nezināt,
vai dienu pavadīsi
kā visu varošs dievs pārvietojoties ar platiem soļiem
un pleciem mākoņos,
vai arī sēžot
tapešu ielenkumā
un skatoties vienā punktā taisni uz priekšu
ar savu mazo plastmasas galviņu?
(Aplausi)
BK: Tas mazliet atgādina šausmu filmu.
Nākamo dzejoli sauc aizmāršība,
un tas tiešām ir tāds kā dzejisks sacerējums
par garīgu noviržu tēmu.
Dzejolis sākas
ar vienu no atmiņas traucējumu veidiem,
ko daži sauc par
literāro amnēziju,
citiem vārdiem sakot, izlasītā aizmiršanu.
(Video) Stāstījums: „Aizmāršība.”
Rakstnieka vārds ir pirmais, kas pagaist,
tam paklausīgi seko
nosaukums, sižets,
sirdi plosošais nobeigums,
viss romāns,
kas pēkšņi kļūst par vienu no tiem, kuri nekad nav lasīti,
par kuriem nekad neesi pat dzirdējis.
Tas ir it kā cita pēc citas
noglabātās atmiņas
būtu izlēmušas doties uz smadzeņu dienvidu puslodē esošu
mazu zvejnieku ciematiņu,
kurā nav neviena tālruņa.
Sen
tu uz atvadām skūpstīji deviņu mūzu vārdus
un noskatījies kvadrātvienādojumu
kravājam savu somu.
Un pat tagad,
tev atminoties planētu secību,
kaut kas cits aizplūst garām,
varbūt nacionālā puķe,
vai arī tēvoča adrese,
Paragvajas galvaspilsēta.
Lai arī kas tas būtu,
ko tu centies atminēties,
tas nav atrodams uz mēles gala,
pat neslapstās
kādā no tavas liesas
tumšajiem kaktiem.
Tas ir aizpeldējis
lejup pa tumšu un mītisku upi,
kuras nosaukums sākas ar L,
cik nu tu spēj atcerēties,
tu esi ceļā uz pilnīgu aizmirstību,
kur pievienosies tiem,
kuri neatceras vairs pat to, kā peldēt
un braukt ar divriteni.
Nav brīnums, ka mosties nakts vidū,
lai grāmatā par karu uzmeklētu datumu,
kurā notikusi slavena kauja.
Nav brīnums, ka mēness, ko redzi par logu,
liekas izniris no dzejoļa par mīlestību,
kuru agrāk zināji no galvas.
(Aplausi)
BK: Nākamo dzejoli sauc „Lauki”,
un tas ir balstīts uz
notikumiem koledžas laikā,
man bija klasesbiedrs, kas vēl joprojām ir mans draugs.
Viņš dzīvoja un dzīvo aizvien Vērmontas lauku apvidū,
kamēr es mitinājos Ņujorkas pilsētā.
Un mēs viens otru apciemojām.
Kad es devos uz laukiem,
viņš man mācīja, piemēram, kā medīt briežus,
kas būtībā nozīmēja apmaldīšanos ar ieroci rokā..
(Smiekli)
.. un kā ķert foreles, un tā tālāk.
Un tad viņš brauca uz Ņujorku
un es viņam mācīju to, ko pratu es,
kas galvenokārt bija smēķēšana un dzeršana.
(Smiekli)
Tādējādi mēs viens otram iemācījām dažādas zinības.
Dzejoļa, ko tūliņ dzirdēsit,
pamatā ir tas, kā viņš man cenšas pastāstīt mazliet
par uzvedības normām laukos
no lauku cilvēku skatu punkta,
ko man sākumā bija grūti pieņemt.
Dzejoli sauc „Lauki”
(Video) Stāstījums: „Lauki”.
Es domāju par tevi,
par to reizi, kad teici, lai nekad neatstāju
kastīti ar sērkociņiem, kas uzšķiļami pret jebkuru virsmu,
tāpat vien mētājamies kaut kur mājā,
jo peles varētu iekļūt kastītē
un izraisīt ugunsgrēku.
Taču tava sejas izteiksme bija pilnīgi parasta,
tev nolokot lejup vāciņu
apaļajai konservu bundžai,
kurā sērkociņi, kā teici, glabājas allaž.
Kurš tajā naktī spēja gulēt?
Kurš spēja no prāta izmest domu
par to vienu neko labu nesološo peli,
kas tipina pa aukstā ūdens cauruļvadu,
kas atrodas aiz puķainajām tapetēm,
kā tā satver vienu vienīgu koka sērkociņu
zobos, kas izskatās kā adatas?
Kurš spētu neredzēt to apejam ap stūri,
paberzējot sērkociņa zilo galviņu pret raupjo koka virsmu,
pēkšņo uzliesmojumu
un uz vienu spožu, mirdzošu mirkli — radījumu,
kas aizsteidzas pa priekšu laikam?
Nu uguns aizdedzinātāja,
nu lāpas nesēja
aizmirstā rituālā,
mazais brūnais priesteris
izgaismo kādu senu nakti.
Un kurš gan liesmojošās
nepiekāpības gaismā
nemanītu pārsteigumu
pārējo peļu mazajās sejās,
tās nu jau ir tavas lauku mājas
bijušie iedzīvotāji?
(Aplausi)
BK: Paldies.
(Aplausi)
Paldies. Un pēdējo dzejoli sauc „Mirušie”.
Es to uzrakstīju pēc drauga bērēm,
tomēr ne tik daudz par draugu, bet drīzāk par to, ko sacīja sēru ceremonijas vadītājs,
kā jau sēru ceremonijas vadītājam pienākas,
viņš teica, ka aizgājušais būtu ļoti priecīgs
noskatoties lejup un redzot mūs visus tur sapulcējušos.
Man tas likās kā slikts pēcnāves dzīves sākums —
redzēt pašam savas bēres un justies apmierinātam.
Tātad īsā dzejoļa nosaukums ir „Mirušie”.
(Video) Stāstījums: „Mirušie”.
Runā, ka mirušie vienmēr uz mums noskatās
no augšas.
Mums velkot kurpes vai smērējot sviestmaizi,
viņi noskatās lejup
caur debesu laivas stikla dibenu,
pašiem rāmi airējoties
cauri mūžībai.
Viņi vēro mūsu paurus
pārvietojamies lejā uz Zemes.
Mums apguļoties
laukā vai uz dīvāna,
iespējams, apreibuši
no siltās pēcpusdienas sanoņas,
viņi domā, ka raugāmies uz tiem,
tad viņi paceļ airus
un kļūst klusi
un gluži kā vecāki nogaida,
līdz mēs aizvērsim acis.
(Aplausi)
BK: Neesmu pārliecināts, vai arī citi dzejoļi tiks animēti.
Tas aizņēma daudz laika.
Veidot šādu savienību ir diezgan neierasti,
paiet ilgs laiks to abu salikšanai kopā.
Bet, no otras puses, lai ceļasomai pievienotu ritentiņus,
mums arī vajadzēja daudz laika.
(Smiekli)
Ritentiņi mums jau kādu laiku bija.
Un vilkšana ir sena un cienījama prasme.
(Smiekli)
Man vēl ir tieši tik daudz laika,
lai jums nolasītu vienu nesenāku dzejoli.
Ja tam ir kāda tēma,
tad tā ir pusaudzība.
Tas ir veltīts kādam konkrētam cilvēkam.
Tā nosaukums ir „Manai mīļākajai 17 gadus vecajai vidusskolniecei”.
„Vai saproti, ka, ja būtu sākusi būvēt Partenonu
dienā, kad piedzimi,
jau pēc gada to būtu pilnībā pabeigusi?
Protams, tu to nespētu izdarīt viena pati.
Tāpēc neņem to vērā;
tu esi gana laba tāda, kāda esi.
Tu tiec mīlēta par to vien, ka esi.
Bet vai tu zināji, ka tavā vecumā
Džūdija Gārlenda par filmu saņēma vidēji 150 000 dolāru,
Žanna d'Arka veda franču armiju pretī uzvarai
un Blēzs Paskāls bija sakārtojis savu istabu?
Nē, paga, es gribēju teikt — viņš bija izgudrojis kalkulatoru.
Protams, to visu vēl var paspēt izdarīt
vēlāk dzīvē,
kad iznāksi no savas istabas
un sāksi ziedēt,
vai vismaz savāksi visas savas zeķes.
Kaut kāda iemesla dēļ es turpinu atminēties,
ka lēdija Džeina Greja kļuva par Anglijas karalieni,
kad viņai vēl bija tikai 15 gadu.
Taču vēlāk viņai nocirta galvu, tāpēc neņem no viņas piemēru.
(Smiekli)
Pāris gadsimtus vēlāk,
kad viņš bija tavā vecumā,
Francis Šūberts mazgāja visus ģimenes netīros traukus,
taču tas jauneklim netraucēja
sarakstīt divas simfonijas, četras operas
un pabeigt divas mesas.
(Smiekli)
Bet, protams, tas bija Austrijā
romatisma ziedu laikos,
nevis šeit Klīvlendas piepilsētā.
(Smiekli)
Godīgi sakot, kuru interesē,
ka Ennija Ouklija 15 gadu vecumā bija lieliska šāvēja,
vai arī ka Marija Kalasa „Toskā” debitēja, kad viņai bija 17?
Mēs uzskatām, ka esi īpaša tikai tāpēc vien, ka esi tu pati,
spēlējoties ar ēdienu un skatoties tukšumā.
(Smiekli)
Starp citu,
es meloju par to, ka Šūberts mazgāja traukus,
taču tas nenozīmē, ka viņš nekad nepalīdzēja mājas uzkopšanā.
(Smiekli)
(Aplausi)
Paldies. Paldies.
(Aplausi)
Paldies.
(Aplausi)