Manā bērnībā katastrofa, no kuras
baidījāmies visvairāk, bija kodolkarš.

Tādēļ mums pagrabā bija šādas mucas

ar konservu bundžām un ūdeni.

Kodoluzbrukuma gadījumā

mums būtu jākāpj pagrabā, jānotupjas 
un jāiztiek ar šiem mucu krājumiem.

Mūsdienās vislielākie draudi pasaulei

vairs neizskatās šādi.

Tagad tie izskatās šādi.

Ja nākamajos gadu desmitos kaut kas 
nogalinās vairāk nekā 10 miljonus cilvēku,

tas visticamāk būs 
ārkārtīgi lipīgs vīruss,

nevis karš.

Nevis raķetes, bet gan mikrobi.

Viens no iemesliem ir tas,

ka milzum daudz naudas 
esam ieguldījuši kodolatturēšanā.

Bet sistēmā epidēmijas apturēšanai
patiesībā esam ieguldījuši ļoti maz.

Mēs neesam gatavi nākamajai epidēmijai.

Piemēram, Ebola.

Esmu pārliecināts, 
ka visi par to esat lasījuši avīzēs,

daudz smagu izaicinājumu.

Es tai uzmanīgi sekoju līdzi
ar gadījumu analīzes rīkiem,

ko izmantojām, lai sekotu 
bērnu triekas izskaušanai.

Šajā gadījumā nelaime nebija tajā, 
ka sistēma nedarbotos pietiekami labi,

nelaime bija tajā, 
ka sistēmas nebija vispār.

Patiesībā acīmredzami trūka
daudz svarīgu sastāvdaļu.

Mums nebija epidemiologu, 
kas būtu gatavi doties,

noskaidrot, kas tā par slimību
un cik tālu tā izplatījusies.

Klīnisko gadījumu ziņojumi bija uz papīra.

Internetā tos ievietoja ļoti novēloti,

un tie bija ārkārtīgi neprecīzi.

Mums nebija darbam gatavas
mediķu komandas.

Mums nebija metožu 
speciālistu sagatavošanai.

„Ārsti bez robežām” lieliski pastrādāja 
brīvprātīgo koordinēšanā.

Bet mēs šā vai tā bijām daudz par lēnu,

lai šajās valstīs nogādātu
tūkstošiem darbinieku.

Un lielai epidēmijai vajadzēs
simtiem tūkstošu šādu darbinieku.

Neviens nepārbaudīja 
ārstēšanas paņēmienus.

Neviens nepārbaudīja diagnostiku.

Neviens nepētīja, 
kādus rīkus vajadzētu izmantot.

Mēs, piemēram, būtu varējuši
ņemt izdzīvojušo asinis,

tās apstrādāt un plazmu ievadīt
saslimušajiem, lai viņus pasargātu.

Bet tas nekad netika mēģināts.

Trūka daudz kā.

Patiesībā neveiksmi cieta visa pasaule.

PVO saņem finansējumu epidēmiju 
uzraudzīšanai, bet ne iepriekšminētajam.

Kinofilmās viss notiek citādāk.

Palīgā atsteidzas 
grupa glītu epidemiologu.

Viņi ierodas un visus izglābj,
bet tā ir tikai un vienīgi Holivuda.

Ja nespēsim sagatavoties,
nākamā epidēmija

varētu būt daudz postošāka nekā Ebola.

Aplūkosim Ebolas attīstību šī gada laikā.

Nomira aptuveni 10 000 cilvēku,

un teju visi trijās Rietumāfrikas valstīs.

Tā neizplatījās tālāk trīs iemeslu dēļ.

Pirmais bija milzīgais
un pašaizliedzīgais mediķu darbs.

Viņi atrada saslimušos 
un novērsa infekcijas izplatīšanos.

Otrais iemesls bija vīrusa daba.

Ebola neizplatās pa gaisu.

Kad saslimušais var aplipināt citus,

lielākā daļa cilvēku jau ir tik slimi,
ka nespēj piecelties no gultas.

Treškārt, slimība neiekļuva 
daudzu pilsētu teritorijās.

Un ar to mums vienkārši paveicās.

Ja tā būtu iekļuvusi vairāk pilsētās,

gadījumu skaits būtu bijis daudz lielāks.

Nākamreiz mums var tik ļoti nepaveikties.

Var gadīties tāds vīruss, ar kuru 
infekciozie jūtas pietiekami veseli,

lai iekāptu lidmašīnā vai dotos uz tirgu.

Vīrusa avots var būt dabīga epidēmija
kā Ebolas gadījumā

vai bioterorisms.

Ir lietas, kas visu 
tūkstoškārt pasliktinātu.

Aplūkosim modeli 
vīrusam, kas izplatās pa gaisu,

piemēram, spāņu gripai 1918. gadā.

Lūk, kas notiktu.

Tas ļoti, ļoti ātri izplatītos pasaulē.

Kā redzat, šādā epidēmijā nomirtu 
vairāk nekā 30 miljoni cilvēku.

Tā ir nopietna problēma.

Mums būtu jāuztraucas.

Bet patiesībā mēs varam izveidot 
ļoti labu reaģēšanas sistēmu.

Mums ir visas šajā konferencē minētās
zinātnes un tehnoloģiju priekšrocības.

Mums ir mobilie tālruņi,

lai iegūtu informāciju no sabiedrības
un nogādātu informāciju tai.

Mums ir satelītkartes, kurās redzam,
kur cilvēki atrodas un kurp tie dodas.

Mums ir sasniegumi bioloģijā,

kam būtu krasi jāsaīsina apgrozījumlaiks,

lai patogēnu izpētītu un izstrādātu 
atbilstošas zāles un aizsargpotes.

Tā ka rīki mums ir, bet tie jāiestrādā 
vispārējā pasaules veselības sistēmā.

Un mums jānodrošina sagatavotība.

Visvairāk, manuprāt, varam mācīties
no tā, kā gatavojamies karam.

Kareivji mums vienmēr ir kaujas gatavībā.

Mums ir rezervisti 
bruņoto spēku izvēršanai.

NATO ir mobilā vienība,
kas ļoti ātri spēj izvietoties.

NATO rīko daudz mācību, lai pārbaudītu, 
vai cilvēki ir labi apmācīti.

Vai viņiem ir izpratne par degvielu, 
apgādi un radiofrekvencēm?

Viņi ir pilnā kaujas gatavībā.

Cīņai pret epidēmijām 
vajadzīgs tieši tas pats.

Kādas ir vissvarīgākās sastāvdaļas?

Pirmkārt, nabadzīgajās valstīs vajadzīga 
spēcīga veselības aprūpes sistēma,

lai mātes var droši laist pasaulē bērnus,

bērni var saņemt visas potes.

Bet tieši tur arī ļoti agri sāksies 
epidēmijas uzliesmojums.

Mums vajag mediķu rezerves korpusu,

daudz labi apmācītus 
un sagatavotus cilvēkus,

kas gatavi rīkoties 
un kam ir atbilstošas zināšanas.

Un šie cilvēki jāsaved kopā
ar militārpersonām,

jāizmanto viņu ātrās reaģēšanas spēja,
zināšanas par apgādi

un pieredze drošo zonu veidošanā.

Mums jāveic situāciju simulācijas,

bakterioloģiskās, nevis militārās mācības,
lai redzētu, kur ir robi.

ASV bakterioloģiskās mācības
pēdējo reizi notika 2001. gadā,

un tās diez ko labi nebeidzās.

Patlaban rezultāts ir 1:0 baciļu labā.

Visbeidzot jāveic plaša aizsargpošu 
un diagnostikas pētniecība un izstrāde.

Ir vairāki lieli sasniegumi, 
piemēram, adenosaistītais vīruss,

kas varētu ļoti, ļoti ātri iedarboties.

Nevaru nosaukt precīzu summu,
cik tas varētu izmaksāt,

bet esmu diezgan pārliecināts, 
ka tā būtu ļoti pieticīga

salīdzinājumā ar iespējamo kaitējumu.

Pasaules banka lēš, 
ka globālas gripas epidēmijas gadījumā

pasaules labklājība saruktu
par vairāk nekā 3 triljoniem dolāru

un mums būs daudzi miljoni mirušo.

Šie ieguldījumi sniedz
ievērojamas priekšrocības

ne tikai cīņai ar epidēmijām.

Pamata medicīniskā aprūpe,
pētniecība un izstrāde

padarītu veselības aprūpi pieejamāku

un pasauli – ne vien taisnīgāku, 
bet arī drošāku.

Tāpēc es uzskatu, ka tai pilnīgi noteikti 
būtu jābūt prioritātei.

Nav jākrīt panikā.

Nav jāgrābj konservu bundžas
vai jālien pagrabā.

Bet mums jāsāk rīkoties, jo laiks negaida.

Patiesībā, ja no Ebolas epidēmijas
ir kaut viens labums,

tad tā var kalpot kā agrīns brīdinājums
vai modinātājzvans, lai sagatavotos.

Ja sāksim tagad, nākamajai epidēmijai
mēs varētu būt gatavi.

Paldies.

(Aplausi)