Kā Ādolfs Hitlers, tirāns, kas vadīja vienu no lielākajiem genocīdiem cilvēces vēsturē, nāca pie varas demokrātiskā valstī? Stāsts sākas Pirmā pasaules kara beigās. Sabiedrotajiem veiksmīgi virzoties uz priekšu 1918. gadā, Vācija saprata, ka karš nav uzvarams, un parakstīja pamieru, tā izbeidzot karadarbību. Tās imperiālajai valdībai sabrūkot, valstī gāja plašumā pilsoņu nemieri un darbaļaužu streiki. Bīstoties komunistu revolūcijas, lielākās partijas apvienojās, lai sacelšanos apspiestu, izveidojot parlamentāro Veimāras republiku. Viens no valdības pirmajiem uzdevumiem bija Sabiedroto uzspiestā miera līguma īstenošana. Zaudējušai vairāk nekā desmito daļu savas teritorijas un atbruņotai, Vācijai nācās uzņemties pilnu atbildību par karu un maksāt reparācijas, novājinot tās jau tāpat panīkušo ekonomiku. Daudzi nacionālisti un veterāni to uztvēra kā pazemojumu. Tie aplami ticēja, ka karu varēja uzvarēt, ja armiju nebūtu nodevuši politiķi un protestētāji. Hitleram šie uzskati kļuva par apsēstību, un viņa fanātisms un paranoiskās mānijas lika vainu uzvelt ebrejiem. Tā laika visai antisemītiskajā sabiedrībā, viņa vārdi guva atsaucību. Līdz tam laikam simtiem tūkstoši ebreju bija integrējušies vācu sabiedrībā, taču daudzi vācieši tos turpināja uzskatīt par nepiederīgiem. Pēc Pirmā pasaules kara ebreju panākumi noveda pie nepamatotām apsūdzībām apvērsumu rīkošanā un peļņas gūšanā no kara. Svarīgi ir uzsvērt, ka šīs sazvērestību teorijas dzima no bailēm, dusmām un fanātisma, nevis faktiem. Tomēr Hitlers ar tām guva panākumus. Kad viņš pievienojās mazai nacionālistu politiskajai partijai, viņa manipulatīvās publiskās uzstāšanās padarīja Hitleru par tās vadītāju un piesaistīja arvien lielākas ļaužu masas. Apvienojot antisemītismu un populistisku aizvainojumu, nacisti gan komunismu, gan kapitālismu nodevēja par starptautiskām žīdu sazvērestībām Vācijas iznīcināšanai. Nacistu partija sākotnēji nebija populāra. Pēc neveiksmīga valdības gāšanas mēģinājuma partiju aizliedza un Hitleru ieslodzīja cietumā par valsts nodevību. Taču aptuveni gadu pēc atbrīvošanas viņš nekavējoties ķērās pie kustības atjaunošanas. Un tad, 1929. gadā, pasauli piemeklēja Lielā depresija. Tās laikā Amerikas bankas pārtrauca aizdevumu sniegšanu Vācijai, un jau tā novārgusī Vācijas ekonomika sabruka vienas nakts laikā. Hitlers cilvēku dusmas izmantoja savā labā, piedāvājot tiem ērtus grēkāžus un solījumu atjaunot Vācijas kādreizējo varenību. Valdošās partijas izrādījās nespējīgas tikt galā ar krīzi, bet kreisā spārna opozīciju bija pārlieku sadrumstalojušas iekšējās ķildas. Tā nu daļa vīlušās sabiedrības pieslējās nacistiem, palielinot partijas parlamentā iegūto vietu skaitu no mazāk nekā 3% līdz vairāk nekā 18% tikai divu gadu laikā. 1932. gadā Hitlers kandidēja uz prezidenta amatu, vēlēšanās zaudējot ar ordeņiem apbalvotajam kara varonim ģenerālim fon Hindenburgam. Taču iegūtie 36% balsu parādīja Hitleram izrādītā atbalsta apmērus. Gadu vēlāk padomdevēji un uzņēmēji pārliecināja Hindenburgu iecelt Hitleru par kancleru, cerot tādējādi izmantot viņa popularitāti savu mērķu sasniegšanai. Lai gan kanclers bija tikai parlamenta administratīvais vadītājs, Hitlers sava amata pilnvaras arvien palielināja. Kamēr viņa atbalstītāji veidoja militarizētas grupas un cīnījās ar protestētājiem ielās, Hitlers kultivēja bailes no komunistu sacelšanās un apgalvoja, ka tikai viņš spēj atjaunot likumu un kārtību. Tad, 1933. gadā, kādu gados jaunu strādnieku apsūdzēja parlamenta ēkas aizdedzināšanā. Hitlers izmantoja šo gadījumu, lai pārliecinātu valdību piešķirt viņam ārkārtas pilnvaras. Dažu mēnešu laikā tika aizliegta preses brīvība, izformētas pārējās partijas un pieņemti likumi pret ebrejiem. Daudzus no Hitlera pirmajiem radikālajiem atbalstītājiem arestēja un sodīja ar nāvi – tāpat kā iespējamos sāncenšus, – un, kad 1934. gada augustā nomira prezidents Hindenburgs, bija skaidrs, ka jaunu vēlēšanu nebūs. Dīvainā kārtā vairumam Hitlera agrīno aktivitāšu nevajadzēja masu represijas. Savās runās viņš izmantoja ļaužu bailes un niknumu, lai tā gūtu atbalstu sev un nacistu partijai. Tikmēr uzņēmēji un inteliģence, gribot būt sabiedriskās domas pusē, Hitleru atbalstīja. Tie pārliecināja sevi un viens otru, ka galējības viņa retorikā bija tikai izrādīšanās. Desmitiem gadu vēlāk Hitlera nākšana pie varas joprojām ir brīdinājums trauslu demokrātisku institūciju liktenim, sastopoties ar saniknotām ļaužu masām un vadoni, kas gatavs barot to dusmas un izmantot to bailes.