Kā Ādolfs Hitlers,
tirāns, kas vadīja vienu no
lielākajiem genocīdiem cilvēces vēsturē,
nāca pie varas demokrātiskā valstī?
Stāsts sākas Pirmā pasaules kara beigās.
Sabiedrotajiem veiksmīgi
virzoties uz priekšu 1918. gadā,
Vācija saprata, ka karš ir nav uzvarams,
un parakstīja pamieru,
tā izbeidzot karadarbību.
Tās imperiālajai valdībai sabrūkot,
valstī gāja plašumā pilsoņu nemieri
un darbaļaužu streiki.
Bīstoties komunistu revolūcijas,
lielākās partijas apvienojās,
lai sacelšanos apspiestu,
izveidojot parlamentāro
Veimāras republiku.
Viens no valdības pirmajiem uzdevumiem
bija Sabiedroto uzspiestā
miera līguma īstenošana.
Zaudējušai vairāk nekā desmito daļu
savas teritorijas un atbruņotai,
Vācijai nācās uzņemties
pilnu atbildību par karu
un maksāt reparācijas, novājinot
tās jau tāpat panīkušo ekonomiku.
Daudzi nacionālisti un veterāni
to uztvēra kā pazemojumu.
Tie aplami ticēja, ka karu varēja uzvarēt,
ja armiju nebūtu nodevuši
politiķi un protestētāji.
Hitleram šie uzskati kļuva par apsēstību,
un viņa fanātisms un paranoiskās mānijas
lika vainu uzvelt ebrejiem.
Tā laika visai antisemītiskajā sabiedrībā,
viņa vārdi guva atsaucību.
Līdz tam laikam simtiem tūkstoši ebreju
bija integrējušies vācu sabiedrībā,
taču daudzi vācieši tos turpināja
uzskatīt par nepiederīgiem.
Pēc Pirmā pasaules kara ebreju panākumi
noveda pie nepamatotām apsūdzībām
apvērsumu rīkošanā
un peļņas gūšanā no kara.
Svarīgi ir uzsvērt,
ka šīs sazvērestību teorijas
dzima no bailēm,
dusmām
un fanātisma,
nevis faktiem.
Tomēr Hitlers ar tām guva panākumus.
Kad viņš pievienojās
mazai nacionālistu politiskajai partijai,
viņa manipulatīvās publiskās uzstāšanās
padarīja Hitleru par tās vadītāju
un piesaistīja
arvien lielākas ļaužu masas.
Apvienojot antisemītismu
un populistisku aizvainojumu,
nacisti gan komunismu,
gan kapitālismu nodevēja
par starptautiskām žīdu sazvērestībām
Vācijas iznīcināšanai.
Nacistu partija sākotnēji nebija populāra.
Pēc neveiksmīga
valdības gāšanas mēģinājuma
partiju aizliedza
un Hitleru ieslodzīja cietumā
par valsts nodevību.
Taču aptuveni gadu pēc atbrīvošanas
viņš nekavējoties ķērās
pie kustības atjaunošanas.
Un tad, 1929. gadā,
pasauli piemeklēja Lielā depresija.
Tās laikā Amerikas bankas pārtrauca
aizdevumu sniegšanu Vācijai,
un jau tā novārgusī Vācijas ekonomika
sabruka vienas nakts laikā.
Hitlers cilvēku dusmas
izmantoja savā labā,
piedāvājot tiem ērtus grēkāžus
un solījumu atjaunot
Vācijas kādreizējo varenību.
Valdošās partijas izrādījās
nespējīgas tikt galā ar krīzi,
bet kreisā spārna opozīciju bija
pārlieku sadrumstalojušas iekšējās ķildas.
Tā nu daļa vīlušās sabiedrības
pieslējās nacistiem,
palielinot partijas
parlamentā iegūto vietu skaitu
no mazāk nekā 3% līdz vairāk nekā 18%
tikai divu gadu laikā.
1932. gadā Hitlers kandidēja
uz prezidenta amatu,
vēlēšanās zaudējot
ar ordeņiem apbalvotajam kara varonim
ģenerālim fon Hindenburgam.
Taču iegūtie 36% balsu parādīja
Hitleram izrādītā atbalsta apmērus.
Gadu vēlāk padomdevēji un uzņēmēji
pārliecināja Hindenburgu
iecelt Hitleru par kancleru,
cerot tādējādi izmantot viņa popularitāti
savu mērķu sasniegšanai.
Lai gan kanclers bija tikai
parlamenta administratīvais vadītājs,
Hitlers sava amata pilnvaras
arvien palielināja.
Kamēr viņa atbalstītāji
veidoja militarizētas grupas
un cīnījās ar protestētājiem ielās,
Hitlers kultivēja bailes
no komunistu sacelšanās
un apgalvoja, ka tikai viņš spēj
atjaunot likumu un kārtību.
Tad, 1933. gadā,
kādu gados jaunu strādnieku apsūdzēja
parlamenta ēkas aizdedzināšanā.
Hitlers izmantoja šo gadījumu,
lai pārliecinātu valdību
piešķirt viņam ārkārtas pilnvaras.
Dažu mēnešu laikā
tika aizliegta preses brīvība,
izformētas pārējās partijas
un pieņemti likumi pret ebrejiem.
Daudzus no Hitlera
pirmajiem radikālajiem atbalstītājiem
arestēja un sodīja ar nāvi
– tāpat kā iespējamos sāncenšus, –
un, kad 1934. gada augustā
nomira prezidents Hindenburgs,
bija skaidrs, ka jaunu vēlēšanu nebūs.
Dīvainā kārtā
vairumam Hitlera agrīno aktivitāšu
nevajadzēja masu represijas.
Savās runās viņš izmantoja
ļaužu bailes un niknumu,
lai tā gūtu atbalstu sev
un nacistu partijai.
Tikmēr uzņēmēji un inteliģence,
gribot būt sabiedriskās domas pusē,
Hitleru atbalstīja.
Tie pārliecināja sevi un viens otru,
ka galējības viņa retorikā
bija tikai izrādīšanās.
Desmitiem gadu vēlāk
Hitlera nākšana pie varas
joprojām ir brīdinājums
trauslu demokrātisku institūciju liktenim,
sastopoties ar saniknotām ļaužu masām
un vadoni, kas gatavs barot to dusmas
un izmantot to bailes.