TEDxPerm
Būšanas māksla
Dmitrijs Petrovs
Pēc profesijas es esmu sinhronais tulks,
papildus tam, es mācu cilvēkiem
svešvalodas, dažādas valodas.
Un papildus tam, es mācu
sinhronajiem tulkiem sinhroni tulkot.
Tā ir īpaša specifika.
Pats interesantākais, ka vienubrīd
mans svešvalodu
mācīšanas mērķis
izgāja no racionalitātes rāmjiem,
proti, es sāku mācīt ne tikai tās valodas,
kuras galu galā bija nepieciešamas tam, lai varētu strādāt,
nopelnīt sev iztikai,
bet gan patiešām neizprotamā veidā
mani tā vietā aizrāva, piemēram, senās valodas vai
ļoti retās, mazo tautu valodas,
Cenšoties izanalizēt, kāpēc man tas kļuva vajadzīgs, es sapratu.
Izrādās, es ļoti vēlējos saprast,
kādā veidā valoda kļūst
tāda, kāda tā ir —
valoda kā kopums, globāla.
Kas to tādu radīja.
Es ievēroju, ka par spīti visiem dialektikas likumiem,
kurus mēs visi kaut kad esam apguvuši,
valodas no vienkāršām nekļūst sarežģītas,
bet gan no sarežģītām vienkāršas.
Tātad, ja mēs paņemam visas senās valodas,
mūsdienu valodu priekšteces,
tad tās ir vismaz divtik
sarežģītākas, vispusīgākas, bagātākas,
formu ziņā daudzveidīgākas.
Tātad, latīņu valoda ir bagātāka, nekā itāliešu,
senangļu, nekā mūsdienu angļu valoda,
sanskrits, nekā hindi.
Tas mani noveda līdz vienai domai.
Es nodomāju, nu, nevarēja tie senie cilvēki paši no sevis
izdomāt sev tik sarežģītas valodas.
Dzīve viņiem bija gana vienkārša un trūcīga.
Šķiet, ka viņiem vajadzēja izdzīvot, turpināt savu dzimtu, kā arī
paēdināt un pasargāt pēcnācējus no bīstamajiem plēsējiem.
Tā taču nebija.
Seno tautu valodās
bija milzīga formu un galotņu
bagātība,
un to var izsekot,
piemēram, tajās valodās, kuras ir
mazo tautu valodas, valodās bez rakstības.
Tādēļ es aizdomājos.
Tā kā neesmu precīzo zinātņu speciālists,
es atļāvos būt rupjš un caur vēdlodziņu
līdu iekšā svētākajā no svētnīcām.
mazlietiņ no fizikas, mazlietiņ no matemātikas.
Es nodomāju: tiešām,
ir kaut kādi kopēji principi,
kas vieno visu zināšanu sistēmu.
Es sāku uz valodu raudzīties kā kaut ko,
kas piemīt visam Visumam, visai esībai.
Mēs varam runāt ne tikai par angļu, latīņu
vai krievu valodām, bet arī par matemātikas valodu,
fizikas valodu, ķīmijas valodu.
Vienu un to pašu realitāti var
ne tikai aprakstīt, bet arī izteikt no
bioloģijas valodas matemātikas valodā,
no fizikas valodas latīņu valodā un tā tālāk.
Tas man bija sava veida
nepamatots un bezjēdzīgs atklājums,
taču tas sniedz samērā pragmatiskus rezultātus.
Kam man tas noderēja?
Es atkal tieši tādā pat nepieklājīgā veidā ņēmu
priekšstatu par viļņiem un daļiņām un iedomājos:
Kāpēc lai to nepiemērotu valodas apguves procesam?
Kāda ir saistība?
Ja mēs pieņemam, ka daļiņa
ir cilvēka izdvests vārds,
bet vilnis — viss, kas šo vārdu apņem,
proti, visas daudzveidīgās domas, tēli,
sajūtas, kas virmo apkārt šim vārdam,
mēs iegūstam konkrētu apņemošu vienumu,
kuru uztvert ir daudz vieglāk.
Varu minēt šādu piemēru.
Antropologi kaut kur
Amazones džungļos ir atraduši
indiāņu cilti,
kuras katrs biedrs
ikdienas dzīvē patiešām
pārvalda vismaz desmit dažādas valodas,
protams, cilšu valodas, tomēr tās tik un tā ir dažādas valodas
Vienam savu cilti pārstāvošam indiānim lūdzu paskaidrot,
kā viņš ir iemācījies kaimiņu cilts valodu.
„Es nesaprotu, par ko jūs runājat,” viņš atbildēja.
„Nu, kā tu sazinies kaimiņu cilts valodā?”
Viņš nekādīgi nespēja saprast.
„Nu, pasaki, kā kaimiņu cilts valodā ir „cirvis”?”
„Es nesaprotu.”
„Nu, tu taču vakar no viņiem nopirki cirvi,
tu ar viņiem sarunājies, smējies, kaut ko apspriedi.
Viņš saka: „Ā! Lai es varētu sarunāties šīs cilts valodā,
man ir jāpārpeld pāri upītei, jāiziet cauri šīs cilts ciematam,
jāierauga viņu sejas, palmas,
krastu un tad es atrodos vidē,
kurā varu sarunāties šajā valodā.
Taču, ja es jau atgriežos atpakaļ,
tad, atvainojiet, nekas nebūs.”
Tātad vide ir tas,
kas veido mūsu valodas spējas.
Kāda veidā es to centos izmantot valodu apguves metodikā?
Pirmkārt, man galvā ienāca doma,
ka, ja jau mums nav iespējas
atgriezties Amazones indiāņa apziņā, mums vajag
atveidot šo tēlu un sajūtu sistēmu,
kas ieved mūs jebkuras valodas priekšstatā.
Tāpēc cilvēkiem mācot, teiksim, itāliešu valodu,
es piedāvāju viņiem šo.
Uz mirkli aizveriet acis.
Iztēlojieties sevi Itālijā, itāliešus, itāliešu valodu.
Kas veidojas jūsu apziņā?
Patiešām spontāni.
Katram patiešām būs citi tēli, citas ainas.
Kāds izdzirdēs Čelentano dziesmu,
kāds atcerēsies karstas picas smaržu,
kāds atcerēsies braucienu uz kādu jūras kūrortu.
Katram būs kas savs.
Taču šā vai tā tas būs kaut kas vispārīgs.
Tas būs tas, ar ko tieši šim cilvēkam saistās Itālija.
Tātad, valoda seko nelineārai uztverei,
ne kā vārdu kopums, kaut kādu gramatikas likumu kopums,
bet gan ietilpīga telpa, kurai
piemīt sava garša, smarža, krāsa un citu sajūtu kvalitāte.
Tieši tas padara iespējamu maziem bērniem
divu, triju gadu vecumā
aktīvi, tuvākajā laikā, bez formālas apmācības
pārvalda dzimto valodu.
Šajā gadījumā arī es centos
to atveidot savā pieaugušo cilvēku mācīšanas metodikā.
Vēl kas, nav tāda cilvēka,
kurš atteiktos iemācīties pāris lieku valodu.
Taču mēs šā vai tā zinām, ka diemžēl
cilvēki, kuri gadiem apgūst kādu valodu,
nu, teiksim konkrēti, ne vienmēr ir apmierināti ar saviem rezultātiem.
Paradoksāls secinājums:
Es atklāju, ka katrs cilvēks,
kurš žēlojās par grūtībām, kaut kādām problēmām vai kompleksiem
valodu apguvē,
spēja lokalizēt šīs grūtības, šo kompleksu
savā fiziskajā ķermenī.
Es pat izveidoju vairākas kategorijas.
Ir cilvēki, kuri ir iesīkstējuši
pārmērīgi analītiskajā informācijas uztverē.
Viņi šajā vietā cenšas iekalt,
kombinēt, veidot kaut kādas konstrukcijas.
Pēc tam nosvītro, rokās par virtuālo vārdnīcu,
atver aizmirsto vārdu virtuālo muzeju;
kurš, tā teikt,
pirms tam, kā veidot kaut kādu konstrukciju,
palaiž to ēterā.
Ir vēl citi cilvēki,
kuriem nav grūtību kaut ko izveidot,
kaut kādu tekstu, konstrukciju.
Viņiem ar atmiņu viss ir kārtībā.
Taču problēma ir te. (Parāda)
Visu zinu, visu saprotu, taču
(čukst) pateikt neko nevaru.
Ir vēl viena kategorija, kurai
nospiedoša, slimīga sajūta
par valodas apgūšanu ir, lūk, šeit (parāda).
Šie cilvēki, kuri uztraucās: „Ja nu es kaut ko ne tā pasaku!”
Tūlīt kaut kā saputrošos, visi sāks smieties...
Kaut kāds murgs... vai kaut ko ne tā sapratīšu!”
Tādēļ, lai atvieglotu
jaunas informācijas uzņemšanu.
tas, protams, iziet no svešvalodu rāmjiem,
šķiet, jebkura informācija lielā mērā —
nepieciešams noskaņoties uz
uz konkrēta viļņa
lūk, tā ir jauna informācija.
Kādēļ, ja cilvēks pārvalda vai izmanto
vairākas valodas,
bieži viņš apraksta šo stāvokli
kā radio staciju pārslēgšanu.
Pašlaik mēs runājam itāliski, bet tad uzreiz
pārejam uz krievu valodu.
Vēl jo vairāk, izpaužas konkrētas īpatnības,
attiecīgajai tautai raksturīgā mīmika,
runājošā žestikulācija valodā,
kuru apgūstat, kurā cenšaties runāt.
Es atceros eksperimentālu situāciju,
kad sarunājos ar itāliešiem,
un satvēru viņu aiz rokas.
Kā jums šķiet? Viņš klusēja kā mutē ūdeni ieņēmis, nevarēja izdvest ne vārda.
Kamēr neatlaidu viņam roku,
lai arī cilvēks bija ļoti runīgs,
viņš nevarēja parunāt. Tomēr kad atlaidu,
tad sākās viss šis (žestikulē).
(Smiekli) (Aplausi)
Lūdzu, tādas lietas der ņemt vērā jau no paša sākuma
un mazlietiņ censties sajusties kā
šīs valodas glabātājam.
Tātad, ja mācāties angļu valodas
amerikāņu versiju,
vajag mazdrusciņ sajuties kā amErikānim,
saprotiet? (Smiekli)
Ja esat itālietis, vajag... (žestikulē).
Kaut kas nemanāmi mainās,
nav saprotams kādā līmenī,
ar kādām iekšējām izmaiņām,
un jūs sajūtaties kā itālietis,
kļūstat tāds kā viņi.
No otras puses: kā mēs uztveram
valodās pausto realitāti?
Mainās uztveres reģistrs.
Vienkāršs piemērs.
Katrs no jums iedomājieties datora tastatūru.
Lielākajai daļai datoru tastatūru, vismaz Krievijā,
ir gan kirilica, gan latīņu burti.
Iedomājieties,
ka kaut ko krieviski rakstāt,
jums ir konkrēta stratēģija,
kā veidot šo tekstu,
kādas zīmes, kādi burti jums nepieciešami.
Pēkšņi jums savajagas uzrakstīt kaut ko angliski.
Acis jums tādas pašas, arī monitors un klaviatūra tā pati.
Taču kaut kas nemanāmi mainās. Jūs sākat redzēt citus burtus.
Kādēļ es jums to stāstu, bet dažreiz cilvēks,
kuram sanāk ar to nodarboties,
rakstīt divās valodās,
zina, ka apziņas līmenī
nenotiek tikpat kā nekas.
Proti, mums spējīgi uztverot realitāti
nedaudz citādāk, citā gaismā,
no visa mainījies ir tieši šis uztveres reģistrs.
Vēl viena ne būt ne mazsvarīga lieta, protams, ir motivācija.
Bez motivācijas tālu netiksi.
Tā ir pieredze, kas izpaužas ne tikai valodu gadījumā.
Atceros gadījumu no savas dzīves.
Kad manam vecākajam dēlam bija gandrīz trīs gadi, viņš sāka runāt.
Taču tajā laikā viņš dzīvoja
Bombejā, protams, ne gluži graustu rajonā, bet ne pārāk tālu no tā.
Bet es strādāju citā valstī.
Man atbraucot, es viņu nebiju redzējis pāris mēnešus,
viņš jau bija iemācījies brīvi runāt.
Bet viņš bija iemācījies runāt hindi,
kuru es nepratu.
(Smiekli)
Jūs jau saprotat, kā bērni tādas lietas nepiedod.
viņš tevi pazīst, viņš vēlās ar tevi sarunāties.
Tu nesaproti — tā ir tava problēma.
Tas bija viens no motivējošiem faktoriem,
kas man piespieda
burtiski nākamās nedēļas laikā
iemācīties brīvi runāt šajā valodā. Sākumā viņa līmenī,
tad vēl pēc nedēļas es jau brīvi
iepirkos, tirgū, runādams hindi, saņēmu neprātīgas atlaides,
man pat dažreiz uzdāvināja to,
ko vēlējos nopirkt,
Man ļoti gribējās viņiem pateikt, ka es jau tikai...
„Jā, labi, zinām tevi, acīmredzot esi te nodzīvojis visu savu mūžu...”
Taču mans lepnums un domāšana, ka esmu īpašs,
ātri vien izdzisa, uzzinot,
ka Bombejā jebkurš tirgotājs brīvi runā
astoņās valodās, brīvi
un ne pavisam sevi neuzskata par poliglotu,
un nelielās ar saviem sasniegumiem.
Runa ir par motivāciju.
Kāds vācu politiķis, šķiet, kanclers Brants,
savulaik ir teicis:
„Ja jūs man kaut ko pārdodat, bet es to pērku,
mēs runājam vāciski.
Taču, ja pārdodu es, bet pērkat jūs,
mēs runāsim jūsu valodā.”
Tas ir motivācijas rādītājs
kas mūsdienu pasaulē ir neizbēgams.
Vajag ņemt vērā, ka dažādas valodas
ir ne tikai starp dažādām tautām,
bet arī dažādās profesionālajās grupās.
Es paredzu, ka nākotnē ievērojami lielākas atšķirības
nebūs starp dažādu tautu valodām,
bet gan dažādiem profesiju pārstāvjiem
un pat dažādām korporatīvajām grupām.
Tam ir jābūt gataviem. Taču šie principi,
par kuriem es centos pastāstīt,
tie ir spēkā arī šajā gadījumā.
Tāpēc, ka visas valodas, kurās mēs runājam,
ir atvasinātas no vienas valodas,
Visuma valodas, kurā mēs visi dzīvojam.
Paldies. (Aplausi)