Uzaugot, es ne vienmēr sapratu, kāpēc man jāievēro vecāku noteikumi. Piemēram, kāpēc man īstenībā bija jāpļauj zāliens? Kāpēc mājas darbi bija tik svarīgi? Kāpēc auzu putrai nevarēju piebērt konfektes? Mana bērnība bija pilna ar šādiem jautājumiem, normālām bērnu lietām un apjausmu, ka dažreiz labāk paklausīt vecākiem, pat īsti nesapratot kāpēc. Nav tā, ka man būtu bijis liegts domāt kritiski. Viņu audzināšana allaž tiecās rast līdzsvaru starp to, lai viņu bērni saprastu, kāda ir reālā pasaule, tajā pašā laikā gādājot, lai mēs nekad nepieņemtu status quo kā neizbēgamu. Laika gaitā es sapratu, ka tā pati par sevi bija ļoti mērķtiecīgs izglītošanas veids. Viens no maniem mīļākajiem izglītotājiem, brazīliešu rakstnieks un zinātnieks Paulo Freire, visai skaidri un gaiši runā par to, ka izglītību jālieto kā rīku, lai modinātu mūsos kritisko domāšanu un kopēja cilvēcīguma apziņu. Savā slavenākajā grāmatā „Apspiesto pedagoģija” viņš raksta: „Neviens nevar būt īsts cilvēks, kamēr viņš neļauj tādiem būt citiem.” Pēdējā laikā daudz par to esmu domājis, par šo cilvēcīguma ideju, un sevišķi par to, kuram šajā pasaulē ir privilēģija saukties par pilnvērtīgu cilvēku. Pēdējo dažu mēnešu laikā pasaule ir skatījusies, kā neapbruņoti melnādainie vīrieši un sievietes iet bojā no policistu un civilo kārtības sargu rokām. Šie noteikumi un viss, kas noticis pēc tam, atgrieza mani atpakaļ paša bērnībā pie lēmumiem, ko pieņēma mani vecāki par melnādaina bērna audzināšanu Amerikā, lēmumiem, kurus es tolaik ne vienmēr sapratu tā, kā tos saprotu tagad. Es domāju, cik gan smagi viņiem bija, cik ļoti netaisnīgi viņiem lika justies tas, ka viņiem jāatņem daļu no manas bērnības, tikai lai vakarā es atgrieztos mājās. Piemēram, es atceros, kā kādu nakti, kad man bija aptuveni 12 gadi, divu dienu ekskursijā uz citu pilsētu mēs ar draugiem nopirkām ūdenspistoles un pārvērtām viesnīcas autostāvvietu mūsu personīgajā ūdens kauju laukā. Mēs slēpāmies aiz mašīnām, skrējām tumsā starp ielas laternām, piepildot laukumu ar nerimstošiem smiekliem. Bet jau pēc 10 minūtēm ārā iznāca mans tēvs, sagrāba mani aiz rokas un ar man svešu tvērienu ievilka mani istabā. Pirms es paspēju ko pateikt, pateikt, cik muļķīgi viņš man licis izskatīties draugu acīs, viņš dzēlīgi pasmējās par to, cik gan naivs es esmu. Viņš paskatījās man acīs bailēm pārņemtu seju un teica: „Dēls, man ļoti žēl, bet tu nevari darīt tāpat kā tavi baltādainie draugi. Tu nevari tēlot, ka šauj. Tu nevari tumsā skraidīt apkārt. Tu nevari nekur slēpties.” Tagad es saprotu, cik viņš bija nobijies, cik viegli es būtu varējis pazust nakts tukšumā, kādam noturot šo ūdeni par labu iemeslu izbeigt mūsu spēli. Visu dzīvi esmu klausījies tādās pamācībās kā: vienmēr turi rokas tā, lai tās būtu redzamas, nekusties pārāk ātri, novelc kapuci, kad saule noriet. Mani vecāki savus bērnus audzināja padomu bruņās, trauksmes zvanu jūrā tā, lai neviens neatņemtu gaisu no mūsu plaušām, tā, lai no mums nepaliktu tikai atmiņas, tā, lai mēs būtu bērni, nevis zārki vai urnas. Un ne jau tāpēc, ka, viņuprāt, tā mēs kļūtu labāki par citiem viņi vienkārši gribēja, lai mēs paliktu dzīvi. Visus manus melnādainos draugus audzināja ar šo domu, ar morāli, ko mums nolasīja, kad bijām gana pieauguši, lai mūs kļūdaini noturētu par naglām, kas jāiedzen zemē, kad cilvēki lika vienādības zīmi starp mūsu melatonīnu un bailēm. Bet ko gan tas nodara bērnam — uzaugšana zinot, ka viņš nevar būt vienkārši bērns? Ka jaunības kaprīzes ir pārāk bīstamas tavai dzīvībai, ka nevari būt vienkārši ziņkārīgs, ka tev nav ļauts izdarīt kļūdu, ka kāda aklie aizspriedumi var kļūt par cēloni tam, ka no rīta vairs nepamosties. Bet tas nevar būt noteicošais. Jo mums ir vecāki, kuri audzināja mūs saprast, ka mūsu ķermenis nav domāts lodei, bet gan pūķiem un lecamauklām, un smiekliem, līdz sāk sāpēt vēders. Mums bija skolotāji, kas mācīja mūs klasē celt rokas, — un ne tikai lai rādītu padošanos — ka vienīgais, no kā mums ir jāatsakās, ir doma, ka neesam šīs pasaules cienīgi. Kad sakām, ka melno dzīvībām ir vērtība, tas nav tāpēc, ka citu dzīvēm tās nav, bet gan tāpēc, ka mums jāpasaka, ka esam cienīgi dzīvot bez bailēm, kad tik daudz kas mums saka, ka neesam. Es gribu dzīvot pasaulē, kur manu dēlu neuzskatīs par vainīgu kopš dzimšanas brīža, kur rotaļlietu viņa rokās neuzskatīs ne par ko citu kā vien par rotaļlietu. Un es atsakos pieņemt, ka nevaram pārvērst šo pasauli par vietu, kur bērna vārds nav jāraksta uz t-krekla vai kapakmens, kur cilvēka dzīves vērtību nenosaka nekas cits kā vien tas, ka viņam ir plaušas, par vietu, kur ikkatrs no mums var elpot. Paldies. (Aplausi)