Gandrīz desmit gadus zinātnieki
meklēja jauna nāvējoša vīrusa avotu

Ķīnas augstākajos kalnos
un nomaļākajās alās.

Visbeidzot viņi to atrada šeit:
Šitau alas sikspārņos.

Tas bija koronavīruss,

kas 2003. gadā izraisīja smagā akūtā 
respiratorā sindroma jeb SARS epidēmiju.

Koronavīrusi ir vīrusu grupa,

kurus klāj mazi pīķa formas
olbaltumvielu izaugumi,

kas izskatās kā vainags
jeb latīniski „corona”.

Ir zināmi simtiem dažādu koronavīrusu.

Septiņi no tiem var inficēt cilvēkus
un izraisīt saslimšanu.

Koronavīruss SARS-CoV izraisa SARS,
MERS-CoV izraisa MERS,

un SARS-CoV-2 izraisa slimību COVID-19.

No šiem septiņiem cilvēku koronavīrusiem
četri izraisa saaukstēšanos,

vieglu un ārkārtīgi lipīgu 
deguna un kakla infekciju.

Divi inficē plaušas un izraisa 
daudz smagāku saslimšanu.

Septītajam, kas izraisa COVID-19, 
piemīt visu pārējo īpašības:

tas viegli izplatās,
bet smagi ietekmē plaušas.

Inficētam cilvēkam noklepojoties,
gaisā nokļūst pilieni ar vīrusu.

Ja pilieni iekļūst degunā vai mutē,
vīruss var inficēt citus cilvēkus.

Vislabāk koronavīrusi izplatās
slēgtās telpās,

kur cilvēki ir tuvu viens otram.

Aukstajā laikā 
to smalkais apvalks neizkalst,

un ceļā starp saimniekorganismiem
vīruss var izdzīvot ilgāk,

savukārt saules gaismas UV starojums
apvalku var sabojāt.

Šīs sezonālās svārstības 
vairāk ietekmē ilgāk pastāvošos vīrusus.

Taču, tā kā pret jaunu vīrusu
nevienam vēl nav imunitātes,

tam ir tik daudz iespējamo 
saimniekorganismu,

ka tā izplatībai 
ideālus apstākļus nevajag.

Ķermenī olbaltumvielu izaugumi

iestiprinās saimniekorganisma šūnās 
un ar tām saplūst,

ļaujot vīrusam pārņemt 
saimniekšūnas mehānismu

un pavairot savus gēnus.

Koronavīrusi savus gēnus glabā RNS.

Visi vīrusi ir vai nu RNS, vai DNS vīrusi.

RNS vīrusi mēdz būt izmēra 
un gēnu skaita ziņā mazāki, kas nozīmē,

ka tie inficē daudzus saimniekorganismus
un savairojas tajos ātrāk.

RNS vīrusiem lielākoties 
nav koriģēšanas mehānisma,

bet DNS vīrusiem tāds ir.

RNS vīrusam vairojoties,

tam ir daudz lielāka kļūdu 
jeb mutāciju rašanās iespējamība.

Daudzas no šīm mutācijām 
ir bezjēdzīgas vai pat kaitīgas.

Bet citas vīrusu var padarīt 
piemērotāku noteiktai videi,

piemēram, jaunai saimnieksugai.

Epidēmijas bieži vien sākas, kad vīruss 
pārlec no dzīvniekiem uz cilvēkiem.

Tā notika ar RNS vīrusiem, kas izraisīja

Ebolas, Zikas un SARS epidēmiju
kā arī COVID-19 pandēmiju.

Nokļuvis cilvēkos, vīruss turpina mutēt.

Ar to parasti nepietiek, 
lai rastos jauns vīruss,

bet tas ir pietiekami, lai rastos 
sākotnējā vīrusa paveidi jeb celmi.

Koronavīrusiem ir dažas 
būtiskas atšķirības no vairuma RNS vīrusu.

Tie ir vieni no lielākajiem,
tātad tiem ir visvairāk gēnu.

Tas nozīmē lielāku
kaitīgu mutāciju rašanās iespēju.

Lai samazinātu šo risku,
koronavīrusiem piemīt unikāla īpašība:

ferments, kas meklē un izlabo
pavairošanas kļūdas.

Tas koronavīrusus padara
daudz stabilākus,

un mutēšanās tajos noris lēnāk
nekā citos RNS vīrusos

Kaut arī tas izklausās briesmīgi,

lēnā mutēšanās patiesībā vieš cerību,

ja runa ir par vīrusu atbruņošanu.

Pēc infekcijas mūsu imūnsistēma
baciļus var atpazīt

un atkārtotas infekcijas gadījumā
tos ātrāk iznīcināt,

lai mēs nesaslimtu.

Taču mutācijas var padarīt vīrusu
imūnsistēmai grūtāk atpazīstamu

un tādējādi apgrūtināt tā uzveikšanu.

Tās var mazināt arī pretvīrusu zāļu
un aizsargpošu iedarbību,

jo medikamenti tiek izstrādāti
konkrētam vīrusam.

Tāpēc gripai mums katru gadu 
vajag jaunu aizsargpoti.

Gripas vīruss mutē tik ātri,
ka nepārtraukti parādās jauni celmi.

Lēnāka koronavīrusu mutēšanās nozīmē,

ka mūsu imūnsistēma, zāles un aizsargpotes

varētu tos atpazīt
ilgāku laiku pēc infekcijas

un tādējādi mūs labāk aizsargāt.

Joprojām gan nav zināms,
cik ilgi mūsu ķermenis

saglabā imunitāti 
pret dažādiem koronavīrusiem.

Nevienam koronavīrusam vēl nav bijusi
apstiprināta ārstēšana vai aizsargpote.

Koronavīrusu izraisītas saaukstēšanās
ārstēšana ir maz pētīta,

un, kaut arī zinātnieki sāka izstrādāt
ārstēšanu SARS un MERS,

epidēmijas beidzās pirms
ārstēšanas klīnisko pētījumu pabeigšanas.

Ja turpināsim ielauzties
citu dzīvnieku dabiskajā vidē,

daļa zinātnieku apgalvo,

ka jauna koronavīrusa pārlēkšana
uz cilvēkiem ir neizbēgama,

taču, ja šos nezināmos vīrusus izpētīsim,
sekām būtu jābūt mazāk postošām.