Tas sākās tā:
es biju ciemos pie draudzenes,
un viņai plauktā bija DSM rokasgrāmata,
psihisko traucējumu rokasgrāmata.
Tajā uzskaitīts ikviens zināmais
psihiskais traucējums.
50. gados tas bija plāns bukletiņš.
Tad tas kļuva arvien biezāks,
biezāks un biezāks,
un tagad tas 886 lappušu biezs.
Pašlaik tajā uzskaitīti
374 psihiskie traucējumi.
Tā nu es lapoju to,
gribēdams uzzināt, vai man
nepiemīt kāda psihiska novirze,
un izrādījās, ka man to ir 12.
(Smiekli)
Man piemīt vispārējā trauksme,
pats par sevi saprotams.
Man ir murgi,
ko uzskata par slimību,
ja cilvēkam ir atkārtoti sapņi, kuros viņu
vajā vai atzīst par neveiksminieku,
un visos manos sapņos
kāds dzenas man pakaļ
un sauc: "Tu esi neveiksminieks!"
(Smiekli)
Man ir vecāku-bērnu attiecību problēmas,
kurās es vainoju savus vecākus.
(Smiekli)
Es jokoju. Es nejokoju.
Es jokoju.
Un es simulēju slimības.
Man šķiet, visai reti
cilvēkam piemīt gan simulēšana,
gan vispārējā trauksme,
jo simulēšana manī rada trauksmi.
Tā nu es lapoju šo grāmatu,
prātojot, vai esmu daudz trakāks,
nekā man pašam šķiet,
vai ka varbūt nav laba doma
diagnosticēt sev psihisku traucējumu,
ja neesi apmācīts profesionālis,
vai ka varbūt psihiatriem ir dīvaina vēlme
būtībā normālu uzvedību
klasificēt kā psihisku traucējumu.
Es nezināju, kas no tā visa ir patiess,
bet tas šķita visai interesanti,
un es nodomāju, ka varbūt vajadzētu
satikt kādu psihiatrijas kritiķi,
lai uzzinātu viņa viedokli,
un tā es nonācu pie pusdienu galda
ar scientologiem.
(Smiekli)
Tas bija kāds vīrs vārdā Braiens,
kas vada izcilāko scientologu grupu,
kuras mērķis ir iznīcināt
psihiatriju itin visur.
Viņi sevi dēvē par CCHR.
Es viņam teicu: "Vai varat pierādīt,
ka psihiatrija ir pseidozinātne,
kurai nevar ticēt?"
Viņš teica: "Jā, mēs to varam."
Es jautāju: "Kā?"
Viņš atbildēja:
"Mēs jūs iepazīstināsim ar Toniju."
Es jautāju: "Kas ir Tonijs?"
Un viņš teica: "Tonijs ir Broudmūrā."
Broudmūra ir Broudmūras slimnīca.
Kādreiz to dēvēja par Broudmūras
vājprātīgo noziedznieku patversmi.
Turp sūta sērijveida slepkavas
un cilvēkus, kas nevar sevi savaldīt.
Es jautāju Braienam:
"Ko Tonijs ir nodarījis?"
Viņš teica: "Gandrīz neko.
Viņš kādu piekāva
vai izdarīja ko tamlīdzīgu
un nolēma notēlot vājprātu,
lai izvairītos no cietuma.
Bet viņš tēloja pārāk labi,
un tagad viņš ir iestrēdzis Broudmūrā,
un neviens netic,
ka viņš ir pie pilna prāta.
Vai gribat, lai mēģinām jums noorganizēt
tikšanos ar Toniju Broudmūrā?"
Es teicu: "Jā, lūdzu."
Tā nu es iekāpu vilcienā uz Broudmūru.
Ap Kemptonas parku
es sāku neizturami žāvāties.
To darot arī suņi, kad satraucas.
Tie žāvājas vienā laidā.
Mēs nonācām Broudmūrā.
Mani veda caur vārtu vārtiem
un durvju durvīm,
līdz nonācām veselības centrā,
kur pacienti tiekas ar viesiem.
Tas izskatās kā milzīga
trīszvaigžņu viesnīca,
viss ir persiku un priežu,
un nomierinošās krāsās.
Vienīgās košās krāsas
ir sarkanās trauksmes pogas.
Pacienti sāka lēnām plūst iekšā.
Viņi bija visai korpulenti,
tērpušies sporta biksēs,
un izskatījās visai paklausīgi.
Scientologs Braiens man čukstēja:
"Viņi ir nozāļoti,"
kas scientologam
ir pasaules lielākais ļaunums,
bet man šķita, ka tā droši vien ir labāk.
(Smiekli)
Tad Braiens teica: "Lūk, kur Tonijs."
Ienāca kāds vīrs.
Viņš nebija korpulents,
bet gan labā fiziskā formā.
Viņš nebija tērpies sporta biksēs,
viņš bija tērpies svītrainā uzvalkā.
Viņš bija izstiepis roku sveicienam
kā kāds no realitātes šova The Apprentice.
Viņš izskatījās kā cilvēks,
kas gribēja ģērbties tā,
lai pārliecinātu mani,
ka viņš ir ļoti normāls.
Viņš apsēdās.
Es teicu: "Tātad tā ir taisnība,
ka jūs simulējāt, lai šeit nonāktu?"
Viņš teica: "Jā. Jā. Tieši tā.
Septiņpadsmit gadu vecumā es kādu piekāvu.
Es apcietinājumā gaidīju spriedumu,
un mans kameras biedrs teica:
"Zini, kas tev jādara?
Notēlo trako.
Pasaki viņiem, ka esi traks,
un tevi nosūtīs uz jauku slimnīcu.
Māsiņas tev pienesīs picas,
un tev būs savs PlayStation.""
"Kā jūs to izdarījāt?"
Viņš teica: "Es palūdzu tikšanos
ar cietuma psihiatru.
Nesen biju noskatījies filmu Crash,
kurā cilvēki gūst seksuālu baudījumu
no auto triekšanas sienā.
Tāpēc es psihiatram teicu:
"Es gūstu seksuālu baudījumu
no auto triekšanas sienā.""
Un es jautāju: "Ko vēl?"
Viņš teica: "Ak, jā,
vēl es psihiatram pateicu,
ka gribētu vērot, kā mirst sievietes,
jo tas liktu man justies normālam."
Jautāju: "No kurienes jūs ņēmāt to?"
Viņš teica: "No Teda Bandija biogrāfijas
cietuma bibliotēkā."
Viņš notēloja vājprātīgo pārāk labi.
Un viņu nenosūtīja uz jauku slimnīcu.
Viņi nosūtīja viņu uz Broudmūru.
Tur nonācis,
viņš palūkojās apkārt
un sacīja psihiatram:
"Ir noticis milzīgs pārpratums,
es neesmu psihiski slims."
Es jautāju: "Cik ilgi jūs jau šeit esat?"
Viņš atbildēja: "Ja es izciestu cietumsodu
par sākotnējo pārkāpumu,
es būtu bijis brīvs pēc pieciem gadiem.
Broudmūrā es esmu jau 12 gadus."
Tonijs teica, ka ir daudz grūtāk
pārliecināt citus, ka esi normāls,
nekā ka esi traks.
"Iepriekš domāju, lai izskatītos normāls,
jārunā normāli par normālām lietām,
piemēram, futbolu vai televīziju.
Es abonēju New Scientist,
un nesen tajā bija raksts
par ASV armiju, kas apmāca
kamenes saost sprāgstvielas.
Tā nu es māsiņai teicu:
"Vai zinājāt, ka ASV armija
apmāca kamenes saost sprāgstvielas?"
Lasot savas slimības piezīmes,
ieraudzīju tajā ierakstu:
"Tic, ka bites var saost sprāgstvielas."
(Smiekli)
Viņš teica: "Ziniet, viņi vienmēr meklē
neverbālas norādes
par manu psihisko stāvokli.
Bet kā jāsēž normālam cilvēkam?
Kā jāsakrusto kājas normālam cilvēkam?
Tas ir neiespējami!"
Kad Tonijs to teica,
es pie sevis nodomāju:
"Vai es sēžu kā žurnālists?
Vai sakrustoju kājas kā žurnālists?"
Viņš teica: "Ziniet, viens mans kaimiņš
ir Stokvelas sērijveida slepkava,
un otrs ir pazīstams izvarotājs.
Tāpēc es cenšos palikt savā istabā,
jo man no viņiem bail.
Un viņi to uztver kā vājprāta pazīmi.
Viņi saka, ka tas pierāda manu
norobežošanos un paštīksmināšanos."
Tikai Broudmūrā nevēlēšanās
saieties ar sērijveida slepkavām
ir vājprāta pazīme.
Tātad viņš man šķita pilnībā normāls,
bet ne jau man par to spriest.
Atbraucis mājās, es uzrakstīju
viņa ārstam Entonijam Meidenam.
Es jautāju: "Kā ar viņu īsti ir?"
Viņš teica: "Jā, mēs pieņemam,
ka Tonijs tēloja vājprātu,
lai izvairītos no cietuma,
jo viņa halucinācijas,
kas jau no paša sākuma
šķita visai klišejiskas,
pazuda brīdī, kad viņš nokļuva Broudmūrā.
Tomēr mēs viņu esam izvērtējuši
un mēs noteicām, ka viņš ir psihopāts."
Patiesībā vājprāta tēlošana
ir tieši psihopātam raksturīga
viltības un manipulācijas izpausme.
Šīs pazīmes ir kontrolsarakstā –
viltīgs, manipulatīvs.
Tātad tēlošana, ka smadzenes ir slimas,
norāda uz to, ka smadzenes ir slimas.
Es runāju ar citiem ekspertiem,
un viņi teica, ka strīpainais uzvalks –
klasisks psihopāts –
atbilst pirmajam un otrajam
kontrolsaraksta punktam:
izmanīgums, virspusējs šarms
un milzīga pašvērtības izjūta.
Es jautāju: "Bet kāpēc viņš nesaietas
ar citiem pacientiem?"
"Klasisks psihopāts – tas norāda
uz paštīksmināšanos un empātijas trūkumu."
Tā nu viss, kas šķita Tonijā normāls,
pēc viņa ārsta vārdiem, bija pierādījums
viņa vājprātam šajā jaunajā veidā.
Viņš bija psihopāts.
Viņa ārsts teica: "Ja vēlaties
uzzināt vairāk par psihopātiem,
varat apmeklēt
psihopātu noteikšanas kursus,
ko vada Roberts Heirs,
psihopātijas kontrolsaraksta radītājs."
Tā es arī darīju.
Es devos uz psihopātu noteikšanas kursiem,
un tagad esmu sertificēts,
un jāatzīst, ka ļoti lietpratīgs
psihopātu noteicējs.
Lūk, kāda ir statistika:
viens no katriem simts
parastiem cilvēkiem ir psihopāts.
Ja šajā telpā ir 1500 cilvēku,
tad piecpadsmit no jums ir psihopāti.
Kaut gan šis skaitlis pieaug līdz 4%
uzņēmuma vadītāju un līderu vidū,
tāpēc es domāju, ka ir liela varbūtība,
ka šajā telpā ir 30 līdz 40 psihopātu.
Līdz vakaram šis sarīkojums
varētu izvērsties par slaktiņu.
(Smiekli)
Heirs teica, ka iemesls ir tas,
ka kapitālisms savā nežēlīgākajā izpausmē
atalgo psihopātisku rīcību:
empātijas trūkumu, izmanību,
viltību, manipulāciju.
Patiesībā kapitālisms tā pārākajā pakāpē
ir fiziska psihopātijas manifestācija.
Tā ir kā psihopātijas forma,
kas ietekmē mūs visus.
Heirs teica: "Ziniet, aizmirstiet
par to puisi Broudmūrā,
kurš varbūt ir vai nav simulants.
Tas nav nekas īpašs.
Īpašais ir korporatīvā psihopātija.
Nointervējiet kādu korporatīvo psihopātu."
Es nolēmu pamēģināt.
Es uzrakstīju Enron cilvēkiem.
Es teicu: "Vai es varētu atnākt uz cietumu
un noskaidrot, vai neesat psihopāti?"
(Smiekli)
Viņi neatbildēja.
(Smiekli)
Tad es mainīju taktiku.
Es uzrakstīju "Motorzāģa Alam" Danlapam,
uzņēmumu aktīvu iznīcinātājam
no 90. gadiem.
Viņš mēdza iesaistīties
bankrotējošā uzņēmumā,
atlaist 30 procentus darbinieku,
pārvēršot veselas Amerikas pilsētas
par spoku pilsētām.
Es viņam uzrakstīju un teicu:
"Es domāju, ka jums ir
kāda ļoti īpaša smadzeņu anomālija,
kas jūs padara... īpašu,
tādu, kam raksturīga
plēsīga pieeja un bezbailība.
Vai es varētu jūs nointervēt
par šo īpašo smadzeņu anomāliju?"
Un viņš teica: "Brauciet tik šurp!"
(Smiekli)
Tā nu es devos uz Ala Danlapa
milzīgo Floridas īpašumu.
Tas bija pilns plēsīgu dzīvnieku statujām.
Tur bija lauvas un tīģeri –
viņš mani izveda cauri dārzam –
tur bija ērgļi un vanagi,
un viņš teica: "Lūk, tur
ir haizivis un..."
Viņš to teica mazāk piezemēti:
"Tur ir vēl vairāk haizivju,
un tur ir tīģeri."
Tur izskatījās kā Nārnijā.
(Smiekli)
Tad mēs devāmies uz virtuvi.
Alu Danlapu aicināja uz uzņēmumiem,
kuriem draudēja bankrots.
Viņš mēdza atlaist
30 procentus darbinieku.
Un bieži vien viņš tos atlaida jokojoties.
Piemēram, viens nostāsts vēsta,
ka kāds darbinieks viņam teicis:
"Es tikko nopirku jaunu mašīnu."
Un viņš atbildēja:
"Varbūt mašīna tevi tagad ir,
bet es tev pateikšu, kā tev vairs nav.
Tev vairs nav darba."
Virtuvē –
viņš tur bija ar savu sievu Džūdiju
un miesassargu Šonu –
es viņam teicu:
"Atceraties, es jums rakstīju,
ka jums varētu piemist īpaša
smadzeņu anomālija, kas jūs padara īpašu?"
Viņš teica: "Tā ir vienreizēja teorija.
Kā no Star Trek seriāla.
Jūs darāt to, ko neviens vēl nav darījis."
Un es teicu: "Hmm..." (nokrekšķinās)
(Smiekli)
Daži psihologi teiktu,
ka tas jūs padara par..."
(Murmina)
(Smiekli)
"Par ko?!" viņš jautāja.
Es teicu: "Par psihopātu."
Es teicu: "Man kabatā ir saraksts
ar psihopāta iezīmēm.
Vai mēs varētu tās kopīgi caurskatīt?"
Lai vai kā, viņš šķita ieintriģēts
un teica: "Lai notiek!"
Es teicu: "Tātad,
pārspīlēts pašvērtējums,"
kas, jāsaka, bija grūti noliedzams,
jo viņš stāvēja zem milzīga,
eļļas krāsām gleznota sava portreta.
(Smiekli)
Viņš teica: "Ir jātic pašam sev!"
Un es teicu: "Manipulatīvs."
Viņš atbildēja: "Tā ir līderība."
(Smiekli)
Es teicu: "Jūtu seklums,
nespēja izjust plašu emociju paleti."
Viņš teica: "Kurš gan vēlas ļauties
kaut kādām muļķīgām emocijām?"
Ejot cauri psihopāta iezīmju
kontrolsarakstam,
viņš to būtībā pārvērtā par
"Kurš pievācis manu sieru?"
(Smiekli)
Bet es kaut ko ievēroju todien,
kad tikos ar Alu Danlapu.
Kad viņš teica kaut ko tādu,
kas šķita normāls,
piemēram, viņš atbildēja ar "nē"
uz mazgadīgo noziedzību,
viņš teica, ka bijis uzņemts Vestpointā,
un Vestpointā neuzņem
mazgadīgos noziedziniekus.
Viņš atbildēja ar "nē"
uz daudzām īsām laulībām,
viņš ir bijis precējies tikai divreiz.
Tiesa, viņa pirmā sieva
šķiršanās iesniegumā minēja,
ka viņš viņai vienreiz draudējis ar nazi
un teicis, ka allaž prātojis,
kā varētu garšot cilvēka gaļa,
bet neveiksmīgās laulībās cilvēki
strīda karstumā sarunā visādas muļķības,
un viņa otrā laulība
bija ilgusi jau 41 gadu.
Ikreiz, kad viņš teica kaut ko,
kas nešķita psihopātam raksturīgs,
es nodomāju, ka to nu gan
es neminēšu savā grāmatā.
Un tad es sapratu,
ka, kļūstot par psihopātu ķērāju,
es pats esmu kļuvis nedaudz psihopātisks.
Jo es izmisīgi centos iedabūt viņu
rāmī ar uzrakstu "psihopāts".
Es izmisīgi centos parādīt viņu
no trakākās puses.
Un es sapratu, ka, ak dievs...
esmu to darījis 20 gadu garumā.
To dara visi žurnālisti.
Mēs ceļojam pa visu pasauli
ar savām piezīmju grāmatām rokās
un meklējam dārgakmeņus.
Un dārgakmeņi vienmēr ir
intervējamā personības galējos punktos.
Mēs tos stiķējam kopā kā viduslaiku mūki
un visu normālo atstājam novārtā.
Un, ziniet, šajā valstī dažus psihiskos
traucējumus diagnosticē daudz par daudz.
Maniakālā depresija bērniem –
bērniem pat no četru gadu vecuma
nosaka maniakālo depresiju,
jo viņiem uznāk dusmu lēkmes,
kas tiem dod augstu rezultātu
maniakālās depresijas testā.
Kad es atgriezos Londonā,
Tonijs man piezvanīja.
Viņš jautāja: "Kāpēc tu neatbildi
uz maniem telefona zvaniem?"
Es teicu: "Stāsta, ka tu esot psihopāts."
Un viņš atbildēja: "Es neesmu psihopāts.
Zini, viens no kontrolsaraksta
punktiem ir nožēlas trūkums,
bet vēl cits punkts –
viltība, manipulācija.
Ja saki, ka jūti nožēlu
par pastrādāto noziegumu,
viņi saka, ka esi tipisks psihopāts,
kas viltīgi apgalvo, ka nožēlo,
kaut patiesībā to nedara.
Tas ir kā apburtais loks,
viņi visu apgriež otrādi."
Viņš teica: "Man drīz būs
komisijas noklausīšanās.
Vai atnāksi uz to?"
Es piekritu.
Es aizgāju uz noklausīšanos.
Un pēc četrpadsmit Broudmūrā
pavadītiem gadiem viņu izlaida.
Viņi nolēma, ka nevajadzētu
viņu paturēt visu mūžu tāpēc vien,
ka viņa augstais testa rezultāts
varētu nozīmēt,
ka tendence uz recidīvismu
viņam ir virs vidējās.
Tā nu viņu izlaida.
Ārpusē koridorā viņš teica:
"Zini ko, Džon?
Mēs visi esam drusku psihopāti."
Viņš teica: "Tu esi, es esmu.
Es jau nu pavisam noteikti."
Es jautāju: "Ko tu tagad darīsi?"
Viņš teica: "Es došos uz Beļģiju.
Tur ir kāda sieviete, kas man patīk.
Bet viņa ir precējusies,
tāpēc man būs jāizšķir viņa no vīra."
(Smiekli)
Bet tas bija pirms diviem gadiem,
un tur mana grāmata beidzās.
Pēdējos 20 mēnešus viss bija kārtībā.
Nenotika nekas slikts.
Viņš dzīvoja ar kādu meiteni Londonā.
Scientologa Braiena vārdiem runājot,
viņš centās atgūt zaudēto laiku,
kas izklausās draudīgi,
bet varbūt tā nemaz nav.
Diemžēl pēc 20 mēnešiem
viņš atkal nonāca uz mēnesi cietumā.
Viņam gadījās "saķeršanās" kādā bārā,
kā viņš to nosauca.
Tā nu viņš nonāca cietumā
uz mēnesi, kas, protams, ir slikti,
bet mēnesis vismaz nozīmē,
ka, lai vai kāda bija saķeršanās,
tā tomēr nebija pārāk briesmīga.
Un tad viņš man piezvanīja.
Un, ziniet, es domāju, ka ir pareizi,
ka Tonijs ir brīvībā.
Jo nevajadzētu spriest par cilvēkiem
no to neprātīgākajām izpausmēm.
Tonijs ir puspsihopāts.
Viņš ir pelēkā zona pasaulē,
kurai nepatīk pelēkās zonas.
Bet pelēkās zonas ir tās,
kurās var atrast sarežģīto.
Tajās slēpjas cilvēcība,
un tajās var atrast patiesību.
Tonijs man teica tā:
"Džon, vai es varētu tev izmaksāt
bārā dzērienu?
Es vienkārši gribu pateikties par visu,
ko tu manā labā esi darījis."
Un es neaizgāju.
Ko būtu darījuši jūs?
Paldies.
(Aplausi)