Mēs visi gan mācāmies, gan mācām citus. Tas esmu es, iedvesmojoties no mana pirmā pasniedzēja, manas mātes, un te esmu es, pasniedzot ievadu mākslīgajā intelektā 200 studentiem Stenfordas universitātē. Mēs ar studentiem izbaudījām šo nodarbību, bet man ienāca prātā, ka, lai arī šīs nodarbības tēma ir progresīva un mūsdienīga, mācībās izmantotā tehnoloģija tāda nav. Es būtībā izmantoju tās pašas tehnoloģijas, kā šajā 14. gadsimta klasē. Pievērsiet uzmanību, mācību grāmata, zinošais vīrs uz skatuves un guļošais puisis aizmugurē. (Smiekli) Tāpat kā šodien. Tā nu mēs ar līdzskolotāju Sebastiānu Trūnu domājam, ka jābūt labākam veidam. Mēs izaicinājām paši sevi izveidot tiešsaistes klasi, kas kvalitātes ziņā būtu līdzvērtīga vai pat labāka par mūsu Stenfordas klasi, taču zināšanas sniegtu jebkuram visā pasaulē bez maksas. Mēs paziņojām par šo klasi 29. jūlijā, un divu nedēļu laikā jau bija pieteikušies 50 000 cilvēku. Šis skaitlis pieauga līdz 160 000 studentiem no 209 valstīm. Mēs bijām saviļņoti par šādu publiku, un nedaudz nobijušies par to, ka mēs vēl nebijām beiguši gatavošanos klasei. (Smiekli) Tā nu mēs ķērāmies pie darba. Mēs pētījām, ko bija darījuši citi un kas no tā būtu izmantojams, un kas mums būtu jāmaina. Bendžamins Blūms bija parādījis, ka viens pret vienu mācīšana ir visefektīvākā, tādēļ mēs centāmies to īstenot, līdzīgi kā es ar savu māti, pat ja mēs zinājām, ka tas būs viens pret tūkstošiem. Lūk, video kamera filmē mani no augšas, ierakstot, kā es runāju un zīmēju uz papīra lapas. Students sacīja: „Šajā klasē ir sajūta, kā sēžot bārā kopā ar tiešām gudru draugu, kurš izskaidro kaut ko, ko neesi sapratis, bet tūlīt sapratīsi.” Tas ir tieši tas, pēc kā mēs tiecāmies. No „Khan Academy” darba mēs ievērojām, ka īsi, 10 minūtes gari video strādā daudz labāk kā centieni ierakstīt stundu garu lekciju un to ievietot maza izmēra ekrānā. Mēs izlēmām padarīt to vēl īsāku un vēl interaktīvāku. Mūsu parastā lekcija ir divas minūtes gara, dažreiz īsāka, bet nekad ilgāka par sešām minūtēm, un tad mēs taisam pārtraukumus pārbaudes jautājumiem, lai radītu viens pret vienu mācību sajūtu. Šeit, es skaidroju, kā dators izmanto angļu valodas gramatiku teikumu analizēšanai, un te ir pārtraukums un studentam ir jāparāda, jāsaprot, kas notiek, un jāatzīmē pareizās ailītes pirms viņiem ir atļauts turpināt. Studenti mācās vislabāk, aktīvi vingrinoties. Mēs vēlējāmies viņus iesaistīt, mudināt tvert neskaidro un palīdzēt pašiem nonākt pie galvenajām idejām. Mēs lielākoties izvairījāmies no šādiem jautājumiem „Lūk, formula, tagad izskaidro man Y vērtību, ja X ir vienāds ar divi.” Mēs devām priekšroku atvērtā tipa jautājumiem. Kāds students rakstīja: „Nu es redzu „Bayes” tīklus un piemērus spēļu teorijai visur, kur skatos.” Man patīk šāda veida atbilde. Tas ir tieši tas, ko vēlējāmies panākt. Mēs nevēlējāmies, lai studenti mācās no galvas formulas, mēs vēlējāmies mainīt to, kā viņi raugās uz pasauli. Mums izdevās. Vai varbūt vajadzētu teikt, izdevās studentiem. Tas ir nedaudz ironiski, ka mēs gatavojāmies mainīt tradicionālo izglītību, un to darot, esam nonākuši pie tādas tiešsaistes klases, kas ir daudz līdzīgāka tradicionālajām koledžas klasēm, nekā citas tiešsaistes klases. Lielākajā daļā tiešsaistes klašu, video ir pieejami vienmēr. Jūs varat tos skatīties jebkurā laikā, kad vēlaties. Bet, ja varam to darīt jebkurā laikā, tas nozīmē, ka varat to darīt arī rīt. Un, ja varat to darīt rīt, tad varat to nekad arī neizdarīt. (Smiekli) Tāpēc atgriezām tādu jaunievedumu kā termiņus. (Smiekli) Jūs varat skatīties video jebkurā laikā nedēļas ietvaros, taču nedēļas beigās jūsu mājasdarbam bija jābūt izpildītam. Tas motivēja studentos neapstāties, un arī nozīmēja to, ka visi strādāja pie vienas un tās pašas lietas vienlaicīgi. Tādējādi, dodoties uz diskusiju forumu, jums varat dažās minūtēs saņemt atbildi no saviem biedriem. Nu es jums parādīšu dažus forumus, lielākā daļa no tiem ir pašu studentu organizēti. No Dafnes Koleras un Endrjū Inga mēs esam iemācījušies ideju par „lēkājošo” klasi. Studenti skatās video katrs pats par sevi, un tad sanāk kopā un diskutē par tiem. No Erika Mazura es iemācījos par biedru mācīšanu, to, ka klasesbiedri var būt labākie skolotāji, jo viņi ir tie, kas vēl atcerās, kā tas ir - nesaprast. Sebastiāns un es esam kaut ko no tā aizmirsuši. Protams, mēs nevarējām izveidot klasi, kurā diskutē desmitiem tūkstošu studentu, tāpēc mēs iedrošinājām un uzturējām šādus tiešsaistes forumus. Visbeidzot, no „Māci Amerikai” es iemācījos, ka klasē galvenais nav informācija. Svarīgāka ir motivācija un apņēmība. Ir ļoti svarīgi, lai studenti redzētu, ka mēs viņu dēļ smagi strādājam un viņi visi viens otru atbalsta. Klase ilga 10 nedēļas, beigās apmēram puse no 160,000 skolēniem nedēļā noskatījās vismaz vienu video un vairāk nekā 20,000 izpildīja katru mājasdarbu, to pildīšanā ieguldot no 50 līdz 100 stundām. Viņi saņēma šo sasnieguma apliecinājumu. Ko mēs esam iemācījušies? Mēs izmēģinājām dažas vecas un dažas jaunas idejas, un salikām tās kopā, taču ir vēl idejas, ko izmēģināt. Sebastians pašlaik māca vēl vienu klasi. Es vadīšu vienu klasi rudenī. Arī Stanford Coursera, Udacity, MITx un citur tiek rīkotas līdzīgas klases, Tas ir patiesi aizraujošs laiks. Taču man visaizraujošākā daļa tajā visā ir mūsu ievāktie dati. Mēs esam ievākuši tūkstošiem mijiedarbību no katra studenta katrā klasē, pavisam miljardiem mijiedarbību, un nu mēs varam sākt tās analizēt un no tā mācīties, eksperimentēt, tad arī sāksies īstā revolūcija. Un jūs redzēsiet rezultātu jaunā apbrīnojamu studentu paaudzē. (Aplausi)