Dorotija bērnībā jūsmoja par savu zelta zivtiņu. Tēvs skaidroja, ka zivis peld uz priekšu, ātri kustinot asti. Nevilcinoties mazā Dorotija atbildēja: "Jā, tēt, un, peldot atpakaļgaitā, tās kustina galvu." (Smiekli) Viņasprāt, tā bija acīmredzama patiesība. Zivis peld atpakaļgaitā, kustinot galvu. Viņa tam ticēja. Dzīvē ir daudz šādu atpakaļgaitā peldošu zivju. Mēs izdarām pieņēmumus un loģikas aplamības. Mēs lolojam aizspriedumus. Zinām, ka mums ir taisnība, bet citi maldās. Mēs baidāmies no ļaunākā. Tiecamies pēc nesasniedzamas pilnības. Mēs sev iestāstām, ko spējam un nespējam. Mūsuprāt, zivis peld atpakaļgaitā, aizgūtnēm kustinot galvas, un mēs tās pat nemanām. Lūk, pieci fakti par mani. Viens no tiem ir meli. Pirmais: es 19 gadu vecumā pabeidzu Hārvardu ar izcilību matemātikā. Otrais: es šobrīd vadu būvuzņēmumu Orlando. Trešais: esmu spēlējis vienu no galvenajām lomām TV situāciju komēdijā. Ceturtais: retas ģenētiskas slimības ietekmē es kļuvu akls. Piektais: esmu bijis palīgs diviem ASV Augstākās tiesas tiesnešiem. Kurš no šiem apgalvojumiem ir meli? Patiesībā neviens. Jā, tie visi ir patiesi. (Aplausi) Parasti cilvēkus interesē tikai TV šovs. (Smiekli) Saku pēc pieredzes. Tas bija NBC seriāls "Glābējzvans: jaunā klase". Es atveidoju Bērtonu "Zebieksti" Vaizelu, kurš bija seriāla lempīgais nūģis. Tas man 13 gadu vecumā bija liels aktierspēles izaicinājums. (Smiekli) Vai šaubījāties par ceturto apgalvojumu – manu aklumu? Kādēļ tā? Mēs veidojam pieņēmumus par tā saucamo invaliditāti. Būdams akls, es ik dienu sastopos ar nepareiziem priekšstatiem par savām spējām. Taču ne par aklumu es šodien vēlos runāt, bet gan par spēju redzēt. Aklums man iemācījis dzīvot ar plati atvērtām acīm. Iemācījis pamanīt tās atpakaļgaitā peldošās zivis, ko rada mūsu prāti. Aklums vērš uz tām uzmanību. Kāda ir sajūta redzot? Spēja redzēt ir tieša un pasīva. Atverat acis, un viss ir jūsu priekšā. Jūs ticat tam, ko redzat. Redzamais ir patiesība. Vai ne? Es arī tā reiz domāju. Tad, no 12 līdz 25 gadu vecumam, manas acu tīklenes pasliktinājās. Redze kļuva aizvien jocīgāka, kā greizajos spoguļos. Pārdevējs, ko man veikalā izdevās saskatīt, patiesībā bija manekens. Kad noliecos, lai nomazgātu rokas, pēkšņi, sataustījis formu, sapratu, ka tā nav izlietne, bet gan pisuārs. Draugam bija jāapraksta fotogrāfija, lai es spētu saskatīt attēlu. Manā realitātē lietas parādījās, izplūda un izzuda. Tas bija grūti un nogurdinoši. Es liku kopā fragmentus, gaistošas bildes, apzināti analizēju norādes, meklēju savā drūpošajā kaleidoskopā kādu loģiku, līdz zaudēju redzi pavisam. Es uzzināju, ka redzamais ne vienmēr ir patiesība. Tā nav objektīvā realitāte. Tā ir unikāla, subjektīva, virtuāla realitāte, ko meistarīgi veido mūsu smadzenes. Mazliet amatieru līmeņa neirozinātnes. Redzes garoza veido ap 30 procentu smadzeņu. Salīdzinājumam – taustei atvēlēti astoņi procenti, dzirdei – divi līdz trīs procenti. Ik sekundi acis redzes garozai spēj nosūtīt līdz pat diviem miljardiem informācijas fragmentu. Viss pārējais ķermenis – vēl tikai papildu miljardu. Pēc apjoma redze veido vienu trešdaļu no smadzenēm un pretendē uz divām trešdaļām smadzeņu apstrādes resursu. Nav pārsteigums, ka redzes maldi ir tik nepārvarami. Bet nešaubieties – redze ir ilūzija! Šeit sākas interesantākais. Lai radītu redzētā pieredzi, smadzenes to sasaista ar jūsu pasaules izpratni, citām zināšanām, atmiņām, viedokļiem, emocijām, uzmanību. Visas šīs un daudz citas lietas smadzenēs ir saistītas ar redzi. Šīs saiknes darbojas abos virzienos un parasti rodas zemapziņā. Piemēram, tas, ko redzat, ietekmē to, kā jūtaties, un tas, kā jūtaties, var mainīt to, ko redzat. To pierāda dažādi pētījumi. Ja jums video būtu jānosaka cilvēka pārvietošanās ātrums, atbilde atšķirtos, ja jums liktu domāt par gepardu vai bruņurupuci. Kalns šķiet stāvāks pēc treniņa, un ceļš šķiet garāks, ja uz muguras ir smaga mugursoma. Esam nonākuši pie būtiskas pretrunas. Tas, ko redzat, ir paša veidota sarežģīta prāta konstrukcija, taču jūs to piedzīvojat pasīvā veidā kā tiešu apkārtējās pasaules attēlojumu. Pats radāt savu realitāti un tai ticat. Es ticēju savai, līdz tā sabruka. Redzes pasliktināšanās šo ilūziju sagrāva. Redziet, redze ir tikai viens veids, kā mēs veidojam savu realitāti. Ir arī daudz citu veidu. Ņemsim par piemēru bailes. Jūsu bailes sagroza jūsu realitāti. Pēc baiļu izkropļotās loģikas jebkas ir labāks par nezināmo. Bailes par katru cenu aizpilda tukšumu, uzdodot to, no kā baidies, par zināmo, piedāvājot visļaunāko neskaidrā vietā, aizstājot faktus ar pieņēmumiem. Psihologiem ir termins: šausmīgošana. (Smiekli) Vai ne? Bailes nezināmo aizvieto ar šausmīgo. Bailes ir pašrealizējošas. Kad vairāk par visu vajag apskatīties ārpus sevis un domāt kritiski, bailes nosēžas dziļi jūsu prātos, sašaurinot un izkropļojot skatu, nospiežot spēju kritiski domāt ar milzum daudz graujošām emocijām. Kad rodas lieliska iespēja rīkoties, bailes jūs ieaijā bezdarbībā, vilinot pasīvi vērot, kā baiļu paredzētais piepildās. Kad atklāja manu acu slimību, zināju, ka aklums sabojās manu dzīvi. Tas bija nāves spriedums manai neatkarībai. Tās bija beigas maniem sasniegumiem. Aklums nozīmēja neievērojamu dzīvi, niecīgu un skumju, un visticamāk vientulībā. Es to zināju. Tas bija manu baiļu radīts izdomājums, bet es tam ticēju. Tie bija meli, taču bija mana realitāte. Tāpat kā tās atpakaļpeldošās zivis Dorotijas prātā. Ja vien es nebūtu stājies savu baiļu realitātei pretī, tā arī būtu dzīvojis. Esmu par to pārliecināts. Tātad – kā dzīvot atvērtām acīm? To var apgūt. To var iemācīties un uztrenēt. Pavisam īsi apkopošu. Esiet atbildīgi par katru mirkli, katru domu, katru sīkumu! Stāviet pāri savām bailēm! Atpazīstiet savus pieņēmumus! Sakopojiet iekšējos spēkus! Apslāpējiet iekšējo kritiķi sevī! Labojiet nepareizos priekšstatus par veiksmi un panākumiem! Pieņemiet savas stiprās un vājās puses un saprotiet atšķirību! Atveriet sirdis daudzajām dzīves dāvanām! Jūsu bailes un kritiķi, jūsu varoņi un nelieši ir tikai atrunas, racionalizācija, īsākie ceļi, attaisnojumi, jūsu padošanās. Tās ir fantāzijas, ko pieņemat kā realitāti. Izvēlieties redzēt tām cauri! Izvēlieties tās atlaist! Esiet savas realitātes radītāji! Līdz ar šo spēku nāk arī visaptveroša atbildība. Es izvēlējos pamest baiļu taku un mesties nezināmajā un nenoteiktajā. Es izvēlējos veidot tajā svētīgu dzīvi. Nebūt ne vientuļš – savu brīnišķīgo dzīvi es dalu ar Dorotiju, savu skaisto sievu, un mūsu trīnīšiem, ko mēs dēvējam par Tripskiem, kā arī ar mūsu jaunāko ģimenes atvasi, mazulīti Klementīni. No kā baidāties jūs? Kādus melus sev stāstat? Kā izpušķojat savu patiesību un kā radāt savus izdomājumus? Kādu realitāti sev veidojat? Karjerā un privātajā dzīvē, attiecībās, sirdī un dvēselē jūsu atpakaļpeldošās zivis jums ļoti kaitē. Tās neļauj izmantot iespējas un realizēt potenciālu, tā izraisa nedrošību un neticību reizēs, kad tiecaties pēc sasniegumiem un tuvības. Es mudinu jūs tās atrast. Helēna Kellere ir teikusi, ka sliktāk par aklumu ir būt redzīgam, bet neko neredzēt. Man aklums bija lielākā svētība, jo tas man atvēra acis. Es ceru, ka spēsiet ieraudzīt to, ko redzu es. Paldies! (Aplausi) Bruno Džusāni: Aizek, man vēl ir jautājums. Šeit ir uzņēmēji, darītāji, novatori. Jūs esat uzņēmuma vadītājs Floridā, un daudzi, iespējams, grib zināt, kā tas ir – būt neredzīgam vadītājam. Ar kādiem īpašiem izaicinājumiem sastopaties un kā tos risināt? Aizeks Lidskis: Lielākais izaicinājums ir pārtapis par svētību. Es neredzu, kā cilvēki reaģē. (Smiekli) B.Dž.: Kas tā par skaņu? A.L.: Jā. Piemēram, vadības sapulcēs es neredzu mīmiku vai žestus. Esmu iemācījies lūgt daudz vairāk mutiskas saziņas. Es būtībā piespiežu cilvēkus paust viedokli. Un šajā ziņā, kā jau teicu, tā ir īsta svētība gan man pašam, gan uzņēmumam, jo mēs komunicējam daudz augstākā līmenī, novēršam neskaidrības, un vissvarīgākais – komanda zina, ka viņu viedoklim ir nozīme. B.Dž.: Aizek, paldies par dalību! A.L.: Paldies, Bruno. (Aplausi)