Dāmas un kungi, es šeit pārstāvu Zemes elementu un latvietību. Tomēr cilvēks, kurš stāv jūsu priekšā, savu dzimto pilsētu Rīgu pameta sešu gadu vecumā, lai tajā atgrieztos vien 60 gadu vecumā un pēc astoņiem mēnešiem tiktu ievēlēta par prezidenti. Valsts prezidenti, nekad nepiederējusi nevienai politiskajai partijai, nerīkojusi vēlēšanu kampaņu, kas mums šķiet ierasta demokrātiskā procesa daļa, vēlēšanu izmaksās neiztērējusi ne pliku grasi. Ne gluži tas ierastākais ceļš uz politiku. Tomēr ceļš, kam sekoju, man ir sniedzis neatkārtojamu pieredzi un atskārsmes. Tajās arī vēlētos ar jums dalīties, par spīti tam, ka zeme, kurā piedzimu, zeme, kuru mūža lielāko daļu minušas manas kājas, nebija mana dzimtā zeme, bet gan izkaisīta pa sešām dažādām valstīm trijos dažādos kontinentos, kur laika gaitā man bija jāapgūst piecas dažādas valodas un pa ceļam jāatmet dažas, ko tā īsti neapguvu. Tas, kā visos šajos dīvainajos līkločos cilvēks spētu kļūt par valsts prezidentu un ekspertu tās identitātē, varētu šķist paradokss, taču tas par nelaimi ir viens no trim galvenajiem identitātes modeļiem, kas latviešu tautai veidojies vēsturisku notikumu dēļ, kā sekas Otrajam pasaules karam. Pēc pirmās Padomju Savienības veiktās okupācijas un aneksijas, tai sekojošās nacistu okupācijas, latviešu iesaistīšanas abās karojošajās pusēs, kas bija pretrunā starptautiskajām konvencijām, veidojās trīs scenāriji. Daži, kā mani un mana vīra vecāki, ar bērniem devās trimdā, cerot atgriezties, kad starptautiskā sabiedrība atkal nodrošinātu Latvijas neatkarību, kas, protams, nenotika. Nabadziņi nebija dzirdējuši par Molotova—Ribentropa pakta protokoliem un vēl jo mazāk par Jaltu un Teherānu, kur bija iesaistīti Sabiedrotie. Otrs scenārijs — tie, kurus piespiedu kārtā izsūtīja uz Sibīriju. Viņu dzīves ir dokumentētas filmās un dokumentālajās filmās, ko, esot Latvijā, jums būs iespēja redzēt mūsu Dziesmu svētku laikā, kas notiks pēc pāris nedēļām. Visbeidzot lielākā daļa cilvēku, protams, palika šeit, Latvijā, taču palika valstī, kas pakļauta totalitārai varai, svešzemju okupācijai un militārai klātbūtnei, un uzspiestai ideoloģijai, un ekonomiskajai sistēmai. Es, protams, runāju galvenokārt no skatpunkta — pirmkārt, no to cilvēku, kas devās trimdā, taču arī no to, kuri atgriezās un centās sadziedēt dažādās mūsu tautas atšķeltās daļas, — no kopējā koka nocirstos zarus, — lai atgādinātu, ka viņi visi cēlušies no vienas vēsturiskās augsnes, vienas pagātnes, vienām kultūras tradīcijām, un ka tās arī būtībā sniedz mums mūsu identitāti. Taču manas pašas identitātes veidošanās nekādā ziņā nebija viegls ceļš, un tieši tāpēc lielu daļu sava brīvā laika pavadīju — neskaitot, protams, karjeru, akadēmisko karjeru, kā lojāla, aktīvi strādājoša un samērā veiksmīga kanādiešu akadēmiķe — es lielu daļu laika pavadīju pūloties izaudzināt savus bērnus, kas no latviešu skatpunkta dzimuši ārzemēs, Monreālā, — tā teikt, dzimuši kanādieši, — un citus: daudzu citu latviešu bērnus dažādos kontinentos — Dienvidamerikā, Austrālijā, Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā — mēģinot iedvest viņos apziņu, ko nozīmē būt latvietim un kāpēc. Es nonācu pie secinājuma, ka identitāte ir sarežģīts process, kur tas, ka esi latvietis, vācietis, amerikānis, ķīnietis vai vienalga kas, ir tikai viens no slāņiem tavā sīpolam līdzīgajā psihē, kur ikviens no jums, ikviens no mums, ir daudzu grupu, konglomerātu, apvienību, identitāšu daļa. Mēs esam piederīgi daudziem, daudziem cilvēkiem, ar kuriem varam identificēties dažnedažādos veidos. Mēs patiesībā esam līdzīgāki lilijas sīpoliņam, nevis parastam sīpolam. Lilijas, kurām ir šīs kārtainās zvīņas, kas arī ir mūsu personības dažādās daļas. Taču ir daži būtiski identitātes elementi, kas paliek nemainīgi. Vienu no tiem es saucu par automātisko. Tā teikt, dabiskā identitāte, ko bērni iegūst, augot un saskarsmē ar savu ģimeni un apkārtējo vidi, ar paplašināto ģimeni, ja viņiem tāda ir, vēlāk bērnudārzā, skolā, ar citiem bērniem uz ielas, sabiedrību kopumā, un mūsdienās arvien vairāk dažāda veida elektroniskajos saziņas līdzekļos. Bērnam izveidojas pašapziņa. Ikviens bērns vienubrīd paskatās spogulī un saka: „Ā, tā ir Anniņa!” — vai Ilzīte, vai Jānītis. Viņi zina, ka sevi atpazīst, un iegūst apziņu par to, kas viņi ir. Taču daudz vēlāk šī personīgā piederības sajūta — piederēšana māmiņai vai tētiņam, vecmāmiņai vai vectētiņam, vai dzīvošanai noteiktā ielā vai apvidū — tiek paplašināta uz lielāku grupu. Tā notiek agrāk vai vēlāk atkarībā no apstākļiem. Manai paaudzei, trimdas bērniem, pirmoreiz saskaroties ar citu tautību bērniem, radās kas tāds, ko esmu nosaukusi par reakcijā balstītu identitāti. Kad kāds uz tevi parāda ar pirkstu un nosauc tevi par netīru ārzemnieci, vai netīru polieti un tu saki: „Eu, es neesmu poliete, es esmu latviete” — saproti, kas esi, vienalga, vai tev tas patīk vai nē. Dažkārt tev tas patīk, jo viņi ir visnotaļ draudzīgi un gatavi ar tevi spēlēties, un dažkārt ne, jo viņi ir gatavi tev mest ar akmeņiem, dzīties pakaļ un mēģināt piekaut. Un tu atklāj, ka ne visi cilvēki ir vienlīdzīgi, un gluži tāpat kā savējo cilvēku vidū ir daži, kas, piemēram, — manā gadījumā dodoties uz latviešu skolu Vācijas bēgļu nometnē — daži ir draudzīgāki par citiem, un tāpat ir arī ar ārzemniekiem. Taču, kad sadraudzējos ar igauņu meitenīti, kurai bija neparasta adīta cepurīte ar ģeometriskiem rakstiem un augšā tādu kā kroni — kaut ko līdzīgu Anna Boleinai, ja varat iedomāties viņas portretus — taču adīta cepure ar ģeometriskiem rakstiem. Man tā šķita jauka, tāpēc viņai pavaicāju: „Kā nākas, ka tev ir tāda cepure un tādas cepures ir arī citām igauņu meitenēm?” Man tās šķita jaukas. „Tādas valkā igauņi,” viņa atbildēja. Un kad mātei pajautāju, vai es varētu dabūt tādu cepuri, māte man pateica: „Tādas nēsā igauņi, nevis latvieši.” Tas bija tik vienkārši, un, lai cik ļoti man patika cepure, man pateica: „Nē, tu neesi igauniete, tās ir domātas igauņu meitenēm, latviešu meitenes tādas nenēsā.” Vēlāk, izklīstot pa dažādiem kontinentiem, bēgļu nometnēm Vācijā tiekot slēgtām, bija daudzi teju traģiski stāsti, pavisam noteikti skumji stāsti, par meitenītēm, kas sāk iet skolā, teiksim, Vidusamerikā, un kurām mātes pateikušas, ka kārtīgām meitenītēm jāiet uz skolu ar garām bizēm un lentītēm, un baltās kleitās ar aprocēm. Ierodoties skolā, viņas bija satriektas, ieraugot, ka visi uz viņām rāda ar pirkstiem un viņas ir pilnībā atšķirīgas no pārējām skolas meitenēm. Kad viņas mātēm teica, ka amerikāņu meitenes tā neģērbjas, mātes atbildēja: „Bet tu jau neesi amerikāniete, tu esi latviete.” Un nabaga bērniem tad bija jāizvēlas, vai palikt atšķirīgam un klausīt mammu, un palikt latviešu kopienā, vai sadumpoties, tiklīdz to ļautu vecums, uzgriezt muguru latviešu sabiedrībai un latvietībai un aizmirst par to, cik ātri vien iespējams. Es savu dzīvi pavadīju, cenšoties pārliecināt latviešu izcelsmes jauniešus, sākot ar pašas bērniem, taču augot pārliecināt arī sevi pašu — jo es tomēr uzaugu ārzemēs un nevis savā dzimtajā valstī — ka ir trešais identitātes veids, proti, brīvi izvēlēta identitāte. Tā, kurā aptver, ka piederēšana noteiktai grupai, — lai tā būtu etniska grupa, kultūras mantojuma vai valodas grupa, to var izteikt dažādā ziņā, — taču tā paver tev durvis, kas citādi būtu slēgtas. Latviešu valodas apgūšana — praktiski skatoties. pasaulē tajā runā tik maz cilvēku, bez šaubām daudz noderīgāk būtu mācīties ķīniešu valodu, — taču tavas identitātei un labklājības sajūtai, lai tev būtu pieejamas tavas saknes, tai piederības sajūtai, kas rodas piederot noteiktai kopienai, kurā tev ir pamattiesības, tu tai piederi jau piedzimstot, — tas ir kas tāds, ko nevar aizstāt ne ar ko citu. Vari kļūt par jauno kanādieti, naturalizējušos Amerikas pilsoni, vari ceļot uz daudzām zemēm un pelnīt labu naudu, apprecēt vietējo un iekļauties. Esmu satikusi ļoti daudz latviešu, kas teikuši: „Es apprecēju amerikāņu meiteni, es viņā iemīlējos, taču viņai nepatika, ka ar citiem latviešiem devos uz dažādiem latviešu pasākumiem, viņa gribēja, lai uzgriežu viņiem muguru, bet es pie sevis nodomāju: „Bet viņa uzgriež muguru manai identitātei. Viņa uzgriež muguru tam, kas esmu.” Taču tas, kas es esmu, nav tik viegli izsakāms. Viena no lietām, kas, manuprāt, mūs izsaka etniskā ziņā, protams, ir kultūras mantojums, kurā valodas zināšanas, vēstures zināšanas, mūsu gadījumā garamantu zināšanas — jo tā ir liela daļa mūsu mantojuma, — tā ir tā bagātība, kas kļūst pieejama tiem, kas durvis uz piederību latviešu tautai paver gana brīvprātīgi un bez piespiedu izvēles. Atšķirdamies no citiem, cilvēks var ļoti viegli iekļauties. Esot latvietim, daudzās jo daudzās valstīs var ļoti viegli iekļauties. Neviens uz tevi skatoties nepateiks, ka esi latvietis vai latviešu izcelsmes. Taču tu vari to saglabāt — un tieši par to es arī centos pārliecināt no dažādām valstīm sastaptos jauniešus — tu vari to saglabāt kā slepenu dārziņu: šo sevis paša latvietību. Mēs, protams, būtu vairāk nekā priecīgi dalīties tajā ar pārējo pasauli, ja mēs viņiem varētu kaut kā palīdzēt pārvarēt valodas barjeru un viņi varētu iepazīt to, ko tā spēj sniegt. Mana gadījumā, esmu darījusi arī to. Es pati esmu, tā teikt, mazliet pastrādājusi, rakstot zinātniskos rakstus un grāmatas par latvisko mantojumu, par latvietību un jo īpaši par to, kas mūsu latvju dainas padara tik neparastas, tik īpašas un tik vērtas iepazīt tuvāk, un tik vērtas analizēt un iekļaut starptautiskajā nemateriālajā mantojumā, ko UNESCO nu jau vairākus gadus atzīst. Tiem, kuri nākamās pāris nedēļas būs Latvijā, es visnotaļ iesaku doties uz latviešu Dziesmu svētkiem, noskatīties tos televīzijā vai video. Mūsu latviešu Dziesmu svētki ir kas tāds, kas iemieso dziedāšanas tradīciju, kas daudzus jo daudzus gadsimtus ir bijis latvietības balsts, pirms Latvija vēl kļuva par valsti. 19. gadsimtā, kad latvieši joprojām lielākoties bija apspiesta sabiedrības šķira, viņi sāka dziedāt koros. Koriem pulcējoties no dažādiem novadiem un rīkojot dziesmu svētkus, viņi atskārta, ka viena meita dzimusi Rīgā, otra — Valmierā, taču abas dzied vienu dziesmu, un viņi uzdeva jautājumu, kas jautāts vienā no dainām: „Vai tās vienas mātes meitas?” Jā, tās vienas mātes meitas — latvju tautas meitas. Dziedāšana un pulcēšanās bija viens no elementiem, kas viņiem ļāva sākt apzināties šo latvietību. Tā ļāva apzināties bagātību, ko šī identitāte viņiem sniedza, pretstatā augstprātīgajai žēlībai un faktiski noniecinājumam, ko viņi bieži bija piedzīvojuši no tiem, kas ieņēmuši sabiedrības augstākos slāņus dažādajos okupācijas spēkos gadsimtu gaitā. Latvieši atguva savu pašlepnumu, ne vien sevis kā tautas apziņu. Un caur šo apziņu viņi saprata, ka viņiem kā tautai ir tiesības, kas pienākas tautām visām pasaulē. Daudzējādā ziņā šī pulcēšanās un dziedāšana noveda pie domas par Latvijas neatkarību, par neatkarīgas latviešu valsts izveidi, un par tradīciju, kas spēja izdzīvot dažādās svešzemju okupācijās, dažādās uzspiestās ideoloģijās, kas spēja izdzīvot Austrālijā, Amerikā un citur Eiropā, Dzelzs priekškara otrā pusē. Šī tradīcija palīdzēja mums saglabāt savu sakņu apziņu, savu saikni ar pagātni, šo mantojuma un tiesību izjūtu. ko mums nozīmēja būt latvietim. Šī tiesību izjūta mūs, protams, padara arī pilnībā eiropeiskus. Tieši tāpēc kā prezidente es tik ļoti rūpējos, lai Latvija kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tieši tāpēc kopš prezidenta amata atstāšanas esmu bijusi tik kvēla eiropiešu vienotības sludinātāja. Taču jāsaka, ka papildus tam esmu sapratusi, ka savā valsts prezidentes pieredzē esmu guvusi atskārsmes, kurās ieklausās arī citur pasaulē. Esmu biedre trijos dažādos klubos un neskaitāmās organizācijās, kam ir starptautisks vēriens, kas uztraucas par sieviešu stāvokli, kas uztraucas par dažādu valstu pāreju uz demokrātiju, un nu es ar savu latvietību attopos strādājam Tā Kunga vīna dārzos, kas patiesībā pieder pasaules pilsonim. Atgriezusies savā dzimtajā zemē kā Uliss un izmantojusi izdevību patiesi paust savu latvietību tā, kā piedzimšana šeit man to bija lēmusi, es saprotu, ka kļūstu arī par ļoti kvēlu eiropieti, taču visvairāk es saprotu, ka visa šī pieredze, gan manas tautas, gan manis pašas, manu tautiešu, kas cietuši no izsūtīšanas vai cita veida represijām, visas šīs ciešanas, kam cauri izgājušas citas tautas gan Eiropā, gan citviet, ikvienā gadījumā ir sniegušas artavu mūsu pašu cilvēcības veidošanā. Es gribētu beigt domu, ka lai kāda būtu tava identitāte, tai jāsākas ar apziņu par tavu iedzimto vērtību kā personai, kā cilvēkam, kā pasaules pilsonim, kā cilvēku rases pārstāvim. Tieši šī piederība, šī brālības vai māsības sajūta ar cilvēkiem, kuri varbūt izskatās pavisam citādāk nekā mēs paši, kuriem dažkārt ir citas vērtības, noteikti citāda pieredze, taču kuri iet to pašu dzīves ceļu, ko ikviens. No piedzimšanas līdz augšanai, izaugsmei, karjerai, pieredzei, priekiem un bēdām, un tad, protams, mēs, kā saka Šekspīrs, pametam skatuvi, uz šīs skatuves būdami vien aktieri. Novēlu jums visiem pavadīt savu mūžu, meklējot šo stingro zemi zem kājām, kas arī ir tas, ko jums sniedz identitāte. Atcerieties, jums nav tikai viena, jums ir daudzas, un dzīves laikā jums vienmēr ir izvēle. Jūs varat veidot to, kas esat, un to, kas vēlaties būt. Ar dievpalīgu. (Aplausi)