Šis ir stāsts
par to, kā mēs zinām to, ko zinām.
Tas ir stāsts par šo sievieti
– Nataļju Ribčinsku.
Viņa ir paleobioloģe,
kas nozīmē, ka viņa specializējas
ļoti vecu mirušu lietu uzrakšanā.
(Audio) Nataļja Ribčinska: Jā,
mani ir nosaukuši par „Dr. Miroņraci.”
Latifs Nasers: Manuprāt,
viņa ir īpaši interesanta
ar to, kur viņa to visu uzrok
– krietni virs polārā loka,
attālā Kanādas tundrā.
Kādā 2006. gada vasaras dienā
viņa bija izrakumos,
kas saucas Fyles Leaf Bed,
kas atrodas nepilnus 10 platuma grādus
no zemes magnētiskā ziemeļpola.
(Audio) N.R.: Tiešām,
tas neizklausīsies ļoti aizraujoši,
jo mēs visu dienu nostaigājām
ar mugursomu plecos, GPS,
un pierakstu kladi un aptaustot visu,
kas varētu izrādīties fosilija.
L.N.: Un kādā brīdī viņa kaut ko pamanīja.
(Audio) N.R.: Rūsgans,
tādā kā rūsas krāsā,
plaukstas lielumā.
Tas vienkārši mētājās zemē.
L.N.: Sākumā viņa nodomāja,
ka tā ir tikai koka šķēpele,
jo tādas Fyles Leaf Bed izrakumos
viņi biji atraduši ļoti daudz
– aizvēsturisku augu daļas.
Bet tonakt nometnē...
(Audio) N.R.: ...
es paņēmu palielināmo stiklu,
aplūkoju to tuvāk un sapratu,
ka gluži neizskatās,
ka tam būtu koka slāņojuma.
Varbūt tas ir apstākļu dēļ,
bet tas izskatās gluži kā ...
kauls.
L.N.: Hmm, tā nu viņa nākamos 4 gadus
atkal un atkal atgriezās šajā vietā
un savāca kopumā ap 30
tā paša kaula fragmentus,
vairumu no tiem ļoti sīkus.
(Audio) N.R.: Tas nav ļoti daudz.
To var salikt Ziploc maisiņā.
L.N.: Un viņa mēģināja tos salikt
kā mozaīkmīklu.
Bet tas bija sarežģīti.
(Audio) N.R.: Tas bija sadalījies
daudzās mazmazītiņās daļiņās.
Es mēģināju izmantot smiltis un mastiku,
bet nekas īsti neizdevās.
Beigās mēs pamēģinājām 3D virsmas skeneri.
L.N.: Ūū!
N.R.: Jā, vai ne?
(Smiekli)
L.N.: Izrādās, virtuāli
to izdarīt ir daudz vieglāk.
(Audio) N.R.: Tā ir brīnumaina sajūta,
kad viss saiet kopā.
L.N.: Cik droši bijāt, ka ir pareizi,
ka salikāt to pareizi?
Vai bija iespējams,
ka to var salikt arī citādāk
un tad sanāktu, piemēram, papagailis?
(Smiekli)
(Audio) N.R.: (Smejas) Hm, nē.
Mums sanāca, lūk, kas.
L.N.: Viņas atrastais kauls,
atklājās, bija kājas stilba kauls,
un konkrēti, tas piederēja
kādam pārnadžu zīdītājam,
piemēram, govij vai aitai.
Bet tas nevarēja būt neviens no tiem.
Tas bija par lielu.
(Audio) N.R.: Tā lielums pārsteidza,
tas bija milzīgs. Ļoti liels dzīvnieks.
L.N.: Kurš dzīvnieks tas varētu būt?
Nevarēdama rast atbildi,
viņa parādīja vienu no fragmentiem
saviem kolēģiem Kolorādo,
un viņiem radās ideja.
(Audio) N.R.: Mēs paņēmām zāģi
un nošņāpām vienu maliņu,
un sajutām ļoti interesantu smaržu.
L.N.: Tas smaržoja
pēc apsvilinātas miesas.
Tā bija smarža, ko Nataļja pazina
no galvaskausu griešanas
topogrāfiskās anatomijas laboratorijā:
kolagēns.
Kolagēns piešķir mūsu kauliem struktūru.
Un parasti pēc daudziem gadiem
tas sabrūk.
Bet šajā gadījumā, Arktika bija kā dabiska
saldētava, kas to saglabājusi.
Gadu vai divus vēlāk
Nataļja bija konferencē Bristolē
un vēroja, kā viņas kolēģis Maiks Baklijs
demonstrē jaunu metodi, ko viņš
dēvēja par „kolagēna pirkstu nospiedumu”.
Izrādās, dažādām sugām
ir nedaudz atšķirīgas kolagēna struktūras.
Tāpēc, ja iegūstat kolagēna paraugu
no nezināma kaula,
varat to salīdzināt ar zināmajām sugām
un, kas zina, varbūt kaut kas sakritīs.
Tā nu viņa ar FedEx
nosūtīja vienu fragmentu.
(Audio) NR: Jā, tam jāseko līdzi.
Tas ir visai svarīgi.
(Smiekli)
LN: Viņš to izpētīja
un salīdzināja ar 37 zināmām
mūsdienu zīdītāju sugām.
Un tas sakrita ar vienu no tām.
Izrādās, ka 3,5 miljonu gadu senais kauls,
ko Nataļja atrada tālu Arktikā
piederēja...
kamielim.
(Smiekli)
(Audio) N.R.: Un es nodomāju: ko?
Tas ir lieliski, ja tā ir taisnība.
L.N.: Viņi notestēja dažādus fragmentus,
un katram ieguva tos pašus rezultātus.
Tomēr, vadoties no atrastā kaula izmēra,
šis kamielis bija par 30% lielāks
nekā mūsdienu kamieļi.
Šis kamielis būtu bijis
ap 2,7 metri augumā
un svērtu ap tonnu.
(Auditorija reaģē)
Jā.
Nataļja bija atradusi
milzu arktisko kamieli.
(Smiekli)
Izdzirdot vārdu kamielis,
jums prātā varētu ienākt kāds no šiem
– Austrum- un Centrālāzijas
divkupru kamielis.
Bet visdrīzāk jums
prātā pavīdošais pastkartītes foto
ir viens no šiem vienkupra kamieļiem,
neatņemamām tuksneša radībām,
kas dzīvojas smilšainās, karstās vietās,
piemēram, Tuvajos Austrumos un Sahārā.
Tam uz muguras ir liels kupris
ūdens uzglabāšanai
ilgajos tuksneša pārgājienos,
un tam ir platas pēdas,
lai negrimtu smilšu kāpās.
Kā gan, pie velna, viens no tiem
būtu nonācis tālu Arktikā?
Zinātnieki jau sen, izrādās, zinājuši,
pat pirms Nataļjas atklājuma,
ka kamieļi īstenībā cēlušies Amerikā.
(Mūzika: ASV himna)
(Smiekli)
Viņi sāka šeit.
Gandrīz 40 no 45 miljoniem
kamieļu pastāvēšanas gadu
tos varēja sastapt tikai Ziemeļamerikā,
ap 20 dažādām sugām, varbūt vairāk.
(Audio) L.N.: Ja es tos visus sarindotu,
vai tie izskatītos citādāk?
N.R.: Jā, tie būtu dažāda lieluma.
Dažiem būtu ļoti gari kakli,
tā, ka tie līdzinātos žirafēm.
L.N.: Dažiem bija snuķi kā krokodiliem.
(Audio) N.R.: Pavisam pirmatnējie,
agrīnie bija pavisam mazi,
gandrīz kā truši.
L.N.: Ko? Truša lieluma kamieļi?
(Audio) N.R.: Agrīnie.
Tos jūs droši vien nemaz neatpazītu.
L.N.: Ak, Kungs,
es gribu klēpja truškamielīti!
(Audio) N.R.: Vai ne?
Vai tas nebūtu brīnišķīgi?
(Smiekli)
L.N.: Un tad, apmēram
pirms 3 līdz 7 miljoniem gadu,
viens no kamieļu atzariem
nonāca Dienvidamerikā,
kur tie kļuva par lamām un alpakām,
un vēl kāds cits atzars šķērsoja
Beringa zemes tiltu,
nonākot Āzijā un Āfrikā.
Un tad ap pēdējā ledus laikmeta beigām,
Ziemeļamerikas kamieļi izmira.
Zinātnieki to visu jau zināja,
bet tas vēl arvien pilnībā neizskaidro,
kā Nataļja atrada to tik tālu ziemeļos.
Jo, temperatūras ziņā
tas ir pilnīgs pretstats Sahārai.
Jāatzīst gan,
ka pirms trīsarpus miljoniem gadu,
tur bija vidēji par 22 grādiem
siltāks nekā tagad.
Tur būtu boreālie meži,
līdzīgi kā mūsdienu Jukonā vai Sibīrijā.
Bet tik un tā, ziema tur ilga 6 mēnešus,
un ūdenstilpnes tajā laikā aizsala.
Bija sniegputeņi.
Tur bija 24 stundu polārā nakts.
Kā tas var būt... Kā?
Kā gan viena no šīm
Sahāras superzvaigznēm
varētu izdzīvot arktiskajos apstākļos?
(Smiekli)
Nataļja un viņas kolēģi domā,
ka viņiem uz to ir atbilde.
Un tā ir savā ziņā spīdoša.
Ja nu tās īpašības, kas, mūsuprāt,
padara kamieļus tik piemērotus
tādām vietām kā Sahāra,
patiesībā attīstījās,
lai tiem palīdzētu pārdzīvot ziemu?
Ja nu tās platās pēdas bija domātas,
nevis bradāšanai pa smiltīm,
bet gan pa sniegu, gluži kā sniega kurpes.
Ja nu tas kupris,
kurā, par milzīgu pārsteigumu,
ir nevis ūdens, bet tauki,
(Smiekli)
ir paredzēts, lai palīdzētu kamielim
pārdzīvot sešu mēnešu garo ziemu,
kad trūkst pārtikas.
Un tad, tikai vēlāk, krietni pēc tam,
kad viņš šķērsoja zemes tiltu,
šīs ziemas īpašības pielāgojās
karstai tuksneša videi.
Piemēram, kupris karstā klimatā
varētu kamieļiem noderēt,
jo visu tauku atrašanās vienuviet,
kā tāda tauku mugursoma,
nozīmē, ka pa visu ķermeni
nav siltuma izolējošā slāņa.
Tāpēc siltums vieglāk izdalās.
Tā ir traka doma,
ka šķietami galvenais pierādījums
kamieļa tuksneša dabai,
īstenībā varētu
pierādīt tā arktisko vēsturi.
Es neesmu pirmais, kas to stāsta.
Citi to ir stāstījuši,
lai apbrīnotu evolucionāro bioloģiju
vai kā ieskatu nākotnes klimata izmaiņās.
Bet man tas patīk
pilnīgi cita iemesla dēļ.
Man tas ir stāsts par mums,
par to, kā redzam pasauli
un to, kā tas mainās.
Man ir vēsturnieka izglītība.
Esmu sapratis, ka patiesībā
daudzi zinātnieki arī ir vēsturnieki.
Viņi cenšas izprast pagātni.
Viņi stāsta par mūsu Visumu,
zemeslodi un dzīvi uz tās.
Un kā vēsturniekiem
tiem sākumā prātā ir doma,
kā tas varētu būt noticis.
(Audio) N.R.: Mēs izdomājam stāstus
un turamies pie tiem,
kā kamielistuksnesī, vai ne?
Tas ir lielisks stāsts!
Tas ir tam pilnībā pielāgots.
Skaidrs, ka tas vienmēr tur dzīvojis.
L.N.: Bet jebkurā brīdī
varat atklāt kādu pierādījuma drusku.
Varat uzzināt ko tādu,
kas liek jums pārdomāt visu,
ko jūsuprāt, zinājāt.
Gluži kā šajā gadījumā,
viena zinātniece atrod šķēpeli,
kas viņasprāt ir koks,
un tā zinātnei sniedz pilnīgi jaunu
un pilnībā negaidītu teoriju
par to, kā šis absurdais dzīvnieks
no Dr. Sjūsa grāmatām
izskatās tieši tā un ne citādāk.
Man tas pilnībā apgrieza kājām gaisā to,
kā es uzlūkoju kamieļus.
Es uzskatīju, ka tie ir līdz smieklīgumam
savas nišas radības,
kas piemērotas
tikai vienai noteiktai videi,
bet tagad es tos redzu kā pasaules
apceļotājus, kas nonākuši Sahārā,
un varētu uzrasties
tikpat kā jebkur pasaulē.
(Aplausi)
Viņu sauc Azuri.
Azuri, sveika, kā iet?
Lūk, man tev kaut kas ir.
(Smiekli)
Azuri ir atpūtā no viņas parastā darba
Rokfellera centrā.
(Smiekli)
Tas pat nav joks.
Lai vai kā...
patiesībā, Azuri ir šeit,
lai mums atgādinātu,
ka mūsu pasaules vēsture ir dinamiska.
Tā prasa, lai būtu gatavi
pielāgoties, mainīt uzskatus.
(Smiekli)
Vai ne, Azuri?
Un, ka mēs, īstenībā, esam
tikai vienas kaula šķēpeles attālumā
no pasaules ieraudzīšanas citādāk.
Liels paldies.
(Aplausi)