Skatoties no malas, Džonam klājās lieliski. Viņš tikko bija parakstījis līgumu par sava Ņujorkas dzīvokļa pārdošanu, un pirms pieciem gadiem iegādātais dzīvoklis nesa simtos tūkstošu mērāmu peļņu. Skola, kurā Džons bija ieguvis maģistra grādu, tikko bija piedāvājusi viņam pasniedzēja vietu, kas nozīmēja ne tikai algu, bet arī papildu bonusus, kādu viņam ilgu laiku nebija bijis. Un tomēr, neskatoties uz Džona veiksmēm, viņam klājās grūti, viņš cīnījās ar atkarību un smagu depresiju, kas ņēma virsroku. 2003. gada 11. jūnija naktī viņš uzkāpa uz Manhetenas tilta nožogojuma un metās draudīgajos upes ūdeņos. Pārsteidzošā, nē, brīnumainā kārtā viņš izdzīvoja. Kritiens sadragāja viņa labo roku, salauza visas ribas, caurdūra plaušu. Viņš te atguva, te zaudēja samaņu, slīdot lejup pa Īstriveru, zem Bruklinas tilta, līdz patrāpījās ceļā Stetenas salas prāmim, kura pasažieri izdzirdēja viņa sāpju pilnos kliedzienus un sazinājās ar kapteini, kurš savukārt sazinājās ar krasta apsardzi, kas izķeksēja viņu no upes un nogādāja Belvjū slimnīcā. Un mūsu stāsts patiesībā sākās šeit. Jo, kad Džons bija apņēmies savest sevi kārtībā – vispirms fiziski, tad emocionāli un visbeidzot garīgi –, izrādījās, ka ir ļoti maz resursu, kas būtu pieejami cilvēkiem, kuri mēģinājuši atņemt sev dzīvību. Pētījumi liecina, ka 19 no 20 cilvēkiem, kas mēģina izdarīt pašnāvību, tas neizdodas. Bet ir 37 reizes lielāka iespēja, ka otrajā reizē viņiem izdosies. Šī patiešām ir riska grupa, kurai pieejams ļoti maz resursu. Kad cilvēki mēģina sakārtot sevi un savu dzīvi, ap pašnāvību valdošo tabu dēļ mēs īsti nezinām, ko teikt, un tāpēc bieži vien nesakām neko. Un tas vēl vairāk veicina nošķirtību, ko piedzīvo tādi cilvēki kā Džons. Es ļoti labi zinu Džona stāstu, jo Džons esmu es. Un šodien šī ir pirmā reize, kad publiski atzīstu savu pieredzi. Taču pēc tam, kad 2006. gadā pašnāvību izdarīja man tuvs skolotājs un pagājušogad – labs draugs, sēžot TEDActive konferencē, es sapratu, ka man jāpārvar šī klusēšana un tabu, lai runātu par ideju, ar kuru vērts dalīties, proti, par to, ka cilvēkiem, kas pieņēmuši grūto lēmumu atgriezties dzīvē, vajadzīgs vairāk resursu un vajadzīga mūsu palīdzība. Kā jau minēja Trevor Project, kļūst labāk. Kļūst daudz labāk. Un šodien vēlos iznākt no pavisam cita veida skapja, lai iedrošinātu, mudinātu jūs... ja esat domājis vai mēģinājis izdarīt pašnāvību vai zināt kādu, kurš to ir darījis, runājiet par to, meklējiet palīdzību! Tā ir saruna, ko ir vērts uzsākt, un ideja, ar kuru vērts dalīties. Paldies. (Aplausi)