Vai jums ir gadījies būt lekcijā,
kas ir tik garlaicīga, ka aizmiegat
un sākat sapņot par laimi
un saldējuma kokteiļiem?
(Smiekli)
Un tad jūs uzmodina profesors
ar savu slaidu lasīšanu?
Esmu šeit, lai jums pastāstītu,
ka, nokļūstot biznesa pasaulē,
labāk nekļūst.
(Smiekli)
Taču labā ziņa ir tā, ka var būt labāk.
Biznesa cilvēku problēma ir tā, ka reizēm
viņi ir tik ļoti koncentrējušies
uz finanšu rezultātu,
ka tos interesē vienīgi efektivitāte.
Arī es mīlu efektivitāti, es esmu
inženieris, esmu apsēsts ar to.
Patiesībā es pat piedzimu
trīs nedēļas agrāk,
jo acīmredzot pat mātes vēderā
es noteicu: „Esmu gatavs
doties ārā tūlīt pat!”
(Smiekli)
Taču problēma ir tajā, ka tas vien,
ka kaut kas ir efektīvs,
vēl nenozīmē, ka tas
sniedz efektīvu rezultātu.
Tas vien, ka kaut kas ietaupa laiku,
vēl nenozīmē, ka tas palīdz
sasniegt rezultātu.
Ja jūs domājat: „Un kāpēc man tev
būtu jātic, izstīdzējušais Hjū Džekmen?”
(Smiekli)
Pirmkārt, jums nav man jāatgādina,
ka esmu izstīdzējis.
Esmu tāds bijis visu mūžu —
piedzimstot es svēru 3,7 kilogramus
un nekas nemainījās
līdz pat 15 gadu vecumam.
(Smiekli)
Taču otrkārt, jums būtu jātic,
jo pats esmu to piedzīvojis.
Vasarā pirms pēdējā gada augstskolā
es biju praksē Procter & Gamble
Sinsinati pilsētā.
Vasaras beigās man bija jāsniedz
prezentācija izvērtēšanas komisijai
kas galu galā izlems,
vai pieņemt mani pilna laika darbā vai ne.
Es strādāju vaiga sviedros
pie prezentācijas,
kas beigu beigās man pašam
šķita nāvīgi laba.
Nāvīgi, jo tā viņus
nogarlaikos līdz nāvei.
Vakarā pirms prezentācijas
es nolēmu, ka ir jāmaina pilnīgi viss.
Tā nu manas dzīves svarīgākā prezentācija
sākās ar šo slaidu.
(Smiekli)
Varu jums teikt no personīgās pieredzes,
ka izveidot veselu prezentāciju
Microsoft Paint nav neko efektīvi.
(Smiekli)
Taču tas liek cilvēkiem pievērst uzmanību.
Mana prezentācija beidzās
ar manu lielāko šedevru —
(Smiekli)
izvērtēšanas komisijas tās dienas portrets
M. S. Ešera un Kīta Heringa stilā.
Un jā, šie cilvēciņi patiešām
vizuāli precīzi ataino
(Smiekli)
katru no augstākās vadības pārstāvjiem,
kuri lems par manu tālāko likteni.
Pēc prezentācijas es aprunājos
ar katru no viņiem.
Viens no direktoriem pavilka mani sāņus:
„Zini, tev ir visai labas
PowerPoint zināšanas.”
(Smiekli)
Es sacīju:
„Gribētos jau domāt, ka ekselentas.”
(Smiekli)
Viņš jautāja: „Vai tas bija
Microsoft Office kalambūrs?”
(Smiekli)
Es atbildēju: „Word-a.”
(Smiekli)
Divas dienas vēlāk es uzzināju,
ka esmu pieņemts darbā.
Es nekad nebiju iedomājies,
ka vairums cilvēku uzskata,
ka humors un darbs atrodas
spektra pretējās pusēs.
Ja salīdzinām ar Animaniacs,
ļaudis uzskata, ka humors ir Pinkijs
un darbs ir Smadzene.
Patiesībā mums vajag tos abus savest kopā,
lai patiešām spētu pārņemt pasauli,
jo cilvēki, kas darbā izmanto
humoru, strādā ražīgāk,
viņiem ir mazāk stresa,
lielāka alga, un viņi ir laimīgāki.
Tas ir kas tāds, ko man ne reizi
nemācīja nevienā no lekcijām.
Jo lekcijās mums māca prasmes,
kas vajadzīgas, lai darbu paveiktu,
bet neviens nemāca prasmes,
kas vajadzīgas, lai to izbaudītu.
Izrādās, ka amerikāņi
to īpaši labi neprot.
83% amerikāņu darbā izjūt stresu.
55% amerikāņu ir
neapmierināti ar savu darbu,
un 47% amerikāņu neizdodas būt laimīgiem.
Protams, vēl ļaunāk klājas
Disneja pasaulē –
tur saskaņā ar statistiku
Laimīgais ir tikai 1 no 7 rūķiem.
(Smiekli)
Un tomēr, katrs otrais
joprojām šķiet diezgan baisi.
Dažus gadus pēc prakses
es strādāju Procter & Gamble
birojā Ņujorkā.
Mani paaugstināja no analītiķa
par projektu vadītāju,
un es turpināju darbā izmantot humoru.
Biju projektu vadītājs, tāpēc savus
projektus nosaucu, kā vien vēlējos.
Standarta „Mazumtirdzniecības apjomi 2.0”
vietā es tos nosaucu, piemēram,
par „Uzforšināšanas projektu”.
(Smiekli)
Saviem darbiniekiem
es mācīju arī improvizāciju,
lai viņi uzlabotu savu vadītprasmi,
ļautos prāta vētrām
un spētu noreaģēt ātrāk.
Ikreiz, kad komandai
pievienojās jauns cilvēks,
es tam liku izpildīt personības testu,
piemēram, Maiersa–Brigsa testu,
vai vēl svarīgāk –
„Kurš Zvaigžņu karu personāžs esi tu?”
(Smiekli)
Ja gribat zināt, es esmu INTJ R2-D2.
(Smiekli)
Tas droši vien nevienu nepārsteidz.
(Smiekli)
Pēc vienas no manām iknedēļas sapulcēm
pie manis pienāca viena no manām kolēģēm
– Sāra, pazīstama arī kā Evoks, –
(Smiekli)
un viņa man sacīja: „Drū,
es tikai gribēju pateikt paldies.”
Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā,
tāpēc, protams, teicu: „Sen bija laiks.”
(Smiekli)
„Par ko paldies?”
Viņa atbildēja:
„Par šo projektu, tas ir foršs.”
Es iesaucos: „Beidzot!
Vēl kāds, kurš novērtē Baijesa varbūtības
un analītisko prognožu skaistumu.”
„Par ko tu runā?” viņa jautāja.
(Smiekli)
Nē, ne jau pats projekts,
bet gan tas, kā tu to vadīji.
Pirms pievienojos
Uzforšināšanas projektam
es domāju par aiziešanu no darba,
jo man bija tik daudz stresa.
Taču tad es pievienojos tavai komandai,
un tas bija savādāk, jo mums gāja forši.
Un vienā brīdī es sapratu,
ka neviens tev neliek izmantot humoru,
tā ir tevis paša izvēle,
tāpēc paldies tev.”
Es biju aizkustināts.
Jo Evokam bija taisnība.
(Smiekli)
Neviens man nekad nav licis izmantot
humoru, bet neviens arī nav atturējis.
Sāra tāpat kā daudzi citi
nekad nebija iedomājusies,
ka darbā varētu izmantot humoru.
Es vienmēr biju pieņēmis, ka varu.
Tieši tad arī es izlēmu,
ka turpmāk vairs negribu būt
tikai datorinženieris.
Es gribēju būt humora inženieris.
Un, ja agrāk par tādiem neesat dzirdējuši,
tas ir tāpēc, ka es tos izdomāju.
Taču tāpat kā datorinženieris
palīdz cilvēkiem efektīvāk
un efektīgāk izmantot tehnoloģiju,
humora inženieris palīdz cilvēkiem
efektīvāk un efektīgāk izmantot humoru.
Cilvēks vidēji dienā nosūta
un saņem 112 e-pastus,
un 80% sava laika pavada
komunicējot vienā vai otrā veidā.
Humors palīdz ziņai kļūt pamanāmākai
un liek cilvēkiem apstāties
un pievērst tai uzmanību.
(Smiekli)
Humors arī ļauj labāk
atcerēties informāciju.
Vienkārša mnemonika
palīdz mums atcerēties lietas
ilgi pēc tam, kad esam tās mācījušies.
Es gadiem neesmu spēlējis instrumentus,
bet es joprojām atceros,
ka Every Good Boy Deserves Fudge.
(Smiekli)
Taču vēl jo vairāk humors
mums palīdz risināt problēmas,
jo tas iedarbina smadzenes
un mūs iekustina.
Patiesībā es varētu palīdzēt jums visiem
iekustināt pāris neironu tūlīt pat
ar kādu vienkāršu joku.
Ko atbildētu Šerloks Holmss,
ja Vatsons jautātu:
„Kā sauc skolu pirms vidusskolas?”
Viņš, protams, teiktu: „Elementārā,
dārgais Vatson.” (ang. pamatskola)
(Smiekli)
Šis vienkāršais joks liek smadzenēm
veidot neironu savienojumus,
un šajā procesā izdalās
ķīmiska viela – serotonīns,
kas ne tikai uzlabo spēju koncentrēties,
bet arī palielina smadzeņu jaudu.
Un, ja jūs par šo joku smējāties,
apsveicu – jūs tikko
sadedzinājāt puskaloriju.
(Smiekli)
Kas gan ir vien 15%
no viena M&M, bet tik un tā.
Ja smejaties 10 līdz 15 minūtes,
jūs sadedzināt tikpat daudz kaloriju,
cik 5 minūtes trenējoties aerobikā,
10 minūtes dejojot
vai 15 minūtes slaucot govi.
(Smiekli)
Tā ka, ja līdz šim esat slepus lavījušies
fermās, lai pavingrotu, izbeidziet to!
(Smiekli)
Tā vietā vienkārši pasmejaties 10 minūtes.
Ja darīsiet tā veselu gadu,
jūs zaudēsiet līdz pat 2 kg;
ja darīsiet tā visu mūžu, jūs uzlabosiet
savu emocionālo noturību,
samazināsiet spriedzi
un atbrīvosiet muskuļus.
Bet tas vēl nav viss.
Kļūstot ražīgākiem un samazinot stresu,
jūs patiesībā nopelnīsiet vairāk.
Harvard Business Review veiktā pētījumā
atklājās, ka vadītāji,
kuri izmanto humoru,
ir labāk apmaksāti
un tos ātrāk paaugstina.
Ar naudu varbūt nenopirkt laimi,
bet ar attiecībām gan.
Cilvēkiem, kuriem darbā
ir trīs tuvi draugi,
ir 96% lielāka iespēja
būt apmierinātiem ar savu dzīvi.
Ne tikai apmierinātiem ar darbu,
bet apmierinātiem ar dzīvi.
Un kā tikt pie tuviem draugiem?
Ar naudu.
(Smiekli)
Es jokoju. Jūs liekat lietā humoru.
Jo humors savieno cilvēkus.
Tas veido uzticēšanos, izkliedē spriedzi
un rada kopīgu pozitīvu pieredzi,
kas cilvēkus satuvina.
Jūs sākat saprast, ka cilvēki jums apkārt
ir ne tikai kolēģi,
studenti un pasniedzēji,
bet īsti cilvēki ar cilvēku dzīvēm
un cilvēku emocijām.
Tāds ir humora spēks –
tas palīdz ne tikai jums,
bet arī cilvēkiem jums apkārt.
Dažus gadus pēc manas
sarunas ar Evoku Sāru,
es nolēmu pamest P&G,
lai veidotu pats savu uzņēmumu.
Kopš tā laika esmu strādājis
ar simtiem organizāciju visā ASV
par to, kā efektīvāk izmantot humoru.
Esmu arī uzzināju,
ka tikai trešā daļa cilvēku
darbā regulāri lieto humoru.
Es gribēju saprast, kāpēc tā,
tāpēc veicu pētījumu savā mājaslapā,
un man atbildēja gandrīz 400 cilvēku.
Pirmkārt, ļaudis nelieto humoru,
jo viņiem nešķiet, ka priekšnieks
un kolēģi atzītu šādu rīcību.
Ja humors nav normālas darbadienas daļa,
mēs sākam uzskatīt, ka tas nav vēlams.
Taču 81% darbinieku saka,
ka jautrība darbavietā
padarītu tos ražīgākus,
un 98% augstāko vadītāju dod priekšroku
darba kandidātiem ar humora izjūtu.
Otrkārt, cilvēki nelieto humoru,
jo nezina, kā to darīt.
Ja, domājot par humoru,
domājam par smiekliem,
tas var šķist biedējoši.
Taču humors nav tas pats, kas komēdija.
Humoru definē kā komisku, absurdu
vai negaidītu iezīmi, kas uzjautrina.
Kaut arī smiekli ir lieliski,
arī smaids ir labs.
Tas nenozīmē padarīt darbu smieklīgu,
bet gan padarīt darbu aizraujošu.
Ja domājat par aizrautību,
pozitīvismu un iekļaušanu,
jūs esat ceļā, lai kļūtu
par korporatīvo rokzvaigzni.
Visbeidzot cilvēki saka,
ka viņiem neesot laika.
Viņiem neesot laika.
Nedēļā ir 168 stundas.
Ja vidēji naktī guļat 7 stundas,
tad 49 no tām pavadāt miegā.
Jums paliek 119 stundas nomoda laika.
Ja strādājat vidēji 40 stundas nedēļā,
tas nozīmē, ka darbā pavadāt
33,6% savas pieauguša cilvēka dzīves.
Un jums nav laika padarīt
trešdaļu savas dzīves baudāmāku?
Patiesībā jūs ik dienas izvēlaties,
vai būsiet ražīgāks
un vai jums būs mazāk stresa.
Jūs izvēlaties, vai darīsiet to,
kas padarīs jūsu darbu labāk apmaksātu.
Un jūs izvēlaties, vai būsiet laimīgs.
Ja uz spēles likta trešā daļa jūsu dzīves,
kāpēc gan neizmantot humoru darbā?
Paldies.
(Aplausi)