Vai jums ir gadījies būt lekcijā, kas ir tik garlaicīga, ka aizmiegat un sākat sapņot par laimi un saldējuma kokteiļiem? (Smiekli) Un tad jūs uzmodina profesors ar savu slaidu lasīšanu? Esmu šeit, lai jums pastāstītu, ka, nokļūstot biznesa pasaulē, labāk nekļūst. (Smiekli) Taču labā ziņa ir tā, ka var būt labāk. Biznesa cilvēku problēma ir tā, ka reizēm viņi ir tik ļoti koncentrējušies uz finanšu rezultātu, ka tos interesē vienīgi efektivitāte. Arī es mīlu efektivitāti, es esmu inženieris, esmu apsēsts ar to. Patiesībā es pat piedzimu trīs nedēļas agrāk, jo acīmredzot pat mātes vēderā es noteicu: „Esmu gatavs doties ārā tūlīt pat!” (Smiekli) Taču problēma ir tajā, ka tas vien, ka kaut kas ir efektīvs, vēl nenozīmē, ka tas sniedz efektīvu rezultātu. Tas vien, ka kaut kas ietaupa laiku, vēl nenozīmē, ka tas palīdz sasniegt rezultātu. Ja jūs domājat: „Un kāpēc man tev būtu jātic, izstīdzējušais Hjū Džekmen?” (Smiekli) Pirmkārt, jums nav man jāatgādina, ka esmu izstīdzējis. Esmu tāds bijis visu mūžu — piedzimstot es svēru 3,7 kilogramus un nekas nemainījās līdz pat 15 gadu vecumam. (Smiekli) Taču otrkārt, jums būtu jātic, jo pats esmu to piedzīvojis. Vasarā pirms pēdējā gada augstskolā es biju praksē Procter & Gamble Sinsinati pilsētā. Vasaras beigās man bija jāsniedz prezentācija izvērtēšanas komisijai kas galu galā izlems, vai pieņemt mani pilna laika darbā vai ne. Es strādāju vaiga sviedros pie prezentācijas, kas beigu beigās man pašam šķita nāvīgi laba. Nāvīgi, jo tā viņus nogarlaikos līdz nāvei. Vakarā pirms prezentācijas es nolēmu, ka ir jāmaina pilnīgi viss. Tā nu manas dzīves svarīgākā prezentācija sākās ar šo slaidu. (Smiekli) Varu jums teikt no personīgās pieredzes, ka izveidot veselu prezentāciju Microsoft Paint nav neko efektīvi. (Smiekli) Taču tas liek cilvēkiem pievērst uzmanību. Mana prezentācija beidzās ar manu lielāko šedevru — (Smiekli) izvērtēšanas komisijas tās dienas portrets M. S. Ešera un Kīta Heringa stilā. Un jā, šie cilvēciņi patiešām vizuāli precīzi ataino (Smiekli) katru no augstākās vadības pārstāvjiem, kuri lems par manu tālāko likteni. Pēc prezentācijas es aprunājos ar katru no viņiem. Viens no direktoriem pavilka mani sāņus: „Zini, tev ir visai labas PowerPoint zināšanas.” (Smiekli) Es sacīju: „Gribētos jau domāt, ka ekselentas.” (Smiekli) Viņš jautāja: „Vai tas bija Microsoft Office kalambūrs?” (Smiekli) Es atbildēju: „Word-a.” (Smiekli) Divas dienas vēlāk es uzzināju, ka esmu pieņemts darbā. Es nekad nebiju iedomājies, ka vairums cilvēku uzskata, ka humors un darbs atrodas spektra pretējās pusēs. Ja salīdzinām ar Animaniacs, ļaudis uzskata, ka humors ir Pinkijs un darbs ir Smadzene. Patiesībā mums vajag tos abus savest kopā, lai patiešām spētu pārņemt pasauli, jo cilvēki, kas darbā izmanto humoru, strādā ražīgāk, viņiem ir mazāk stresa, lielāka alga, un viņi ir laimīgāki. Tas ir kas tāds, ko man ne reizi nemācīja nevienā no lekcijām. Jo lekcijās mums māca prasmes, kas vajadzīgas, lai darbu paveiktu, bet neviens nemāca prasmes, kas vajadzīgas, lai to izbaudītu. Izrādās, ka amerikāņi to īpaši labi neprot. 83% amerikāņu darbā izjūt stresu. 55% amerikāņu ir neapmierināti ar savu darbu, un 47% amerikāņu neizdodas būt laimīgiem. Protams, vēl ļaunāk klājas Disneja pasaulē – tur saskaņā ar statistiku Laimīgais ir tikai 1 no 7 rūķiem. (Smiekli) Un tomēr, katrs otrais joprojām šķiet diezgan baisi. Dažus gadus pēc prakses es strādāju Procter & Gamble birojā Ņujorkā. Mani paaugstināja no analītiķa par projektu vadītāju, un es turpināju darbā izmantot humoru. Biju projektu vadītājs, tāpēc savus projektus nosaucu, kā vien vēlējos. Standarta „Mazumtirdzniecības apjomi 2.0” vietā es tos nosaucu, piemēram, par „Uzforšināšanas projektu”. (Smiekli) Saviem darbiniekiem es mācīju arī improvizāciju, lai viņi uzlabotu savu vadītprasmi, ļautos prāta vētrām un spētu noreaģēt ātrāk. Ikreiz, kad komandai pievienojās jauns cilvēks, es tam liku izpildīt personības testu, piemēram, Maiersa–Brigsa testu, vai vēl svarīgāk – „Kurš Zvaigžņu karu personāžs esi tu?” (Smiekli) Ja gribat zināt, es esmu INTJ R2-D2. (Smiekli) Tas droši vien nevienu nepārsteidz. (Smiekli) Pēc vienas no manām iknedēļas sapulcēm pie manis pienāca viena no manām kolēģēm – Sāra, pazīstama arī kā Evoks, – (Smiekli) un viņa man sacīja: „Drū, es tikai gribēju pateikt paldies.” Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā, tāpēc, protams, teicu: „Sen bija laiks.” (Smiekli) „Par ko paldies?” Viņa atbildēja: „Par šo projektu, tas ir foršs.” Es iesaucos: „Beidzot! Vēl kāds, kurš novērtē Baijesa varbūtības un analītisko prognožu skaistumu.” „Par ko tu runā?” viņa jautāja. (Smiekli) Nē, ne jau pats projekts, bet gan tas, kā tu to vadīji. Pirms pievienojos Uzforšināšanas projektam es domāju par aiziešanu no darba, jo man bija tik daudz stresa. Taču tad es pievienojos tavai komandai, un tas bija savādāk, jo mums gāja forši. Un vienā brīdī es sapratu, ka neviens tev neliek izmantot humoru, tā ir tevis paša izvēle, tāpēc paldies tev.” Es biju aizkustināts. Jo Evokam bija taisnība. (Smiekli) Neviens man nekad nav licis izmantot humoru, bet neviens arī nav atturējis. Sāra tāpat kā daudzi citi nekad nebija iedomājusies, ka darbā varētu izmantot humoru. Es vienmēr biju pieņēmis, ka varu. Tieši tad arī es izlēmu, ka turpmāk vairs negribu būt tikai datorinženieris. Es gribēju būt humora inženieris. Un, ja agrāk par tādiem neesat dzirdējuši, tas ir tāpēc, ka es tos izdomāju. Taču tāpat kā datorinženieris palīdz cilvēkiem efektīvāk un efektīgāk izmantot tehnoloģiju, humora inženieris palīdz cilvēkiem efektīvāk un efektīgāk izmantot humoru. Cilvēks vidēji dienā nosūta un saņem 112 e-pastus, un 80% sava laika pavada komunicējot vienā vai otrā veidā. Humors palīdz ziņai kļūt pamanāmākai un liek cilvēkiem apstāties un pievērst tai uzmanību. (Smiekli) Humors arī ļauj labāk atcerēties informāciju. Vienkārša mnemonika palīdz mums atcerēties lietas ilgi pēc tam, kad esam tās mācījušies. Es gadiem neesmu spēlējis instrumentus, bet es joprojām atceros, ka Every Good Boy Deserves Fudge. (Smiekli) Taču vēl jo vairāk humors mums palīdz risināt problēmas, jo tas iedarbina smadzenes un mūs iekustina. Patiesībā es varētu palīdzēt jums visiem iekustināt pāris neironu tūlīt pat ar kādu vienkāršu joku. Ko atbildētu Šerloks Holmss, ja Vatsons jautātu: „Kā sauc skolu pirms vidusskolas?” Viņš, protams, teiktu: „Elementārā, dārgais Vatson.” (ang. pamatskola) (Smiekli) Šis vienkāršais joks liek smadzenēm veidot neironu savienojumus, un šajā procesā izdalās ķīmiska viela – serotonīns, kas ne tikai uzlabo spēju koncentrēties, bet arī palielina smadzeņu jaudu. Un, ja jūs par šo joku smējāties, apsveicu – jūs tikko sadedzinājāt puskaloriju. (Smiekli) Kas gan ir vien 15% no viena M&M, bet tik un tā. Ja smejaties 10 līdz 15 minūtes, jūs sadedzināt tikpat daudz kaloriju, cik 5 minūtes trenējoties aerobikā, 10 minūtes dejojot vai 15 minūtes slaucot govi. (Smiekli) Tā ka, ja līdz šim esat slepus lavījušies fermās, lai pavingrotu, izbeidziet to! (Smiekli) Tā vietā vienkārši pasmejaties 10 minūtes. Ja darīsiet tā veselu gadu, jūs zaudēsiet līdz pat 2 kg; ja darīsiet tā visu mūžu, jūs uzlabosiet savu emocionālo noturību, samazināsiet spriedzi un atbrīvosiet muskuļus. Bet tas vēl nav viss. Kļūstot ražīgākiem un samazinot stresu, jūs patiesībā nopelnīsiet vairāk. Harvard Business Review veiktā pētījumā atklājās, ka vadītāji, kuri izmanto humoru, ir labāk apmaksāti un tos ātrāk paaugstina. Ar naudu varbūt nenopirkt laimi, bet ar attiecībām gan. Cilvēkiem, kuriem darbā ir trīs tuvi draugi, ir 96% lielāka iespēja būt apmierinātiem ar savu dzīvi. Ne tikai apmierinātiem ar darbu, bet apmierinātiem ar dzīvi. Un kā tikt pie tuviem draugiem? Ar naudu. (Smiekli) Es jokoju. Jūs liekat lietā humoru. Jo humors savieno cilvēkus. Tas veido uzticēšanos, izkliedē spriedzi un rada kopīgu pozitīvu pieredzi, kas cilvēkus satuvina. Jūs sākat saprast, ka cilvēki jums apkārt ir ne tikai kolēģi, studenti un pasniedzēji, bet īsti cilvēki ar cilvēku dzīvēm un cilvēku emocijām. Tāds ir humora spēks – tas palīdz ne tikai jums, bet arī cilvēkiem jums apkārt. Dažus gadus pēc manas sarunas ar Evoku Sāru, es nolēmu pamest P&G, lai veidotu pats savu uzņēmumu. Kopš tā laika esmu strādājis ar simtiem organizāciju visā ASV par to, kā efektīvāk izmantot humoru. Esmu arī uzzināju, ka tikai trešā daļa cilvēku darbā regulāri lieto humoru. Es gribēju saprast, kāpēc tā, tāpēc veicu pētījumu savā mājaslapā, un man atbildēja gandrīz 400 cilvēku. Pirmkārt, ļaudis nelieto humoru, jo viņiem nešķiet, ka priekšnieks un kolēģi atzītu šādu rīcību. Ja humors nav normālas darbadienas daļa, mēs sākam uzskatīt, ka tas nav vēlams. Taču 81% darbinieku saka, ka jautrība darbavietā padarītu tos ražīgākus, un 98% augstāko vadītāju dod priekšroku darba kandidātiem ar humora izjūtu. Otrkārt, cilvēki nelieto humoru, jo nezina, kā to darīt. Ja, domājot par humoru, domājam par smiekliem, tas var šķist biedējoši. Taču humors nav tas pats, kas komēdija. Humoru definē kā komisku, absurdu vai negaidītu iezīmi, kas uzjautrina. Kaut arī smiekli ir lieliski, arī smaids ir labs. Tas nenozīmē padarīt darbu smieklīgu, bet gan padarīt darbu aizraujošu. Ja domājat par aizrautību, pozitīvismu un iekļaušanu, jūs esat ceļā, lai kļūtu par korporatīvo rokzvaigzni. Visbeidzot cilvēki saka, ka viņiem neesot laika. Viņiem neesot laika. Nedēļā ir 168 stundas. Ja vidēji naktī guļat 7 stundas, tad 49 no tām pavadāt miegā. Jums paliek 119 stundas nomoda laika. Ja strādājat vidēji 40 stundas nedēļā, tas nozīmē, ka darbā pavadāt 33,6% savas pieauguša cilvēka dzīves. Un jums nav laika padarīt trešdaļu savas dzīves baudāmāku? Patiesībā jūs ik dienas izvēlaties, vai būsiet ražīgāks un vai jums būs mazāk stresa. Jūs izvēlaties, vai darīsiet to, kas padarīs jūsu darbu labāk apmaksātu. Un jūs izvēlaties, vai būsiet laimīgs. Ja uz spēles likta trešā daļa jūsu dzīves, kāpēc gan neizmantot humoru darbā? Paldies. (Aplausi)