Ja nespēj iztēloties dzīvi bez šokolādes, tev paveicies, ka nepiedzimi pirms 16. gadsimta. Līdz tam šokolāde bija sastopama tikai Vidusamerikā, turklāt visai atšķirīga no tās, kādu to pazīstam tagad. Jau ap 1900. gadu pirms mūsu ēras šī reģiona iedzīvotāji bija iemācījušies sagatavot vietējā kakao koka pupiņas. Vissenākās liecības vēsta, ka pupiņas tika maltas un sajauktas ar kukurūzas miltiem un čili pipariem, lai pagatavotu dzērienu – nevis nomierinošu karsta kakao krūzi, bet gan rūgtu, uzmundrinošu, putām klātu virumu. Un, ja tev šķiet, ka mūsdienās šokolāde ir svarīga, Vidusamerikas iedzīvotāji mūs sit pušu. Viņi ticēja, ka kakao bija debesu ēdiens, ko cilvēkiem dāvājis putna spalvām klāts dievs čūskas veidolā, ko maiji sauca par Kukulkanu un acteki – par Ketsalkoatlu. Acteki kakao pupiņas izmantoja kā naudu un šokolādi dzēra karaliskajās dzīrēs, deva to kareivjiem kā atalgojumu par uzvaru kaujā un izmantoja to rituālos. Pirmā transatlantiskā satikšanās ar šokolādi notika 1519. gadā, kad Ernans Kortess viesojās Monstesuma galmā Tenočtitlānā. Kā pierakstījis Kortesa leitnants, karalis pavēlējis iznest 50 krūkas šī dzēriena un saliet to zelta krūzēs. Kad kolonisti atgriezās ar šo jauno, dīvaino pupiņu kravu, misionāru piedauzīgie stāsti par vietējo paražām piedēvēja tam afrodiziaka slavu. Sākumā tā rūgtā garša padarīja kakao par piemērotu līdzekli vieglu slimību, piemēram, vēdergraižu, ārstēšanai, bet dzēriena saldināšana ar medu, cukuru vai vaniļu ātri vien padarīja šokolādi par iecienītu našķi Spānijas galmā. Drīz vien katrā īstā aristokrātiskā namā bija jābūt īpašai šokolādes servīzei. Šī modīgā dzēriena ražošana lielos apjomos bija sarežģīta un prasīja daudz laika. Ražošanai izmantoja plantācijas un ievestu vergu darbu Karību jūras reģionā un Āfrikas piekrastes salās. Šokolādes pasaule uz visiem laikiem mainījās 1828. gadā, kad Amsterdamas Konrāds van Hūtens ražošanā ieviesa kakao spiedi. Van Hūtena izgudrojums spēja atdalīt kakao dabiskos taukus jeb kakao sviestu. Pāri palika pulveris, no kā varēja pagatavot dzērienu vai ko varēja sajaukt ar kakao sviestu, lai iegūtu cietu šokolādi, kādu pazīstam mūsdienās. Drīz pēc tam Šveices šokolādes meistars vārdā Daniels Pīters maisījumam pievienoja piena pulveri, tā izgudrojot piena šokolādi. 20. gadsimtā šokolāde vairs nebija luksusprece izredzētajiem, tā bija kļuvusi par visas sabiedrības našķi. Lai apmierinātu milzīgo pieprasījumu, bija jāaudzē vairāk kakao, kas aug tikai ekvatora tuvumā. Šoreiz tā vietā, lai afrikāņu vergus vestu uz Dienvidamerikas kakao plantācijām, pati kakao ražošana pārvietojās uz Rietumāfriku, Kotdivuārai kļūstot par valsti, kas 2015. gadā piegādāja 40% no visa pasaules kakao. Tomēr nozares attīstībā ir bijuši arī baisi cilvēktiesību pārkāpumi. Daudzās Rietumāfrikas plantācijās, kas piegādā kakao uzņēmumiem Rietumos, izmanto vergu un bērnu darbu; aplēses rāda, ka tas skar vairāk nekā 2 miljonus bērnu. Tā ir sarežģīta problēma, kas joprojām pastāv, par spīti lielo šokolādes ražotāju centieniem sadarboties ar Āfrikas valstīm, lai mazinātu bērnu darba un paverdzinošu līgumu izmantošanu. Mūsdienās šokolāde ir kļuvusi par kultūras rituālu sastāvdaļu. Koloniālās asociācijas ar iezemiešu kultūru, apvienojumā ar reklāmas spēku, ir ļāvušas šokolādei saglabāt juteklisku, dekadentisku, aizliegtā augļa auru. Tomēr zināšanas par tās aizraujošo un bieži vien nežēlīgo vēsturi, kā arī tās ražošanu mūsdienās atklāj šo asociāciju izcelsmi un to, kas zem tām slēpjas. Tāpēc, iztinot nākamo šokolādes tāfelīti, brīdi apstājies un atceries, ka ne viss šokolādē ir salds.