Mani jau agrā bērnībā sajūsmināja astoņkāji. Es uzaugu Mobīlā, Alabamā — kādam taču jābūt no Mobīlas, vai ne? Mobīla atrodas piecu upju satecē, veidojot burvīgu deltu. Deltā mīt aligatori, kas rāpjas iekšā un ārā no zivju pilnām upēm, un cipresēs čum un mudž visdažādākās čūskas un putni. Tā ir visīstākā burvju brīnumzeme, kurā dzīvot un uzaugt bērnam, kuru interesē dzīvnieki. Deltas ūdeņi ieplūst Mobailas jomā un visbeidzot Meksikas līcī. Atceros, ka mana pirmā īstā saskarsme ar astoņkāji bija apmēram 5—6 gadu vecumā. Es biju līcī, un peldot jūras dibenā pamanīju mazu astoņķāji. Es noliecos un pacēlu to, un tajā pašā mirklī mani pārsteidza un aizrāva tā ātrums, spēks un veiklība. Tas mēģināja pavērt manus pirkstus un nokļūt plaukstas otrā pusē. Tikai neizlaist šo brīnumaino radību no rokām! Tad tas it kā nomierinājās manās rokās un sāka mirguļot, krāsām pulsējot ķermenī. Kamēr es to vēroju, tas it kā paritināja savas kājas zem sevis, kļūstot par lodveida formu šokolādes brūnā krāsā ar divām baltām strīpām. Es nodomāju: „Jēziņ! Nekad dzīvē neko tādu neesmu redzējis!” Es to kādu brīdi apbrīnoju, tad nolēmu, ka ir laiks to palaist, un ielaidu to ūdenī. Astoņkājis izslīdēja no manām rokām un tad izdarīja ko neiespējamu — tas piezemējās uz akmeņiem un — vūh! — pazuda manu acu priekšā. Es zināju, tur un tad, 6 gadu vecumā, ka par šo dzīvnieku es gribu uzzināt vairāk. Un es to izdarīju. Es iestājos augstskolā, ieguvu grādu jūras zooloģijā, tad pārcēlos uz Havaju un iestājos maģistratūrā Havaju universitātē. Studējot Havajā, es strādāju Vaikiki akvārijā. Tur bija daudz lielu zivju akvāriju, bet bezmugurkaulnieku bija visai maz. Es kā bezmugurkaulnieks nodomāju, ka varu taču vienkārši savvaļā atrast šos brīnumainos dzīvniekus, par kuriem kā students esmu mācījies, un es izveidoju šīs smalkās kolekcijas apskatei. Zivis akvārijos ir ārkārtīgi krāšņas, taču tās īpaši nereaģē uz cilvēkiem. Astoņkājis to dara. Pieejot pie astoņkāja akvārija, īpaši agri no rīta, pirms ieradušies citi, tas paceļas un vēro tevi, un to domā: „Vai viņš tiešām skatās uz mani? Jā, skatās gan!” Tu pieej pavisam tuvu pie akvārija un saproti, ka katram no šiem dzīvniekiem ir sava personība — daži no viņiem turpina vērot, citi aizlavās akvārija aizmugurē un pazūd starp akmeņiem, un viens, šis apbrīnojamais dzīvnieks... Es piegāju pie akvārija. Viņš vienkārši blenza uz mani, un virs viņa acīm parādījās mazi radziņi. Es piegāju pavisam tuvu akvārijam, kādus 8—10 centimetrus no stikla. Astoņkājis sēdēja uz neliela akmens, tas noslīdēja no šī akmens un arī pienāca pavisam tuvu akvārija stiklam. Es raudzījos uz šo dzīvnieku 15—20 centimetru attālumā — tolaik es tādā attālumā vēl varēju kaut ko saskatīt, tagad, skatoties uz saviem izplūdušajiem pirkstiem, saprotu, ka tas bija ļoti sen. Lai nu kā, tur mēs bijām, lūkojoties viens otrā. Viņš pastiepa taustekli un pagrāba sauju grants, un tad atlaida to ūdens strūklā, kas no filtrēšanas sistēmas plūda akvārijā. Čk čk čk čk čk... — grants atsitas pret stiklu un krīt lejup. Viņš pastiepjas, pagrābj vēl vienu sauju grants, atlaiž to un atkal — čk čk čk čk čk! Tad viņš paceļ taustekli, un es paceļu roku. Viņš paceļ vēl vienu taustekli, un es paceļu vēl vienu roku. Tad es saprotu, ka roku spēlē astoņkājis ir uzvarējis, jo man aptrūkās rokas, bet viņam ir vēl sešas! (Smiekli) Taču vienīgais veids, kā varu aprakstīt todien redzēto, ir, ka šis astoņkājis rotaļājās, kas ir visnotaļ sarežģīta uzvedība vienkāršam bezmugurkaulniekam. Kad biju studējis aptuveni trīs gadus, ceļā uz darbu ar mani atgadījās kas interesants, kas patiesībā izmainīja manu dzīvi. Akvārijā ienāca kāds vīrs. Tas ir garš stāsts, bet īsumā viņš aizsūtīja mani un pāris manu draugu uz Klusā okeāna dienvidu daļu atrast viņam dzīvniekus, un, dodoties ceļā, viņš iedeva mums divas 16 milimetru videokameras un sacīja: „Uztaisiet filmu par šo ekspedīciju!” „Nu, labi... biologi, kas taisīs filmu — tas tik būs interesanti!” Un mēs devāmies ceļā. Mēs tiešām uztaisījām filmu, kas droši vien ir vissliktākā filma visā filmu uzņemšanas vēsturē, bet tas bija forši! Man gāja tik jautri! Es atceros, kā man galvā pazibēja ideja un es nodomāju: „Pag, pag! Varbūt es to varu darīt visu laiku? Jā, es taisīšu filmas!” Tā es burtiski atgriezos no šī darba, pametu skolu, pieliku filmu veidotāja izkārtni un vienkārši nevienam neteicu, ka man nav ne jausmas, ko es daru. Līdz šim ir sanācis ļoti labi. Skolā apgūtais izrādījās noderīgs. Veidojot filmas par dabu un dodoties filmēt dzīvniekus savvaļā, īpaši to uzvedību, labi noder pamata zināšanas par to, kas ir šie dzīvnieki, kā tie darbojas un kāda ir to uzvedība. Taču tā pa īstam es astoņkājus iepazinu savvaļā, veidojot par tiem filmas. Tur bija iespēja pavadīt daudz laika ar dzīvniekiem, un vērot astoņkājus, kas uzvedas kā astoņkāji paši savās mājās — okeānā. Es atceros braucienu uz Austrāliju, uz salu, ko dēvē par Viena koka salu. Evolūcija acīmredzot bija notikusi visai ātri šajā Viena koka salā — laikā starp vārda došanu un manu ierašanos jo esmu drošs, ka uz tās bija vismaz trīs koki, kad tur bijām mēs. Lai vai kā, viens koks auga tieši blakus skaistam koraļļu rifam. Patiesībā tur bija plūdmaiņu kanāls, pa kuru paisums un bēgums divreiz dienā ātri vien virzījās šurpu turpu. Tur ir ļoti skaists rifs, ļoti daudzveidīgs rifs ar daudziem dzīvniekiem, tostarp astoņkājiem. Lai gan ne vienīgie, bet Austrālijas astoņkāji pavisam noteikti ir maskēšanās meistari. Patiesībā viens ir, lūk, šepat. Mūsu pirmais izaicinājums bija tos atrast, un tas patiešām bija izaicinājums. Taču doma ir — mēs bijām tur mēnesi, un es gribēju, lai dzīvnieki pie mums pierod, lai mēs varētu novērot to uzvedību, tos netraucējot. Tā nu mēs pavadījām pirmo nedēļu, vienkārši mēģinot piekļūt iespējami tuvu, katru dienu mazliet tuvāk un tuvāk. Mēs zinājām robežu — ja viņi kļuva raustīgi, mēs atkāpāmies un atgriezāmies pēc pāris stundām. Pēc pirmās nedēļas viņi mūs ignorēja, šķiet, domājot: „Nezinu, kas tas tāds, bet bīstams viņš nav.” Viņi turpināja darīt savas lietas, un no 30 cm attāluma mēs vērojām pārošanos, izrādīšanos un cīņas — tas bija vienkārši neaprakstāms piedzīvojums! Viens no fantastiskākajiem demonstrējumiem, ko atceros, vismaz vizuāli, bija uzbrukums medījumam. Ir daudz dažādu metožu, ko tie izmanto medībās, bet konkrēti šajā tie izmanto redzi. Ieraugot koralli, kādu trīs metru attālumā, tie sāk virzīties uz koraļļa pusi. Es nezinu, vai tie tur patiešām redz krabi, vai tikai iedomājas, ka tas tur ir, bet jebkurā gadījumā tie atraujas no zemes un, slīdot pa ūdeni, piezemējas tieši uz koraļļa. Tad peldplēve starp taustekļiem pilnībā aptver koralli, un tie makšķerē, ķeksē ārā krabjus. Tiklīdz krabis pieskaras tausteklim — gatavs! Es allaž domāju, kas notiek zem šīs peldplēves, tāpēc mēs izdomājām veidu, kā uzzināt, un es pirmoreiz ieraudzīju šo slaveno paņēmienu darbībā. Tas bija fantastiski. Ja plānojat uzņemt filmas par kādu dzīvnieku grupu, izvēlieties tādu, kas ir gana izplatīta. Astoņkāji tādi ir, tie dzīvo visos okeānos. Tie dzīvo arī lielā dziļumā. Es nevaru apgalvot, ka astoņkāji ir vainojami manā ārkārtīgi lielajā interesē tikt zemūdenē un nolaisties dziļumā, taču, lai vai kā, man tas patīk. Tas nelīdzinās nekam citam. Ja kādreiz tiešām gribat tikt projām no visa un ieraudzīt ko tādu, ko nekad neesat redzējuši, turklāt ar lielu iespēju ieraudzīt ko tādu, ko neviens vēl nav redzējis, kāpiet zemūdenē! Jūs ierāpjaties, aizverat lūku, ieslēdzat skābekļa padevi un skruberi, kas atdala CO2 no gaisa, ko elpojat, un jūs izmet pār bortu. Tad tikai lejup! Vienīgā saikne ar virszemi ir diezgan jokains radio. Slīdot lejup, augšējo slāņu trokšņi un viļņi norimst un iestājas klusums, un kļūst pavisam labi. Slīdot dziļāk, tas burvīgi zilais ūdens, kurā ienirāt, top arvien tumšāks un tumšāks. Beidzot tas ir piesātinātā lavandas krāsā un aptuveni 600 metru dziļumā — tintes melnumā. Jūs esat nokļuvuši vidēji dziļo ūdeņu karaļvalstī. Par vidēji dziļo ūdeņu iemītniekiem varētu izstāstīt veselu stāstu. Pietiks, ja pateikšu, ka, manuprāt, visdīvainākā paskata dzīvnieki ar visneiedomājamāko uzvedību mīt tieši vidēji dziļajos ūdeņos. Taču mēs vien ātri paslīdēsim garām šai daļai, kura veido aptuveni 95 procentus no visas mūsu planētas dzīves telpas, un dosimies uz okeāna vidusgrēdu, kas man šķiet vēl neparastāka. Okeāna vidusgrēda ir milzīga, 65 000 kilometru gara kalnu grēda, kas kā čūska vijas apkārt zemeslodei. Tie ir milzu kalni, simtiem metru augsti, daži ir pat vairākus kilometrus augsti un spraucas ārā no ūdens, veidojot, piemēram, Havaju salas. Kalnu grēdas virsotne ir sašķēlusies, veidojot dziļvagu. Un tieši šī dziļvaga ir vieta, kur viss notiek, jo burtiski tūkstošiem aktīvu vulkānu darbojas katru mīļu brīdi visu šo 65 000 kilometru garumā. Tektoniskajām plātnēm šķeļoties, magma, lava izkļūst ārā un aizpilda šīs spraugas, un jūs noraugāties, kā jauna zeme top turpat, jūsu acu priekšā. Virs tām ir 3000 līdz 4000 metru ūdens, kas rada milzīgu spiedienu un spiež ūdeni plaisās, Zemes centra virzienā, līdz tas sasniedz magmas krātuvi, kur tas ārkātīgi uzkarst, piesātinās ar minerāliem un maina plūsmas virzienu uz pretējo, izšaujoties no Zemes, piemēram, kā geizeris Jeloustonā. Patiesībā šis apvidus ir gluži kā Jeloustonas nacionālais parks ar visu tā krāšņumu. Šīs strūklas temperatūra ir apmēram 300—370 grādi pēc Celsija. Tā kā apkārtējā ūdens temperatūra ir vien pāris grādu virs nulles, tas tūlīt pat atdziest un vairs nespēj saturēt visas tajā izšķīdušās vielas, tāpēc tās izdalās, veidojot melnus dūmus. Tādējādi rodas šie torņi, šie skursteņi, kas ir 3, 6, 9 metrus augsti. Šie skursteņi visā garumā izstaro karstumu, un tiem visapkārt mudž no dzīvības. Visur kūp melni dūmi, un skursteņiem ir piestiprinājušies cauruļtārpi, kas var būt var būt divarpus līdz trīs metrus gari. Cauruļtārpu galos ir tādi kā skaisti, sarkani pušķīši, un šo cauruļtārpu mudžeklī mīt vesela dzīvnieku pasaule — garneles, zivis, jūras vēži, krabji gliemenes un posmkāju bari, kuri ik brīdi balansē uz robežas starp verdoši karsto un ledaini auksto. Par visu šo ekosistēmu mēs uzzinājām tikai pirms 33 gadiem. Tā apgrieza zinātni kājām gaisā. Tā lika zinātniekiem pārdomāt, kur uz Zemes patiesībā varētu būt radusies dzīvība. Pirms šo zemūdens avotu atklāšanas uzskatīja, ka dzīvību uz Zemes rada saule un fotosintēze, taču tur lejā saules nav, tur nenotiek fotosintēze. Šajā vidē dzīvības pamatā ir hemosintēze, un tā turklāt ir efemera. Jūs varat filmēt šo neticamo hidrotermālo avotu, kas tajā pašā laikā jums šķitīs esam uz citas planētas. Ir satriecoši saprast, ka tas patiesībā ir uz Zemes. Tas izskatās pēc citplanētiešiem uz citas planētas. Bet, atgriežoties pie šī paša avota astoņus gadus vēlāk, tas var būt pilnīgi izsīcis. Karstā ūdens vairs nav. Visi dzīvnieki ir projām, tie ir miruši, taču skursteņi joprojām ir turpat, veidojot patiešām skaistas spoku pilsētas, baisas, spokainas pilsētas, protams, bez neviena dzīvnieka. Bet 15 kilometrus tālāk dziļvagā... Prššš! — Tur darbojas cits vulkāns, un ir izveidojusies pilnīgi jauna hidrotermālo avotu pasaule. Šādas hidrotermālo avotu pasaules dzimst un iet bojā ik pa 30—40 gadiem visā dziļvagas garumā. Šiem hidrotermālajiem avotiem raksturīgais mainīgums ne ar ko īpaši neatšķiras no dažām citām vietām, ko esmu redzējis, 35 gadus ceļojot pasauli un filmējot. Reizēm gadās kādā līcī nofilmēt tiešām labu epizodi. Es atgriežos mājās un domāju: „Tā, ko lai nofilmē... Ā! Zinu, kur es to varētu izdarīt! Tajā burvīgajā līcī ar mīkstajiem koraļļiem un vēzīšiem.” Es ierodos, un tur nekā vairs nav. Koraļļu nav, ūdens virsmu klāj aļģes, un ūdens līdzinās zirņu zupai. Tu domā: „Kas gan te noticis?” Pagriežoties aiz sevis ieraugi, ka kalna nogāzē ir dzīvojamais rajons un buldozeri šurpu turpu šķūrē kaudzēm zemes. Turpat blakus plešas golfa laukums. Un tas notiek tropu reģionā, kur nemitīgi līst. Lietus ūdens plūst lejup pa nogāzi, nesot līdzi nogulas no būvlaukuma, kas pārklāj koraļļus un tos nogalina. No golfa laukuma līcī ieplūst minerālmēsli un pesticīdi. Pesticīdi nogalina kāpurus un sīkos dzīvnieciņus, minerālmēsli izraisa šo burvīgo ūdens ziedēšanu — un zirņu zupa ir gatava. Bet uzmundrināšanai — es esmu redzējis arī pretējo. Reiz biju kādā visnotaļ piedrazotā līcī. Es paskatījos uz to, noteicu „fui!” un devos strādāt salas otrā pusē. Atgriežoties piecus gadus vēlāk, tas pats līcis bija skaists, debešķīgi skaists. Tur bija dzīvi koraļļi, pilns ar zivīm, ūdens bija kristāldzidrs... Tu brīnies: „Kā gan tas iespējams?” Tas notika, jo vietējie iedzīvotāji bija sākuši rīkoties. Viņi bija sapratuši, kas nogāzē notiek, un pielika tam punktu — ieviesa likumus un pieprasīja atļaujas, lai atbildīgi veiktu būvdarbus un golfa laukuma uzturēšanu, apturēja nogulu ieplūšanu līcī, apturēja ķīmisko vielu ieplūšanu līcī, un līcis atveseļojās. Okeānam piemīt apbrīnojama spēja atveseļoties, ja vien mēs to liekam mierā Manuprāt, Margareta Mīda to pateica vislabāk. Viņa sacīja, ka grupiņa apņēmīgu cilvēku spēj izmainīt pasauli. Tik tiešām — tas ir vienīgais, kas pasauli jelkad ir mainījis. Un grupiņa apņēmīgu cilvēku izmainīja šo līci. Es esmu liels šādu sabiedrisko kustību piekritējs. Esmu piedalījies daudzos priekšlasījumos, kur noslēgumā nenovēršami viens no pirmajiem uzdotajiem jautājumiem ir: „Bet ko es varu darīt? Es es indivīds. Es esmu viens pats. Šīs problēmas ir tik lielas un globālas, tas vienkārši nomāc.” Piekrītu, tā ir. Mana atbilde uz to ir: „Neskatieties uz lielajām, nomācošajām pasaules problēmām. Apskatieties turpat apkārt! Patiesībā ielūkojieties savā sirdī! Kas jums rūp un nav pareizi vietā, kur paši dzīvojat? Savediet to kārtībā! Izveidojiet atveseļošanas zonu savā rajonā un aiciniet citus darīt to pašu. Varbūt šīs zonas izveidos mazus punktiņus uz kartes. Patiesībā saziņas iespējas mūsdienās, kad Aļaskā acumirklī zina, kas notiek Ķīnā, ka kivi tauta dara šo un savukārt angļi... Visi runā ar visiem. Uz kartes vairs nav izolētu punktu — mēs esam radījuši tīklu. Varbūt šīs atveseļošanas zonas izpletīsies, varbūt pat pārklāsies, un varēs notikt kas labs. Tāda ir mana atbilde uz šo jautājumu. Palūkojieties sev apkārt, patiesībā ielūkojieties spogulī! Ko varat darīt atbildīgāk nekā darāt tagad? Un dariet to! Stāstiet par to citiem! Karsto avotu pasaules iemītnieki neko daudz nevar darīt, lai ietekmētu dzīvību un nāvi vietās, kur viņi dzīvo, bet šeit, augšā, mēs to varam. Teorētiski mēs esam domājoši, racionāli cilvēki. Mēs varam mainīt savu uzvedību, kas ietekmē mūsu apkārtējo vidi, tāpat kā tie cilvēki, kuri pievērsās līča atveseļošanai. Silvijas TED Prize vēlēšanās bija lūgt mūs darīt jebko, darīt visu iespējamo, pievērsties nevis sīkiem niekiem, bet gan būtiski paplašināt aizsargājamās okeāna platības, „cerību punktus”, kā viņa tos dēvē. Es ļoti atzinīgi vērtēju šo ideju un ceru, ka daži no šiem „cerību punktiem” varētu būt okeāna dzīlēs, vietās, pret kurām vēstures gaitā esam izturējušies nevērīgi, ja ne ļaunprātīgi. Nāk prātā izteiciens „6 jūras asu dziļumā”: „Ja tas ir pārāk liels vai pārāk toksisks izgāztuvei, izgāz to 6 jūras asu dziļumā!” Tāpēc es ceru, ka daži no šiem „cerību punktiem” būs arī jūras dzelmē. Es pats nevaru izteikt vēlēšanos, taču pavisam noteikti varu teikt, ka darīšu visu iespējamo, lai atbalstītu Silvijas Ērlas vēlēšanos, un to es daru. Liels paldies! (Aplausi)