Mani jau agrā bērnībā
sajūsmināja astoņkāji.
Es uzaugu Mobīlā, Alabamā —
kādam taču jābūt no Mobīlas, vai ne?
Mobīla atrodas piecu upju satecē,
veidojot burvīgu deltu.
Deltā mīt aligatori,
kas rāpjas iekšā un ārā
no zivju pilnām upēm,
un cipresēs čum un mudž
visdažādākās čūskas un putni.
Tā ir visīstākā burvju brīnumzeme,
kurā dzīvot un uzaugt bērnam,
kuru interesē dzīvnieki.
Deltas ūdeņi ieplūst Mobailas jomā
un visbeidzot Meksikas līcī.
Atceros, ka mana pirmā
īstā saskarsme ar astoņkāji
bija apmēram 5—6 gadu vecumā.
Es biju līcī, un peldot
jūras dibenā pamanīju mazu astoņķāji.
Es noliecos un pacēlu to,
un tajā pašā mirklī
mani pārsteidza un aizrāva
tā ātrums, spēks un veiklība.
Tas mēģināja pavērt manus pirkstus
un nokļūt plaukstas otrā pusē.
Tikai neizlaist šo
brīnumaino radību no rokām!
Tad tas it kā nomierinājās manās rokās
un sāka mirguļot,
krāsām pulsējot ķermenī.
Kamēr es to vēroju, tas it kā
paritināja savas kājas zem sevis,
kļūstot par lodveida formu
šokolādes brūnā krāsā
ar divām baltām strīpām.
Es nodomāju: „Jēziņ! Nekad dzīvē
neko tādu neesmu redzējis!”
Es to kādu brīdi apbrīnoju,
tad nolēmu, ka ir laiks to palaist,
un ielaidu to ūdenī.
Astoņkājis izslīdēja no manām rokām
un tad izdarīja ko neiespējamu —
tas piezemējās uz akmeņiem un
— vūh! — pazuda
manu acu priekšā.
Es zināju, tur un tad, 6 gadu vecumā,
ka par šo dzīvnieku
es gribu uzzināt vairāk.
Un es to izdarīju.
Es iestājos augstskolā,
ieguvu grādu jūras zooloģijā,
tad pārcēlos uz Havaju
un iestājos maģistratūrā
Havaju universitātē.
Studējot Havajā,
es strādāju Vaikiki akvārijā.
Tur bija daudz lielu zivju akvāriju,
bet bezmugurkaulnieku bija visai maz.
Es kā bezmugurkaulnieks nodomāju,
ka varu taču vienkārši savvaļā atrast
šos brīnumainos dzīvniekus,
par kuriem kā students esmu mācījies,
un es izveidoju šīs
smalkās kolekcijas apskatei.
Zivis akvārijos ir ārkārtīgi krāšņas,
taču tās īpaši nereaģē uz cilvēkiem.
Astoņkājis to dara.
Pieejot pie astoņkāja akvārija,
īpaši agri no rīta, pirms ieradušies citi,
tas paceļas un vēro tevi,
un to domā: „Vai viņš tiešām
skatās uz mani? Jā, skatās gan!”
Tu pieej pavisam tuvu pie akvārija
un saproti, ka katram no šiem
dzīvniekiem ir sava personība —
daži no viņiem turpina vērot,
citi aizlavās akvārija aizmugurē
un pazūd starp akmeņiem,
un viens, šis apbrīnojamais dzīvnieks...
Es piegāju pie akvārija.
Viņš vienkārši blenza uz mani,
un virs viņa acīm parādījās mazi radziņi.
Es piegāju pavisam tuvu akvārijam,
kādus 8—10 centimetrus no stikla.
Astoņkājis sēdēja uz neliela akmens,
tas noslīdēja no šī akmens un
arī pienāca pavisam tuvu akvārija stiklam.
Es raudzījos uz šo dzīvnieku
15—20 centimetru attālumā —
tolaik es tādā attālumā
vēl varēju kaut ko saskatīt,
tagad, skatoties uz saviem
izplūdušajiem pirkstiem,
saprotu, ka tas bija ļoti sen.
Lai nu kā, tur mēs bijām,
lūkojoties viens otrā.
Viņš pastiepa taustekli
un pagrāba sauju grants,
un tad atlaida to ūdens strūklā,
kas no filtrēšanas sistēmas
plūda akvārijā.
Čk čk čk čk čk... —
grants atsitas pret stiklu un krīt lejup.
Viņš pastiepjas, pagrābj
vēl vienu sauju grants, atlaiž to
un atkal — čk čk čk čk čk!
Tad viņš paceļ taustekli,
un es paceļu roku.
Viņš paceļ vēl vienu taustekli,
un es paceļu vēl vienu roku.
Tad es saprotu, ka roku spēlē
astoņkājis ir uzvarējis,
jo man aptrūkās rokas,
bet viņam ir vēl sešas! (Smiekli)
Taču vienīgais veids,
kā varu aprakstīt todien redzēto,
ir, ka šis astoņkājis rotaļājās,
kas ir visnotaļ sarežģīta uzvedība
vienkāršam bezmugurkaulniekam.
Kad biju studējis aptuveni trīs gadus,
ceļā uz darbu ar mani
atgadījās kas interesants,
kas patiesībā izmainīja manu dzīvi.
Akvārijā ienāca kāds vīrs.
Tas ir garš stāsts, bet īsumā
viņš aizsūtīja mani un pāris manu draugu
uz Klusā okeāna dienvidu daļu
atrast viņam dzīvniekus,
un, dodoties ceļā, viņš iedeva mums
divas 16 milimetru videokameras
un sacīja: „Uztaisiet filmu
par šo ekspedīciju!”
„Nu, labi... biologi, kas taisīs filmu —
tas tik būs interesanti!”
Un mēs devāmies ceļā.
Mēs tiešām uztaisījām filmu,
kas droši vien ir vissliktākā filma
visā filmu uzņemšanas vēsturē,
bet tas bija forši! Man gāja tik jautri!
Es atceros, kā man galvā pazibēja ideja
un es nodomāju: „Pag, pag!
Varbūt es to varu darīt visu laiku?
Jā, es taisīšu filmas!”
Tā es burtiski atgriezos no šī darba,
pametu skolu,
pieliku filmu veidotāja izkārtni
un vienkārši nevienam neteicu,
ka man nav ne jausmas, ko es daru.
Līdz šim ir sanācis ļoti labi.
Skolā apgūtais izrādījās noderīgs.
Veidojot filmas par dabu
un dodoties filmēt dzīvniekus savvaļā,
īpaši to uzvedību,
labi noder pamata zināšanas par to,
kas ir šie dzīvnieki,
kā tie darbojas un kāda ir to uzvedība.
Taču tā pa īstam es
astoņkājus iepazinu savvaļā,
veidojot par tiem filmas.
Tur bija iespēja pavadīt
daudz laika ar dzīvniekiem,
un vērot astoņkājus,
kas uzvedas kā astoņkāji
paši savās mājās — okeānā.
Es atceros braucienu uz Austrāliju,
uz salu, ko dēvē par Viena koka salu.
Evolūcija acīmredzot bija notikusi
visai ātri šajā Viena koka salā —
laikā starp vārda došanu
un manu ierašanos
jo esmu drošs,
ka uz tās bija vismaz trīs koki,
kad tur bijām mēs.
Lai vai kā, viens koks auga tieši blakus
skaistam koraļļu rifam.
Patiesībā tur bija plūdmaiņu kanāls,
pa kuru paisums un bēgums divreiz dienā
ātri vien virzījās šurpu turpu.
Tur ir ļoti skaists rifs,
ļoti daudzveidīgs rifs
ar daudziem dzīvniekiem,
tostarp astoņkājiem.
Lai gan ne vienīgie,
bet Austrālijas astoņkāji pavisam noteikti
ir maskēšanās meistari.
Patiesībā viens ir, lūk, šepat.
Mūsu pirmais izaicinājums bija tos atrast,
un tas patiešām bija izaicinājums.
Taču doma ir — mēs bijām tur mēnesi,
un es gribēju,
lai dzīvnieki pie mums pierod,
lai mēs varētu novērot
to uzvedību, tos netraucējot.
Tā nu mēs pavadījām pirmo nedēļu,
vienkārši mēģinot piekļūt iespējami tuvu,
katru dienu mazliet tuvāk un tuvāk.
Mēs zinājām robežu —
ja viņi kļuva raustīgi,
mēs atkāpāmies un
atgriezāmies pēc pāris stundām.
Pēc pirmās nedēļas viņi mūs ignorēja,
šķiet, domājot: „Nezinu,
kas tas tāds, bet bīstams viņš nav.”
Viņi turpināja darīt savas lietas,
un no 30 cm attāluma mēs vērojām
pārošanos, izrādīšanos un cīņas —
tas bija vienkārši
neaprakstāms piedzīvojums!
Viens no fantastiskākajiem demonstrējumiem,
ko atceros, vismaz vizuāli,
bija uzbrukums medījumam.
Ir daudz dažādu metožu,
ko tie izmanto medībās,
bet konkrēti šajā tie izmanto redzi.
Ieraugot koralli,
kādu trīs metru attālumā,
tie sāk virzīties uz koraļļa pusi.
Es nezinu, vai tie tur patiešām redz krabi,
vai tikai iedomājas, ka tas tur ir,
bet jebkurā gadījumā tie atraujas no zemes
un, slīdot pa ūdeni,
piezemējas tieši uz koraļļa.
Tad peldplēve starp taustekļiem
pilnībā aptver koralli,
un tie makšķerē, ķeksē ārā krabjus.
Tiklīdz krabis pieskaras
tausteklim — gatavs!
Es allaž domāju,
kas notiek zem šīs peldplēves,
tāpēc mēs izdomājām veidu, kā uzzināt,
un es pirmoreiz ieraudzīju
šo slaveno paņēmienu darbībā.
Tas bija fantastiski.
Ja plānojat uzņemt filmas
par kādu dzīvnieku grupu,
izvēlieties tādu, kas ir gana izplatīta.
Astoņkāji tādi ir,
tie dzīvo visos okeānos.
Tie dzīvo arī lielā dziļumā.
Es nevaru apgalvot,
ka astoņkāji ir vainojami
manā ārkārtīgi lielajā interesē
tikt zemūdenē un nolaisties dziļumā,
taču, lai vai kā, man tas patīk.
Tas nelīdzinās nekam citam.
Ja kādreiz tiešām
gribat tikt projām no visa
un ieraudzīt ko tādu,
ko nekad neesat redzējuši,
turklāt ar lielu iespēju
ieraudzīt ko tādu,
ko neviens vēl nav redzējis,
kāpiet zemūdenē!
Jūs ierāpjaties, aizverat lūku,
ieslēdzat skābekļa padevi un skruberi,
kas atdala CO2 no gaisa, ko elpojat,
un jūs izmet pār bortu.
Tad tikai lejup!
Vienīgā saikne ar virszemi
ir diezgan jokains radio.
Slīdot lejup, augšējo slāņu
trokšņi un viļņi norimst
un iestājas klusums,
un kļūst pavisam labi.
Slīdot dziļāk, tas burvīgi
zilais ūdens, kurā ienirāt,
top arvien tumšāks un tumšāks.
Beidzot tas ir piesātinātā lavandas krāsā
un aptuveni 600 metru dziļumā —
tintes melnumā.
Jūs esat nokļuvuši
vidēji dziļo ūdeņu karaļvalstī.
Par vidēji dziļo ūdeņu iemītniekiem
varētu izstāstīt veselu stāstu.
Pietiks, ja pateikšu, ka, manuprāt,
visdīvainākā paskata dzīvnieki
ar visneiedomājamāko uzvedību
mīt tieši vidēji dziļajos ūdeņos.
Taču mēs vien ātri
paslīdēsim garām šai daļai,
kura veido aptuveni 95 procentus
no visas mūsu planētas dzīves telpas,
un dosimies uz okeāna vidusgrēdu,
kas man šķiet vēl neparastāka.
Okeāna vidusgrēda ir milzīga,
65 000 kilometru gara kalnu grēda,
kas kā čūska vijas apkārt zemeslodei.
Tie ir milzu kalni, simtiem metru augsti,
daži ir pat vairākus kilometrus augsti
un spraucas ārā no ūdens,
veidojot, piemēram, Havaju salas.
Kalnu grēdas virsotne
ir sašķēlusies, veidojot dziļvagu.
Un tieši šī dziļvaga
ir vieta, kur viss notiek,
jo burtiski tūkstošiem aktīvu vulkānu
darbojas katru mīļu brīdi
visu šo 65 000 kilometru garumā.
Tektoniskajām plātnēm šķeļoties,
magma, lava izkļūst ārā
un aizpilda šīs spraugas,
un jūs noraugāties, kā jauna zeme
top turpat, jūsu acu priekšā.
Virs tām ir 3000 līdz 4000 metru ūdens,
kas rada milzīgu spiedienu
un spiež ūdeni plaisās,
Zemes centra virzienā,
līdz tas sasniedz magmas krātuvi,
kur tas ārkātīgi uzkarst,
piesātinās ar minerāliem
un maina plūsmas virzienu uz pretējo,
izšaujoties no Zemes, piemēram,
kā geizeris Jeloustonā.
Patiesībā šis apvidus
ir gluži kā Jeloustonas nacionālais
parks ar visu tā krāšņumu.
Šīs strūklas temperatūra ir
apmēram 300—370 grādi pēc Celsija.
Tā kā apkārtējā ūdens temperatūra
ir vien pāris grādu virs nulles,
tas tūlīt pat atdziest
un vairs nespēj saturēt
visas tajā izšķīdušās vielas,
tāpēc tās izdalās, veidojot melnus dūmus.
Tādējādi rodas šie torņi, šie skursteņi,
kas ir 3, 6, 9 metrus augsti.
Šie skursteņi visā garumā
izstaro karstumu,
un tiem visapkārt mudž no dzīvības.
Visur kūp melni dūmi,
un skursteņiem ir
piestiprinājušies cauruļtārpi,
kas var būt var būt
divarpus līdz trīs metrus gari.
Cauruļtārpu galos
ir tādi kā skaisti, sarkani pušķīši,
un šo cauruļtārpu mudžeklī
mīt vesela dzīvnieku pasaule —
garneles, zivis, jūras vēži, krabji
gliemenes un posmkāju bari,
kuri ik brīdi balansē uz robežas
starp verdoši karsto un ledaini auksto.
Par visu šo ekosistēmu mēs uzzinājām
tikai pirms 33 gadiem.
Tā apgrieza zinātni kājām gaisā.
Tā lika zinātniekiem pārdomāt,
kur uz Zemes patiesībā
varētu būt radusies dzīvība.
Pirms šo zemūdens avotu atklāšanas
uzskatīja, ka dzīvību uz Zemes
rada saule un fotosintēze,
taču tur lejā saules nav,
tur nenotiek fotosintēze.
Šajā vidē dzīvības pamatā ir hemosintēze,
un tā turklāt ir efemera.
Jūs varat filmēt šo neticamo
hidrotermālo avotu,
kas tajā pašā laikā jums šķitīs
esam uz citas planētas.
Ir satriecoši saprast,
ka tas patiesībā ir uz Zemes.
Tas izskatās pēc citplanētiešiem
uz citas planētas.
Bet, atgriežoties pie šī paša
avota astoņus gadus vēlāk,
tas var būt pilnīgi izsīcis.
Karstā ūdens vairs nav.
Visi dzīvnieki ir projām, tie ir miruši,
taču skursteņi joprojām ir turpat,
veidojot patiešām skaistas spoku pilsētas,
baisas, spokainas pilsētas,
protams, bez neviena dzīvnieka.
Bet 15 kilometrus tālāk dziļvagā...
Prššš! — Tur darbojas cits vulkāns,
un ir izveidojusies pilnīgi jauna
hidrotermālo avotu pasaule.
Šādas hidrotermālo avotu
pasaules dzimst un iet bojā
ik pa 30—40 gadiem
visā dziļvagas garumā.
Šiem hidrotermālajiem avotiem
raksturīgais mainīgums
ne ar ko īpaši neatšķiras
no dažām citām vietām, ko esmu redzējis,
35 gadus ceļojot pasauli un filmējot.
Reizēm gadās kādā līcī
nofilmēt tiešām labu epizodi.
Es atgriežos mājās un domāju:
„Tā, ko lai nofilmē...
Ā! Zinu, kur es to varētu izdarīt!
Tajā burvīgajā līcī ar
mīkstajiem koraļļiem un vēzīšiem.”
Es ierodos, un tur nekā vairs nav.
Koraļļu nav, ūdens virsmu klāj aļģes,
un ūdens līdzinās zirņu zupai.
Tu domā: „Kas gan te noticis?”
Pagriežoties aiz sevis ieraugi,
ka kalna nogāzē ir dzīvojamais rajons
un buldozeri šurpu turpu
šķūrē kaudzēm zemes.
Turpat blakus plešas golfa laukums.
Un tas notiek tropu reģionā,
kur nemitīgi līst.
Lietus ūdens plūst lejup pa nogāzi,
nesot līdzi nogulas no būvlaukuma,
kas pārklāj koraļļus un tos nogalina.
No golfa laukuma līcī ieplūst
minerālmēsli un pesticīdi.
Pesticīdi nogalina kāpurus
un sīkos dzīvnieciņus,
minerālmēsli izraisa
šo burvīgo ūdens ziedēšanu —
un zirņu zupa ir gatava.
Bet uzmundrināšanai —
es esmu redzējis arī pretējo.
Reiz biju kādā visnotaļ piedrazotā līcī.
Es paskatījos uz to, noteicu „fui!”
un devos strādāt salas otrā pusē.
Atgriežoties piecus gadus vēlāk,
tas pats līcis bija skaists,
debešķīgi skaists.
Tur bija dzīvi koraļļi, pilns ar zivīm,
ūdens bija kristāldzidrs...
Tu brīnies: „Kā gan tas iespējams?”
Tas notika,
jo vietējie iedzīvotāji
bija sākuši rīkoties.
Viņi bija sapratuši, kas nogāzē notiek,
un pielika tam punktu —
ieviesa likumus un pieprasīja atļaujas,
lai atbildīgi veiktu būvdarbus
un golfa laukuma uzturēšanu,
apturēja nogulu ieplūšanu līcī,
apturēja ķīmisko vielu ieplūšanu līcī,
un līcis atveseļojās.
Okeānam piemīt apbrīnojama
spēja atveseļoties,
ja vien mēs to liekam mierā
Manuprāt, Margareta Mīda
to pateica vislabāk.
Viņa sacīja, ka grupiņa apņēmīgu cilvēku
spēj izmainīt pasauli.
Tik tiešām — tas ir vienīgais,
kas pasauli jelkad ir mainījis.
Un grupiņa apņēmīgu cilvēku
izmainīja šo līci.
Es esmu liels šādu
sabiedrisko kustību piekritējs.
Esmu piedalījies daudzos priekšlasījumos,
kur noslēgumā nenovēršami
viens no pirmajiem
uzdotajiem jautājumiem ir:
„Bet ko es varu darīt?
Es es indivīds. Es esmu viens pats.
Šīs problēmas ir tik lielas un globālas,
tas vienkārši nomāc.”
Piekrītu, tā ir.
Mana atbilde uz to ir:
„Neskatieties uz lielajām,
nomācošajām pasaules problēmām.
Apskatieties turpat apkārt!
Patiesībā ielūkojieties savā sirdī!
Kas jums rūp un nav pareizi
vietā, kur paši dzīvojat?
Savediet to kārtībā!
Izveidojiet atveseļošanas zonu savā rajonā
un aiciniet citus darīt to pašu.
Varbūt šīs zonas izveidos
mazus punktiņus uz kartes.
Patiesībā saziņas iespējas mūsdienās,
kad Aļaskā acumirklī zina,
kas notiek Ķīnā,
ka kivi tauta dara šo un savukārt angļi...
Visi runā ar visiem.
Uz kartes vairs nav izolētu punktu —
mēs esam radījuši tīklu.
Varbūt šīs atveseļošanas zonas izpletīsies,
varbūt pat pārklāsies,
un varēs notikt kas labs.
Tāda ir mana atbilde uz šo jautājumu.
Palūkojieties sev apkārt,
patiesībā ielūkojieties spogulī!
Ko varat darīt atbildīgāk
nekā darāt tagad?
Un dariet to! Stāstiet par to citiem!
Karsto avotu pasaules iemītnieki
neko daudz nevar darīt,
lai ietekmētu dzīvību un nāvi
vietās, kur viņi dzīvo,
bet šeit, augšā, mēs to varam.
Teorētiski mēs esam
domājoši, racionāli cilvēki.
Mēs varam mainīt savu uzvedību,
kas ietekmē mūsu apkārtējo vidi,
tāpat kā tie cilvēki,
kuri pievērsās līča atveseļošanai.
Silvijas TED Prize vēlēšanās
bija lūgt mūs darīt jebko,
darīt visu iespējamo,
pievērsties nevis sīkiem niekiem,
bet gan būtiski paplašināt
aizsargājamās okeāna platības,
„cerību punktus”, kā viņa tos dēvē.
Es ļoti atzinīgi vērtēju šo ideju
un ceru, ka daži no šiem „cerību punktiem”
varētu būt okeāna dzīlēs,
vietās, pret kurām vēstures gaitā
esam izturējušies nevērīgi,
ja ne ļaunprātīgi.
Nāk prātā izteiciens
„6 jūras asu dziļumā”:
„Ja tas ir pārāk liels vai
pārāk toksisks izgāztuvei,
izgāz to 6 jūras asu dziļumā!”
Tāpēc es ceru, ka daži
no šiem „cerību punktiem”
būs arī jūras dzelmē.
Es pats nevaru izteikt vēlēšanos,
taču pavisam noteikti varu teikt,
ka darīšu visu iespējamo,
lai atbalstītu Silvijas Ērlas vēlēšanos,
un to es daru.
Liels paldies!
(Aplausi)