Sveikas, TED sievietes, kā iet?
(Gaviles)
Nav gana labi.
Sveikas, TED sievietes, kā jums iet?
(Skaļas gaviles)
Mans vārds ir Meisūna Zaīda,
un es neesmu piedzērusies,
taču ārsts, kurš pieņēma
manas mātes dzemdības, gan bija.
Viņš manai mammai izdarīja
sešus dažādus griezienus,
sešos dažādos virzienos,
smacējot šajā procesā nabaga mazo mani.
Tādēļ man ir celebrālā trieka,
kas nozīmē, ka es visu laiku kratos.
Skatieties!
Tas ir nogurdinoši.
Es esmu kā Šakira,
Šakira, sakrustota ar Muhamedu Ali.
(Smiekli)
Cerebrālā trieka nav ģenētiska.
Tas nav iedzimts defekts. To nevar saķert.
Neviens nebija uzlicis lāstu
manas mātes dzemdei,
un tas nav tāpēc, ka mani vecāki būtu
pirmās pakāpes brālēns un māsīca,
kas viņi ir.
(Smiekli)
Tas notiek tikai nelaimes gadījumu dēļ —
kā tas, ko piedzīvoju es
savā piedzimšanas dienā.
Man jūs jābrīdina,
es neesmu iedvesmojoša,
(Smiekli)
un es negribu,
lai kādam šajā zālē būtu manis žēl,
jo vismaz reizi dzīvē
jūs esat sapņojuši būt invalīdi.
Dosimies ceļojumā!
Ir pirmsziemassvētku laiks,
jūs esat lielveikalā,
jūs riņķojat un riņķojat,
meklējot vietu, kur atstāt mašīnu,
un ko jūs redzat?
Sešpadsmit tukšas invalīdu vietas!
(Smiekli)
Un jūs nodomājat: „Dievs, vai es
nevarētu būt kaut mazlietiņ invalīds?”
(Smiekli)
Turklāt man jums jāsaka,
man ir 99 problēmas,
un trieka ir tikai viena no tām.
(Smiekli)
Ja būtu tādas Nedienu Olimpiskās spēles,
es tiktu pie zelta medaļas.
Es esmu palestīniete, musulmane,
es esmu sieviete, es esmu invalīde,
un es dzīvoju Ņūdžersijā.
(Smiekli)
(Aplausi)
Ja jūs nejūtaties labāk,
varbūt jums tomēr vajadzētu.
(Smiekli)
Klifsaidparka Ņūdžersijā
ir mana dzimtā pilsēta.
Mani vienmēr ir sajūsminājis fakts,
ka manam rajonam un manai kaitei
[angliski] ir tādi paši iniciāļi.
Tāpat mani priecē fakts,
ka, ja es gribu aiziet
no savām mājām līdz Ņujorkai, es to varu.
Daudzi cilvēki ar cerebrālo trieku nestaigā,
bet mani vecāki neticēja nevarēšanai.
Mana tēva mantra bija:
„Tu to vari, jā, tūdaliņ-tāgadiņ vari!”
(Smiekli)
Tāpēc, ja manas trīs vecākās māsas
mazgāja grīdu,
arī es mazgāju grīdu.
Ja manas trīs vecākās māsas
gāja valsts skolā,
mani vecāki iesūdzētu tiesā
visu skolu sistēmu
un panāktu, ka arī es eju,
un, ja mēs visas nedabūjām labas atzīmes,
mēs visas dabūjām ar mātes čību.
(Smiekli)
Tēvs man iemācīja staigāt,
kad man bija pieci gadi,
uzkāpjot uz viņa pēdām
un vienkārši ejot.
Vēl viena metode, ko viņš izmantoja,
bija dolāra banknotes plivināšana
man degungalā,
liekot man to noķert.
(Smiekli)
Mana iekšējā striptīza dejotāja
bija ļoti spēcīga.
(Smiekli)
Jā.
Nē, pirmajā dienā bērnudārzā
es staigāju kā čempions,
kuram iegāzts vienu reizi par daudz.
(Smiekli)
Bērnībā manā pilsētā
bija tikai seši arābi,
un viņi visi bija mana ģimene.
(Smiekli)
Tagad pilsētā ir 20 arābi,
un viņi visi joprojām ir manā ģimenē.
(Smiekli)
Šķiet, neviens pat nepamanīja,
ka mēs neesam itāļi.
(Smiekli)
(Aplausi)
Tas bija pirms 11. septembra
un pirms politiķi
izdomāja, ka izmantot
„Es ienīstu musulmaņus”
kā kampaņas saukli ir laba doma.
Cilvēkiem, ar kuriem es uzaugu,
nebija nekādu problēmu ar manu ticību.
Tiesa, viņi likās esam ļoti noraizējušies,
ka es varētu nomirt badā Ramadāna laikā.
Es viņiem skaidroju,
ka man ir gana daudz tauku,
lai ar tiem izdzīvotu
veselus trīs mēnešus,
tāpēc gavēšana no saules lēkta
līdz rietam ir pupu mizas.
(Smiekli)
Es esmu dejojusi stepu Brodvejā.
Jā, Brodvejā. Tas ir neticami.
(Aplausi)
Mani vecāki
nevarēja atļauties fizioterapiju,
tāpēc viņi aizsūtīja mani uz deju skolu.
Es iemācījos dejot augstpapēdenēs,
kas nozīmē, ka varu
staigāt augstpapēdenēs.
Es esmu no Džersijas,
un mēs ļoti vēlamies izskatīties šiki,
tāpēc, ja manas draudzenes vilka
augstpapēdenes, tās vilku arī es.
Kad mani draugi devās
pavadīt vasaras brīvdienas
Džersijas piekrastē, es to nedarīju.
Es pavadīju vasaras kara zonā,
jo mani vecāki baidījās,
ka, ja mēs nebrauksim atpakaļ uz Palestīnu
katru mīļu vasaru,
mēs izaugsim tādas pašas kā Madonna.
(Smiekli)
Vasaras brīvdienu regulāra sastāvdaļa bija
mana tēva centieni mani izārstēt.
Tad nu es dzēru brieža pienu,
man uz muguras lika bankas,
mani mērcēja Nāves jūrā,
un es atceros, kā ūdens koda man acīs
un es domāju:
„Tas darbojas! Tas darbojas!”
(Smiekli)
Tomēr viens brīnumlīdzeklis,
ko atradām, bija joga.
Es jums teikšu, tā ir sasodīti garlaicīga,
bet pirms jogas
es biju stāvkomiķe,
kura nevarēja nostāvēt kājās.
Nu es varu nostāvēt uz galvas.
Mani vecāki nostiprināja šo pārliecību,
ka es varu visu,
ka neviens sapnis nav neiespējams,
un mans sapnis bija nokļūt
dienas ziepju operā „Galvenā slimnīca”.
(Smiekli)
Es iestājos augstskolā
pozitīvās diskriminācijas laikā
un dabūju foršu stipendiju mācībām ASU,
Arizonas štata universitātē,
jo es atbildu pilnīgi visām kvotām.
(Smiekli)
Es biju gluži vai teātra
fakultātes mīļais lemūriņš.
Visiem es patiku.
Es pildīju visus ne tik gudro
bērnu mājas darbus,
es dabūju desmitniekus
visos savos priekšmetos,
desmitniekus visos viņu priekšmetos.
(Smiekli)
Ikreiz, kad spēlēju ainu
no „Stikla zvērnīcas”,
mani pasniedzēji raudāja.
Bet es nekad nedabūju lomu.
Visbeidzot manā pēdējā gadā
ASU nolēma uzvest izrādi
„Džeksonā dejo lēni”.
Tā ir luga par meiteni
ar cerebrālo trieku.
Es biju meitene ar cerebrālo trieku.
Es gandrīz vai kliedzu visai pasaulei:
„Es beidzot dabūšu lomu!
Man ir cerebrālā trieka!
Beidzot! Beidzot!
Paldies visuvarenajam Dievam, beidzot!”
Es nedabūju lomu.
(Smiekli)
Lomu dabūja Šerija Brauna.
Es metos pie teātra fakultātes vadītājas,
histēriski raudot,
it kā kāds būtu nobeidzis manu kaķi,
lai noskaidrotu, kāpēc.
Viņa atbildēja, ka, viņuprāt,
es nespēšot izpildīt trikus.
Es teicu: „Atvainojiet,
ja es nevaru izpildīt trikus,
tad to nevar arī pati lugas varone.”
(Smiekli)
(Aplausi)
Tā bija loma, kam es biju burtiski radīta,
un viņi to iedeva aktrisei bez triekas.
Augstskolā darīja to pašu, ko dzīvē.
Holivudai ir netīra pagātne,
izvēloties veselus aktierus
invalīdu lomām uz ekrāna.
Pēc skolas beigšanas es atgriezos mājās,
un mana pirmā uzstāšanās kā aktrisei
bija masu skatos dienas ziepju operā.
Mans sapnis sāka piepildīties.
Es zināju, ka mani paaugstinās
no nejaušas pusdienotājas līdz garīgi
atpalikušai labākajai draudzenei vienā mirklī.
(Smiekli)
Tā vietā es biju un paliku skaista mēbele,
ko varēja atpazīt tikai pēc mana pakauša,
un man kļuva skaidrs,
ka atlases režisori
neņem darbā apaļīgus
mazākumtautību aktierus ar invaliditāti.
Viņi ņem darbā tikai perfektus cilvēkus.
Tomēr šim likumam bija izņēmumi.
Es uzaugu, skatoties Vūpiju Goldbergu,
Rozannu Barru, Elenu,
un visām šīm sievietēm bija kas kopīgs —
viņas bija komiķes.
Tad nu es kļuvu par komiķi.
(Smiekli)
(Aplausi)
Mana pirmā uzstāšanās
bija slavenu komiķu vešana
no Ņujorkas uz šoviem Ņūdžersijā,
un es nekad neaizmirsīšu pirmā
manis vestā komiķa seju,
kad viņš saprata,
ka nesas pa Ņūdžersijas ātrgaitas šoseju
ar meiču ar cerebrālo trieku pie stūres.
(Smiekli)
Es esmu uzstājusies klubos visā Amerikā,
un esmu arī uzstājusies
arābu valodā Tuvajos Austrumos,
bez cenzūras un bez lakata.
(Smiekli)
Daži saka, ka esmu pirmā
stand-up komiķe arābu pasaulē.
Es negribētu apgalvot, ka esmu pirmā
bet to gan es zinu,
ka viņi nekad nav dzirdējuši
tās nejaukās klačas,
ka sievietes neesot smieklīgas,
un viņiem šķietam esam ārkārtīgi komiskas.
(Smiekli)
2003. gadā es ar brāli
no citas mātes un tēva
Dīnu Obidallāhu aizsāku
Ņujorkas arābu-amerikāņu
komēdiju festivālu,
kurš nu notiek jau desmito gadu.
Mūsu mērķis bija mainīt negatīvo
arābu izcelsmes amerikāņu tēlu medijos,
vienlaikus atgādinot režisoriem,
ka dienvidaziāts un arābs nav sinonīmi.
(Smiekli)
Popularizēt arābus izrādījās
daudz, daudz vieglāk
nekā gūt sekmes cīņā
ar aizspriedumiem pret invaliditāti.
Mans lielais lūzumpunkts
pienāca 2010. gadā.
Mani uzaicināja par viesi
kabeļtelevīzijas ziņu pārraidē
„Countdown With Keith Olbermann”.
Es ierados, izskatoties tā
it kā dotos uz izlaiduma balli,
un viņi mani iešķūrēja studijā
un iesēdināja grozāmajā
krēslā ar ritentiņiem.
(Smiekli)
Es paskatījos uz režisora palīdzi
un jautāju: „Atvainojiet,
vai es varētu dabūt citu krēslu?”
Viņa paskatījās uz mani un sāka:
„Pieci, četri, trīs, divi...”
Un mēs bijām tiešraidē!
Man vajadzēja kārtīgi ieķerties
ziņu vadītāja galdā,
lai es programmas laikā
neizripotu no ekrāna,
un, kad intervija bija galā,
es biju pārskaitusies.
Man beidzot bija iespēja,
un es pilnībā izgāzos.
Es zināju, ka otrreiz mani
nekad vairs neaicinās.
Taču Kīts Olbermans
ne tikai mani uzaicināja vēlreiz,
viņš pieņēma mani par pilna laika vadītāju
un pielīmēja manu krēslu pie grīdas.
(Smiekli)
(Aplausi)
Viena interesanta lieta, ko uzzināju,
strādājot televīzijā ar Kītu Olbermanu,
bija, ka cilvēki Internetā
ir baigie draņķi.
(Smiekli)
Cilvēki saka, ka bērni ir nežēlīgi,
bet mani nekad neizsmēja
kā bērnu vai pieaugušo.
Vispasaules tīmeklī mana invaliditāte
pēkšņi kļūst par uzbrukumu mērķi.
Skatoties fragmentus Internetā,
es redzēju tādus komentārus kā:
„Eu, kāpēc viņa tirinās?”
„Eu, viņa ir debila?”
Un mans vismīļākais:
„Nabaga šķībmutainā teroriste.
Kas viņai kaiš?
Mums tiešām vajadzētu par viņu lūgties.”
Kāds komentētājs pat ieteica
kvalifikācijām pievienot invaliditāti:
scenāriste, komiķe, paralītiķe.
Invaliditāte ir tikpat redzama kā rase.
Ja cilvēks ratiņkrēslā
nevar tēlot Bejonsi,
tad Bejonse nevar tēlot
cilvēku ratiņkrēslā.
Invalīdi ir vislielākā —
Jā, aplaudējiet tam! Uz priekšu!
(Aplausi)
Cilvēki ar invaliditāti ir
lielākā minoritāte pasaulē,
un mēs esam vismazāk pārstāvēti
izklaides jomā.
Ārsti teica, ka es nestaigāšu,
bet es esmu šeit, jūsu priekšā.
Taču, ja es būtu uzaugusi
ar sociālajiem medijiem,
es diezin vai būtu.
Es ceru, ka kopā
mēs varam radīt vairāk
pozitīvu invaliditātes tēlu
medijos un ikdienas dzīvē.
Varbūt, ja būtu vairāk šādu pozitīvu tēlu,
Internetā būtu mazāk naida.
Vai varbūt arī ne.
Varbūt tas tomēr ir visas sabiedrības darbs
mācīt mūsu bērniem labu.
Mans šķībais ceļojums ir aizvedis mani
uz brīnišķīgām vietām.
Es esmu gājusi pa sarkano paklāju
starp ziepju operas dīvu Sjūzenu Luči
un leģendāro Lorīnu Arbusu.
Man izdevās tēlot filmā ar Ādamu Sendleru
un strādāt kopā ar savu elku —
fantastisko Deivu Metjūzu.
Es apceļoju pasauli kā
šova „Arabs Gone Wild” zvaigzne.
Es biju delegāte un pārstāvēju
vareno Ņūdžersijas štatu
2008. gada Demokrātu nacionālajā kongresā.
Es nodibināju „Maysoon's Kids” —
labdarības organizāciju,
kas cer sniegt palestīniešu bēgļu bērniem
kaut mazumiņu to iespēju,
ko mani vecāki deva man.
Tomēr visievērojamākais notikums
bija, kad... — pirms šī te notikuma —
(Smiekli)
(Aplausi)
Tomēr visievērojamākais notikums bija
uzstāties tā vīra priekšā,
kurš lido kā tauriņš
un dzeļ kā bite,
kuram ir Pārkinsons un
kurš trīc tāpat kā es šite —
Muhameds Ali!
(Aplausi)
(Aplausi beidzas)
Tā bija vienīgā reize,
kad tēvs manu uzstāšanos vēroja klātienē,
un es veltu šo runu viņa piemiņai.
(Arābiski) Allah yerhamak yaba.
Mans vārds ir Meisūna Zaīda,
un ja es varu tūdaliņ-tāgadiņ,
tad tūdaliņ-tāgadiņ varat arī jūs!
(Gaviles)
(Aplausi)