Sveikas, TED sievietes, kā iet? (Gaviles) Nav gana labi. Sveikas, TED sievietes, kā jums iet? (Gaviles) Mans vārds ir Meisūna Zaīda, un es neesmu piedzērusies, taču ārsts, kurš pieņēma manas mātes dzemdības, gan bija. Viņš manai mammai izdarīja sešus dažādus griezienus, sešos dažādos virzienos, smacējot šajā procesā nabaga mazo mani. Tādēļ man ir celebrālā trieka, kas nozīmē, ka es visu laiku kratos. Skatieties! Tas ir ārkārtīgi nogurdinoši. Es esmu kā Šakira — Šakira, sakrustota ar Muhamedu Ali. (Smiekli) Cerebrālā trieka nav ģenētiska. Tas nav iedzimts defekts. To nevar noķert. Neviens nebija uzlicis lāstu manas mātes dzemdei, un tas nav tāpēc, ka mani vecāki būtu pirmās pakāpes brālēns un māsīca, kas viņi ir. (Smiekli) Tas notiek tikai nelaimes gadījumu dēļ — kā tas, ko piedzīvoju es savā piedzimšanas dienā. Man jūs jābrīdina, es neesmu iedvesmojoša, un es negribu, lai kādam šajā zālē būtu manis žēl, jo vismaz reizi dzīvē jūs esat sapņojuši būt invalīdi. Dosimies ceļojumā! Ir pirmsziemassvētku laiks, jūs esat lielveikalā, jūs riņķojat un riņķojat, meklējot vietu, kur atstāt mašīnu, un ko jūs redzat? Sešpadsmit tukšas invalīdu vietas! Un jūs nodomājat: „Dievs, vai es nevarētu būt kaut mazlietiņ invalīds?” (Smiekli) Turklāt man jums jāsaka, man ir 99 problēmas, un trieka ir tikai viena no tām. Ja būtu tādas Nedienu Olimpiskās spēles, es tiktu pie zelta medaļas. Es esmu palestīniete, musulmane, es esmu sieviete, es esmu invalīde, un es dzīvoju Ņūdžersijā. (Smiekli) (Aplausi) Ja jūs nejūtaties labāk, varbūt jums tomēr vajadzētu. Klifsaidparka Ņūdžersijā ir mana dzimtā pilsēta. Mani vienmēr ir sajūsminājis fakts, ka manam rajonam un manai kaitei [angliski] ir tādi paši iniciāļi. Tāpat mani priecē fakts, ka, ja es gribu aiziet no savām mājām līdz Ņujorkai, es to varu. Daudzi cilvēki ar cerebrālo trieku nestaigā, bet mani vecāki neticēja nevarēšanai. Mana tēva mantra bija: „Tu to vari, jā, tūdaliņ-tāgadiņ tu to vari!” (Smiekli) Tāpēc, ja manas trīs vecākās māsas mazgāja grīdu, arī es mazgāju grīdu. Ja manas trīs vecākās māsas gāja valsts skolā, mani vecāki iesūdzētu tiesā visu skolu sistēmu un panāktu, ka arī es eju, un, ja mēs visas nedabūjām labas atzīmes, mēs visas dabūjām ar mātes čību. (Smiekli) Tēvs man iemācīja staigāt, kad man bija pieci gadi, uzkāpjot uz viņa pēdām un vienkārši ejot. Vēl viena metode, ko viņš izmantoja, bija dolāra banknotes plivināšana man degungalā, liekot man to noķert. (Smiekli) Mana iekšējā striptīza dejotāja bija ļoti spēcīga un... (Smiekli) Jā. Nē, pirmajā dienā bērnudārzā es staigāju kā čempions, kuram iegāzts vienu reizi par daudz. Bērnībā manā pilsētā bija tikai seši arābi, un viņi visi bija mana ģimene. Tagad pilsētā ir 20 arābi, un viņi visi joprojām ir mana ģimene. (Smiekli) Šķiet, neviens pat nepamanīja, ka mēs neesam itāļi. (Smiekli) (Aplausi) Tas bija pirms 11. septembra un pirms politiķi izdomāja, ka izmantot „Es ienīstu musulmaņus” kā kampaņas saukli ir laba doma. Cilvēkiem, ar kuriem es uzaugu, nebija nekādu problēmu ar manu ticību. Tiesa, viņi likās esam ļoti noraizējušies, ka es varētu nomirt badā Ramadāna laikā. Es viņiem skaidroju, ka man ir gana daudz tauku, lai ar tiem izdzīvotu veselus trīs mēnešus, tāpēc gavēšana no saules lēkta līdz rietam ir pupu mizas. Es esmu dejojusi stepu Brodvejā. Jā, Brodvejā. Tas ir neticami. (Aplausi) Mani vecāki nevarēja atļauties fizioterapiju, tāpēc viņi aizsūtīja mani uz deju skolu. Es iemācījos dejot augstpapēžu kurpēs, kas nozīmē, ka es varu staigāt augstpapēžu kurpēs. Es esmu no Džersijas, un mēs ļoti vēlamies izskatīties šiki, tāpēc, ja manas draudzenes vilka augstpapēžu kurpes, tās vilku arī es. Kad mani draugi devās pavadīt vasaras brīvdienas Džersijas piekrastē, es to nedarīju. Es pavadīju vasaras kara zonā, jo mani vecāki baidījās, ka, ja mēs nebrauksim atpakaļ uz Palestīnu katru mīļu vasaru, mēs izaugsim tādas pašas kā Madonna. (Smiekli) Vasaras brīvdienu regulāra sastāvdaļa bija mana tēva centieni mani izārstēt. Tad nu es dzēru brieža pienu, man uz muguras lika bankas, mani mērcēja Nāves jūrā, un es atceros, kā ūdens koda man acīs un es domāju: „Tas darbojas! Tas darbojas!” (Smiekli) Tomēr viens brīnumlīdzeklis, ko atradām, bija joga. Es jums teikšu, tā ir sasodīti garlaicīga, bet pirms jogas es biju stāvkomiķe, kas nevarēja nostāvēt kājās. Nu es varu nostāvēt uz galvas. Mani vecāki nostiprināja šo pārliecību, ka es varu visu, ka neviens sapnis nav neiespējams, un mans sapnis bija nokļūt dienas ziepju operā „Galvenā slimnīca”. Es iestājos augstskolā pozitīvās diskriminācijas laikā un dabūju foršu stipendiju mācībām ASU, Arizonas štata universitātē, jo es atbildu pilnīgi visām kvotām. Es biju gluži vai teātra fakultātes mīļais lemūriņš. Visiem es patiku. Es pildīju visus atpalikušo bērnu mājas darbus, es dabūju desmitniekus visos savos priekšmetos, desmitniekus visos viņu priekšmetos. Ikreiz, kad spēlēju ainu no „Stikla zvērnīcas”, mani pasniedzēji raudāja. Bet es nekad nedabūju lomu. Visbeidzot manā pēdējā gadā ASU nolēma uzvest šovu „Džeksonā dejo lēni”. Tā ir luga par meiteni ar cerebrālo trieku. Es biju meitene ar cerebrālo trieku. Es gandrīz vai kliedzu visai pasaulei: „Es beidzot dabūšu lomu! Man ir cerebrālā trieka! Beidzot! Beidzot! Paldies visuvarenajam Dievam, beidzot!” Es nedabūju lomu. (Smiekli) Lomu dabūja Šerija Brauna. Es metos pie teātra fakultātes vadītājas, histēriski raudot, it kā kāds būtu nobeidzis manu kaķi, lai noskaidrotu, kāpēc. Viņa atbildēja, ka viņiem šķiet, ka es nevarēšot izpildīt trikus. Es teicu: „Atvainojiet, ja es nevaru izpildīt trikus, tad to nevar arī pati lugas varone.” (Smiekli) (Aplausi) Tā bija loma, kurai es biju burtiski radīta, un viņi to iedeva aktrisei bez triekas. Augstskolā darīja to pašu, ko dzīvē. Holivudai ir netīra pagātne, izvēloties veselus aktierus invalīdu lomām uz ekrāna. Pēc skolas beigšanas es atgriezos mājās, un mana pirmā uzstāšanās kā aktrisei bija masu skatos dienas ziepju operā. Mans sapnis sāka piepildīties. Es zināju, ka mani paaugstinās no nejaušas pusdienotājas līdz garīgi atpalikušai labākajai draudzenei vienā mirklī. Tā vietā es biju un paliku skaista mēbele, ko varēja atpazīt tikai pēc mana pakauša, un man kļuva skaidrs, ka atlases režisori neņem darbā apaļīgus etnisko minoritāšu aktierus ar invaliditāti. Viņi ņem darbā tikai perfektus cilvēkus. Tomēr šim likumam bija izņēmumi. Es uzaugu, skatoties Vūpiju Goldbergu, Rozannu Barru, Elenu, un visām šīm sievietēm bija kas kopīgs — viņas bija komiķes. Tad nu es kļuvu par komiķi. (Smiekli) (Aplausi) Mana pirmā uzstāšanās bija slavenu komiķu vešana no Ņujorkas uz šoviem Ņūdžersijā, un es nekad neaizmirsīšu pirmā manis vestā komiķa seju, kad viņš saprata, ka nesas pa Ņūdžersijas ātrgaitas šoseju ar meiču ar cerebrālo trieku pie stūres. Es esmu uzstājusies klubos visā Amerikā, un esmu arī uzstājusies arābu valodā Tuvajos Austrumos, bez cenzūras un bez lakata. Daži saka, ka esmu pirmā stand-up komiķe arābu pasaulē. Es negribētu apgalvot, ka esmu pirmā bet to gan es zinu, ka viņi nekad nav dzirdējuši tās nejaukās klačas, ka sievietes neesot smieklīgas, un viņiem šķiet, ka esam ārkārtīgi komiskas. 2003. gadā mans brālis no citas mātes un tēva Dīns Obidallāhs un es — mēs aizsākām Ņujorkas arābu-amerikāņu komēdiju festivālu, kurš nu notiek jau desmito gadu. Mūsu mērķis bija mainīt negatīvo arābu izcelmes amerikāņu tēlu medijos, vienlaikus atgādinot režisoriem, ka dienvidaziāts un arābs nav sinonīmi. (Smiekli) Popularizēt arābus izrādījās daudz, daudz vieglāk nekā gūt sekmes cīņā ar aizspriedumiem pret invaliditāti. Mans lielais lūzumpunkts pienāca 2010. gadā. Mani uzaicināja par viesi kabeļtelevīzijas ziņu pārraidē „Countdown With Keith Olbermann”. Es ierados, izskatoties tā it kā dotos uz izlaiduma balli, un viņi mani iešķūrēja studijā un iesēdināja grozāmajā krēslā ar ritentiņiem. Es paskatījos uz režisora palīdzi un jautāju: „Atvainojiet, vai es varētu dabūt citu krēslu?” Viņa paskatījās uz mani un sāka: „Pieci, četri, trīs, divi...” Un mēs bijām tiešraidē! Man vajadzēja kārtīgi ieķerties ziņu vadītāja galdā, lai es programmas laikā neizripotu no ekrāna, un, kad intervija bija galā, es biju pārskaitusies. Man beidzot bija iespēja, un es pilnībā izgāzos. Es zināju, ka otrreiz mani nekad vairs neaicinās. Taču Kīts Olbermans ne tikai mani uzaicināja vēlreiz, viņš pieņēma mani par pilna laika vadītāju un pielīmēja manu krēslu pie grīdas. (Smiekli) (Aplausi) Viena interesanta lieta, ko uzzināju, strādājot televīzijā ar Kītu Olbermanu, bija, ka cilvēki Internetā ir īsti draņķi. Cilvēki saka, ka bērni ir nežēlīgi, bet mani nekad neizsmēja kā bērnu vai pieaugušo. Vispasaules tīmeklī mana invaliditāte pēkšņi kļūst par uzbrukumu mērķi. Skatoties fragmentus Internetā, es redzēju tādus komentārus kā: „Eu, kāpēc viņa tirinās?” „Eu, viņa ir debila?” Un mans vismīļākais: „Nabaga šķībmutainā teroriste. Kas viņai kaiš? Mums tiešām vajadzētu par viņu lūgties.” Kāds komentētājs pat ieteica, lai pievienoju invaliditāti savām kvalifikācijām: scenāriste, komiķe, paralītiķe. Invaliditāte ir tikpat redzama kā rase. Ja cilvēks ratiņkrēslā nevar tēlot Bejonsi, tad Bejonse nevar tēlot cilvēku ratiņkrēslā. Invalīdi ir vislielākā — Jā, aplaudējiet tam! Uz priekšu! (Aplausi) Cilvēki ar invaliditāti ir vislielākā minoritāte pasaulē, un mēs esam vismazāk pārstāvēti izklaides jomā. Ārsti teica, ka es nestaigāšu, bet es esmu šeit, jūsu priekšā. Taču, ja es būtu uzaugusi ar sociālajiem medijiem, es diezin vai būtu. Es ceru, ka kopā mēs varam radīt vairāk pozitīvu invaliditātes tēlu medijos un ikdienas dzīvē. Varbūt, ja būtu vairāk šādu poziīvu tēlu, Internetā būtu mazāk naida. Vai varbūt arī ne. Varbūt tas tomēr ir visas sabiedrības darbs mācīt mūsu bērniem labu. Mans šķībais ceļojums ir aizvedis mani uz brīnišķīgām vietām. Es esmu gājusi pa sarkano paklāju starp ziepju operas dīvu Sjūzenu Luči un leģendāro Lorīnu Arbusu. Man izdevās spēlēt kopā ar Ādamu Sendleru un strādāt kopā ar savu elku — fantastisko Deivu Metjūzu. Es apceļoju pasauli kā šova „Arabs Gone Wild” zvaigzne. Es biju delegāte un pārstāvēju vareno Ņūdžersijas štatu 2008. gada Demokrātu nacionālajā kongresā. Es nodibināju „Maysoon's Kids” — labdarības organizāciju, kas cer sniegt palestīniešu bēgļu bērniem kaut mazumiņu to iespēju, ko mani vecāki deva man. Tomēr visievērojamākais notikums bija, kad... — pirms šī te notikuma — (Smiekli) (Aplausi) Tomēr visievērojamākais notikums bija uzstāties tā vīra priekšā, kurš lido kā tauriņš un dzeļ kā bite, kuram ir Pārkinsons un kurš trīc tāpat kā es šite — Muhameds Ali! (Aplausi) Tā bija vienīgā reize, kad tēvs manu uzstāšanos vēroja klātienē, un es veltu šo runu viņa piemiņai. (Arābu valoda) Mans vārds ir Meisūna Zaīda, un ja es varu tūdaliņ-tāgadiņ, tad tūdaliņ-tāgadiņ varat arī jūs! (Aplausi)