Viss ir savstarpēji saistīts.

Kā šinekoku indiānei
man tas ir iemācīts jau no bērnības.

Mēs esam maza zvejnieku cilts,

kas atrodas Longailendas
dienvidaustrumu galā,

netālu no Dienvidhemptonas Ņujorkā.

Kad es biju maza,

mans vectēvs kāda karstā vasaras dienā
izveda mani ārā pasēdēt saulē.

Debesīs nebija ne mākoņa.

Pēc kāda laika es sāku svīst.

Viņš norādīja debesīs un teica:

„Skat, vai redzi?

Tur augšā ir daļa tevis.

Tas ir tavs ūdens,
kas palīdz veidot mākoni,

kas kļūst par lietu, kas padzirdina augus,

kas paēdina dzīvniekus.”

Manos ilgstošajos
dabas objektu meklējumos,

kam ir spēja ilustrēt
visas dzīvības starpsavienotību,

es 2008. gadā sāku vētru medīšanu

pēc tam, kad mana meita pateica:
„Mamma, tev tas būtu jāpamēģina.”

Tā nu trīs dienas vēlāk,
traucoties milzu ātrumā,

es jau izsekoju milzu mākoni,
sauktu par superšūnu,

kas spējīgs radīt greipfrūta izmēra krusu

un iespaidīgus virpuļviesuļus,

lai arī tā notiek
vien divos procentos gadījumu.

Šie mākoņi var kļūt
līdz pat 80 kilometrus plati

un sniegties atmosfērā
līdz pat 20 kilometru augstumā.

Tie var kļūt tik lieli,
ka aizsedz saules gaismu,

padarot stāvēšanu zem tiem
ļoti tumšu un draudīgu.

Vētru medīšana ir ļoti izjūtama pieredze,

Mugurā pūš silts un mikls vējš,

un jūtama zemes, kviešu, zāles
un uzlādēto daļiņu smarža.

Mākoņos redzamas veidojošās krusas krāsas,

zilganzaļie un tirkīzzilie toņi.

Esmu iemācījusies cienīt zibeni.

Mani mati agrāk bija taisni.

(Smiekli)

Jokoju.

(Smiekli)

Šajās vētrās mani visvairāk aizrauj

to kustība, tas, kā tās virpuļo
un mutuļo, un viļņojas,

ar saviem lavas lampām līdzīgajiem
maisveida mākoņiem.

Tās kļūst par jaukiem briesmoņiem.

Tās fotogrāfējot,

es nespēju aizmirst vectēva mācīto.

Stāvot zem tiem,

es redzu ne tikai mākoni,

bet arī apzinos,
ka man ir tas gods piedzīvot

tos pašus spēkus,
to pašu mazāka mēroga procesu,

kas palīdzēja radīt mūsu galaktiku,
Saules sistēmu, Sauli

un šo pašu planētu.

Viss ir savstarpēji saistīts. Paldies.

(Aplausi)