Kādā aukstā 1916. gada ziemas naktī
Felikss Jusupovs bažīgi gatavojās
sava vakariņu viesa uzņemšanai.
Ja viss notiks, kā plānots,
uz rīta pusi ciemiņš būs miris,
kaut gan četru citu cilvēku mēģinājumi
viņu piebeigt bijuši neveiksmīgi.
Krievu monarhija tobrīd
atradās uz sabrukuma robežas,
un Jusupovs un pārējie augstmaņi
uzskatīja, ka pie vainas ir svētais,
ko viņi uzaicinājuši vakariņās.
Bet kas bija šis svētais,
un kā gan viens vienīgs mūks
varētu būt vainojams impērijas nelaimēs?
Grigorijs Jefimovičs Rasputins
nāca pasaulē Sibīrijā,
zemnieku ģimenē, 1869. gadā.
Viņš, iespējams, nodzīvotu
necilu dzīvīti savā ciematā,
ja vien 1890. gados
nebūtu pārgājis krievu pareizticībā.
Iedvesmojies no pazemīgajiem mūkiem,
kas mūžīgi klejoja
no vienas svētvietas uz otru,
viņš devās gadiem ilgos
svētceļojumos pa Krieviju.
Rasputina neatvairāmā klātbūtne
apbūra ceļā sastaptos svešiniekus.
Daži pat ticēja, ka viņam piemīt mistiskas
gaišredzības un dziedināšanas spējas.
Par spīti tam, ka Rasputins
bija liels dzērājs,
sīks zaglēns un meitu ģēģeris,
viņa mūka slava ātri vien
izplatījās ārpus Sibīrijas
un pievilināja gan vienkāršos ļaudis,
gan augstu stāvošus
pareizticīgo garīdzniekus.
Galu galā sasniedzis
galvaspilsētu Sanktpēterburgu,
Rasputins lika lietā
savu harismu un sakarus,
lai iegūtu cara ģimenes
garīgā padomdevēja labvēlību.
1905. gada novembrī
Rasputinu beidzot iepazīstināja
ar Krievijas caru Nikolaju II.
Nikolajs un viņa sieva Aleksandra dedzīgi
ticēja gan pareizticīgajai baznīcai,
gan misticismam un pārdabiskiem spēkiem,
un šis Sibīrijas svētais
viņus pilnībā apbūra.
Krievijai un cara ģimenei
tas bija īpaši smags laiks.
Pēc 1905. gada revolūcijas
monarhija tik tikko turējās pie varas.
Politiskās problēmas vēl vairāk
saasināja nedienas ģimenē:
troņmantnieks Aleksejs
sirga ar dzīvībai bīstamu
asins slimību hemofiliju.
Pēc smagas veselības krīzes,
ko Aleksejs piedzīvoja 1912. gadā,
Rasputins viņa vecākiem ieteica
atteikties no ārstēšanas.
Alekseja veselība uzlabojās,
un tas vēl vairāk nostiprināja
cara ģimenes ticību
Rasputina pārdabiskajām
dziedināšanas spējām
un nodrošināja viņam
priviliģētu vietu cara galmā.
Mūsdienās zināms, ka ārsti
zēnam bija izrakstījuši aspirīnu –
zāles, kas hemofiliju saasina.
Pēc šī notikuma Rasputins pareģoja –
ja viņš mirs vai cara ģimene
no viņa novērsīsies,
drīzumā galu ņems gan viņu dēls,
gan pati monarhija.
Ārpus cara ģimenes
cilvēku domas par Rasputinu dalījās.
No vienas puses, zemnieki
viņu uzskatīja par savējo,
kas caram pauž viņu raizes, par kurām
neviens bieži vien nebija licies ne zinis.
Taču augstmaņi
un garīdznieki viņu nicināja.
Rasputins turpināja
savu skandalozo dzīvesveidu,
un viņi bija skeptiski arī
par tā dēvētajām Rasputina spējām
un uzskatīja, ka viņš bojā
cara ģimenes reputāciju.
Tuvojoties Pirmā pasaules kara beigām,
viņi bija nonākuši pie pārliecības,
ka kārtību iespējams saglabāt,
vienīgi tiekot vaļā no šī viltus svētā.
Ar šādu pārliecību Jusupovs
sāka plānot Rasputina slepkavību.
Lai gan precīza notikumu gaita
joprojām ir noslēpumā tīta,
labākais norāžu avots ir Jusupova memuāri.
Viņš pasniedza Rasputinam kūciņas,
domādams, ka tajās ir ciānkālijs.
Taču, Jusupovam nezinot,
viens no viņa līdzzinātājiem
bija mainījis domas
un indes vietā pievienojis
pavisam nekaitīgu vielu.
Jusupovam par pārsteigumu
Rasputins kūciņas notiesāja
ne aci nepamirkšķinājis.
Izmisis viņš izšāva uz Rasputinu
no tuva attāluma.
Taču Rasputins atguvās,
iebelza uzbrucējam un aizbēga.
Jusupovs ar saviem sabiedrotajiem
metās viņam pakaļ,
galu galā nogalināja Rasputinu
ar šāvienu pierē
un līķi iemeta Mazās Ņevkas upē.
Bet cara varai par labu tas nenāca –
Rasputina nāve sadusmoja zemniekus.
Gluži kā Rasputins bija pareģojis,
viņa nāvei drīz vien sekoja
cara ģimenes bojāeja.
Vai Krievijas monarhijas sabrukumu
izraisīja mūka lāsts
vai desmitiem gadu veidojušies
politiskie saspīlējumi,
mēs droši vien nekad neuzzināsim.