Uzmanieties no vienkāršiem stāstiem!

Tāpat kā mums visiem ekonomistam Taileram Kauenam patīk labi stāsti. Taču šajā aizraujošajā runā viņš aicina mūs atmest ieradumu domāt par dzīvi un mūsu juceklīgo, sarežģīto un iracionālo pasauli kā par vienkāršu stāstījumu.

Mani uzaicināja atnākt
un pastāstīt jums stāstus,

bet tā vietā es gribētu jums pastāstīt,
kāpēc uz stāstiem raugos ar aizdomām,

kāpēc stāsti mani dara nervozu.

Patiesībā bieži vien jo vairāk
kāds stāsts mani iedvesmo,

jo nervozāks es kļūstu.

(Smiekli)

Vislabākie stāsti
bieži vien ir visviltīgākie.

Stāstu labā un sliktā īpašība ir tā,
ka tie ir sava veida filtri.

Tie ņem daudz informācijas,
daļu no tās atstāj ārpusē,

un daļu patur.

Taču lieta tāda, ka šis filtrs
vienmēr patur vienu un to pašu.

Mums vienmēr tiek
šie daži vienkāršie stāsti.

Ir veca paruna, ka gandrīz katrs
stāsts ir aprakstāms vārdiem

„pilsētā ieradās kāds svešinieks”.

Kristoferam Bukeram ir grāmata,

kurā viņš apgalvo, ka pastāv
tikai septiņi stāstu veidi.

Ir „briesmonis”, „no nabadzības
līdz pārticībai”, „meklējumi”,

„ceļojums un atgriešanās”,
„komēdija”, „traģēdija”, „atdzimšana”.

Nav obligāti jāpiekrīt
tieši šim dalījumam,

taču galvenā doma ir šāda –

ja domājam stāstos, tad atkal un atkal
stāstām sev vienu un to pašu.

Tika veikts pētījums,
kurā cilvēkiem jautājām –

cilvēki tika lūgti aprakstīt savu dzīvi.

Interesanti, ka, lūgti
aprakstīt savu dzīvi,

bija ļoti maz to, kuri sacīja – juceklis.

(Smiekli)

Tā, iespējams, ir vislabākā atbilde,
es to nedomāju sliktā nozīmē.

Juceklis var atbrīvot,
juceklis var dot spēkus,

juceklis var būt veids,
kā izmantot dažādas spējas.

Taču cilvēki gribēja sacīt:
„Mana dzīve ir ceļojums.”

51% vēlējās pārvērst savu dzīvi stāstā.

11% teica: „Mana dzīve ir cīņa.”
Arī tas ir sava veida stāsts.

8% sacīja: „Mana dzīve ir romāns.”
5% teica: „Mana dzīve ir luga.”

Manuprāt, neviens neteica:
„Mana dzīve ir realitātes šovs.”

(Smiekli)

Taču mēs atkal mēģinām uztiept
kārtību juceklim, ko redzam,

vienos un tajos pašos veidos,

un lieta tāda, ka, ja kaut kas
ir pieņēmis stāsta formu,

mēs bieži to atceramies –
kaut gan nevajadzētu.

Cik daudzi no jums zina stāstu

par Džordžu Vašingtonu un ķiršu koku?

Nav skaidri zināms, ka notika tieši tas.

Pola Revēra stāsts –
nav skaidri zināms, ka notika tieši tā.

Tāpēc saku vēlreiz –
mums jāuzmanās no stāstiem.

Mēs esam bioloģiski
ieprogrammēti reaģēt uz tiem.

Tajos ir daudz informācijas.
Tiem piemīt sociālais spēks.

Tie mūs vieno ar citiem cilvēkiem.

Tie ir kā konfekte, ko mums iebaro,

kad patērējam politisko informāciju,
kad lasām romānus.

Kad lasām dokumentālo literatūru,
mums patiesībā iebaro stāstus.

Dokumentālā literatūra
savā ziņā ir jaunā daiļliteratūra.

Var gadīties, ka grāmatā
stāstīts par patiesām lietām,

taču it viss atkal pieņem
šo pašu stāstu formu.

Kādas problēmas izraisa
pārlieku liela paļaušanās uz stāstiem?

Mēs savu dzīvi skatām šādi,

tā vietā lai ieraudzītu jucekli,
kāds tas ir vai kādam tam vajadzētu būt.

Taču konkrētāk es domāju
dažas būtiskas problēmas, kas rodas,

kad pārlieku aizraujamies
ar domāšanu stāstījumos.

Pirmkārt, stāstījumiem ir tendence
būt pārāk vienkāršiem,

jo stāstījuma mērķis ir novienkāršot.

Ne tikai uz 18 minūtēm –

lielāko daļu stāstījumu var pasniegt
vienā vai divos teikumos.

Kad aizmirstam par detaļām,

mēs tiecamies stāstīt stāstus
„labais pret ļauno” izteiksmē,

vienalga, vai tas būtu stāsts
par mūsu pašu dzīvi vai politiku.

Es zinu, ka dažreiz patiešām
ir „labais pret ļauno”,

mēs visi to zinām, vai ne?

Taču kopumā, manuprāt,

mēs pārlieku tiecamies stāstīt
šo „labais pret ļauno” stāstu.

Vienkāršs zelta likums –
vienkārši iedomājieties, ka ikreiz,

kad stāstāt sev kādu
„labais pret ļauno” stāstu,

jūs samazināt savu intelekta koeficientu
par 10 vai vairāk punktiem.

Ja vien tas kļūtu par tādu
kā iekšējo prāta ieradumu,

tas, manuprāt, būtu viens veids,
kā visai ātri kļūt gudrākam.

Nav jālasa nekādas grāmatas.

Vienkārši iztēlojieties, ka nospiežat pogu

ikreiz, kad stāstāt
„labais pret ļauno” stāstu,

un, šo pogu nospiežot,

samazināt savu intelekta koeficientu
par 10 vai vairāk punktiem.

Vēl viens populārs stāstu kopums –

ja zināt Olivera Stouna
vai Maikla Mūra filmas,

nav iespējams uztaisīt filmu un teikt:
„Tas viss bija viens liels negadījums.”

Nē, tur ir jābūt sazvērestībai,
cilvēkiem, kas kopā slepus perina plānus,

jo stāstā ir runa par nolūku.

Stāstā nav runa par spontānu kārtību
vai sarežģītām cilvēces institūcijām,

kas ir cilvēku rīcības,
taču ne cilvēku dizaina rezultāts.

Nē, stāstā ir runa par ļauniem cilvēkiem,
kas slepus perina plānus.

Tāpēc, ja dzirdat stāstus
par slepenām sazvērestībām

vai pat stāstus par labiem cilvēkiem,
ko kopā kaldina plānus,

gluži kā skatoties filmas,

tas ir iemesls būt uzmanīgiem.

Labs zelta likums, ja jautājat:

„Kādu stāstu dzirdot, man vajadzētu
būt īpaši uzmanīgam?”

Ja dzirdat stāstu un nodomājat:
„O! No šitā gan iznāktu laba filma!”

(Smiekli)

Tad arī vajadzētu ieslēgties
„o-ou” reakcijai,

un jums vajadzētu sākt domāt

par to, kā tas viss varbūt
mazliet vairāk līdzinās juceklim.

Vēl viens izplatīts stāsts vai sižets

ir apgalvojums, ka mums
„jārīkojas stingrāk”.

Tas dzirdams tik daudz
dažādos kontekstos.

Mums jārīkojas stingrāk ar bankām.

Mums bija jābūt stingrākiem
ar arodbiedrībām.

Mums jārīkojas stingrāk
ar kādu citu valsti,

kādu ārvalstu diktatoru,
kādu, ar ko vedam pārrunas.

Doma nav vērsties pret stingrību.

Reizēm mums ir jārīkojas stingrāk.

Tas, ka rīkojāmies stingrāk
ar nacistiem, bija labi.

Taču tas ir stāsts, kuram mēs ļaujamies
pārlieku viegli un pārlieku ātri.

Kad īsti nezinām,
kāpēc kaut kas ir noticis,

mēs vainojam kādu citu un sakām:
„Mums ar viņiem jākļūst stingrākiem!”

Varētu domāt, ka agrāk tas
nevienam nebija ienācis prātā,

šī doma par stingrāku rīcību.

Es to parasti uzskatu
par sava veida prāta slinkumu.

Tas ir tāds vienkāršs stāsts:
„Mums jārīkojas stingrāk,

mums vajadzēja rīkoties stingrāk
vai būs jārīkojas stingrāk.”

Tas parasti ir sava veida
brīdinājuma signāls.

Vēl viena problēma ar stāstiem ir tā,

ka vienlaicīgi varam paturēt prātā
vien zināmu daudzumu stāstu,

tāpat arī dienas
vai pat visas dzīves laikā.

Tā nu šie stāsti kalpo
pārāk daudziem mērķiem.

Piemēram, lai rītos tiktu ārā no gultas,

jūs stāstāt sev stāstu,

ka jūsu darbs ir patiešām svarīgs,
tas, ko darāt, ir patiešām svarīgi,

(Smiekli)

un varbūt tā arī ir, taču mēs sev
stāstām šo stāstu pat tad, ja tā nav.

Un ziniet ko? Tas strādā.

Tas izdabū mani ārā no gultas.

Tas ir sava veida pašapmāns,

taču problēma parādās brīdī,
kad šis stāsts ir jāmaina.

Visa stāsta būtība ir tā, ka varu
tam pieķerties un pie tā turēties,

un tas palīdz man tikt ārā no gultas.

Tāpēc tad, ja daru ko tādu,
kas patiesībā ir tikai laika šķiešana,

– šajā dzīves juceklī –

es esmu pārāk sapinies savā stāstā,
kas palīdz man tikt ārā no gultas.

Ideālā gadījumā man prātā vajadzētu būt
kādai ļoti sarežģītai stāstu kartei,

ar visādām kombinācijām,
skaitļošanas matricai un tamlīdzīgi,

taču tā ar stāstiem nenotiek.

Lai stāsti nostrādātu,
tiem jābūt vienkāršiem,

viegli uztveramiem, viegli pastāstāmiem,
tos jāspēj viegli atcerēties.

Stāsti kalpos dažādiem
un konfliktējošiem mērķiem,

un ļoti bieži tie mūs novedīs no ceļa.

Es savulaik domāju, ka ekonomistu vidū

es biju viens labajiem,
apvienojies ar citiem labajiem,

un ka mēs cīnījāmies pret slikto idejām.

Es tiešām tā domāju!

Un, iespējams, kļūdījos.

Varbūt reizēm esmu viens no labajiem,

taču citos jautājumos es beidzot sapratu:
„Eu, es nebiju viens no labajiem.”

Nedomāju, ka es biju sliktais
tādā ziņā, ka man bija ļauni nolūki,

taču man bija ļoti grūti
tikt galā ar šo stāstu.

Interesanti, ka mūsdienās
aizspriedumi, izziņas aizspriedumi

ir kļuvuši par tik daudzu grāmatu tēmu.

Ir Pamudinājums, Ieaijāšana,

Acumirklis –
šīs vienvārda grāmatas

kas visas stāsta par veidiem,
kā mēs lietas salaižam grīstē,

un šo veidu ir tik daudz.

Taču man šķiet interesanti,
ka neviena no grāmatām

nerunā par, manuprāt, vienīgo,
galveno un vissvarīgāko veidu,

kā salaižam lietas grīstē,

proti, par to, ka mēs stāstām
sev pārāk daudz stāstu

vai arī pārlieku viegli tiem ļaujamies.

Kāpēc šīs grāmatas par to nerunā?

Tāpēc ka šīs grāmatas pašas
ir vieni vienīgi aizspriedumi.

Jo vairāk šādu grāmatu lasām, jo vairāk
uzzinām par saviem aizspriedumiem,

taču dažus citus padarām
ievērojami lielākus.

Šīs grāmatas pašas par sevi
ir izziņas aizspriedumu daļa.

Bieži cilvēki tās pērk
kā sava veida talismanus:

„Es nopirku šo grāmatu.
Es nebūšu „Paredzami iracionāls”.”

(Smiekli)

It kā cilvēki gribētu dzirdēt visļaunāko,

lai varētu tam psiholoģiski
sagatavoties vai aizstāvēties.

Tieši tāpēc pesimismam ir tāds noiets.

Taču domāt, ka līdzēs grāmatas nopirkšana

ir, iespējams, vēl lielāka kļūda.

Gluži kā pierādījumi, kas norāda,
ka visbīstamākie cilvēki ir tie,

kuri ir apguvuši kaut ko no finansēm.

Viņi ir tie, kas sastrādā
vislielākās kļūdas.

Un tie ir cilvēki, kas saprot,
ka neko nezina,

kam galu galā iet visai labi.

Trešā problēma ar stāstiem ir tā,

ka citi mūs manipulē, izmantojot stāstus.

Mums visiem tīk domāt, ka reklāma
nostrādā tikai uz pārējiem,

bet tā, protams, nav —
reklāma ietekmē mūs visus.

Ja esat pārāk pieķēries stāstiem,

tad, parādoties cilvēkiem,
kas mēģina kaut ko pārdot,

viņi apvienos savu preci ar stāstu.

Jums šķiet: „O, stāsts par brīvu!”

Un jūs šo preci nopērkat,

jo prece un stāsts nāk kopā.

(Smiekli)

Ja domājam par to,
kā strādā kapitālisms,

arī tur ir šāds aizspriedums.

Apdomāsim divu veidu stāstus
par automašīnām.

Stāsts A ir: „Nopērc šo auto,

un tev būs skaistas, romantiskas
attiecības un aizraujoša dzīve.”

(Smiekli)

Ir ļoti daudz cilvēku,

kuru finansiālajās interesēs
ir popularizēt šo stāstu.

Taču pieņemsim, ka otra alternatīva ir:

„Tev patiesībā nevajag tik glaunu auto,
kā norāda tavi ienākumi.

Parasti tu skaties, ko dara
tavi biedri un atdarini viņus.

Bieži vien tas ir labs paņēmiens,

taču, ja runa ir par auto,
vienkārši pērc Toyota.”

(Smiekli)

Varbūt Toyota iegūst arī šajā gadījumā,

taču pat Toyota nopelna vairāk naudas
ar savām luksus automašīnām

un mazāk – ar lētākajām.

Ja padomājam, kādus stāstus mēs dzirdam,

mēs dzirdam glamūra stāstus,
valdzinošos stāstus.

Un es saku jums vēlreiz – neticiet tiem!

Ir cilvēki, kas izmanto jūsu mīlestību
pret stāstiem, lai ar jums manipulētu.

Apstājieties, apdomājiet:

„Kuri ir tie vēstījumi un tie stāsti,
kurus neviens nav ieinteresēts stāstīt?”

Sāciet sev stāstīt tos un paskatieties,
vai kāds no jūsu lēmumiem mainās.

Tas ir viens vienkāršs veids.

Mēs nekad nevarēsim pārstāt domāt stāstos,

taču mēs varam uzlabot to,
cik lielā mērā mēs šādi domājam,

un pieņemt labākus lēmumus.

Domājot par šo runu, es, protams, prātoju,

ko jūs no šīs runas paņemsiet sev.

Kādu stāstu atcerēsieties
no Tailera Kauena?

Viens no tiem varētu līdzināties
meklējumu stāstam.

„Tailers bija vīrs meklējumos.

Tailers ieradās un teica mums
nedomāt tik daudz stāstos.”

Tas varētu būt stāsts,
ko pastāstīt par šo runu.

(Smiekli)

Tas atbilstu visai labi
pazīstamam modelim.

Jūs to, iespējams, atcerētos.
Jūs varētu to pastāstīt citiem.

„Ieradās viens dīvains puisis un teica:
„Nedomājiet tik daudz stāstos!”

Es jums pastāstīšu, kas šodien notika!

Un jūs izstāstāt savu stāstu.

(Smiekli)

Vēl viena iespēja ir pastāstīt
atdzimšanas stāstu.

Jūs varētu teikt: „Agrāk es
pārāk daudz domāju stāstos,

(Smiekli)

bet tad es noklausījos Taileru Kauenu,

(Smiekli)

un tagad es mazāk domāju stāstos!”

Arī tas ir vienkāršs stāstījums,
ko atcerēsieties,

ko varēsiet pastāstīt citiem cilvēkiem,
un arī tas, iespējams, paliks prātā.

Jūs varētu pastāstīt
arī ļoti traģisku stāstu.

„Ieradās tāds Tailers Kovens,

(Smiekli)

un viņš teica, lai nedomājam stāstos,

bet viņš tik vien kā stāstīja stāstus

(Smiekli)

par to, kā citi cilvēki
pārlieku daudz domā stāstos.”

(Smiekli)

Kurš tad galu galā tas būs?
Meklējumi, atdzimšana, traģēdija?

Vai varbūt šo triju apvienojums?

Es tiešām nezinu,
un mans mērķis nav aicināt jūs

sadedzināt savu DVD atskaņotāju
un izmest savu Tolstoju.

Domāt stāstos ir absolūti cilvēciski.

Savos memuāros „Dzīvot, lai izstāstītu”
Gabriels Garsija Markess raksta,

ka stāstos mēs izmantojam atmiņu,
lai piešķirtu jēgu izdarītajam,

lai piešķirtu jēgu savām dzīvēm,
lai izveidotu saikni ar citiem cilvēkiem.

Nekas no tā nepazudīs,
nedrīkst un nevar pazust.

Taču kā ekonomists
es domāju par ieguvumu

par šo papildu lēmumu.

Vai domāt stāstos mums
vajadzētu vairāk vai mazāk?

Vai, dzirdot stāstus,
mums būtu jābūt uzmanīgākiem?

Un no kādiem kādiem stāstiem
mums vajadzētu uzmanīties?

Ka es jums saku, tie bieži vien ir
stāsti, kas mums patīk visvairāk,

kas mūs visvairāk apmierina,
kas šķiet visiedvesmojošākie.

Stāsti, kas nepievērš uzmanību
alternatīvajām izmaksām

vai sarežgītajām, neplānotajām
cilvēku rīcības sekām,

jo no tā ļoti bieži neiznāk labs stāsts.

Tāpēc stāsti bieži vien runā
par triumfu, par cīņu,

tajos ir pretēji spēki,
kuri ir vai nu ļauni, vai nezinoši,

tajos ir cilvēks meklējumos,
kāds, kurš ceļo,

un svešinieks, kas ierodas pilsētā.

Un tās ir šīs kategorijas, taču neļaujiet
tām darīt jūs pārāk laimīgus.

(Smiekli)

Alternatīva

– vēlreiz atkārtoju, nededzinot Tolstoju –

ir vienkārši būt mazliet juceklīgākiem.

Ja man patiešām būt jāizdzīvo
tie ceļojumi un meklējumi, un cīņas,

tas būtu tik nomācoši!

Ak kungs, vai es vienkārši
nevaru dzīvot savu dzīvi

tās juceklīgajā, parastajā –
es baidos lietot vārdu „krāšņumā”,

bet man tā šķiet aizraujoša?

Vai man tiešām jāseko
kaut kādam stāstījumam?

Vai es nevaru vienkārši dzīvot?

Tāpēc jūtieties ērtāk juceklī.

Jūtieties ērtāk, esot agnostiski,

un ar to es domāju lietas,
kas liek jums justies labi.

Ir tik viegli izvēlēties dažas jomas,
kurās būt agnostiķim,

un tad justies apmierinātam,

piemēram: „Es esmu
agnostiķis reliģijā vai politikā.”

Tas ir tāds investīciju portfeļa gājiens,

lai paustu lielāku
dogmatismu citviet, vai ne?

(Smiekli)

Reizēm

tieši intelektuāli viscienījamākie cilvēki
ir tie, kas izvēlas vienu jomu

un ir tajā pilnīgi dogmatiski,
tik stūrgalvīgi nesaprātīgi,

ka domājat: „Kā gan viņi
vispār spēj kam tādam ticēt?”

Bet tas uzsūc visu viņu stūrgalvību,

un tad citās jomās, viņi var būt
visai brīvi no aizspriedumiem.

Neiekrītiet šajās lamatās, domājot,
ka, ja reiz esat agnostiski kādā jomā,

tad spējat viscaur saprātīgi spriest

par savu pašapmānu, stāstiem
un brīvību no aizspriedumiem.

(Smiekli)

Apdomājiet šo nenoteiktību,
šo epistemoloģisko nenoteiktību,

jucekli un nepabeigtību,

un to, ka visu nav iespējams
glīti pārsiet ar lentīti,

un to, ka jūs te neesat nekādā ceļojumā.

Jūs esat šeit kāda neskaidra
iemesla vai iemeslu dēļ,

un varbūt jūs nezināt šo iemeslu,
un varbūt es nezinu šo iemeslu,

bet lai vai kā, man prieks,
ka mani uzaicināja,

un paldies visiem par klausīšanos.

(Smiekli) (Aplausi)