Viljamss Jūrijs: Ceļš no „nē” līdz „jā”

Viljamss Jūrijs, grāmatas „Nokļūt līdz jā” līdzautors, piedāvā elegantu un vienkāršu (lai arī ne vieglu) veidu, kā panākt vienošanos pat vissarežģītākajās situācijās, sākot ar strīdiem ģimenē līdz pat, iespējams, Tuvajiem Austrumiem.

Grūtas pārrunas man atgādina

kādu no maniem mīļākajiem stāstiem

no Tuvajiem Austrumiem,

par vīru, kas 3 saviem dēliem atstāja 17 kamieļus.

Pirmajam dēlam viņš novēlēja pusi kamieļu;

otrajam — trešo daļu;

un jaunākajam — 1/9 no saviem kamieļiem.

Dēli ķērās pie pārrunām.

17 nedalās ar 2.

Tas nedalās ar 3.

Un tas nedalās ar 9.

Brāļu pacietība sāka izsīkt.

Visbeidzot, galīgi izmisuši,

viņi devās lūgt padomu vecai viedai sievai.

Viedā vecā sieva par brāļu likstu domāja ilgu laiku,

līdz visbeidzot atgriezās un sacīja:

„Es nezinu, vai varu jums kā palīdzēt,

bet, ja vēlaties, paņemiet manu kamieli.”

Nu viņiem bija 18 kamieļi.

Pirmais dēls paņēma sev savu pusi, puse no 18 ir 9.

Otrais dēls, savu trešo daļu, trešdaļa no 18 ir 6.

Jaunākais dēls paņēma savu devīto daļu,

viena devītā no 18 ir 2.

Kopā — 17.

Viņiem palika pāri viens kamielis.

Viņi to atdeva atpakaļ vecajai viedajai sievai.

(Smiekli)

Man šķiet, šis stāsts

ir līdzīgs

daudzām grūtajām pārrunām, kādās mēs nonākam.

Tās sākas ar 17 kamieļiem, ko nekādi nevar atrisināt.

Tā vai citādi mums ir

jāatkāpjas solīti no šīm situācijām, kā tā viedā vecā sieva,

jāpalūkojas uz situāciju ar svaigu skatu

un jāatrod savs 18. kamielis.

Šī 18. kamieļa meklēšana pasaules konfliktos

ir bijusi manas dzīves lielā aizraušanās.

Cilvēci es pamatā redzu kā šos trīs brāļus;

mēs visi esam viena ģimene.

Mums tam ir zinātniski pierādījumi,

pateicoties sakaru revolūcijai

visas ciltis uz pasaules, visas 15,000 ciltis

ir savā starpā saistītas.

Tā ir kā liela ģimenes atkalapvienošanās.

Taču līdzīgi kā daudzas ģimenes apvienošanās,

tā nav tikai miers un gaisma.

Tajā ir daudz konfliktu.

Jautājums ir,

kā lai mēs uzlūkojam savas atšķirības?

Kā lai mēs tiekam galā ar savām lielākajām atšķirībām,

ņemot vērā cilvēcisko slieksmi uz strīdiem

un cilvēka talantu

radīt ieročus, kas var radīt milzīgu postu?

Tāds ir jautājums.

Lielāko daļu pēdējo trīs, gandrīz četru, desmitgažu

esmu pavadījis

ceļojot pa pasauli,

mēģinot strādāt, iesaistoties konfliktos

sākot ar Dienvidslāviju, Tuvajiem Austrumiem,

beidzot ar Čečeniju un Venecuēlu,

daži no tiem ir vissarežģītākie konflikti uz zemes virsmas,

es vienmēr uzdodu sev šo jautājumu.

Manuprāt, esmu atradis ko tādu, ko

varētu nosaukt par miera noslēpumu.

Tas patiesībā ir pārsteidzoši vienkāršs.

Tas nav viegls, bet ir vienkāršs.

Tas pat nav nekas jauns.

Tas varētu būt viens no senākajiem cilvēces mantojumiem.

Miera noslēpums slēpjas mūsos pašos.

Mūsos, kas darbojas

kā apkārtējā sabiedrība

ap katru konfliktu,

mēs varam ieņemt konstruktīvu lomu.

Ļaujiet jums piemēram izstāstīt kādu stāstiņu.

Pirms kādiem 20 gadiem es biju Dienvidāfrikā.

Strādāju ar tajā konfliktā iesaistītajām pusēm.

Man bija lieks mēnesis,

tādēļ es kādu laiku padzīvoju

kopā ar dažām Sanu Bušmeņu grupām.

Viņi manī izraisīja interesi un es gribēju uzzināt, kā viņi risina konfliktus.

Jo viņi taču kopš neatminamiem laikiem

bijuši mednieki un vācēji, kas

dzīvo lielā mērā tāpat kā mūsu senči

gandrīz visa cilvēces stāsta garumā.

Visiem vīriešiem ir indīgas bultas, ko viņi izmanto medībās —

absolūti nāvējošas.

Tātad, kā viņi risina savas nesaskaņas?

Es uzzināju, ka

ikreiz, kad šajās kopienās izceļas strīdi,

kāds paņem bultas un noslēpj tās kaut kur krūmājos,

un visi apsēžas šādā aplī,

un sēž un runā un runā...

Var paiet divas, trīs, četras dienas...

bet viņi neliekas mierā,

kamēr nav atraduši risinājumu,

vai vēl labāk, izlīgumu.

Un ja arī tad vēl visi nav nomierinājušies,

dažus aizsūta apciemot kādus radiniekus

tādā kā nomierināšanās periodā.

Domāju, ka pateicoties šai sistēmai

mēs joprojām esam izdzīvojuši,

ņemot vērā mūsu cilvēciskās tieksmes.

Šo sistēmu es saucu par „trešo pusi”.

Jo, ja tā padomā,

parasti, mums domājot par konfliktu un to aprakstot,

tajā vienmēr ir divas puses.

Arābi pret izraēļiem, strādnieki pret vadību,

vīrs pret sievu, republikāņi pret demokrātiem,

bet bieži vien mēs neredzam,

ka vienmēr ir kāda trešā puse

un šī trešā puse konfliktā esam mēs,

apkārtējā sabiedrība,

draugi, sabiedrotie,

ģimenes locekļi, kaimiņi.

Mums var būt ārkārtīgi konstruktīva loma!

Iespējams, ka visbūtiskākais veids,

kā trešā puse var palīdzēt,

ir atgādināt iesaistītajām pusēm, kas likts uz spēles.

Bērnu dēļ, ģimenes dēļ,

sabiedrības dēļ, nākotnes vārdā,

uz mirkli pārstāsim ķīvēties un sāksim runāt.

Jo, lieta tāda, ka,

kad mēs esam iesaistīti konfliktā

ir ļoti viegli pazaudēt perspektīvu.

Ir ļoti viegli reaģēt.

Cilvēciskas būtnes: mēs esam reaģējošas mašīnas.

Kā vēstī sakāmvārds:

dusmās pateiksi vislabāko runu,

kādu vien var nožēlot.

Trešā puse mums to var atgādināt.

Trešā puse palīdz mums iziet uz balkona,

kas ir metafora vietai, kurā atgūt perspektīvu,

no kuras varam saskatīt savu balvu.

Ļaujiet jums izstāstīt mazu stāstiņu no manas personīgās pārrunu pieredzes.

Pirms dažiem gadiem es biju iesaistīts kā starpnieks

kādās ļoti smagās sarunās

starp Krievijas vadītājiem

un vadītājiem no Čečenijas.

Kā zināt, starp šīm valstīm bija karš.

Mēs tikāmies Hāgā,

Miera Pilī,

tajā pašā telpā, kurā bija norisinājies

Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls.

Šīs sarunas sākās gaužām nestabili,

kad Čečenijas viceprezidents

norādīja uz krieviem un teica:

„Palieciet vien šajos krēslos,

jo te jūs tiesās par jūsu kara noziegumiem.”

Viņš turpināja tādā pat garā līdz pagriezās pret mani un teica:

„Tu esi amerikānis.

Paskat tik, ko jūs amerikāņi darāt Puertoriko!”

Es sāku drudžaini domāt: „Puertoriko? Kas man zināms par Puertoriko?”

Es sāku reaģēt,

bet tad es pacentos atcerēties par balkonu.

Tāpēc, kad viņš uz mirkli aprima,

un visi lūkojās, ko nu es teikšu,

ar balkona perspektīvu es spēju viņam pateikties par piezīmēm

un teikt: „Es cienu jūsu kritiskās piezīmes par manu valsti,

un uzskatīšu to par zīmi, ka esam starp draugiem,

un varam brīvi runāt savā starpā.

Taču mēs neesam šeit, lai runātu par Puertoriko vai pagātni.

Mēs esam šeit, lai mēģinātu atrast veidu

kā izbeigt ciešanas un asinsizliešanu Čečenijā.”

Sarunas varēja atsākties.

Šāda ir trešās puses loma,

tai ir jāpalīdz pusēm iziet uz balkona.

Bet nu mirkli pievērsīsimies

bieži par vissarežģītāko pasaules konfliktu uzskatītajam piemēram,

konfliktam, kura atrisinājumu uzskata par neiespējami —

Tuvajiem Austrumiem.

Jautājums: kur te ir trešā puse?

Kā te vispār var iziet uz balkona?

Es neizlikšos, ka man ir atbildes

Tuvo Austrumu konfliktam,

taču, manuprāt, man ir pirmais solis,

burtiski, pirmais solis,

kaut kas, ko mēs visi varētu darīt kā trešā puse.

Ļaujiet man jums vispirms pavaicāt!

Cik daudzi no jums

pēdējos gados

ir kaut reizi bažījušies par Tuvajiem Austrumiem

un domājuši, ko gan kāds tur var padarīt?

Mani moka ziņkārība, cik no jums?

Skaidrs, tātad lielākā daļa no mums.

Bet tas taču ir tik tālu!

Kāpēc mēs pievēršam tik daudz uzmanības šim konfliktam?

Vai pie vainas nāves gadījumu skaits?

Simtiem reižu vairāk cilvēku iet bojā

konfliktos Āfrikā, nekā Tuvajos Austrumos.

Nē, tas paša stāsta dēļ,

tāpēc, ka jūtamies personīgi iesaistīti

šajā stāstā.

Vienalga, vai esam kristieši, musulmaņi vai ebreji,

reliģiski vai nereliģiski,

mēs jūtamies tā it uz spēles būtu likts kas personīgs.

Stāstiem ir nozīme. Kā antropologs, es to zinu!

Ar stāstu palīdzību mēs nododam zināšanas.

Tie piešķir mūsu dzīvēm jēgu.

To mēs stāstām arī te TED, mēs stāstām stāstus.

Stāsti ir atslēga.

Tādēļ es jautāju:

jā, mēģināsim atrisināt politiskos aspektus,

tur, Tuvajos Austrumos,

bet palūkosimies arī uz pašu stāstu!

Mēģināsim piekļūt tā visa pamatiem.

Pamēģināsim piemērot trešo pusi tam visam.

Ko tas nozīmētu? Kāds te ir stāsts?

Nu re, no antropoloģijas mēs zinām

ka katrai kultūrai ir savs izcelšanās stāsts.

Kāds ir Tuvo Austrumu izcelšanās stāsts?

Vienā teikumā tas ir:

pirms 4 tūkstošiem gadu kāds vīrs ar ģimeni

kājām pārstaigāja pāri visiem Tuvajiem Austrumiem,

un pasaule kopš tā laika vairs nebija tāda pati kā agrāk.

Šis vīrs, protams,

bija Ābrams.

Viņš simbolizē vienotību,

ģimenes vienotību.

Viņš ir mūsu visu tēvs.

Tā bija ne tikai viņa pārliecība, bet arī viņa vēstījums.

Arī viņa galvenā vēsts bija vienotība,

ka viss ir saistīts, ka viss ir vienots.

Viņa pamatvērtība bija cieņa,

laipnība pret svešiniekiem.

Ar to viņš arī bija slavens, savu viesmīlību.

Šajā ziņā

viņš ir simboliska trešā puse

Tuvajos Austrumos

Tieši viņš mums atgādina

ka mēs esam lielāka veseluma daļa.

Kā gan jūs,

padomājiet tagad par to kādu brīdi.

Šodien mūs piemeklējis terorisma posts.

Kas ir terorisms?

Pamatā terorisms ir kad ar nevainīgiem svešiniekiem

apietas kā ar nāvīgākajiem ienaidniekiem,

nolūkā izraisīt bailes.

Kas ir pretstats terorismam?

Tas ir kad pret nevainīgiem svešiniekiem

izturas kā pret draugiem,

kurus laipni aicina mājās, lai

vairotu un radītu sapratni

vai cieņu, vai mīlestību.

Kā būtu, ja

mēs izmantotu Ābrama stāstu,

kas ir trešās puses stāsts,

ja nu to varētu izdarīt,

jo Ābrams simbolizē viesmīlību,

ja nu to varētu izmantot kā pretlīdzekli terorismam?

Ja nu tā varētu būt vakcīna

pret reliģisko neiecietību?

Kā šo stāstu varētu iedzīvināt?

Nepietiek stāstu tikai pastāstīt,

tam ir liels spēks,

bet cilvēkiem stāsts ir jāpiedzīvo.

Viņiem jāspēj izdzīvot šo stāstu. Kā lai to izdara?

Šādi es iztēlojos, kā to izdarīt.

Šis nāk prātā kā pirmais solis.

Jo visvienkāršākais veids, kā to izdarīt

ir doties pastaigā.

Doties pastaigā Ābramam pa pēdām.

Iet Ābrama pēdās.

Jo iešanā ir liels spēks.

Antropologi zina, ka staigāšana mūs padarīja par cilvēkiem.

Interesanti, ka staigājot,

mēs ejam viens otram līdzās,

kopā vienā virzienā.

Ja es ar jums sastaptos aci pret aci

un pienāktu jums tik tuvu,

jūs sajustos apdraudēts.

Taču, ja es eju plecu pie pleca,

pat saskaroties pleciem,

nav ne vainas!

Kurš cīnās staigājot?

Tādēļ bieži vien, kad pārrunas kļūst pārāk smagas,

cilvēki dodas pastaigā pa mežu.

Tādēļ man ienāca prātā

iedvesmot uz

ceļu, maršrutu,

tādu kā Zīda ceļš, kā Apalaču taka,

kas sekotu pa pēdām

Ābramam.

„Tas ir neprāts! Tā nevar!” cilvēki teica.

Nevar iet Ābrama pēdās. Tas ir pārāk nedroši.

Jāšķērso tik daudz robežu.

Tas iet cauri 10 dažādām Tuvo Austrumu valstīm,

jo tas apvieno tās visas.”

Tādēļ mēs šo ideju Harvardas universitātē izpētījām.

Mēs to rūpīgi paveicām.

Un tad, pirms dažiem gadiem, daži no mums,

kādi 25 no kādām 10 valstīm,

nolēmām pārbaudīt vai varam izsekot Ābrama pēdas,

sākot ar viņa dzimšanas vietu Urfas pilsētā

Turcijas dienvidos, Ziemeļdivupē.

Tad mēs sēdāmies autobusā un mazliet gājām

un nogājām līdz Hāranai,

no kurienes, kā teikts Bībelē, viņš aizsāk savu ceļojumu.

Tad mēs šķērsojām Sīrijas robežu, aizgājām uz Halebu,

kas, kā izrādās, nodēvēta pēc Ābrama.

Mēs gājām uz Damasku,

kam ir izsenis saistīta ar Ābramu.

Tad mēs nokļuvām Ziemeļu Jordānā,

tad Jeruzālemē,

kas ir caur un cauri saistīta ar Ābramu, uz Betlēmi,

un visbeidzot uz vietu, kur viņš ir apglabāts

Hebronā.

Tā kā faktiski mēs nogājām no šūpuļa līdz kapam.

Mēs parādījām, ka to var izdarīt. Tas bija apbrīnojams ceļojums.

Ļaujiet jums uzdot kādu jautājumu.

Cik daudziem no jums ir nācies atrasties

svešā vietā

vai svešā valstī,

un kāds pilnīgs svešinieks, pilnīgi nepazīstams cilvēks,

pienāk klāt un izrāda kādu laipnību,

varbūt uzaicina pie sevis mājās, uzcienā ar dzērienu,

pasniedz jums kafiju, piedāvā pusdienas?

Cik daudziem no jums ir bijusi šāda pieredze?

Tā ir šī Ābrama ceļa

būtība.

To jūs atklājat, ejot cauri šiem Tuvo Austrumu ciematiem,

kuros domājat sastapties ar naidīgumu,

bet sastopat visapbrīnojamāko viesmīlību,

kas vienmēr saistīta ar Ābramu.

„Tēva Ābrama vārdā,

ļaujiet man jums piedāvāt cienastu.”

Mēs atklājām,

ka Ābrams šiem ļaudīm nav tikai tēls no grāmatas,

viņš ir dzīvs, viņa klātbūtne ir dzīva.

Īsāk sakot,

dažus pēdējos gadus,

tūkstošiem cilvēku

ir sākuši staigāt daļas no Ābrama ceļa

Tuvajos Austrumos,

un bauda tur dzīvojošo tautu viesmīlību.

Viņi sākuši staigāt

Izraēlā un Palestīnā,

Jordānā, Turcijā, Sīrijā.

Tā ir kolosāla pieredze.

Vīrieši, sievietes, jauni, veci cilvēki,

īstenībā vairāk sieviešu kā vīriešu, kas ir interesanti.

Tiem, kas nespēj staigāt,

kas nevar tur nokļūt uzreiz,

cilvēki sākuši organizēt pastaigas

pilsētās, savās kopienās.

Piemēram, Sinsinati, tika noorganizēts gājiens

no baznīcas līdz mošejai un tālāk līdz sinagogai

un tad visi kopā ieturēja Ābrama maltīti.

Tā bija Ābrama ceļa diena.

Sanpaulu, Brazīlijā par ikgadēju pasākumu kļuvis

skrējiens, kurā piedalās tūkstošiem cilvēku

Ābrama ceļa maratonā,

kas apvieno dažādas kopienas.

Medijiem tie ļoti patīk, mediji ir sajūsmā.

Tie dāsni atspoguļo šos notikumus,

jo tie ir uzskatāmi,

un skaidri izplata šo ideju,

Ābrama ideju par viesmīlību,

par laipnu izturēšanos pret svešiniekiem.

Pirms pāris nedēļām

nacionālajā radio par to bija reportāža.

Iepriekšējā mēnesī,

par to rakstīja „Guardian”,

Mančesteras „Guardian” par to bija

veselas divas lappuses.

Viņi citēja kādu ciema iedzīvotāju,

kurš teica: „Šis gājiens savieno mūs ar pasauli.”

Viņš teica, ka tas līdzinās gaismai, kas iedegas mūsu dzīvēs.

Tas mums atnes cerību.

Par to arī ir šis stāsts.

Runa nav tikai par psiholoģiju,

bet arī par ekonomiku,

jo cilvēki, kad tie iet, tie tērē naudu.

Šī sieviete — Uma Ahmade,

ir viena no sievietēm, kas dzīvo uz šī ceļa Ziemeļu Jordānā.

Viņa ir gaužām nabadzīga.

Viņa ir gandrīz akla, viņas vīrs nevar strādāt,

viņai ir septiņi bērni.

Taču viņa var gatavot ēst.

Tā nu ir viņa sākusi gatavot gājēju grupām,

kas iet cauri viņu ciematam un ietur maltīti viņas mājās.

Viņi sēž uz grīdas.

Viņai nav pat galdauta.

Viņa gatavo visgardākos ēdienus

no svaigiem augiem, kas aug turpat tuvākajā apkārtnē.

Un tā pie viņas nāk arvien vairāk un vairāk ceļotāju.

Nesen viņa ir sākusi pelnīt

un tas viņai ļauj uzturēt ģimeni.

Viņa teica mūsu komandai:

„Jūs padarījāt mani redzamu

ciematā, kurā cilvēki kādreiz kaunējās

mani uzlūkot.”

Tādas iespējas piedāvā Ābrama ceļš.

Šajā ceļā ir burtiski simtiem šādu kopienu

viscaur Tuvajiem Austrumiem.

Pastāv iespēja pamatos izmainīt šo spēli.

Taču lai izmainītu spēli, ir jāmaina ietvars,

tas, kā mēs uzlūkojam pasauli,

jāmaina ietvars

no naidīguma uz viesmīlību,

no terorisma uz tūrismu.

Šajā nozīmē Ābrama taka

ir tā, kas var izmainīt šo spēli.

Ļaujiet es jums parādīšu tikai vienu lietu.

Man te ir maza zīle,

ko es šī gada sākumā

pacēlu pa ceļam.

Zīles, protams, asociējas ar ozoliem,

tās izaug par ozoliem,

kas asociējas ar Ābramu.

Šis ceļš šobrīd ir kā zīle;

tas joprojām ir sākuma stadijā.

Kāds gan varētu izskatīties šis ozols?

Atceroties savu bērnību,

lielu daļu no tās pēc tam, kad piedzimu tepat Čikāgā,

es pavadīju Eiropā.

Ja jūs 1945.gadā

būtu bijuši, teiksim, Londonas drupās

vai Berlīnē

un teiktu:

„Pēc 60 gadiem

šī būs viena no mierīgākajām, pārtikušākajām vietām uz planētas,”

cilvēki droši vien domātu,

ka pilnīgi noteikti esat vājprātīgs.

Taču tas tika īstenots, pateicoties kopīgai identitātei — Eiropai

un kopīgai ekonomikai.

Tādēļ es jautāšu, ja to varēja izdarīt Eiropā,

kādēļ gan to nevarētu paveikt Tuvajos Austrumos?

Kādēļ gan, pateicoties kopīgai identitātei,

Ābrama stāstam,

un pateicoties kopīgai ekonomikai

kas lielā mērā balstītos uz tūrismu?

Ļaujiet man nobeigt,

sakot, ka pēdējos 35 gados,

ko esmu strādājis

dažos no visbīstamākajiem, grūtākajiem un neatrisināmākajiem

konfliktiem visā pasaulē,

es neesmu redzējis citu konfliktu,

ko es uzskatītu par bezcerīgāku kā šo.

Tas, protams, nav viegli,

taču ir iespējams.

To paveica Dienvidāfrikā.

To paveica Ziemeļīrijā.

To var paveikt jebkur.

Tas vienkārši ir atkarīgs no mums.

Tas ir atkarīgs no mums, kas ieņem trešo pusi.

Ļaujiet man jūs aicināt

apsvērt iespēju pieņemt trešo pusi,

kaut vai kādā nelielā notikumā.

Pēc brīža mums būs pārtraukums.

Pieejiet klāt kādam,

kas ir no citas kultūras, no citas zemes,

citas tautības, kaut kā citādāks,

un uzsāciet ar viņu sarunu; ieklausieties viņos.

Tāds ir trešās puses darbs.

Tā ir Ābrama ceļa iešana.

Pēc TED runām,

kāpēc gan nenoorganizēt TED hājienu?

Ļaujiet jums uz atvadām

teikt trīs lietas.

Viena — miera noslēpums

slēpjas trešajā pusē.

Trešā puse esam mēs.

Ikviens no mums,

ar vienu rīcību,

varam visu pasauli

pietuvināt soli tuvāk mieram.

Ir kāda sena āfikāņu paruna, kas vēstī:

„Ja zirnekļu tīkli apvienojas,

tie var apturēt pat lauvu.”

Ja mēs spētu apvienot

savus trešās puses miera tīklus,

mēs varētu apturēt kara lauvu.

Liels paldies.

(Aplausi)