Globālās prioritātes, kas svarīgākas par klimata pārmaiņām

Ja jums būtu 50 miljardi dolāru, kuru no problēmām risinātu vispirms – AIDS vai globālo sasilšanu? Dāņu politologs Bjerns Lomborgs nāk klajā ar pārsteidzošām atbildēm.

Es gribētu runāt par pasaules
lielākajām problēmām.

nevis par „Skeptisko vides aizstāvi”,

ko varbūt arī vajadzētu.

(Smiekli)

Taču es runāšu par to,
kas ir pasaules lielās problēmas.

Un, pirms turpinu, aicinu jūs visus
mēģināt izvilkt pildspalvu un papīru,

jo patiesībā es lūgšu jums man palīdzēt.

Tāpēc izvelciet pildspalvu un papīru.

Ir skaidrs, ka problēmu pasaulē ir daudz.

Uzskaitīšu vien dažas no tām.

800 miljoni cilvēku cieš badu.

Miljardam cilvēku nav tīra dzeramā ūdens.

Diviem miljardiem nav kanalizācijas.

Vairāki miljoni cilvēku
mirst no HIV un AIDS.

Sarakstu var turpināt vēl un vēl.

Divus miljardus cilvēku smagi ietekmēs
klimata pārmaiņas un tā tālāk.

Problēmu ir ļoti, ļoti daudz.

Ideālā pasaulē mēs atrisinātu
visas, bet mēs to nedarām.

Mēs patiesībā nerisinām visas problēmas.

Un, ja to nedarām, mums,
manuprāt, sev jājautā –

un tas ir iemesls, kāpēc šī runa
ir ekonomikas sesijā –

ja nedarām visu,
mums patiešām jāsāk sev jautāt:

kuras problēmas būtu jārisina vispirms.

Tas ir jautājums, ko vēlos uzdot jums.

Ja mums būtu, teiksim,
50 miljardi dolāru,

lai nākamos četrus gadus darītu
kaut ko labu, kam mēs to tērētu?

Esam noteikuši desmit
lielākos izaicinājumus pasaulē,

un es tos īsi nolasīšu –

klimata pārmaiņas,
infekcijas slimības, konflikti,

izglītība, finanšu nestabilitāte,
pārvaldība un korupcija,

nepietiekams uzturs un bads, migrācija,

kanalizācija un ūdens, subsīdijas
un tirdzniecības ierobežojumi.

Mūsuprāt, šeit daudzējādā ziņā
ietvertas pasaules lielākās problēmas.

Šķiet pašsaprotami jautāt,

kuras, jūsuprāt, ir nozīmīgākās.

No kura gala sākt tās risināt?

Tomēr tas ir nepareizs jautājums.

Janvārī šo jautājumu
patiesībā uzdeva Davosā.

Bet ir problemātiski lūgt cilvēkiem
koncentrēties uz problēmām.

Jo mēs nevaram tās atrisināt.

Lielākā problēma pasaulē ir tā,
ka mēs visi mirstam.

Bet mums nav tehnoloģijas,
kas to atrisinātu.

Tāpēc mērķis nav
noteikt prioritāti problēmām,

bet gan šo problēmu risinājumiem.

Tas, protams, ir mazliet sarežģītāk.

Klimata pārmaiņām tas būtu Kioto.

Infekciju slimībām –
slimnīcas vai moskītu tīkli.

Konfliktiem – ANO miera
uzturēšanas spēki un tā tālāk.

Es gribētu lūgt, lai pamēģināt –

saprotu, ka 30 sekundēs
tas savā ziņā ir neiespējams uzdevums –

uzrakstīt, kuras, jūsuprāt,
varētu būt galvenās prioritātes.

Kā arī – un te ekonomika kļūst ļauna –

uzrakstīt, kuras problēmas
nevajadzētu risināt kā pirmās,

kuras būtu saraksta apakšgalā.

Lūdzu, veltiet tam 30 sekundes,
varbūt aprunājieties ar kaimiņu

un izdomājiet,

kuri pasaules lielāko problēmu risinājumi
būtu jāliek saraksta augšā

un kuri – apakšā.

Aizraujošākais šajā procesā –

es, protams, gribētu,
bet man ir tikai 18 minūtes laika,

no kura daļu jau esmu ar jums iztērējis –

es ļoti labprāt iedziļinātos un liktu jums
padomāt par šo procesu,

ko mēs arī darījām.

Es aicinu arī jūs – un esmu pārliecināts,
ka pārrunāsim to vēlāk –

padomāt par to, kā nosakām prioritātes.

Protams, jājautā sev,

kāpēc gan neviens šādu sarakstu
nav izveidojis agrāk.

Viens no iemesliem ir tas, ka prioritāšu
noteikšana ir ārkārtīgi neērta.

Neviens to negrib darīt.

Ikviena organizācija, protams,
gribētu būt saraksta augšgalā.

Bet visām organizācijām arī nepatiktu
nebūt saraksta augšgalā.

Un, tā kā sarakstā
ir daudz vairāk ne-pirmo vietu,

ir pilnīgi saprotama nevēlēšanās
šādu sarakstu veidot.

ANO pastāv jau gandrīz 60 gadus,

taču mēs ne reizi neesam izveidojuši

pamata sarakstu ar visām lielajām lietām,
ko pasaulē varam darīt,

un pateikuši, kuras no tām
būtu darāmas vispirms.

Tas gan nenozīmē,
ka nenosakām prioritātes –

jebkurš lēmums ir prioritātes noteikšana,
tā ka mēs, protams, to darām,

kaut arī netieši –

un visticamāk šādi noteiktas
prioritātes nebūs tik labas kā tad,

ja tās patiešām pārrunātu.

Es gribētu teikt,

ka mums ļoti ilgu laiku ir bijis
daudz iespēju, starp kurām izvēlēties.

Ir ļoti, ļoti daudz lietu,
ko mēs varētu darīt,

taču mēs neesam redzējuši
ne cenas, ne izmērus.

Mums nav ne jausmas.

Iedomājieties, ka ieejat restorānā
un saņemat milzīgu ēdienkarti,

bet jums nav ne jausmas, kāda ir cena.

Jūs pasūtāt picu,
bet jums nav ne jausmas par cenu.

Varbūt tā maksā vienu dolāru,
varbūt – 1000.

Varbūt tā ir ģimenes izmēra pica,
varbūt tā ir picas šķēle.

Mēs to gribētu zināt.

Un tieši to mēģina darīt
Copenhagen Consensus –

noteikt šo jautājumu cenu.

Tas arī pamatā ir
Copenhagen Consensus process.

Mums ir 30 pasaules labākie ekonomisti,
trīs katrā jomā.

Trīs no pasaules labākajiem ekonomistiem
raksta par klimata pārmaiņām –

ko varam darīt, ko tas maksās
un kāds no tā būs labums.

Tāpat ar infekciju slimībām.

Trīs no pasaules
labākajiem ekspertiem raksta

ko varam darīt, ko tas maksās,

ko vajadzētu darīt un kāds būs iznākums.

Un tā tālāk.

Tad daži pasaules labākie ekonomisti –

astoņi no labākajiem ekonomistiem,
tostarp trīs Nobela prēmijas laureāti –

2004. gada maijā tikās Kopenhāgenā.

Mēs viņus nosaucām par sapņu komandu,

un Kembridžas Universitāte tos nodēvēja
par ekonomikas Real Madrid.

To ļoti labi saprot Eiropā, šeit īsti ne.

Un būtībā viņi izveidoja
prioritāšu sarakstu.

Jūs jautāsiet, kāpēc ekonomisti.

Man, protams, prieks, ka pajautājāt,

jo tas ir ļoti labs jautājums.

Ja gribat ko uzzināt par malāriju,
jūs jautājat malārijas ekspertam.

Ja gribat ko uzzināt par klimatu,
jūs jautājat klimatologam.

Taču, ja gribat zināt,

kuram no šiem jautājumiem
pievērsties vispirms,

jūs nevarat viņiem jautāt,
jo tas nav tas, ko viņi dara.

To dara ekonomisti.

Viņi nosaka prioritātes.

Viņi paveic šo savā ziņā riebīgo uzdevumu,

pasakot, ko vajadzētu darīt
vispirms un ko pēc tam.

Lūk, tātad saraksts,
ar ko gribētu padalīties.

To, protams, var atrast arī mājaslapā,

un esmu drošs, ka šīs dienas laikā
par to vēl parunāsim.

Būtībā viņi izveidoja
slikto projektu sarakstu –

tie ir projekti,
kuros ieguldot vienu dolāru,

jūs saņemat atpakaļ
mazāk nekā vienu dolāru.

Tad ir pieņemamie projekti,
labie projekti un ļoti labie projekti.

Mums, protams,
būtu jāsāk ar ļoti labajiem.

Es sākšu no apakšgala,

lai varētu pabeigt
ar vislabākajiem projektiem.

Lūk, sliktie projekti.

Kā redzat, saraksta apakšgalā
ir klimata pārmaiņas.

Daudzus tas aizskar,

un tā varētu būt viena no tēmām,
pie kuras man iesaka neatgriezties.

Es gribētu par to parunāt,
jo tas ir patiešām interesanti.

Kāpēc tā?

Un es arī mēģināšu pie šī atgriezties,

jo tā, iespējams, ir viena no lietām,
kurai nepiekrītat savā sarakstā.

Iemesls, kāpēc ekonomisti saka, ka darīt
Kioto protokolā prasīto vai vēl vairāk,

ir neizdevīgi, ir vienkāršs –
tas ir ļoti neefektīvi.

Tas nenozīmē,
ka globālā sasilšana nenotiek.

Tas nenozīmē, ka tā nav liela problēma.

Bet tas nozīmē, ka tas, ko varam darīt,
ir ļoti maz par ļoti augstu cenu.

Būtībā makroekonomiskie modeļi parāda,

ka, visiem piekrītot, Kioto protokols
izmaksātu ap 150 miljardiem dolāru gadā.

Tas ir diezgan daudz naudas –

divas, trīs reizes vairāk

nekā attīstības atbalsts, ko ik gadu
piešķiram trešās pasaules valstīm.

Tomēr no tā būtu ļoti maz labuma.

Visi modeļi rāda,

ka 2100. gadā tas sasilšanu aizkavētu
par aptuveni sešiem gadiem.

Tātad kāds Bangladešā applūdīs
nevis 2100., bet 2106. gadā.

Kas ir mazliet labāk, bet ne ļoti.

Mēs gribam pateikt, ka esam izlietojuši
daudz naudas, lai izdarītu mazliet laba.

Mērogam –

ANO lēš, ka ar pusi šīs summas –

ar aptuveni 75 miljardiem dolāru gadā –

mēs varētu atrisināt
visas pasaules pamatproblēmas.

Varētu nodrošināt tīru dzeramo ūdeni,
kanalizāciju, veselības pamataprūpi

un izglītību ikvienam
zemeslodes iedzīvotājam.

Tāpēc mums sev jāpajautā,
vai gribam tērēt divtik daudz,

lai izdarītu tikai mazliet laba?

Vai pusi no šīs summas,
lai izdarītu ļoti daudz laba?

Un tieši tāpēc tas kļūst
par sliktu projektu.

Tas nenozīmē, ka mēs to negribētu darīt,
ja mums būtu visas pasaules nauda.

Bet tas nozīmē, ja mēs negribam,
tā vienkārši nav mūsu pirmā prioritāte.

Pieņemamie projekti –
es par tiem visiem nerunāšu –

bet infekciju slimības,
veselības pamataprūpe

tik tikko iekļuva šajā grupā,

jo veselības pamataprūpe
ir lieliska lieta.

No tās būtu liels labums,
bet tā ir arī ļoti, ļoti dārga.

Un atkal – tas pēkšņi liek apdomāt
abas vienādojuma puses.

Paskatoties uz labajiem projektiem,

redzam daudz kanalizācijas
un ūdens projektu.

Arī kanalizācija un ūdens
ir ārkārtīgi svarīgi,

bet tiem vajadzīgs
arī daudz infrastruktūras.

Tāpēc es gribētu parādīt
tās četras prioritātes,

kurām mums vajadzētu pievērsties vispirms,

runājot par to, kā atrisināt
pasaules problēmas.

Ceturtā piemērotākā problēma ir malārija.

Ar malāriju ik gadu inficējas
aptuveni pāris miljonu cilvēku.

Skartajām valstīm tā ik gadu var izmaksāt
līdz pat procenpunktam no IKP.

Nākamo četru gadu laikā
ieguldot ap 13 miljardiem dolāru,

saslimšanu skaitu
varētu samazināt uz pusi.

Mēs izvairītos no 500 000 cilvēku nāves,

bet varbūt pat svarīgāk –

aptuveni miljons cilvēku
izvairītos no inficēšanās.

Mēs ievērojami paaugstinātu viņu spēju

cīnīties ar daudzām citām problēmām,

un, protams, ilgtermiņā
arī ar globālo sasilšanu.

Trešā labākā ir brīvā tirdzniecība.

Būtībā modelis parādīja,
ka, ieviešot brīvo tirdzniecību,

jo īpaši samazinot subsīdijas
ASV un Eiropā,

mēs iedzīvinātu globālo ekonomiku

ar satriecošiem 2400 miljardiem dolāru,

no kuriem puse nokļūtu
trešās pasaules valstīs.

Atkal – mērķis ir pateikt,

ka varam izvilkt divus līdz trīs
miljonus cilvēku no nabadzības

ļoti ātri, divu līdz piecu gadu laikā.

Tas būtu trešais labākais,
ko mēs varētu darīt.

Otrs labākais būtu pievērsties
nepietiekamam uzturam.

Ne tikai nepietiekamam uzturam vispār,

bet ir kāds ļoti lēts veids cīņai ar to,
proti, mikroelementu trūkums.

Būtībā pusei pasaules iedzīvotāju

trūkst dzelzs, cinka, joda un A vitamīna.

Ieguldot ap 12 miljardiem dolāru,

mēs spertu ievērojamu soli
problēmas risināšanā.

Tas būtu otrs labākais ieguldījums.

Un vislabākais projekts
būtu pievērsties HIV un AIDS.

Būtībā, nākamo astoņu gadu laikā
ieguldot 27 miljardus dolāru,

mēs izvairītos no 28 miljoniem
jaunu saslimšanas gadījumu.

Arī šeit es mēģinu pateikt,

ka pastāv divi ļoti atšķirīgi veidi,
kā cīnīties ar HIV un AIDS.

Viens ir ārstēšana, otrs – profilakse.

Un atkal – ideālā pasaulē
mēs darītu gan vienu, gan otru.

Taču pasaulē, kurā nedarām ne vienu,
ne otru, vai arī nedarām pārāk labi,

mums ir vismaz jāuzdod jautājums,
kur ieguldīt vispirms.

Un ārstēšana ir daudz, daudz dārgāka
nekā profilakse.

Būtībā mēs mēģinam pateikt,
ka varam paveikt daudz vairāk,

ieguldot profilaksē.

Būtībā par iztērēto naudu

ārstējot varam paveikt x daudzumu laba

un desmitkārt vairāk laba,
ieguldot profilaksē.

Tātad mēs pirmām kārtām pievēršamies
profilaksei, nevis ārstēšanai.

Tas mums patiesībā
liek apdomāt prioritātes.

Gribu, lai ieskatāties
savos prioritāšu sarakstos

un pasakāt, vai tas ir pareizs.

Vai arī bijāt tuvu
mūsu veidotajam sarakstam?

Protams, viens no jautājumiem
atkal ir klimata pārmaiņas.

Daudziem cilvēkiem šķiet,
ka to nevajadzētu darīt.

Ar klimata pārmaiņām būtu jāstrādā,

ja ne citu iemeslu dēļ, tad tāpēc,
ka tā ir tik liela problēma.

Bet mēs, protams, nestrādājam
ar visām problēmām.

Pasaulē problēmu ir daudz.

Un es gribu būt drošs,
ka, ja reiz kādām pievēršamies,

tad pievēršamies pareizajām,

tām, kur varam paveikt daudz,
nevis mazlietiņ laba.

Un, manuprāt... Tomass Šellings,
viens no mūsu sapņu komandas dalībniekiem,

ļoti, ļoti labi pateica.

Viens, ko cilvēki aizmirst ir tas,

ka pēc 100 gadiem, kad izpaudīsies
lielākā daļa klimata pārmaiņu,

cilvēki būs daudz, daudz bagātāki.

Pat vispesimistiskākie ANO scenāriji

lēš, ka 2100. gadā
vidējais attīstības valstu iedzīvotājs

būs tikpat bagāts, cik mēs šodien.

Drīzāk gan viņi būs divas līdz četras
reizes bagātāki, nekā tagad esam mēs.

Un mēs, protams, būsim vēl bagātāki.

Bet tas, ko vēlos pateikt,
ka, runājot par cilvēku glābšanu

vai palīdzēšanu cilvēkiem
Bangladešā 2100. gadā,

runa nav par nabadzīgu
Bangladešas iedzīvotāju.

Mēs patiesībā runājam
par visai pārtikuši nīderlandieti.

Tātad īstais jautājums ir,

vai vēlamies tērēt daudz naudas,

lai pēc 100 gadiem mazliet palīdzētu
visai pārtikušam nīderlandietim?

Vai arī mēs gribam tagad palīdzēt patiešām
nabadzīgiem Bangladešas iedzīvotājiem,

kam šī palīdzība vajadzīga
un kam varam palīdzēt ļoti lēti?

Vai, kā teica Šellings, iedomājieties,
ka esat bagāts – kāds arī būsiet –

bagāts ķīnietis, bagāts bolīvietis,
bagāts Kongo iedzīvotājs 2100. gadā,

kas atskatās uz 2005. gadu un saka:
„Cik dīvaini, ka viņi tik ļoti gribēja

man mazliet palīdzēt ar klimata pārmaiņām,

bet viņiem tik maz rūpēja
mans vectēvs un vecvectēvs,

kam viņi būt varējuši
palīdzēt daudz vairāk

un kam šī palīdzība
bija vajadzīga daudz vairāk.”

Manuprāt, tas parāda, kāpēc ir svarīgi
sakārtot savas prioritātes.

Pat ja tas nesaskan
ar ierasto skatījumu uz šo problēmu.

Tas, protams, tāpēc, ka klimata pārmaiņas
atainotas tik veiksmīgi.

Mums ir „Diena pēc rītdienas” –
izskatās taču satriecoši, vai ne?

Tā, protams, ir laba filma,
ko es noteikti gribu noskatīties,

taču es negaidu, ka savā nākamajā filmā
Emeriks uzņems Bredu Pitu

rokam tualetes Tanzānijā
vai ko tamlīdzīgu.

No tā vienkārši nesanāk tik laba filma.

Tāpēc daudzējādā ziņā

es redzu Copenhagen Consensus
un šo diskusiju par prioritātēm

kā tādu garlaicīgo problēmu sargu,

lai nodrošinātu, ka mēs īstenojam
nevis to, kas liek mums justies labi,

nevis to, kam tiek
visvairāk mediju uzmanības,

bet gan ieguldām tur,
kur varam izdarīt visvairāk laba.

Citi pieminēšanas vērti pretargumenti ir,

ka mēs kaut kā piedāvājam viltus izvēli.

Protams, ideālā pasaulē
mums būtu jādara viss,

pilnībā piekrītu.

Manuprāt, mums būtu jādara viss,
bet mēs nedarām.

1970. gadā attīstītās valstis nolēma
tērēt divreiz vairāk nekā tobrīd,

lai palīdzētu attīstības valstīm.

Kopš tā laika atbalsta apjoms
ir samazinājies uz pusi.

Tātad neizskatās, ka esam uz īstā ceļa,

lai pēkšņi atrisinātu
visas lielās problēmas.

Tāpat cilvēki saka: „Un Irākas karš?

Mēs taču tērējam 100 miljardus dolāru –

kāpēc tos netērējam, lai darītu labu?”

Es noteikti esmu par.

Ja kāds no jums, draugi,
var pierunāt Bušu to darīt – lieliski.

Bet, protams, joprojām jāsaka –

ja tiekam pie vēl 100 miljardiem dolāru,

mēs joprojām gribam tos tērēt
pēc iespējas labāk, vai ne?

Tāpēc īstais uzdevums
ir pakāpties soli atpakaļ

un apdomāt pareizās prioritātes.

Maza piebilde – vai izveidotais saraksts
patiešām ir pareizais?

Proti, jautājot pasaules
labākajiem ekonomistiem,

jautājumu nenovēršami sanāk uzdot
baltādainiem amerikāņu vīriešiem.

Un tiem ne vienmēr labi padodas
skatījumā ietvert visu pasauli.

Tāpēc mēs uzaicinājām
80 jauniešus no visas pasaules

izpildīt šo pašu uzdevumu.

Vienīgās prasības bija,
ka viņi studē universitātē

un runā angliski.

Pirmkārt, vairums bija
no attīstības valstīm.

Viņiem bija pieejams tas pats materiāls,

taču viņi varēja iziet ārpus
diskusijas rāmjiem – ko viņi arī darīja –,

lai izveidotu paši savus sarakstus.

Pārsteidzošā kārtā
šis saraksts bija ļoti līdzīgs –

tā augšgalā bija nepietiekams
uzturs un slimības,

savukārt apakšgalā – klimata pārmaiņas.

Esam darījuši vairākkārt

citos semināros, ar citu universitāšu
studentiem un tamlīdzīgi.

Visi gala beigās nonāk
pie visnotaļ tāda paša saraksta.

Un tas man patiešām dod cerību apgalvot,

ka mums priekšā ir ceļš,
kas liks pārdomāt prioritātes

un jautāt, kas pasaulē ir svarīgs.

Protams, ideālā pasaulē
mēs labprāt darītu visu.

Bet, ja to nedarām, varam ķerties
pie domāšanas, ar ko sākt.

Copenhagen Consensus es redzu kā procesu.

Mēs to veicām 2004. gadā,

un ceram sapulcināt daudz vairāk cilvēku,

lai 2008., 2012. gadā iegūtu
daudz labāku informāciju.

Jākartē pareizais ceļš,
kas pasaulei ejams,

bet jāsāk arī domāt
par politiskajām prioritātēm.

Jāsāk domāt par to,

ka nedarīsim to, kur varam
paveikt ļoti maz par augstu cenu,

ka nedarīsim to, ko nezinām, kā darīt,

bet darīsim to, kur varam
paveikt neticami daudz laba

par ļoti zemu cenu jau tagad.

Galu galu jūs varat nepiekrist

mūsu prioritāšu sadalījumam,

taču mums jābūt godīgiem un atklātiem

un jāpasaka – ja kaut ko darām,
tad kaut kas cits paliks nedarīts.

Ja pārāk daudz satraucamies
par kaut ko vienu,

tad nesatrauksimies par ko citu.

Tāpēc ceru, kas šis ļaus mums
labāk noteikt prioritātes

un domāt, kā labāk palīdzēt pasaulei.

Paldies.