Vienīgā stāsta draudi

Mūsu dzīvi un kultūru veido daudzi stāsti, kas savstarpēji pārklājas. Rakstniece Čimamanda Adičī stāsta, kā viņa atrada savu autentisko kultūras balsi, un brīdina, ka, uzklausot tikai vienu vienīgu stāstu par cilvēku vai valsti, mēs riskējam piedzīvot smagus pārpratumus.

Esmu stāstniece un vēlos padalīties
ar dažiem personīgiem stāstiem,

ko es saucu par vienīgā stāsta draudiem.

Esmu izaugusi universitātes pilsētiņā,
Nigērijas austrumos.

Mamma apgalvo,
ka sāku lasīt divu gadu vecumā.

Bet četri gadi, manuprāt,
ir tuvāk patiesībai.

Tātad es agri sāku lasīt.

Lasīju britu un amerikāņu bērnu grāmatas.

Agri es sāku arī rakstīt.

Kad aptuveni septiņu gadu
vecumā sāku rakstīt,

– ar zīmuli rakstītus stāsti
ar vaska krītiņu ilustrācijām,

ko manai nabaga mātei vajadzēja lasīt, –

es rakstīju tieši tādus stāstus,
kādus pati lasīju.

Visi mani varoņi bija balti,
ar zilām acīm,

viņi rotaļājās sniegā,

ēda ābolus

(Smiekli)

un daudz runāja par laikapstākļiem,

par to, cik jauki,
ka bija uzspīdējusi saule.

(Smiekli)

Un tas, neskatoties uz faktu,
ka dzīvoju Nigērijā.

Ārpus tās nekad nebiju bijusi.

Mums nebija sniega, mēs ēdām mango

un nekad nerunājām par laikapstākļiem,
jo nebija vajadzības.

Mani varoņi dzēra arī daudz ingveralus,

jo ingveralu dzēra varoņi
manis lasītajās britu grāmatās.

Tas nekas, ka man nebija
ne jausmas, kas ir ingveralus.

(Smiekli)

Vēl daudzus gadus pēc tam man bija
izmisīga vēlme pagaršot ingveralu.

Bet tas ir jau cits stāsts.

Tas, manuprāt, parāda,

cik viegli ietekmējami un neaizsargāti
mēs esam stāstu priekšā,

it īpaši bērnībā.

Tā kā visās manis lasītajās grāmatās
varoņi bija ārzemnieki,

es biju pārliecināta, ka grāmatām
pēc savas būtības jārunā par ārzemniekiem

un par man pilnīgi nezināmām lietām.

Tas mainījās, kad atklāju
afrikāņu grāmatas.

To nebija daudz, un tās atrast
nebija tik viegli kā ārzemju,

taču, pateicoties tādiem rakstniekiem
kā Činua Ačebe un Kamara Laji,

manā literatūras uztverē
notika garīga pārmaiņa.

Es sapratu, ka tādas kā es,

meitenes ar šokolādes krāsas ādu,

kuru sprogainos matus
nevar sasiet zirgastē,

arī var būt literatūrā.

Es uzsāku rakstīt
par man pazīstamām lietām.

Man ļoti patika amerikāņu
un britu grāmatas, ko lasīju.

Tās rosināja manu iztēli,
atvēra man jaunas pasaules.

Bet nevēlamās sekas bija tas, ka nezināju,
ka tādi cilvēki kā es var būt literatūrā.

Afrikāņu rakstnieku atklāšana

pasargāja mani no viena vienīga stāsta
par to, kas ir grāmatas.

Esmu no parastas
Nigērijas vidusslāņa ģimenes.

Tēvs bija profesors,

māte – administratore.

Uz vietas dzīvojoši mājkalpotāji
tolaik bija norma;

tie parasti nāca
no tuvējiem lauku ciemiem.

Kad man palika astoņi gadi,
mums parādījās jauns mājkalpotājs.

Viņu sauca Fidē.

Vienīgais, ko māte mums pastāstīja,
bija, ka viņa ģimene ir ļoti nabadzīga.

Māte viņa ģimenei sūtīja saldos kartupeļus
un rīsus, un mūsu vecās drēbes.

Ja neizēdu pusdienu šķīvi,
māte teica: "Izēd šķīvi!

Vai nezini, ka tādiem cilvēkiem
kā Fidē ģimene nav nekā?"

Man bija ļoti žēl Fidē ģimenes.

Kādu sestdienu
mēs devāmies pie viņiem ciemos.

Viņa māte parādīja mums
skaisti rotātu grozu,

ko no krāsota rafija
bija darinājis viņa brālis.

Es biju pārsteigta.

Man nebija ienācis prātā,
ka kāds viņa ģimenē

patiesībā varētu kaut ko izgatavot.

Par viņiem biju dzirdējusi vienīgi to,
cik nabadzīgi viņi bija,

tāpēc man bija kļuvis neiespējami
uztvert viņus citādi kā vienīgi nabagus.

Viņu nabadzība bija
mans vienīgais stāsts par viņiem.

Es domāju par to vairākus gadus vēlāk,

kad devos prom no Nigērijas,
lai mācītos universitātē ASV.

Man bija 19.

Es šokēju savu amerikāņu istabas biedreni.

Viņa jautāja, kur es iemācījos
tik labi runāt angliski

un apmulsa, uzzinot, ka Nigērijā
angļu valoda ir valsts oficiālā valoda.

Viņa gribēja paklausīties
manu "cilšu mūziku", kā viņa to nosauca,

un bija ļoti vīlusies,

kad izvilku Meraijas Kerijas kaseti.

(Smiekli)

Viņa pieņēma,
ka es nezinu, kā lietot plīti.

Visvairāk mani pārsteidza,

ka viņai bija manis žēl
vēl pirms mūsu tikšanās.

Viņas izejas pozīcija
pret mani kā afrikāni

bija aizbildniecisks, labi domāts žēlums.

Manas istabas biedrenes
vienīgais stāsts par Āfriku

bija stāsts par katastrofu.

Šajā vienīgajā stāstā afrikāņi
nekādi nevarēja būt līdzīgi viņai.

Neiespējamas bija par žēlumu
daudzveidīgākas jūtas,

neiespējama bija saikne
starp mums kā līdzvērtīgiem cilvēkiem.

Jāsaka, ka pirms došanās uz ASV

apzināti es sevi neuztvēru kā afrikāni.

Bet ASV cilvēki vērsās pie manis
ikreiz, kad pieminēja Āfriku,

neskatoties uz to, ka es neko nezināju
par tādām vietām kā Namībija.

Tomēr es pieņēmu šo jauno identitāti

un tagad daudzējādā ziņā
uzskatu sevi par afrikāni.

Lai gan mani joprojām viegli aizkaitināt,
ja Āfriku sauc par valsti.

Nesenākais piemērs ir mans
citādi brīnišķīgais lidojums no Lagosas

pirms divām dienām,

kura laikā lidsabiedrība Virgin
informēja par labdarību

“Indijā, Āfrikā un citās valstīs”.

(Smiekli)

Pavadījusi dažus gadus ASV kā afrikāne,

es sāku saprast istabas biedrenes
attieksmi pret mani.

Ja es nebūtu izaugusi Nigērijā

un zinātu par Āfriku
tikai no populārajiem uzskatiem,

arī es uzskatītu Āfriku
par vietu ar skaistām ainavām,

skaistiem dzīvniekiem

un neizprotamiem cilvēkiem,

kas cīnās bezjēdzīgos karos
un mirst no nabadzības un AIDS,

kas nevar par sevi pastāvēt

un gaida, kad tos izglābs
laipni, balti ārzemnieki.

Es redzētu afrikāņus, tāpat kā bērnībā
biju redzējusi Fidē ģimeni.

Manuprāt, šis vienīgais stāsta par Āfriku
nāk no Rietumu literatūras.

Lūk, citāts no Londonas tirgotāja
Džona Loka rakstītā,

kurš aizkuģoja
uz Āfrikas rietumiem 1561. gadā

un atveda aizraujošas ceļojuma piezīmes.

Pēc melno afrikāņu nosaukšanas par
"zvēriem, kuriem nav māju", viņš raksta:

"Viņi turklāt ir cilvēki bez galvām,
to mute un acis atrodas krūtīs."

Es smējos ikreiz, kad to lasīju.

Jāapbrīno Džona Loka iztēli.

Tomēr vissvarīgākais ir tas,

ka viņa rakstītais aizsāk
afrikāņu stāstu tradīciju Rietumos –

tradīciju, kas Subsahāras Āfriku

ataino kā negāciju, atšķirību
un tumsas pilnu vietu,

kur, runājot brīnišķīgā dzejnieka
Radjarda Kiplinga vārdiem,

dzīvo "pa pusei velni, pa pusei bērni."

Tā nu es sāku saprast,
kā mana amerikāņu istabas biedrene

visu mūžu bija redzējusi un dzirdējusi
šā vienīgā stāsta dažādas versijas,

tāpat kā profesors,

kurš reiz teica, ka mans romāns
neesot "autentiski afrikānisks".

Es biju gatava atzīt,

ka šis tas romānā nebija, kā nākas,

ka vairākās vietās tas nebija gana labs,

bet es nebiju iedomājusies,

ka tam nav izdevies sasniegt
kaut kādu “Āfrikas autentiskumu”.

Es patiesībā nezināju,
kas ir Āfrikas autentiskums.

Profesors teica, ka mani varoņi
ir pārāk līdzīgi viņam –

izglītotam vidusslāņa cilvēkam.

Viņi brauca ar automašīnām.

Viņi necieta badu.

Tāpēc viņi nebija autentiski afrikāņi.

Tomēr jāpiebilst, ka es arī esmu vainīga

vienīgā stāsta jautājumā.

Pirms dažiem gadiem
es no ASV devos uz Meksiku.

Politiskais klimats ASV
tolaik bija saspringts,

un notika debates par imigrāciju.

Kā tas bieži notiek Amerikā,

“imigrācija” kļuva
par sinonīmu “meksikāņiem”.

Bija dzirdami neskaitāmi stāsti

par meksikāņiem kā cilvēkiem,
kas apzog veselības aprūpes sistēmu,

lavās pāri robežai,

kurus arestē uz robežas un tādā garā.

Atceros, kā pirmajā dienā
staigāju pa Gvadalaharu

un vēroju cilvēkus dodamies uz darbu,

gatavojam tirgū tortiljas,

smēķējam, smejamies.

Es atceros, ka sākumā
jutos mazliet izbrīnīta.

Un tad mani pārņēma kauns.

Es sapratu, ka biju tik ļoti ieslīgusi
mediju stāstītajā par meksikāņiem,

ka manā prātā viņi bija kļuvuši
tikai par nožēlojamiem imigrantiem.

Biju ļāvusies vienīgajam stāstam
par meksikāņiem,

un man par sevi
nevarēja būt lielāks kauns.

Tātad šādi var radīt vienīgo stāstu –

rādot cilvēkus kā kaut ko vienu,

kā tikai kaut ko vienu atkal un atkal,

un tieši par to viņi arī kļūst.

Nav iespējams runāt par vienīgo stāstu,

nerunājot par varu.

Igbo valodā ir vārds, ko atceros ikreiz,
domājot par varas sadalījumu pasaulē,

un tas ir "nkali".

Tas ir lietvārds,
ko varētu aptuveni tulkot

kā "būt varenākam par otru."

Tāpat kā ekonomikas un politikas pasaules

arī stāsti pakļaujas nkali principam.

Kā tos stāsta, kas tos stāsta,

kad tos stāsta, cik daudz ir stāstu –

tas viss ir patiešām atkarīgs no varas.

Vara dod iespēju ne tikai izstāstīt
cita cilvēka stāstu,

bet arī padarīt to par noteicošo.

Palestīniešu dzejnieks
Murīds Barghūti raksta,

ka, ja vēlaties atbrīvoties no cilvēkiem,

visvienkāršākais ir izklāstīt viņu stāstu

un sākt to ar "otrkārt".

Sāciet stāstu ar Amerikas iedzimto bultām,

nevis ar britu ierašanos,

un dabūsiet pilnīgi citu stāstu.

Sāciet stāstu
ar Āfrikas valstu neveiksmēm,

nevis ar to koloniālo dibināšanu,

un dabūsiet pilnīgi citu stāstu.

Nesen uzstājos universitātē,

kur kāds students pateica, ka ir ļoti žēl,

ka nigēriešu vīrieši ir fiziski vardarbīgi

kā tēva personāžs manā romānā.

Es atbildēju, ka esmu tikko izlasījusi
romānu "Amerikāņu psihopāts"

(Smiekli)

un ka tik žēl, ka amerikāņu jaunieši
ir sērijveida slepkavas.

(Smiekli)

(Aplausi)

Protams, es to pateicu
vieglā aizkaitinājumā,

(Smiekli)

bet man nekad nebūtu ienācis prātā,

ka viena grāmata par sērijveida slepkavu

varētu būt iemesls
par tādiem uzskatīt visus amerikāņus.

Tas nav tāpēc, ka esmu labāka
par to studentu,

bet Amerikas kultūras
un ekonomiskas varas dēļ.

Par Ameriku man bija daudzi stāsti.

Es biju lasījusi Taileru un Apdaiku,
Stainbeku un Geitskilu.

Man nebija tikai viens vienīgs stāsts.

Kad pirms dažiem gadiem uzzināju,

ka rakstniekiem ir pieņemts
bērnībā būt ļoti nelaimīgiem,

lai gūtu panākumus,

sāku domāt, kā izgudrot šausmīgas lietas,
ko vecāki man būtu nodarījuši.

(Smiekli)

Patiesībā man bija ļoti laimīga bērnība,
pilna smieklu un mīlestības,

ģimenē, kurā mēs bijām ļoti tuvi.

Bet man arī bija vectēvi,
kas nomira bēgļu nometnēs.

Mans brālēns Polle nomira
veselības aprūpes trūkuma dēļ.

Viens no maniem tuvākajiem draugiem,
Okoloma, gāja bojā lidmašīnas avārijā,

jo ugunsdzēsēju mašīnās nebija ūdens.

Es uzaugu zem represīvām
militārām valdībām,

kas noniecināja izglītību,

tāpēc dažkārt maniem vecākiem
neizmaksāja algas.

Es bērnībā redzēju,
kā no brokastu galda pazūd ievārījums,

tad margarīns,

tad maize kļuva pārāk dārga,

tad piens tika normēts.

Pats galvenais – dzīvē ienāca
vispārpieņemtas politiskās bailes.

Visi šie stāsti padarījuši
mani par to, kas es esmu.

Tomēr koncentrēties
tikai uz šiem negatīvajiem stāstiem

nozīmē sašaurināt savu pieredzi,

un ignorēt daudzus citus stāstus,
kas mani veidojuši.

Vienīgais stāsts veido stereotipus,

kuru problēma ir nevis to nepatiesums,

bet gan to nepilnīgums.

Tie padara vienu stāstu par vienīgo.

Protams, Āfrikas kontinentā
ir papilnam katastrofu.

Ir milzīgās – piemēram,
šaušalīgās izvarošanas Kongo,

un nomācošās –

kad uz vienu brīvu darbavietu
Nigērijā pretendē 5000 cilvēki.

Bet ir arī citi stāsti,
ne par katastrofām.

Un ir ļoti svarīgi, tikpat svarīgi,
runāt arī par tiem.

Man vienmēr šķitis, ka nav iespējams
patiesi izprast kādu vietu vai cilvēku,

neizprotot visus ar šo vietu
vai cilvēku saistītos stāstus.

Lūk, vienīgā stāsta sekas –

tas nolaupa cilvēka cieņu.

Tas padara cilvēku vienlīdzību
par grūti atzīstamu,

tas uzsver, cik dažādi,
nevis līdzīgi, mēs esam.

Kā būtu, ja pirms došanās uz Meksiku

es debatēm par imigrāciju
būtu sekojusi līdzi no abām pusēm –

gan amerikāņu, gan meksikāņu?

Kā būtu, ja māte būtu stāstījusi,
ka Fidē ģimene ir nabadzīga un strādīga?

Kā būtu, ja būtu
tāds Āfrikas televīzijas tīkls,

kas visā pasaulē pārraidītu
dažādus Āfrikas stāstus,

ko nigēriešu rakstnieks Činua Ačebe
sauc par "stāstu līdzsvaru"?

Kā būtu, ja mana istabas biedrene
zinātu par manu nigēriešu izdevēju

Muhtaru Bakarē –

ievērojamu cilvēku,
kas pameta darbu bankā,

lai sekotu savam sapnim
un dibinātu izdevniecību?

Vispārpieņemtais uzskats bija,
ka nigērieši nelasa literatūru.

Viņš tam nepiekrita.

Viņš juta, ka cilvēki,
kas māk lasīt, lasīs,

ja literatūra būs viņiem pieejama.

Neilgi pēc manas pirmās grāmatas izdošanas

es devos uz interviju Lagosas televīzijā.

Pie manis pienāca sieviete,
kas tur strādāja par kurjeru, un teica:

"Man patiešām patika jūsu romāns,
bet nepatika nobeigums.

Jums jāraksta turpinājums,
un tur jābūt tā..."

(Smiekli)

Un viņa turpināja stāstīt,
kas man jāraksta turpinājumā.

Tas mani ne tikai iepriecināja,
bet arī ļoti aizkustināja.

Lūk, sieviete,

daļa no parastajiem nigēriešiem,
kuriem it kā nevajadzētu būt lasītājiem.

Viņa bija ne tikai izlasījusi grāmatu,
bet pieņēmusi to par savējo

un uzskatīja, ka var man stāstīt,
ko rakstīt turpinājumā.

Kā būtu, ja mana istabas biedrene
zinātu par manu draugu Funmi Ijandu,

bezbailīgu sievieti,
kas vada TV pārraidi Lagosā,

un ir apņēmusies stāstīt stāstus,
kurus mēs labprātāk aizmirstu?

Kā būtu, ja mana istabas biedrene
uzzinātu par sirds operāciju,

kas pagājušajā nedēļā
veica Lagosas slimnīcā?

Kā būtu, ja mana istabas biedrene
zinātu par mūsdienu nigēriešu mūziku,

par talantīgiem cilvēkiem,
kas dzied angliski un pidžinā,

un igbo, un jorubu, un idžo valodā,

apvienojot motīvus no Džei-Zī līdz Felā,

līdz Bobam Mārlijam un saviem vectēviem?

Kā būtu, ja mana istabas biedrene
zinātu par advokāti,

kura nesen Nigērijas tiesā
apstrīdēja smieklīgo likumu,

kas pieprasa sievietēm
saņemt vīra atļauju pases maiņai?

Kā būtu, ja mana istabas biedrene
zinātu par Nolivudu,

kas pilna radošiem cilvēkiem,

kas uzņem filmas, neskatoties
uz milzīgām tehniskām grūtībām?

Filmas, kas ir tik populāras,

ka kalpo par labāko piemēru tam,
ka nigērieši patērē to, ko paši ražo.

Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu
par manu ambiciozo matu pinēju,

kura tikko ir uzsākusi
savu matu pieaudzēšanas biznesu?

Vai par miljoniem citu nigēriešu,

kuri uzsāk biznesus un reizēm bankrotē,
bet nezaudē mērķtiecību?

Ikreiz, atbraucot mājās,

es sastopos ar to, kas kaitina
lielāko daļu nigēriešu, –

nefunkcionējošo infrastruktūru,
nefunkcionējošo valdību, –

bet arī ar cilvēku neticamo izturību,

kuri zeļ par spīti šai valdībai,
nevis pateicoties tai.

Katru vasaru es rīkoju
rakstniecības darbnīcas Lagosā,

un mani pārsteidz tas,
cik daudz cilvēku piesakās,

cik daudzi vēlas rakstīt,

stāstīt stāstus.

Mans nigēriešu izdevējs un es

esam tikko nodibinājuši
bezpeļņas organizāciju Farafina Trust.

Mums ir lieli sapņi būvēt bibliotēkas

un renovēt jau esošās,

apgādāt ar grāmatām valsts skolas,
kuru bibliotēkās nav nekā,

kā arī organizēt milzum daudz darbnīcu
par lasīšanu un rakstīšanu

visiem tiem, kas alkst
izstāstīt mūsu daudzos stāstus.

Stāsti ir svarīgi.

Daudzi stāsti ir svarīgi.

Stāstus ir izmantojuši,
lai atņemtu un nomelnotu.

Bet tos var arī izmantot,
lai dotu spēku un veicinātu cilvēcību.

Stāsti var salauzt cilvēku cieņu,
bet var arī atjaunot to.

Amerikāņu rakstniece Alise Vokere

rakstīja par saviem radiniekiem,
kas pārcēlās no dienvidiem uz ziemeļiem.

Viņa iepazīstināja tos ar grāmatu

par dzīvi dienvidos,
ko viņi bija atstājuši aiz muguras.

"Viņi sēdēja apkārt, lasot grāmatu paši,

klausoties mani lasām,

un atgriezās sava veida paradīzē."

Es vēlētos pabeigt ar šādu domu –

noraidot vienīgo stāstu,

saprotot, ka ne par vienu vietu
nekad nav tikai viens vienīgs stāsts,

mēs atgūstam sava veida paradīzi.

Paldies.

(Aplausi)