Amerikas iedzimtie karagūstekņi

Ārons Hjūijs, fotografējot nabadzību Amerikā, nokļuva Painridžas Indiāņu rezervātā, kur drausmīgais un lielākoties novārtā atstātais iedzimto lakotu posts lika viņam pievērsties šim jautājumam. Pēc piecu gadu darba viņa neaizmirstamās fotogrāfijas šajā drošsirdīgajā un drosmīgajā TEDxDU runā savijas ar šokējošu vēstures stundu.

Šodien esmu te, lai parādītu
savas lakotu fotogrāfijas.

Daudzi varbūt būs dzirdējuši par lakotiem

vai vismaz lielāku cilšu grupu – siu.

Lakoti ir viena daudzajām ciltīm,
ko no viņu zemēm pārvietoja

uz karagūstekņu nometnēm,

ko nu sauc par rezervātiem.

Painridžas rezervāts,

šodienas slīdrādes tēma,

ir apmēram 120 kilometrus
uz dienvidaustrumiem no Melnajiem kalniem,

Dienviddakotā.

To dažkārt sauc arī
par 334. karagūstekņu nometni,

un tur arī lakoti šobrīd dzīvo.

Ja kāds ir dzirdējis par AIK,

Amerikas Indiāņu kustību,

vai Raselu Mīnsu,

vai Leonardu Peltjēru,

vai pretstāvi pie Oglalas,

zināt, ka Painridža ir
ASV pirmiedzīvotāju jautājumu centrs.

Mani lūdza šodien nedaudz pastāstīt

par savām attiecībām ar lakotiem.

bet par to ir ļoti grūti runāt,

jo, ja neesat pamanījuši
manu ādas krāsu,

esmu baltādains,

un tā pirmiedzīvotāju rezervātos
ir milzīga barjera.

Manās fotogrāfijās
redzēsit daudzus cilvēkus.

Esmu ar viņiem ļoti satuvinājies,
un viņi mani ir uzņēmuši kā radu.

Saukuši mani par „brāli” un „tēvoci”

un piecu gadu laikā
ielūguši atkal un atkal.

Taču Painridžā es vienmēr būšu
tā sauktais „vašiču”.

„Vašiču” ir lakotu vārds,

kas nozīmē „neindiānis”,

taču vēl viena šī vārda nozīme

ir „labākās gaļas pievācējs”.

Un tam arī vēlos pievērsties –

labākā gaļas gabala pievācējam.

Tas nozīmē „alkatīgs”.

Palūkojieties apkārt uz šo zāli.

Mēs atrodamies privātā skolā
Amerikas rietumos,

sēžam sarkanos samta krēslos,

ar naudu kabatās.

Un, ja paraugāmies uz savu dzīvi,

mēs nudien esam pievākuši
labāko gaļas gabalu.

Šodien palūkosimies uz virkni fotogrāfiju

ar cilvēkiem, kuri zaudēja,

lai mēs varētu iegūt.

Redzot šo cilvēku sejas, ziniet,

ka šie nav tikai lakotu attēli;

viņi simbolizē visus pirmiedzīvotājus.

Uz šīs papīra lapas

ir tā vēsture, ko iemācījos
no saviem lakotu draugiem un ģimenes.

Tā ir noslēgtu un pārkāptu līgumu,
par kaujām nomaskētu slaktiņu hronoloģija.

Sākšu ar 1824. gadu.

Kara ministrijā tika izveidots
tā sauktais Indiāņu lietu birojs,

aizsākot agrīnu agresijas toni
attiecībās ar Amerikas pirmiedzīvotājiem.

1851. gads.

Noslēgts pirmais Larami forta līgums,

skaidri iezīmējot lakotu tautas robežas.

Saskaņā ar līgumu
šīs zemes ir suverēna valsts.

Ja līguma robežas būtu saglabājušās,

– un to esamībai ir likumisks pamats –,

ASV mūsdienās izskatītos šādi.

Desmit gadus vēlāk.

Prezidenta Linkolna parakstītais
Lauku saimniecību akts

pārpludināja pirmiedzīvotāju zemes
ar baltādainajiem kolonistiem.

1863. gads.

Santī siu sacelšanās Minesotā

beidzas ar 38 siu vīru pakāršanu,

lielāko masveida
nāvessoda izpildi ASV vēsturē.

Pavēli par nāvessodu
deva prezidents Linkolns,

vien divas dienas pēc Vergu brīvlaišanas
pasludinājuma parakstīšanas.

1866. gads.

Transkontinentālā dzelzceļa sākums –
jauns laikmets.

Mēs atsavinājām zemi
sliedēm un vilcieniem,

lai caur lakotu valsts sirdi
saīsinātu ceļu.

Par līgumiem neviens nelikās ne zinis.

Atbildot uz to, trīs ciltis
lakotu virsaiša Sarkanā Mākoņa vadībā

uzbruka un atkal un atkal
sakāva ASV karaspēku.

Vēlos vēlreiz to atkārtot:

lakoti sakauj ASV karaspēku.

1868. gads.

Otrais Larami forta līgums skaidri garantē
lielās siu tautas suverenitāti

un lakotu īpašumtiesības
uz svētajiem Melnajiem kalniem.

Valdība apsola arī
zemes un medīšanas tiesības

apkārtējās pavalstīs.

Mēs apsolījām, ka no šī brīža
Pauderriveras apgabals

visiem baltādainajiem būs slēgts.

Līgums šķita kā pilnīga
Sarkanā Mākoņa un siu uzvara.

Īstenībā šis ir vienīgais karš
Amerikas vēsturē,

kurā valdība miera sarunās piekāpās
visam pretinieka pieprasītajam.

1869. gads.
Pabeigts transkontinentālais dzelzceļš.

Tas, citā starpā, sāka pārvadāt
lielu mednieku skaitu,

kas aizsāka plašu bifeļu nogalināšanu,

iznīcinot siu pārtikas,
apģērba un pajumtes avotu.

1871. gads.

Indiāņu apropriēšanas akts

visus indiāņus padara
par federālās valdības aizbilstamajiem.

Papildus tam bruņotie spēki izdeva pavēli,

kas aizliedza rietumu indiāņiem
pamest rezervātus.

Šajā brīdī visi rietumu indiāņi
jau bija kļuvuši par karagūstekņiem.

1871. gadā mēs arī
metām mieru līgumu slēgšanai.

Ar līgumiem nelaime tāda, ka tie ļauj
ciltīm pastāvēt kā suverēnām tautām,

un tas nav pieļaujams.

Mums bija ieceres.

1874. gads.

Ģenerālis Džordžs Kasters paziņoja
par zelta atrašanu lakotu teritorijā,

precīzāk Melnajos kalnos.

Ziņas par zeltu lakotu valstī rada
baltādaino kolonistu milzu ieplūdumu.

Kasters iesaka kongresam atrast veidu,

kā pēc iespējas ātrāk
izbeigt līgumus ar lakotiem.

1875. gads.

Larami forta līguma pārkāpšanas dēļ
sākas Lakotu karš.

1876. gads.

26. jūlijā

ceļā uz uzbrukumu lakotu ciemam

Kastera 7. kavalēriju sagrāva
kaujā pie Litlbighornas.

1877. gads.

Dižais lakotu kareivis un virsaitis
Trakais Zirgs padevās Robinsona fortā.

Viņu vēlāk apcietinājuma laikā nogalināja.

1877. gads bija arī gads, kad atklājām,
kā apiet Larami forta līgumus.

Siu virsaišiem un viņu vadošajiem vīriem
lika galdā jaunu līgumu

ar kampaņu „Pārdodiet vai cietiet badu!” –

paraksti līgumu
vai cilts paliek bez pārtikas.

To parakstīja vien 10 procenti
siu pieaugušo vīriešu.

Larami forta līgumā bija noteikts,
ka vismaz trim ceturtdaļām cilts

jāparakstās par atteikšanos no zemes.

Šo līguma pantu, protams, ignorēja.

1887. gads. Douza akts.

Rezervātu zemes
kopīpašuma tiesībām pienāk gals.

Rezervātus sadala 160 akru lielos gabalos

un izdala atsevišķiem indiāņiem,

pārpalikumu atsavinot.

Ciltis zaudēja miljoniem akru.

Amerikāņu sapnis
par katram savu zemes stūrīti

izrādījās ļoti viltīgs veids,

kā sadalīt rezervātu,
līdz nekas nepaliek pāri.

Šī rīcība iznīcināja rezervātus,

ar katru nākamo paaudzi atvieglojot
tālāku zemes sadalīšanu un iztirgošanu.

Vairums pāri palikušās zemes

un daudzu rezervāta robežās
esošo zemes gabalu

nu ir baltādaino rančo īpašnieku rokās.

Pie zemes treknuma atkal tiek vašiču.

1890. gads – datums, ko šajā slīdrādē
uzskatu par vissvarīgāko.

Tas ir gads, kurā notika slaktiņš
vietā sauktā par Ievainoto celi.

29. decembrī

ASV kareivji aplenca siu apmetni
pie Ievainotā ceļa pietekas

un noslepkavoja virsaiti Lielpēdi
un 300 karagūstekņu

ar jaunu sprāgstošu patronu ātršāvēju –

Hočkisa lielgabalu.

Par šo tā saukto kauju

7. kavalērijai par varonību
piešķīra 20 Kongresa Goda medaļas.

Līdz šai dienai

ne par vienu citu atsevišķu kauju
nav piešķirts tik daudz Goda medaļu.

Vairāk Goda medaļu piešķīra

par šo sieviešu un bērnu
masveida noslepkavošanu

nekā jebkuru kauju Pirmajā pasaules karā,

Otrajā pasaules karā,

Korejas, Vjetnamas,

Irākas vai Afganistānas karā.

Ievainotā ceļa slaktiņu
uzskata par visu indiāņu karu beigām.

Ikreiz, kad apmeklēju
masu kapa vietu pie Ievainotā ceļa,

es to redzu
ne vien kā lakotu vai siu kapu,

bet gan kā visu pirmiedzīvotāju kapu.

Svētnieks Melnais Alnis teica:

„Toreiz es nezināju,
cik daudz kam pienāca gals.

Atskatoties tagad
no savu vecumdienu augstā kalna,

es joprojām redzu
nokautās sievietes un bērnus

guļam izsvaidītus gar līko aizu
un kaudzēs sašķūrētus

tikpat skaidri, kā redzēju
tos jaunekļa acīm.

Es redzu, ka asiņainajos
dubļos nomira vēl kas,

sniega vētra apraka vēl kaut ko.

Tur nomira tautas sapnis.

Un tas bija skaists sapnis.”

Ar šo notikumu

Amerikas pirmiedzīvotājiem
sākās jauns laikmets.

Visu var iedalīt pirms
un pēc slaktiņa pie Ievainotā ceļa,

jo tobrīd, ar pirkstu
uz Hočkisa lielgabalu mēlītes,

ASV valdība atklāti pasludināja savu
nostāju pret pirmiedzīvotāju tiesībām.

Viņiem bija līdz kaklam līgumi.

Viņiem bija līdz kaklam svētkalni.

Viņiem bija līdz kaklam garu dejas.

Viņiem bija līdz kaklam
visas siu radītās neērtības.

Tādēļ viņi izvilka lielgabalus.

„Arī tagad gribi būt indiānis?”
viņi jautāja, turot pirkstu uz mēlītes.

1900. gads.

ASV indiāņu skaits
sasniedz savu zemāko punktu –

mazāk nekā 250 tūkstošus,

salīdzinājumā ar 1492. gadā
aplēstajiem astoņiem miljoniem.

Pārlecam uz priekšu.

1980. gads.

Visilgākā tiesas prāva ASV vēsturē,

Siu tauta
pret Amerikas Savienotajām Valstīm,

par ko lēma Augstākā tiesa.

Tiesa lēma, ka, siu nometinot rezervātos

un padarot pieejamus
septiņus miljonus akru siu zemes

zelta meklētājiem un zemniekiem,

bija pārkāpti Larami forta
otrā līguma nosacījumi.

Tiesa paziņoja, ka Melnie kalni
tika atņemti nelikumīgi

un ka siu tautai jāsaņem
sākotnēji piedāvātā cena plus procenti.

Atlīdzībā par Melnajiem kalniem

tiesa siu tautai piešķīra
vien 106 miljonus ASV dolāru.

Siu noraidīja naudu ar protesta saukli
„Melnie kalni netiek pārdoti”.

2010. gads.

Pirmiedzīvotāju statistika mūsdienās,

vairāk nekā gadsimtu
pēc slaktiņa pie Ievainotā ceļa,

atklāj kolonizēšanas,

piespiedu migrēšanas

un līgumu pārkāpumu sekas.

Bezdarbs Painridžas Indiāņu rezervātā

svārstās no 85 līdz 90 procentiem.

Namu pārvaldniecība
nespēj uzbūvēt jaunas celtnes,

un esošās jūk un brūk.

Daudzi ir bez pajumtes,

un tie, kam mājas ir,
pūstošajās ēkās dzīvo saspiesti

kopā ar līdz pat piecām citām ģimenēm.

Trīsdesmit deviņos procentu
Painridžas māju nav elektrības.

Vismaz 60 procentus rezervāta māju

apsēdis melnais pelējums.

Vairāk nekā 90 procenti iedzīvotāju
dzīvo zem federālā nabadzības sliekšņa.

Tuberkolozes izplatība Painrridžā

ir aptuveni astoņas reizes augstāka
nekā vidēji ASV.

Zīdaiņu mirstība
ir augstākā šajā kontinentā

un apmēram trīsreiz augstāka
nekā vidēji ASV.

Dzemdes kakla vēža izplatība
ir piecreiz lielāka nekā vidēji ASV.

Skolu pamet līdz pat 70% bērnu.

Skolotāju mainība
ir astoņreiz augstāka nekā vidēji ASV.

Mazbērnus nereti audzina vecvecāki,

jo vecāki alkoholisma,

ģimenes vardarbības
un vispārējas vienaldzības dēļ

tos nespēj audzināt.

Piecdesmit procenti iedzīvotāju,
kas vecāki par 40 gadiem,

cieš no diabēta.

Vīriešiem paredzamā dzīvildze
ir no 46 līdz 48 gadiem,

apmēram tikpat,
cik Afganistānā un Somālijā.

Jebkura sekmīga genocīda pēdējā nodaļa

ir tā, kur apspiedējs
var mazgāt rokas nevainībā un teikt:

„Žēlīgais Dievs,
ko šie cilvēki sev nodara?

Viņi viens otru nogalē.”

Viņi sevi nogalē,

mums noraugoties viņu nāvē.

Tā mēs tikām pie šīm
Amerikas Savienotajām Valstīm.

Šīs ir sekas pārliecībai,
ka esam likteņa izredzēti kolonizēt.

Karagūstekņu nometnēs
joprojām dzimst gūstekņi –

ilgi pēc tam, kad sargu vairs nav.

Šie ir kauli, kas palikuši pēc tam,
kad pievākta labākā gaļa.

Reiz senā pagātnē

cilvēki, kas izskatījās kā es, vašiču,
aizsāku virkni notikumu,

alkdami atņemt zemi,
ūdeni un kalnu zeltu.

Šie notikumi radīja domino efektu,
kas vēl nav beidzies.

Lai arī cik attāls mums,
valdošajai sabiedrībai,

nešķistu 1888. gada slaktiņš

vai virkne pirms 150 gadiem
pārkāptu līgumu,

man tāpat jums jājautā:

kā vajadzētu justies
par mūsdienu statistiku?

Kāda ir saistība
starp šiem ciešanu attēliem

un manis tikko nolasīto vēsturi?

Un cik liela šīs vēstures daļa
vispār būtu jāatzīst?

Vai kaut kas no tā
šodien ir jūsu atbildība?

Man ir teikts, ka jābūt kam tādam,
ko varam darīt lietas labā.

Jābūt kādam aicinājumam uz rīcību.

Jo pārāk ilgi esmu stāvējis malā,

mierā ar liecinieka lomu,

uzņemdams tikai fotogrāfijas.

Jo risinājumi šķiet tik tālu pagātnē,

ka vajag vismaz laika mašīnu,
lai tiktu tiem klāt.

Pirmiedzīvotāju ciešanas
nav vienkārši atrisināms jautājums.

Tas nav kas tāds, ko var atbalstīt tā,

kā to darīja Haiti gadījumā,

cīņā par AIDS izskaušanu
vai bada apkarošanu.

Tā sauktais „risinājums”

valdošajai sabiedrībai var būt kas grūtāks

nekā, teiksim, 50 dolāru čeks,

draudzes ekskursija pārkrāsot
dažas ar grafiti aprakstītas mājas,

vai piepilsētas ģimenes ziedotās drēbes,
ko viņi paši nemaz vairs negrib.

Kur mēs paliekam?

Tumsā raustot plecus?

Amerikas Savienotās Valstis
diendienā turpina pārkāpt

1851. un 1868. gada
Larami forta līgumus ar lakotiem.

Manis šodien piedāvātais
aicinājums uz rīcību,

mana TED vēlēšanās ir šāda –

godājiet līgumus!

Atdodiet Melnos kalnus!

Ko viņi ar tiem darīs, nav jūsu darīšana.

(Aplausi)