Latvian subtitles

← Iespējams, šo iemeslu dēļ tev ir depresija vai trauksme

Get Embed Code
38 Languages

Showing Revision 21 created 08/26/2020 by Ilze Garda.

  1. Ļoti ilgu laiku
  2. man nelika mieru divi noslēpumi.
  3. Es tos neizpratu
  4. un, godīgi sakot, baidījos
    tajos iedziļināties.
  5. Pirmais noslēpums bija –
    man ir 40 gadi,
  6. un visu mūžu, gadu pēc gada,
  7. nopietna depresija
    un trauksme ir vairojusies
  8. Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā
  9. un visā Rietumu pasaulē.
  10. Un es gribēju saprast, kāpēc.
  11. Kāpēc ar mums tā notiek?
  12. Kāpēc ar katru nākamo gadu
  13. aizvien vairāk cilvēkiem
    kļūst grūtāk nodzīvot dienu?
  14. Un es vēlējos to saprast
    savas personīgās mistērijas dēļ.
  15. Atceros, kā pusaudža gados
  16. es devos pie sava ārsta

  17. un stāstīju viņam par sajūtu,
    ka no manis izplūst sāpes.
  18. Es to nespēju kontrolēt
  19. un nesapratu, kāpēc tā notiek,
  20. es par to kaunējos.
  21. Ārsts man to izskaidroja,
  22. kā tagad saprotu,
    vislabāko nodomu vadīts,
  23. taču diezgan vienkāršoti.
  24. Ne gluži nepatiesi.
  25. Viņš teica: „Mēs zinām,
    kāpēc ar cilvēkiem tā notiek.
  26. Dažiem galvā rodas ķīmisks nelīdzsvars –
    ir skaidrs, ka tu esi viens no viņiem.
  27. Tev tikai ir jādzer zāles,
  28. kas atjaunos normālu ķīmisko līdzsvaru.”
  29. Es sāku lietot Paxil jeb Seroxat,
  30. dažādās valstīs tām ir dažādi nosaukumi.
  31. Jutos daudz labāk,
    bija enerģijas pieplūdums.
  32. Bet nepagāja ilgs laiks,
    un sāpju sajūta sāka atgriezties.

  33. Man izrakstīja aizvien lielāku devu,
  34. līdz 13 gadus es dzēru maksimālo devu,
  35. kādu likumīgi ir atļauts lietot.
  36. Lielāko daļu no šiem 13 gadiem,
    jo sevišķi beigās,
  37. man joprojām ļoti sāpēja.
  38. Es sāku sev vaicāt: „Kas notiek?
  39. Tu dari visu,
  40. ko liek kultūrā dominējošās idejas.
  41. Kāpēc joprojām tā jūties?”
  42. Lai atrisinātu šos divus noslēpumus
    savā grāmatā,
  43. es devos ceļojumā apkārt visai pasaulei,
  44. ap 65 000 kilometru garā ceļā.

  45. Es vēlējos izvaicāt
    pasaules vadošos ekspertus
  46. par depresijas un trauksmes iemesliem
  47. un, pats svarīgākais, to risinājumiem,
  48. runāt ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši
    depresiju, trauksmi
  49. un dažādos veidos tās uzveikuši.
  50. Es uzzināju ļoti daudz
  51. no apbrīnojamiem cilvēkiem,
    kurus iepazinu šai ceļā.
  52. Taču, manuprāt,
    pats svarīgākais, ko uzzināju,
  53. ir tas, ka mums ir zinātniski pierādījumi
  54. deviņiem depresijas un trauksmes cēloņiem.
  55. Divi no tiem tiešām ir bioloģiski.

  56. Gēni var padarīt jūs
    jutīgākus pret šīm problēmām,
  57. taču tie nenosaka jūsu likteni.
  58. Smadzenēs depresijas laikā
    notiek reālas izmaiņas,
  59. kas apgrūtina izkļūšanu no tās.
  60. Taču vairums faktoru, kas, kā pierādīts,
    izraisa depresiju un trauksmi,
  61. nav bioloģiski noteikti.
  62. Tie ir mūsu dzīvesveida faktori.
  63. Kad tos izprotat,
  64. tie paver pilnīgi citus risinājumus,
  65. kuri būtu jāpiedāvā cilvēkiem
    līdztekus ķīmiskajiem antidepresantiem.
  66. Piemēram,
  67. ja esat vientuļš,
    depresijas iespēja palielinās.
  68. Ja darbā jums nav
    kontroles pār savu darbu,
  69. jums vienkārši jādara tas, ko liek,

  70. depresijas risks palielinās.
  71. Ja ļoti reti dodaties dabā,
  72. depresijas risks pieaug.
  73. Un es atklāju, ka ir kāda lieta, kas vieno
    vairākus depresijas un trauksmes cēloņus.
  74. Ne visus, bet daudzus.
  75. Ikviens no klātesošajiem zina,

  76. ka mums visiem ir
    dabiskas fiziskās vajadzības.
  77. Pats par sevi saprotams.
  78. Jums nepieciešams ēdiens, ūdens,
  79. jums nepieciešama pajumte, tīrs gaiss.
  80. Ja to visu atņemtu,
    jums drīz vien klātos plāni.
  81. Taču vienlaikus
  82. ikvienam cilvēkam ir
    dabiskas psiholoģiskās vajadzības.
  83. Jums nepieciešama piederības sajūta.
  84. Jums jājūt, ka jūsu dzīvei
    ir jēga un mērķis,
  85. jājūt, ka esat pamanīts un novērtēts,
  86. jājūt, ka jums ir jēgpilna nākotne.
  87. Mūsu veidotā kultūra
    ir laba daudzos aspektos,
  88. man prieks, ka dzīvoju mūsdienās,
    kad daudz kas ir labāk.
  89. Taču mums aizvien sliktāk padodas
  90. šo dziļo, psiholoģisko
    pamatvajadzību apmierināšana.
  91. Ir arī citas lietas,
  92. bet, manuprāt, tas ir galvenais
    iemesls, kāpēc krīze padziļinās.
  93. Man bija patiesi grūti to aptvert.
  94. Es ļoti pretojos domai,
  95. ka depresija nav tikai problēma
    manās smadzenēs,
  96. bet ka tai ir daudz iemeslu,
    tostarp mūsu dzīvesveids.
  97. Un tā pamatīgi es to
    sāku saprast kādu dienu,
  98. kad intervēju Dienvidāfrikas psihiatru
  99. vārdā dr. Dereks Samerfīlds.
  100. Lielisks cilvēks.

  101. Dr. Samerfīlds atradās
    Kambodžā 2001. gadā,
  102. kad šīs valsts iedzīvotājiem
    sāka piedāvāt ķīmiskos antidepresantus.
  103. Vietējie Kambodžas ārsti nekad
    par tādiem nebija dzirdējuši,
  104. tāpēc viņi prasīja, kas tie tādi.
  105. Viņš paskaidroja.
  106. Un tie viņam atbildēja:
  107. „Mums tos nevajag,
    mums jau ir antidepresanti.”
  108. „Kā ir?” Samerfīlds brīnījās.
  109. Viņš domāja, ka tie runā
    par kādu ārstniecības augu,
  110. asinszāli, ginku vai ko tamlīdzīgu.
  111. Bet viņi pastāstīja par kādu gadījumu.
  112. Viņu kopienā bija kāds zemnieks,
    kurš strādājis rīsu laukā.
  113. Kādu dienu viņš uzkāpis kājnieku mīnai,
    kas bija palikusi pēc kara ar ASV,
  114. un zaudējis kāju.

  115. Viņam dabūjuši mākslīgo kāju,
  116. un pēc kāda laika
    viņš atgriezies rīsu laukā.
  117. Taču acīmredzot strādāt ūdenī
    ir ārkārtīgi sāpīgi,
  118. ja ir mākslīgā kāja,
  119. un domāju, bija diezgan traumatiski
  120. atgriezties un strādāt laukā,
    kur tiki uzspridzināts.
  121. Vīrs sācis raudāt visu dienu,
  122. atteicies celties no gultas,
  123. viņam parādījušies
    visi klasiskās depresijas simptomi.
  124. Kambodžas dakteri teica:
  125. „Tad mēs iedevām viņam antidepresantu.”
  126. Dr. Samerfīlds vaicāja: „Kas tas bija?”
  127. Viņi pastāstīja, ka gājuši
    un sēdējuši pie viņa.
  128. Tie viņu uzklausīja.
  129. Aptvēra, ka viņa sāpes ir saprotamas.
  130. Viņam pašam bija grūti
    to saprast depresijas agonijā,
  131. bet sāpju iemesls viņa dzīvē
    bija ļoti labi saprotams.
  132. Viens no dakteriem, runājot
    ar kopienas iedzīvotājiem, spriedis:
  133. „Ziniet, ja mēs šim vīram nopirktu govi,
  134. viņš varētu kļūt par piensaimnieku,
  135. viņam nebūtu jāatgriežas
    mokošajā situācijā,
  136. viņam nebūtu jāatgriežas rīsu laukā.”
  137. Tā viņi nopirkuši vīram govi.
  138. Pēc dažām nedēļām raudāšana mitējusies,
  139. pēc mēneša depresija bija pārgājusi.
  140. Viņi teica dr. Samerfīldam:
  141. „Redziet, dakter, tā govs
    bija antidepresants.
  142. Par to jūs runājat, vai ne?”
  143. (Smiekli)
  144. (Aplausi)
  145. Ja esat audzināti domāt
    par depresiju tāpat kā es,
  146. un vairums klātesošo ir,

  147. tas izklausās pēc slikta joka, vai ne?

  148. „Aizgāju pie ārsta pēc antidepresantiem,
    un viņa man iedeva govi.”

  149. Taču Kambodžas ārsti intuitīvi zināja,
  150. spriežot pēc šī viena nezinātniskā
    gadījuma atstāsta,
  151. to, ko pasaules vadošā medicīnas iestāde,
  152. Pasaules Veselības organizācija,
  153. cenšas mums pateikt gadiem,
  154. balstoties uz vislabākajiem
    zinātniskajiem pierādījumiem.
  155. Ja jums ir depresija,
  156. ja jums ir trauksme,
  157. jūs neesat vājš, jūs neesat traks,
  158. un – galvenais – jūs neesat
    salūzusi mehāniska ierīce.

  159. Jūs esat cilvēks ar
    neapmierinātām vajadzībām.
  160. Un tikpat svarīgi ir padomāt par to,
  161. ko ne Kambodžas ārsti,
    ne Pasaules Veselības organizācija nesaka.
  162. Viņi šim zemniekam nesaka:
  163. „Eu, vecīt, saņemies.
  164. Tas ir tavs pienākums saprast
    un atrisināt šo problēmu.”
  165. Gluži pretēji, viņi saka:
  166. „Mēs šeit esam kā grupa,
    kas palīdzēs tev saņemties,
  167. un kopā mēs spēsim izdomāt,
    kā atrisināt šo problēmu.”
  168. Tas ir nepieciešams ikvienam
    depresijas māktam cilvēkam,
  169. un ikviens depresijas mākts
    cilvēks to ir pelnījis.
  170. Tieši tāpēc viens no Apvienoto Nāciju
    vadošajiem ārstiem
  171. Pasaules Veselības dienas
    oficiālajā paziņojumā 2017. gadā teica,
  172. ka mums mazāk jārunā
    par ķīmisko nelīdzsvaru

  173. un vairāk par nelīdzsvaru mūsu dzīvē.
  174. Dažiem cilvēkiem zāles patiešām palīdz –
  175. kādu laiku tās palīdzēja arī man –
  176. taču tieši tāpēc, ka šī problēma
    ir dziļāka nekā tikai bioloģiskā līmenī,
  177. arī risinājumiem jābūt dziļākiem.
  178. Atceros, ka to uzzinājis es domāju:
  179. „Labi, es saprotu
    visus zinātniskos pierādījumus,
  180. esmu izlasījis kaudzi pētījumu,
    esmu intervējis daudz ekspertu.”

  181. Taču es turpināju domāt:
    „Kā to padarīt iespējamu?”
  182. Lietas, kas ved mūs depresijā,
  183. lielākoties ir daudz sarežģītākas
  184. par to, kas notika
    Kambodžas zemnieka dzīvē.
  185. Ar šādu izpratni, kur lai vispār sākam?
  186. Tad, rakstot grāmatu, ilgajā ceļojumā
  187. apkārt pasaulei
  188. es turpināju satikt cilvēkus,
    kas tieši ar to nodarbojās –
  189. no Sidnejas līdz Sanfrancisko

  190. un Sanpaulu.
  191. Es turpināju satikt cilvēkus, kas izprot
  192. dziļākos depresijas un trauksmes cēloņus
  193. un kopīgiem spēkiem tos novērš.
  194. Es, protams, nevaru pastāstīt
  195. par visiem lieliskajiem
    cilvēkiem, ko satiku,
  196. vai par visiem deviņiem
    depresijas un trauksmes cēloņiem,
  197. jo TED runa nevar būt 10 stundas gara –
  198. varat par to pasūdzēties organizatoriem.
  199. Taču vēlos pievērsties diviem cēloņiem
  200. un diviem šo cēloņu risinājumiem,
    ja neiebilstat.
  201. Lūk, pirmais.
  202. Mēs esam vientuļākā sabiedrība
    cilvēces vēsturē.

  203. Nesenā pētījumā amerikāņiem tika vaicāts:
  204. „Vai jūtaties, ka vairs
    neesat nevienam tuvs?”
  205. Un 39 procenti cilvēku
    atbildēja, ka tā ir.
  206. „Vairs neesmu nevienam tuvs.”
  207. Starptautiskajos vientulības mērījumos
  208. Lielbritānija, pārējā Eiropa
    seko uzreiz aiz ASV,
  209. ja nu kāds jūtas pārāk pašapmierināts.
  210. (Smiekli)
  211. Es ilgu laiku pavadīju, runājot par to
    ar pasaules vadošo vientulības ekspertu,
  212. apbrīnojamu vīrieti,
    profesoru Džonu Kasiopo,

  213. kurš mita Čikāgā.

  214. Un es daudz domāju par kādu jautājumu,
    kas izriet no viņa veikuma.
  215. Profesors Kasiopo vaicāja:
  216. „Kāpēc mēs eksistējam?
  217. Kāpēc esam šeit, kāpēc esam dzīvi?”
  218. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas,
  219. ka mūsu senči Āfrikas savannās
  220. labi pieprata vienu lietu.
  221. Bieži vien viņi nebija daudz lielāki
    par savu medījumu,
  222. bieži vien viņi nebija ātrāki
    par savu medījumu,
  223. taču viņiem labāk veicās
    apvienošanās grupās
  224. un sadarbošanās.
  225. Tā bija mūsu kā sugas superspēja –
  226. mēs apvienojamies.
  227. Gluži kā bites, kas dzīvo spietā,
  228. cilvēki attīstījās, lai dzīvotu ciltīs.
  229. Un mēs esam pirmie cilvēki,
  230. kas savas ciltis ir izformējuši.
  231. Un tāpēc jūtamies šausmīgi.
  232. Taču tam nav tā jābūt.
  233. Viens no manas grāmatas
    un arī manas dzīves varoņiem
  234. ir ārsts Sems Everingtons.
  235. Viņš ir ģimenes ārsts
    nabadzīgā Londonas rajonā,
  236. kur dzīvoju daudzus gadus.

  237. Sems jutās patiesi slikti,
  238. jo viņam bija daudz pacientu,
  239. kas sūdzējās par šausmīgu
    depresiju un trauksmi.
  240. Tāpat kā es, Sems nav pret
    ķīmiskajiem antidepresantiem,
  241. viņš uzskata, ka dažiem tie palīdz.
  242. Taču viņš redzēja divas lietas.
  243. Pirmkārt, viņa pacientiem depresija
    un trauksme bieži bija
  244. pilnīgi saprotamu iemeslu,
    piemēram, vientulības, dēļ.
  245. Otrkārt, lai arī dažiem zāles palīdzēja,
  246. daudziem cilvēkiem
    problēmu tās neatrisināja.
  247. Pamatproblēmu.
  248. Tāpēc kādu dienu
    Sems nolēma uzsākt citu pieeju.
  249. Pie viņa uz medicīnas centru
    atnāca sieviete,
  250. vārdā Liza Kaningema.
  251. Es vēlāk iepazinos ar Lizu.
  252. Liza septiņus gadus bija pavadījusi mājās
    ar kropļojošu depresiju un trauksmi.
  253. Kad viņa ieradās pie Sema,
    viņš teica: „Neuztraucies,
  254. mēs turpināsim izrakstīt tev zāles,
  255. bet mēs izrakstīsim vēl kaut ko.
  256. Mēs lūgsim tev nākt uz šo centru
    divas reizes nedēļā
  257. un tikties ar citiem depresīviem
    un trauksmainiem cilvēkiem,
  258. nevis lai runātu par to,
    cik nožēlojami jūtaties,
  259. bet lai izdomātu kaut ko jēgpilnu,
    ko jūs visi kopā varētu darīt,
  260. lai jūs nejustos vientuļi
    un jums nešķistu, ka dzīvei nav jēgas.”
  261. Kad grupa satikās pirmo reizi,
  262. Liza no trauksmes burtiski izvēmās,
  263. tik satraukta viņa bija.
  264. Taču cilvēki paberzēja viņas muguru,
    grupa sāka sarunāties:

  265. „Ko mēs varētu darīt?”
  266. Šie pilsētnieki,
    Austrumlondonas iemītnieki,
  267. neko nezināja par dārzkopību.
  268. Viņi nolēma apgūt dārzniecību!
  269. Aiz ārstu prakses ēkas bija krūmāji.
  270. „Mēs varētu tur ierīkot dārzu.”
  271. Viņi bibliotekā paņēma grāmatas,
  272. skatījās YouTube video.
  273. Viņi sāka rakties pa zemi.
  274. Viņi sāka apgūt gadalaiku ritmus.
  275. Ir daudz pierādījumu, ka atrašanās dabā
  276. ir ārkārtīgi spēcīgs antidepresants.
  277. Taču viņi sāka darīt ko vēl svarīgāku.
  278. Viņi sāka veidot cilti.
  279. Viņi sāka veidot grupu.
  280. Viņi sāka rūpēties viens par otru.
  281. Ja kāds neieradās,
  282. pārējie devās viņu meklēt:
    „Vai tev viss kārtībā?”
  283. Viņi palīdzēja biedram
    saprast, kas viņu nomāc.
  284. Kā to aprakstīja Liza:
  285. „Kad uzziedēja dārzs,
  286. uzziedējām arī mēs.”
  287. Šo pieeju sauc
    par sabiedrības izrakstīšanu,
  288. tā izplatās visā Eiropā.
  289. Un ir neliels, bet augošs
    pierādījumu klāsts,
  290. kas liecina, ka tā patiešām un būtiski
    var mazināt depresiju un trauksmi.

  291. Es atceros, ka kādu dienu stāvēju
  292. Lizas un viņas reiz depresīvo
    draugu iekoptajā dārzā –
  293. tas ir ļoti skaists dārzs –
  294. un man ienāca prātā doma,

  295. ko lielā mērā iedvesmoja
    profesors Hjū Makejs no Austrālijas.
  296. Bieži, kad cilvēki
    mūsu kultūrā jūtas nomākti,
  297. mēs viņiem sakām –
    esmu drošs, ka mēs visi esam to teikuši, –
  298. „Tev vienkārši ir jābūt tev pašam.”
  299. Un esmu sapratis, ka patiesībā
    mums būtu jāsaka:
  300. „Neesi tu.
  301. Neesi tu pats.
  302. Esi mēs.
  303. Esi daļa no grupas.”
  304. (Aplausi)
  305. Šo problēmu risinājums
  306. nav arvien vairāk paļauties
    uz saviem paša resursiem
  307. kā izolētam indivīdam –

  308. daļēji tieši tas ir novedis līdz krīzei.

  309. Risinājums ir atkalapvienoties
    ar kaut ko lielāku par sevi.
  310. Un tas saistīts ar otru
    depresijas un trauksmes cēloni,
  311. par kuru gribēju pastāstīt.
  312. Ikviens zina,
  313. ka ātrie ēdieni ir pārņēmuši mūsu
    ēdienkarti un padarījuši mūs slimus.

  314. Es to nesaku ar pārākuma apziņu,
  315. es šeit ierados burtiski no McDonald's.
  316. Es redzēju, kā jūs visi ēdāt tās
    veselīgās TED brokastis, un tas nav man.
  317. Taču tieši tāpat kā ātrās uzkodas
    mūs ir padarījušas fiziski slimus,
  318. tādas kā ātrās vērtības ir
    pārņēmušas mūsu prātu
  319. un padarījušas mūs garīgi slimus.
  320. Tūkstošiem gadu filosofi ir teikuši –
  321. ja jums šķiet, ka dzīvē svarīga ir nauda,
    statuss un izrādīšanās,
  322. jūs jutīsieties draņķīgi.
  323. Tas nav precīzs Šopenhauera citāts,
    bet vēstījuma būtība.
  324. Dīvaini, ka gandrīz neviens
    to netika pētījis zinātniski,
  325. līdz tam pieķērās
    patiesi neparasta personība,
  326. profesors Tims Kasers,
  327. kas strādā Noksa koledžā Ilinoisā
    un pēta to jau apmēram 30 gadu.
  328. Viņa pētījumi uzvedina
    uz vairākiem svarīgiem secinājumiem.

  329. Pirmkārt, jo vairāk ticat,
  330. ka varat nopirkt un izrādīt
    savu ceļu ārā no skumjām
  331. un labākā dzīvē,
  332. jo lielāka iespēja, ka kļūsiet
    depresīvs un trauksmains.
  333. Un, otrkārt,
  334. mūs kā sabiedrību šie uzskati
    virza aizvien vairāk.
  335. Tā ir bijis visu manu dzīvi –
  336. zem reklāmu, Instagram
    un tamlīdzīgu lietu smagās ietekmes.
  337. Par to domājot,
  338. sapratu, ka mēs visi kopš dzimšanas
    esam baroti ar tādu kā KFC dvēselei.
  339. Mēs esam apmācīti meklēt laimi
    nepareizajās vietās,
  340. un, gluži kā ātrās uzkodas
    neapmierina uztura vajadzības
  341. un patiesībā liek justies briesmīgi,

  342. ātrās vērtības neapmierina
    psiholoģiskās vajadzības
  343. un aizved jūs aizvien tālāk
    no labas dzīves.
  344. Kad es pirmoreiz tikos ar profesoru Kaseru
  345. un uzzināju to visu,
  346. es jutu patiesi dīvainu emociju sajaukumu.
  347. Jo, no vienas puses,
    tas bija patiesi izaicinoši.
  348. Es apjautu, cik bieži dzīvē,
    kad jutos slikti,
  349. es centos to labot ar tādu kā izrādīšanos,
    grandiozu ārēju risinājumu.
  350. Un es redzēju, kāpēc tas nenostrādāja.
  351. Es arī domāju,
    vai tad tas nav acīmredzami.
  352. Tas ir gandrīz vai banāli, vai ne?
  353. Ja es jums visiem teiktu,
  354. ka neviens no jums uz nāves gultas
  355. nedomās par nopirktajām kurpēm
    un visiem tiem retvītiem,
  356. ka domāsiet par mīlestību, jēgu
    un tuvību, kas bijusi jūsu dzīvē...
  357. Manuprāt, tas skan gandrīz klišejiski.
  358. Taču es turpināju izvaicāt
    profesoru Kaseru:
  359. „Kāpēc es jūtu šo savādo divkosību?”
  360. Un viņš atbildēja:
    „Kaut kādā ziņā mēs to visu zinām.
  361. Taču mēs nedzīvojam
    saskaņā ar šīm atziņām.”
  362. Tās ir labi zināmas klišejas,
    taču mēs nedzīvojam saskaņā ar tām.
  363. Es turpināju taujāt, kāpēc mēs nedzīvojam
    atbilstoši, ja zinām kaut ko tik būtisku.
  364. Pēc brīža profesors Kasers man atbildēja:
  365. „Jo dzīvojam iekārtā,
  366. kas ir veidota, lai mēs pamestu
    novārtā to, kas dzīvē ir svarīgs.”
  367. To vajadzēja kārtīgi apdomāt.
  368. „Jo dzīvojam iekārtā,
  369. kas ir veidota, lai mēs pamestu
    novārtā to, kas dzīvē ir svarīgs.”
  370. Profesors Kasers gribēja izdomāt,
    vai mēs varam sagraut šo iekārtu.
  371. Viņš to ir pamatīgi pētījis.
  372. Pastāstīšu vienu piemēru,
  373. un es tiešām mudinu jūs izmēģināt to
    ar saviem draugiem un ģimeni.
  374. Kopā ar puisi vārdā Neitans Dangans
  375. viņš izveidoja pusaudžu
    un pieaugušo grupu,
  376. kas kādu laiku tikās regulārās sesijās.

  377. Viens no grupas mērķiem
  378. bija likt cilvēkiem atcerēties
    brīdi savā dzīvē,
  379. kad viņi patiešām bija atraduši
    jēgu un mērķi.
  380. Katram cilvēkam tas bija kaut kas savs.
  381. Kādam tā bija mūzikas spēlēšana,
    rakstīšana, palīdzības sniegšana kādam,
  382. esmu drošs, ka ikviens klātesošais
    spēj kaut ko iedomāties.
  383. Otrs grupas mērķis bija panākt,
    ka cilvēki sev pajautā:
  384. „Un kā es varētu vairāk savas dzīves
    veltīt šādiem jēgpilniem mirkļiem
  385. un mazāk tam, lai pirktu
    nevajadzīgus mēslus,
  386. publicētu to sociālajos medijos,
  387. lai citos raisītu sajūtu:
    „Ak Dievs, kā man skauž!”
  388. Viņi atklāja, ka, vienkārši nākot
    uz šīm sanāksmēm...
  389. tie bija tādi kā Anonīmie alkoholiķi
    patērētājiem, vai ne?
  390. Vienkārši tas, ka cilvēki nāca,
    noformulēja šīs vērtības,
  391. nolēma rīkoties saskaņā ar tām
    un atskaitīties viens otram,
  392. radīja ievērojamas izmaiņas
    viņu vērtību sistēmā.

  393. Tas attālināja viņus
    no depresiju raisošo domu vētras,
  394. kas liek mums meklēt laimi
    nepareizajās vietās,
  395. un tuvināja daudz jēgpilnākām
    un dvēseli barojošām vērtībām,
  396. kas izved mūs no depresijas.
  397. Taču, neraugoties uz visiem risinājumiem,
    ko redzēju un aprakstīju,
  398. un daudz ko, ko šeit nevaru pieminēt,
  399. es turpināju domāt,
  400. kāpēc pagāja tik ilgs laiks,
    lai es nonāktu pie šīm atklāsmēm.
  401. Jo, kad tās skaidro cilvēkiem –
  402. dažas ir sarežģītākas, taču ne visas –

  403. tā nav nekāda raķešu zinātne, vai ne?
  404. Kaut kādā ziņā mēs to jau zinām.
  405. Kāpēc mums ir tik grūti to saprast?
  406. Domāju, ka iemesli ir vairāki.
  407. Manuprāt, viens no iemesliem ir tas,
    ka mums ir jāmaina izpratne
  408. par to, kas patiesībā ir
    depresija un trauksme.
  409. Pastāv reāli bioloģiskie faktori,
  410. kas izraisa depresiju un trauksmi.
  411. Taču, ja ņemsim vērā tikai bioloģiju –
  412. kā to tik ilgi darīju es,
  413. un es teiktu, ka mūsu kultūra
    to ir darījusi praktiski visu manu mūžu, –
  414. tad mēs netieši sakām cilvēkiem –
    un neviens nedara to tīšām –
  415. taču netieši mēs sakām:
  416. „Tavas sāpes neko nenozīmē.
  417. Tie ir tikai darbības traucējumi.
  418. Tā ir kā kļūda datorprogrammā,
  419. tikai vadiņu problēma tavā galvā.”
  420. Taču es spēju sākt mainīt
    savu dzīvi tikai tad,
  421. kad sapratu, ka mana depresija
    nav darbības traucējums.
  422. Tā ir signāls.
  423. Tava depresija ir signāls.
  424. Tā tev kaut ko saka.
  425. (Aplausi)
  426. Mēs tā jūtamies dažādu iemeslu dēļ,
  427. un depresijas sāpēs to var
    būt grūti saskatīt –
  428. es to labi saprotu
    no personīgās pieredzes.
  429. Taču ar īsto palīdzību
    mēs varam saprast šīs problēmas
  430. un kopā varam tās atrisināt.

  431. Lai to paveiktu,

  432. pats pirmais solis ir
  433. pārstāt noniecināt šos signālus,
  434. sakot, ka tā ir tikai vājuma izpausme
    vai vājprāts, vai tikai bioloģija;
  435. vairumam cilvēku tā nav.
  436. Mums jāsāk ieklausīties šajos signālos,
  437. jo tie vēsta kaut ko,
    kas mums patiešām ir jādzird.
  438. Tikai tad, kad patiesi
    ieklausīsimies šajos signālos
  439. un cienīsim, un respektēsim tos,
  440. mēs sāksim saskatīt
  441. atbrīvojošos, bagātīgos,
    dziļākos risinājumus.
  442. Govis, kas gaida mums visapkārt.
  443. Paldies!
  444. (Aplausi)