Kāpēc ekonomiskajās krīzēs vainojam indivīdu?

2008. gadā globālā finanšu krīze pamatīgi satricināja Latvijas ekonomiku. Strauji pieauga bezdarbs, valdība krasi samazināja valsts tēriņus un paaugstināja nodokļus, vienlaikus atbalstot bagātākos iedzīvotājus un lielos uzņēmumus. Un pārējie klusēja, neprotestēja. Socioloģe Liene Ozoliņa pievēršas tam, kā Latvijas valdība pārliecināja iedzīvotājus uzņemties vainu par valsts brūkošo ekonomiku, un norāda, ka līdzīga veida sociālā politika ir nevienlīdzības pamatā visā pasaulē.

Bija auksta, saulaina marta diena.

Es staigāju pa Rīgas ielām.

Atceros, ka ziema palēnām tuvojās beigām.

Šur tur vēl manīja
pa kādam sniega pleķītim,

bet ietves jau bija tīras un sausas.

Ja esat dzīvojuši Rīgā,

zināsiet to atvieglojuma sajūtu,

kas parādās līdz ar pirmajām
pavasara zīmēm,

kad vairs nav jābrien
pa šķidro sniega un dubļu putru.

Tā nu es eju un baudu savu pastaigu,

līdz pēkšņi sev priekšā
uz ietves ieraugu trafareta attēlu.

Grafiti.

Uz tumšpelēkajām plāksnēm
uzkrāsoti balti burti.

Tur ir jautājums –

kur ir tava atbildība?

Pārsteigumā apstājos.

Pārdomājot šo vārdu nozīmi,

es ievēroju, ka stāvu

pie Rīgas domes Labklājības departamenta.

Izskatās, ka grafiti autors,
lai kas viņš būtu,

šo jautājumu uzdod cilvēkiem,
kas nāk pieteikties sociālajam atbalstam.

Toziem es veicu pētījumu

par finanšu krīzes sekām Latvijā.

Kad 2008. gadā
sākās globālā finanšu krīze,

Latvija kā maza, atvērta ekonomika
piedzīvoja smagu triecienu.

Lai izlīdzinātu valsts bilanci,

Latvijas valdība izvēlējās
iekšējās devalvācijas stratēģiju.

Īsumā tas nozīmēja krasi samazināt
valsts budžeta izdevumus,

tātad ievērojami samazināt
valsts sektorā strādājošo algas,

ierēdņu skaitu,

bezdarbnieku pabalstus
un citu veidu sociālo atbalstu,

kā arī paaugstināt nodokļus.

Mana māte visu mūžu bija strādājusi
par vēstures skolotāju.

Viņai taupības politika nozīmēja

pēkšņu algas samazinājumu par 30%.

Un daudzi bija līdzīgā
vai vēl sliktākā situācijā.

Krīzes smagums tika uzkrauts
uz vienkāršo Latvijas iedzīvotāju pleciem.

Krīzes un taupības politikas rezultātā

Latvijas ekonomika
divu gadu laikā saruka par 25%.

Vienīgi Grieķija

piedzīvoja līdzīga mēroga
ekonomisko recesiju.

Taču, kamēr grieķi
mēnešiem ilgi izgāja ielās

un Atēnās organizēja nepārtrauktus,
bieži vien vardarbīgus protestus,

Rīgā viss bija mierīgi.

Izcili ekonomisti
The New York Times slejās

diskutēja par šo neparasto,
ārkārtīgi skarbo

Latvijas taupības režīma eksperimentu.

Un viņi nespēja noticēt,

ka Latvijas sabiedrība ar to samierinās.

Es tolaik studēju Londonā

un atceros Occupy kustības parādīšanos

un to, kā tā izplatījās
no pilsētas uz pilsētu –

Madridē, Ņujorkā, Londonā.

99% pret 1% – jūs jau zināt.

Taču, kad ierados Rīgā,
no Occupy kustības nebija ne miņas.

Latvijas iedzīvotāji
vienkārši samierinājās.

Kā saka vietējā paruna –
viņi norija krupi.

Savā promocijas darbā

es gribēju pētīt, kā mainījās valsts
un pilsoņu savstarpējās attiecības

pēcpadomju laika Latvijā.

Par pētījuma vietu biju izvēlējusies
bezdarbnieku apkalpošanas nodaļu.

Un, ieradusies tur 2011. gada rudenī,

es sapratu,

ka patiesībā savām acīm redzu,
kā izpaužas krīzes sekas

un kā krīzes vissmagāk skartie –
cilvēki, kas zaudējuši darbu, –

uz to reaģē.

Es sāku intervēt bezdarbnieku nodaļā
sastaptos cilvēkus.

Viņi visi bija reģistrējušies
kā darba meklētāji

un cerēja saņemt valsts palīdzību.

Tomēr, kā drīz vien atklāju,
tā bija īpaša veida palīdzība.

Bija arī neliels bezdarbnieka pabalsts,

bet galvenokārt valsts palīdzība izpaudās
kā dažādas sociālās programmas.

Un vienu šo lielākajām programmām sauca

„Konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi”.

Būtībā tā bija virkne semināru,

ko visi bezdarbnieki
bija aicināti apmeklēt.

Tā nu es sāku apmeklēt
šos seminārus kopā ar viņiem.

Un mani pārsteidza vairāki paradoksi.

Iedomājieties –

krīze joprojām turpinās,

Latvijas ekonomika sarūk, gandrīz neviens
nepieņem jaunus darbiniekus.

Un tur nu mēs sēžam,
šajā mazajā, spoži izgaismotajā klasē,

piecpadsmit cilvēki,

un veidojam sarakstus
ar savām stiprajām un vājajām pusēm,

ar saviem iekšējiem dēmoniem,

kas, kā mums tiek stāstīts, stājas ceļā
mūsu panākumiem darba tirgū.

Kamēr valsts glābj Latvijas lielāko banku

un šīs glābšanas izmaksas
tiek uzkrautas visas tautas pleciem,

mēs sēžam aplī

un mācāmies stresa brīžos dziļi elpot.

(Dziļa ieelpa un izelpa)

Kamēr daļa cilvēku zaudē
kredītā iegādātos mājokļus

un tūkstošiem citu emigrē,

mums stāsta, ka vajag uzdrošināties sapņot
un sekot saviem sapņiem.

Kā socioloģe

es zinu, ka sociālā politika

ir svarīgs komunikācijas veids
starp valsti un tās pilsoņiem.

Šīs programmas vēstījums bija –

kā teica viena no apmācību vadītājām –

Just dot it! Vienkārši dari.

Viņa, protams, citēja Nike.

Tātad simboliski valsts bez darba
palikušajiem iedzīvotājiem teica,

ka viņiem jābūt aktīvākiem,
jādara vairāk,

jāstrādā ar sevi,
jāpievar savi iekšējie dēmoni,

jābūt pašpārliecinātākiem –

ka palikšana bez darba
ir viņu pašu personīgā neveiksme.

Krīzes radītās ciešanas

tika uztvertas kā individuāls stress,

ar ko katram jātiek galā
pašam savā ķermenī,

dziļi un apzināti elpojot.

Šādas sociālas programmas,
kas uzsver individuālo atbildību,

ir kļuvušas arvien populārākas
visā pasaulē.

Tā ir daļa no parādības,
ko sociologs Luiks Vakāns

dēvē par neoliberālo kentaurvalsti.

Kentaurs, kā varbūt atceraties,

ir mītiska būtne sengrieķu kultūrā –

puscilvēks, puszvērs.

Ķermeņa augšdaļa tam ir kā cilvēkam,
bet apakšdaļa – kā zirgam.

Un kentaurvalsts ir valsts,

kas savu cilvēcisko seju pavērš pret tiem,
kuri atrodas sabiedrības augšdaļā,

bet tos, kas ir lejā, samin un sabradā.

Tātad visvairāk pelnošie iedzīvotāji
un lielie uzņēmumi

bauda nodokļu atlaides
un citu veidu atbalstu,

kamēr bezdarbniekiem un trūcīgajiem

jāpierāda, ka viņi ir
valsts atbalsta cienīgi;

viņus morāli disciplinē,

stigmatizē kā bezatbildīgus,
pasīvus vai slinkus,

bieži vien kriminalizē.

Latvijā šāds kentaurvalsts modelis

pastāv kopš 90. gadiem.

Piemēram, līdz pat 2019. gadam Latvijā
bija vienotas likmes ienākuma nodoklis,

kas nāca par labu lielākajiem pelnītājiem,

kamēr ceturtā daļa iedzīvotāju
joprojām dzīvo nabadzībā.

Krīze un taupības politika
šo sociālo nevienlīdzību ir palielinājusi.

Tātad, kamēr banku kapitāls
un bagātie tiek aizsargāti,

tiem, kuri zaudēja visvairāk,

mācīja individuālo atbildību.

Sarunās ar semināros
satiktajiem cilvēkiem

es gaidīju, ka viņi būs dusmīgi.

Es gaidīju,

ka viņi pretosies šīm mācībām
par individuālo atbildību.

Galu galā krīze nebija viņu vaina,
taču lielāko smagumu iznesa tieši viņi.

Bet cilvēku stāstos

mani atkal un atkal satrieca tas,

cik spēcīga bija šī ideja
par individuālo atbildību.

Viens no manis satiktajiem
cilvēkiem bija Žanete.

23 gadus viņa bija strādājusi

un mācījusi šūšanu un citus rokdarbus
kādā Rīgas arodskolā.

Un tad iestājas krīze,

un skolu slēdz
taupības politikas ietvaros.

Izglītības sistēmas pārstrukturēšana bija
viens no valsts naudas taupīšanas veidiem.

Visā valstī darbu zaudēja
10 000 skolotāju,

un Žanete ir viena no viņiem.

Un no viņas stāstītā es zinu,

ka darba zaudēšana
viņu ir novedusi bēdīgā situācijā.

Žanete ir šķīrusies,

viņai ir divi pusaudžu vecuma bērni,
kuriem viņa ir vienīgā apgādniece.

Un tomēr viņa man saka,
ka krīze patiešām ir iespēja.

Viņa stāsta: „Man šogad paliek 50 gadi.

Laikam jau dzīve man ir devusi šo iespēju
apstāties, paskatīties apkārt.

Jo visus šos gadus
es tikai strādāju un strādāju,

man nav bijis laika apstāties.

Un nu es esmu apstājusies,

man ir dota iespēja visu izvērtēt

un izlemt, kas ir tas, ko es gribu,
un kas ir tas, ko es negribu.

Visu šo laiku es tikai šuvu un šuvu –
esmu pārgurusi."

Tātad pēc 23 gadu darba
Žanete ir kļuvusi lieka,

bet viņa neprotestē.

Viņa nerunā par 99% pret 1%.

Viņa analizē sevi!

Un viņa pragmatiski domāja
par to, ka varētu sākt mazu biznesu

un savā guļamistabā darināt
suvenīrlellītes, ko pārdot tūristiem.

Bezdarbnieku nodaļā es satiku arī Aivaru.

Aivaram bija nedaudz zem 50.

Viņš bija zaudējis darbu valsts aģentūrā,
kas pārraudzīja ceļu būvniecību.

Uz vienu no mūsu sarunām
Aivars ieradās ar grāmatu.

Tās nosaukums bija

„Potēšana pret stresu
jeb Psihoenerģētiskais Aikido”.

Daži no jums varbūt zina,
ka aikido ir cīņas mākslas veids,

tātad psihoenerģētiskais aikido.

Un Aivars man stāsta,

ka pēc vairāku mēnešu lasīšanas
un pārdomām, esot bez darba,

viņš ir sapratis,

ka viņa šā brīža grūtību iemesls
ir viņš pats.

Aivars saka:

„Es pats tās radīju.

Es biju tādā psiholoģiskā stāvoklī,
kas man kaitēja.

Ja cilvēks baidās zaudēt naudu,
baidās zaudēt darbu,

sāk stresot, kļūst nemierīgs, bailīgs,

tas ir tieši tas, ko viņš saņem.”

Kad aicinu Aivaru paskaidrot,

viņš savas domas dzejiski salīdzina

ar mežonīgiem zirgiem,
kas skrien uz visām pusēm,

un saka: „Tev jābūt savu domu valdniekam.

Lai lietas sakārtotos materiālajā pasaulē,

tev jāvalda pār savām domām,

jo tieši caur domām
sakārtojas arī viss pārējais.”

„Pēdējā laikā,” viņš piebilst,

„esmu sapratis, ka pasaule ap mani,

tas, kas ar mani notiek,
cilvēki, ko satieku,

tas viss ir atkarīgs tieši no manis.”

Kamēr Latvija piedzīvo šo ārkārtīgi skarbo
ekonomisko eksperimentu,

Aivars saka, ka jāmainās būtu
viņa domāšanas veidam.

Savās šā brīža grūtībās viņš vaino sevi.

Uzņemties atbildību,
protams, ir labi, vai ne?

Tas ir īpaši nozīmīgs
un morāli jutīgs jautājums

pēcpadomju sabiedrībā,

kurā paļaušanos uz valsti uzskata
par nelaimīgu padomju pagātnes mantojumu.

Bet, klausoties Žanetē,
Aivarā un citos cilvēkos,

es domāju arī par to,
cik nežēlīgs ir šis jautājums –

kur ir tava atbildība?

Cik nosodošs.

Jo tas savā ziņā bija veids,
kā vainot un apklusināt cilvēkus,

kurus krīze bija skārusi vissmagāk.

Tātad, kamēr grieķi izgāja ielās,
latvieši norija krupi.

Un daudzi – desmitiem tūkstošu – emigrēja,

kas arī ir veids, kā uzņemties atbildību.

Šī valoda –
individuālās atbildības valoda –

ir kļuvusi par kolektīvā nolieguma veidu.

Kamēr mums būs tāda sociālā politika,

kas bezdarbu uztver
kā individuālu neveiksmi,

bet nebūs pietiekami daudz naudas

programmām, kas cilvēkiem sniedz
īstas prasmes vai rada darbavietas,

mēs neredzam
politikas veidotāju atbildību.

Kamēr stigmatizēsim trūcīgos
kā kaut kādā ziņā pasīvus vai slinkus,

nedodot cilvēkiem reālas iespējas
izkļūt no nabadzības,

vienīgi emigrēt,

mēs noliedzam patiesos nabadzības cēloņus.

Un tikmēr ciešam mēs visi.

Jo sociālie zinātnieki ar detalizētiem
statistikas datiem ir pierādījuši –

sabiedrībās ar augstāku
ekonomiskās nevienlīdzības līmeni

ir vairāk cilvēku gan ar garīgās,
gan fiziskās veselības problēmām.

Tātad sociālā nevienlīdzība
acīmredzami kaitē

ne vien tiem, kam ir vismazāk resursu,
bet mums visiem,

jo dzīvot sabiedrībā
ar augstu nevienlīdzības līmeni

nozīmē dzīvot sabiedrībā

ar zemu uzticēšanās
un augstu trauksmes līmeni.

Tātad te nu mēs esam.

Mēs visi lasām pašpalīdzības grāmatas,

mēģinām mainīt ieradumus,

pārveidot savas smadzenes,

meditējam.

Un tas viss, protams, savā ziņā palīdz.

Pašpalīdzības grāmatas
liek justies mundrākiem.

Meditācija var palīdzēt izjust
lielāku garīgu tuvību ar citiem.

Bet, manuprāt, mums būtu
tikpat skaidri jāapzinās

savstarpējās sociālās saiknes.

Jo sociālā nevienlīdzība
kaitē mums visiem.

Tādēļ mūsu sociālajā politikā
vajadzīgs vairāk līdzjūtības,

un tai vajadzētu mazāk pievērsties
morālai izglītošanai

un vairāk – sociālā taisnīguma
un vienlīdzības veicināšanai.

Paldies.

(Aplausi)