Latvian subtitles

← Kāpēc ekonomiskajās krīzēs vainojam indivīdu?

Get Embed Code
34 Languages

Showing Revision 8 created 09/20/2020 by Ilze Garda.

  1. Bija auksta, saulaina marta diena.
  2. Es staigāju pa Rīgas ielām.
  3. Atceros, ka ziema palēnām tuvojās beigām.
  4. Šur tur vēl manīja
    pa kādam sniega pleķītim,
  5. bet ietves jau bija tīras un sausas.
  6. Ja esat dzīvojuši Rīgā,
  7. zināsiet to atvieglojuma sajūtu,
  8. kas parādās līdz ar pirmajām
    pavasara zīmēm,
  9. kad vairs nav jābrien
    pa šķidro sniega un dubļu putru.
  10. Tā nu es eju un baudu savu pastaigu,
  11. līdz pēkšņi sev priekšā
    uz ietves ieraugu trafareta attēlu.
  12. Grafiti.
  13. Uz tumšpelēkajām plāksnēm
    uzkrāsoti balti burti.
  14. Tur ir jautājums –
  15. kur ir tava atbildība?
  16. Pārsteigumā apstājos.

  17. Pārdomājot šo vārdu nozīmi,
  18. es ievēroju, ka stāvu
  19. pie Rīgas domes Labklājības departamenta.
  20. Izskatās, ka grafiti autors,
    lai kas viņš būtu,
  21. šo jautājumu uzdod cilvēkiem,
    kas nāk pieteikties sociālajam atbalstam.
  22. Toziem es veicu pētījumu

  23. par finanšu krīzes sekām Latvijā.
  24. Kad 2008. gadā
    sākās globālā finanšu krīze,
  25. Latvija kā maza, atvērta ekonomika
    piedzīvoja smagu triecienu.
  26. Lai izlīdzinātu valsts bilanci,
  27. Latvijas valdība izvēlējās
    iekšējās devalvācijas stratēģiju.
  28. Īsumā tas nozīmēja krasi samazināt
    valsts budžeta izdevumus,
  29. tātad ievērojami samazināt
    valsts sektorā strādājošo algas,
  30. ierēdņu skaitu,
  31. bezdarbnieku pabalstus
    un citu veidu sociālo atbalstu,
  32. kā arī paaugstināt nodokļus.
  33. Mana māte visu mūžu bija strādājusi
    par vēstures skolotāju.

  34. Viņai taupības politika nozīmēja
  35. pēkšņu algas samazinājumu par 30%.
  36. Un daudzi bija līdzīgā
    vai vēl sliktākā situācijā.
  37. Krīzes smagums tika uzkrauts
    uz vienkāršo Latvijas iedzīvotāju pleciem.
  38. Krīzes un taupības politikas rezultātā

  39. Latvijas ekonomika
    divu gadu laikā saruka par 25%.
  40. Vienīgi Grieķija
  41. piedzīvoja līdzīga mēroga
    ekonomisko recesiju.
  42. Taču, kamēr grieķi
    mēnešiem ilgi izgāja ielās
  43. un Atēnās organizēja nepārtrauktus,
    bieži vien vardarbīgus protestus,
  44. Rīgā viss bija mierīgi.
  45. Izcili ekonomisti
    The New York Times slejās
  46. diskutēja par šo neparasto,
    ārkārtīgi skarbo
  47. Latvijas taupības režīma eksperimentu.
  48. Un viņi nespēja noticēt,
  49. ka Latvijas sabiedrība ar to samierinās.
  50. Es tolaik studēju Londonā

  51. un atceros Occupy kustības parādīšanos
  52. un to, kā tā izplatījās
    no pilsētas uz pilsētu –
  53. Madridē, Ņujorkā, Londonā.
  54. 99% pret 1% – jūs jau zināt.
  55. Taču, kad ierados Rīgā,
    no Occupy kustības nebija ne miņas.
  56. Latvijas iedzīvotāji
    vienkārši samierinājās.
  57. Kā saka vietējā paruna –
    viņi norija krupi.
  58. Savā promocijas darbā

  59. es gribēju pētīt, kā mainījās valsts
    un pilsoņu savstarpējās attiecības
  60. pēcpadomju laika Latvijā.
  61. Par pētījuma vietu biju izvēlējusies
    bezdarbnieku apkalpošanas nodaļu.
  62. Un, ieradusies tur 2011. gada rudenī,
  63. es sapratu,
  64. ka patiesībā savām acīm redzu,
    kā izpaužas krīzes sekas
  65. un kā krīzes vissmagāk skartie –
    cilvēki, kas zaudējuši darbu, –
  66. uz to reaģē.
  67. Es sāku intervēt bezdarbnieku nodaļā
    sastaptos cilvēkus.

  68. Viņi visi bija reģistrējušies
    kā darba meklētāji
  69. un cerēja saņemt valsts palīdzību.
  70. Tomēr, kā drīz vien atklāju,
    tā bija īpaša veida palīdzība.
  71. Bija arī neliels bezdarbnieka pabalsts,
  72. bet galvenokārt valsts palīdzība izpaudās
    kā dažādas sociālās programmas.
  73. Un vienu šo lielākajām programmām sauca
  74. „Konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi”.
  75. Būtībā tā bija virkne semināru,
  76. ko visi bezdarbnieki
    bija aicināti apmeklēt.
  77. Tā nu es sāku apmeklēt
    šos seminārus kopā ar viņiem.
  78. Un mani pārsteidza vairāki paradoksi.
  79. Iedomājieties –

  80. krīze joprojām turpinās,
  81. Latvijas ekonomika sarūk, gandrīz neviens
    nepieņem jaunus darbiniekus.
  82. Un tur nu mēs sēžam,
    šajā mazajā, spoži izgaismotajā klasē,
  83. piecpadsmit cilvēki,
  84. un veidojam sarakstus
    ar savām stiprajām un vājajām pusēm,
  85. ar saviem iekšējiem dēmoniem,
  86. kas, kā mums tiek stāstīts, stājas ceļā
    mūsu panākumiem darba tirgū.
  87. Kamēr valsts glābj Latvijas lielāko banku

  88. un šīs glābšanas izmaksas
    tiek uzkrautas visas tautas pleciem,
  89. mēs sēžam aplī
  90. un mācāmies stresa brīžos dziļi elpot.
  91. (Dziļa ieelpa un izelpa)

  92. Kamēr daļa cilvēku zaudē
    kredītā iegādātos mājokļus

  93. un tūkstošiem citu emigrē,
  94. mums stāsta, ka vajag uzdrošināties sapņot
    un sekot saviem sapņiem.
  95. Kā socioloģe

  96. es zinu, ka sociālā politika
  97. ir svarīgs komunikācijas veids
    starp valsti un tās pilsoņiem.
  98. Šīs programmas vēstījums bija –
  99. kā teica viena no apmācību vadītājām –
  100. Just dot it! Vienkārši dari.
  101. Viņa, protams, citēja Nike.
  102. Tātad simboliski valsts bez darba
    palikušajiem iedzīvotājiem teica,
  103. ka viņiem jābūt aktīvākiem,
    jādara vairāk,
  104. jāstrādā ar sevi,
    jāpievar savi iekšējie dēmoni,
  105. jābūt pašpārliecinātākiem –
  106. ka palikšana bez darba
    ir viņu pašu personīgā neveiksme.
  107. Krīzes radītās ciešanas
  108. tika uztvertas kā individuāls stress,
  109. ar ko katram jātiek galā
    pašam savā ķermenī,
  110. dziļi un apzināti elpojot.
  111. Šādas sociālas programmas,
    kas uzsver individuālo atbildību,

  112. ir kļuvušas arvien populārākas
    visā pasaulē.
  113. Tā ir daļa no parādības,
    ko sociologs Luiks Vakāns
  114. dēvē par neoliberālo kentaurvalsti.
  115. Kentaurs, kā varbūt atceraties,
  116. ir mītiska būtne sengrieķu kultūrā –
  117. puscilvēks, puszvērs.
  118. Ķermeņa augšdaļa tam ir kā cilvēkam,
    bet apakšdaļa – kā zirgam.
  119. Un kentaurvalsts ir valsts,
  120. kas savu cilvēcisko seju pavērš pret tiem,
    kuri atrodas sabiedrības augšdaļā,
  121. bet tos, kas ir lejā, samin un sabradā.
  122. Tātad visvairāk pelnošie iedzīvotāji
    un lielie uzņēmumi
  123. bauda nodokļu atlaides
    un citu veidu atbalstu,
  124. kamēr bezdarbniekiem un trūcīgajiem
  125. jāpierāda, ka viņi ir
    valsts atbalsta cienīgi;
  126. viņus morāli disciplinē,
  127. stigmatizē kā bezatbildīgus,
    pasīvus vai slinkus,
  128. bieži vien kriminalizē.
  129. Latvijā šāds kentaurvalsts modelis

  130. pastāv kopš 90. gadiem.
  131. Piemēram, līdz pat 2019. gadam Latvijā
    bija vienotas likmes ienākuma nodoklis,
  132. kas nāca par labu lielākajiem pelnītājiem,
  133. kamēr ceturtā daļa iedzīvotāju
    joprojām dzīvo nabadzībā.
  134. Krīze un taupības politika
    šo sociālo nevienlīdzību ir palielinājusi.
  135. Tātad, kamēr banku kapitāls
    un bagātie tiek aizsargāti,
  136. tiem, kuri zaudēja visvairāk,
  137. mācīja individuālo atbildību.
  138. Sarunās ar semināros
    satiktajiem cilvēkiem

  139. es gaidīju, ka viņi būs dusmīgi.
  140. Es gaidīju,
  141. ka viņi pretosies šīm mācībām
    par individuālo atbildību.
  142. Galu galā krīze nebija viņu vaina,
    taču lielāko smagumu iznesa tieši viņi.
  143. Bet cilvēku stāstos
  144. mani atkal un atkal satrieca tas,
  145. cik spēcīga bija šī ideja
    par individuālo atbildību.
  146. Viens no manis satiktajiem
    cilvēkiem bija Žanete.

  147. 23 gadus viņa bija strādājusi
  148. un mācījusi šūšanu un citus rokdarbus
    kādā Rīgas arodskolā.
  149. Un tad iestājas krīze,
  150. un skolu slēdz
    taupības politikas ietvaros.
  151. Izglītības sistēmas pārstrukturēšana bija
    viens no valsts naudas taupīšanas veidiem.
  152. Visā valstī darbu zaudēja
    10 000 skolotāju,
  153. un Žanete ir viena no viņiem.
  154. Un no viņas stāstītā es zinu,
  155. ka darba zaudēšana
    viņu ir novedusi bēdīgā situācijā.
  156. Žanete ir šķīrusies,
  157. viņai ir divi pusaudžu vecuma bērni,
    kuriem viņa ir vienīgā apgādniece.
  158. Un tomēr viņa man saka,
    ka krīze patiešām ir iespēja.
  159. Viņa stāsta: „Man šogad paliek 50 gadi.
  160. Laikam jau dzīve man ir devusi šo iespēju
    apstāties, paskatīties apkārt.
  161. Jo visus šos gadus
    es tikai strādāju un strādāju,
  162. man nav bijis laika apstāties.
  163. Un nu es esmu apstājusies,
  164. man ir dota iespēja visu izvērtēt
  165. un izlemt, kas ir tas, ko es gribu,
    un kas ir tas, ko es negribu.
  166. Visu šo laiku es tikai šuvu un šuvu –
    esmu pārgurusi."
  167. Tātad pēc 23 gadu darba
    Žanete ir kļuvusi lieka,

  168. bet viņa neprotestē.
  169. Viņa nerunā par 99% pret 1%.
  170. Viņa analizē sevi!
  171. Un viņa pragmatiski domāja
    par to, ka varētu sākt mazu biznesu
  172. un savā guļamistabā darināt
    suvenīrlellītes, ko pārdot tūristiem.
  173. Bezdarbnieku nodaļā es satiku arī Aivaru.

  174. Aivaram bija nedaudz zem 50.
  175. Viņš bija zaudējis darbu valsts aģentūrā,
    kas pārraudzīja ceļu būvniecību.
  176. Uz vienu no mūsu sarunām
    Aivars ieradās ar grāmatu.
  177. Tās nosaukums bija
  178. „Potēšana pret stresu
    jeb Psihoenerģētiskais Aikido”.
  179. Daži no jums varbūt zina,
    ka aikido ir cīņas mākslas veids,
  180. tātad psihoenerģētiskais aikido.
  181. Un Aivars man stāsta,
  182. ka pēc vairāku mēnešu lasīšanas
    un pārdomām, esot bez darba,
  183. viņš ir sapratis,
  184. ka viņa šā brīža grūtību iemesls
    ir viņš pats.
  185. Aivars saka:
  186. „Es pats tās radīju.
  187. Es biju tādā psiholoģiskā stāvoklī,
    kas man kaitēja.
  188. Ja cilvēks baidās zaudēt naudu,
    baidās zaudēt darbu,
  189. sāk stresot, kļūst nemierīgs, bailīgs,
  190. tas ir tieši tas, ko viņš saņem.”
  191. Kad aicinu Aivaru paskaidrot,

  192. viņš savas domas dzejiski salīdzina
  193. ar mežonīgiem zirgiem,
    kas skrien uz visām pusēm,
  194. un saka: „Tev jābūt savu domu valdniekam.
  195. Lai lietas sakārtotos materiālajā pasaulē,
  196. tev jāvalda pār savām domām,
  197. jo tieši caur domām
    sakārtojas arī viss pārējais.”
  198. „Pēdējā laikā,” viņš piebilst,
  199. „esmu sapratis, ka pasaule ap mani,
  200. tas, kas ar mani notiek,
    cilvēki, ko satieku,
  201. tas viss ir atkarīgs tieši no manis.”
  202. Kamēr Latvija piedzīvo šo ārkārtīgi skarbo
    ekonomisko eksperimentu,
  203. Aivars saka, ka jāmainās būtu
    viņa domāšanas veidam.
  204. Savās šā brīža grūtībās viņš vaino sevi.
  205. Uzņemties atbildību,
    protams, ir labi, vai ne?

  206. Tas ir īpaši nozīmīgs
    un morāli jutīgs jautājums
  207. pēcpadomju sabiedrībā,
  208. kurā paļaušanos uz valsti uzskata
    par nelaimīgu padomju pagātnes mantojumu.
  209. Bet, klausoties Žanetē,
    Aivarā un citos cilvēkos,
  210. es domāju arī par to,
    cik nežēlīgs ir šis jautājums –
  211. kur ir tava atbildība?
  212. Cik nosodošs.
  213. Jo tas savā ziņā bija veids,
    kā vainot un apklusināt cilvēkus,
  214. kurus krīze bija skārusi vissmagāk.
  215. Tātad, kamēr grieķi izgāja ielās,
    latvieši norija krupi.
  216. Un daudzi – desmitiem tūkstošu – emigrēja,
  217. kas arī ir veids, kā uzņemties atbildību.
  218. Šī valoda –
    individuālās atbildības valoda –

  219. ir kļuvusi par kolektīvā nolieguma veidu.
  220. Kamēr mums būs tāda sociālā politika,
  221. kas bezdarbu uztver
    kā individuālu neveiksmi,
  222. bet nebūs pietiekami daudz naudas
  223. programmām, kas cilvēkiem sniedz
    īstas prasmes vai rada darbavietas,
  224. mēs neredzam
    politikas veidotāju atbildību.
  225. Kamēr stigmatizēsim trūcīgos
    kā kaut kādā ziņā pasīvus vai slinkus,
  226. nedodot cilvēkiem reālas iespējas
    izkļūt no nabadzības,
  227. vienīgi emigrēt,
  228. mēs noliedzam patiesos nabadzības cēloņus.
  229. Un tikmēr ciešam mēs visi.
  230. Jo sociālie zinātnieki ar detalizētiem
    statistikas datiem ir pierādījuši –
  231. sabiedrībās ar augstāku
    ekonomiskās nevienlīdzības līmeni
  232. ir vairāk cilvēku gan ar garīgās,
    gan fiziskās veselības problēmām.
  233. Tātad sociālā nevienlīdzība
    acīmredzami kaitē
  234. ne vien tiem, kam ir vismazāk resursu,
    bet mums visiem,
  235. jo dzīvot sabiedrībā
    ar augstu nevienlīdzības līmeni
  236. nozīmē dzīvot sabiedrībā
  237. ar zemu uzticēšanās
    un augstu trauksmes līmeni.
  238. Tātad te nu mēs esam.

  239. Mēs visi lasām pašpalīdzības grāmatas,
  240. mēģinām mainīt ieradumus,
  241. pārveidot savas smadzenes,
  242. meditējam.
  243. Un tas viss, protams, savā ziņā palīdz.
  244. Pašpalīdzības grāmatas
    liek justies mundrākiem.
  245. Meditācija var palīdzēt izjust
    lielāku garīgu tuvību ar citiem.
  246. Bet, manuprāt, mums būtu
    tikpat skaidri jāapzinās
  247. savstarpējās sociālās saiknes.
  248. Jo sociālā nevienlīdzība
    kaitē mums visiem.
  249. Tādēļ mūsu sociālajā politikā
    vajadzīgs vairāk līdzjūtības,
  250. un tai vajadzētu mazāk pievērsties
    morālai izglītošanai
  251. un vairāk – sociālā taisnīguma
    un vienlīdzības veicināšanai.
  252. Paldies.

  253. (Aplausi)