Lēnuma slavinājums

Žurnālists Karls Onorē uzskata, ka Rietumu pasaules aizraušanās ar ātrumu bojā veselību, ražīgumu un dzīves kvalitāti. Taču cilvēki sāk piebremzē savu pārlieku mūsdienīgo dzīvi, un veidojas pretreakcija.

Es gribētu sākt ar novērojumu.

Proti, ja pēdējā gada laikā
esmu ko iemācījies,

tad to, ka vislielākā ironija,
publicējot grāmatu par lēnumu,

ir tas, ka, grāmatu reklamējot,
ir jāceļo ļoti ātri.

Tagad, šķiet, lielāko daļu laika pavadu,

traucoties no pilsētas uz pilsētu,
no studijas uz studiju,

no intervijas uz interviju,

pasniedzot grāmatu mazītiņos
uzkodu izmēra gabaliņos.

Jo mūsdienās visi grib zināt,
kā kļūt lēnākiem,

bet to, kā kļūt lēnākiem,
viņi grib zināt ļoti ātri.

Pirms pāris dienām uzstājos CNN,

kur patiesībā vairāk laika pavadīju
grimētavā nekā pašā raidījumā.

Un tas laikam īsti nepārsteidz, vai ne?

Jo tādā pasaulē mēs tagad dzīvojam,

pasaulē, kas iestrēgusi
paātrināšanas režīmā.

Pasaulē, kas apsēsta ar ātrumu,
kas visu grib darīt arvien ātrāk,

kas arvien īsākā laika posmā
grib iespiest arvien vairāk.

Katrs dienas mirklis šķiet esam
sacensības ar pulksteni.

Aizņemoties Kerijas Fišeres teikto,

kas ir manā biogrāfijā,
bet pieminēšu to arī šeit:

„Mūsdienās pat tūlītējs apmierinājums
prasa pārāk daudz laika.”

(Smiekli)

Un ko mēs darām,
ja gribam kaut ko uzlabot?

Mēs to paātrinām, vai ne?

Bija zvani, nu ir ātrie zvani,

bija lasīšana, nu ir ātrlasīšana,
bija iešana, nu ir ātriešana,

un, protams, bija randiņi,
un nu mums ir ātrie randiņi.

Pat lietas, kas savā būtībā ir lēnas –
arī tās mēs mēģinām paātrināt.

Nesen es biju Ņujorkā

un gāju garām sporta zālei, kuras logā
bija jaunu vakara nodarbību reklāma.

Tā bija – uzminējāt –
ātrās jogas reklāma.

Ideāls risinājums laikā trūkumā
nonākušiem profesionāļiem,

kas vēlas sveicināt sauli,
bet gribētu to nodarīt 20 minūtēs.

Tie, protams, ir savā ziņā galēji piemēri,

tie ir uzjautrinoši,
un par tiem ir labi pasmieties.

Bet tajā ir arī kas ļoti nopietns,

un, manuprāt, ikdienas steigā
mēs bieži vien nepamanām kaitējumu,

ko šāds ātruma piesātināts
dzīvesveids mums nodara.

Mēs esam tik ļoti iemarinēti
ātruma kultūrā,

ka gandrīz nemanām tā negatīvo ietekmi
uz ikvienu mūsu dzīves aspektu –

veselību, ēdienkarti, darbu,
attiecībām, vidi un sabiedrību.

Reizēm ir vajadzīgs trauksmes zvans,
kas pievērš mūsu uzmanību tam,

ka steidzamies cauri dzīvei
tā vietā, lai to dzīvotu,

ka dzīvojam ātru, nevis labu dzīvi.

Manuprāt, daudziem šis trauksmes zvans
atnāk slimības, izdegšanas veidolā,

vai arī ķermenis galu galā saka:
„Es tā vairs nespēju!” un padodas.

Vai varbūt izjūk attiecības,

jo mums nav bijis ne laika,
ne pacietības, ne iekšējā miera,

lai būtu kopā ar otru cilvēku,
lai viņā ieklausītos.

Mans trauksmes zvans ieskanējās,
kad sāku savam dēlam lasīt vakara pasakas,

un dienas beigās, ieejot viņa istabā,
es vienkārši nevarēju apstāties.

„Kaķi cepurē” es lasīju ātri –

izlaidu pa kādai rindiņai te,
pa kādai rindkopai tur,

reizēm veselu lappusi.

Mans mazais grāmatu,
protams, zināja no galvas,

tāpēc mēs strīdējāmies.

Tam bija jābūt visnomierinošākajam,
intīmākajam un maiguma pilnākajam brīdim,

kad tētis apsēžas,
lai lasītu priekšā savam dēlam,

taču tā vietā tas kļuva
par gladiatoru cīņu starp divām gribām,

par mana ātruma un viņa lēnuma sadursmi.

Tā tas turpinājās kādu laiku,
līdz pieķēru sevi,

pa diagonāli lasot rakstu
par laika taupīšanu steidzīgiem cilvēkiem.

Vienā no padomiem
bija minēta grāmatu sērija

„Vakara pasaciņa vienā minūtē”.

Un tagad man to ir neērti teikt,

bet tolaik mana pirmā reakcija
bija pavisam citāda.

Mana pirmā automātiskā reakcija bija:
„Aleluja! Kas par lielisku ideju!

Tieši tas, ko meklēju,
lai gulētiešanu paātrinātu vēl vairāk.”

Taču, paldies dievam,

manā galvā iedegās spuldzīte,
un mana nākamā reakcija bija citāda.

Es paspēru soli atpakaļ un nodomāju:
„Oho, vai tiešām ir nonācis tik tālu?

Vai man patiešām tā jāsteidzas,

ka dienas beigās esmu gatavs
atšūt savu dēlu ar pāris teikumiem?”

Es noliku avīzi un iekāpu lidmašīnā,

un es tur sēdēju un darīju ko tādu,
ko sen nebiju darījis, proti, neko.

Es vienkārši domāju –
domāju ilgi un pamatīgi.

Un, izkāpjot no lidmašīnas, biju nolēmis,
ka gribu ar to kaut ko darīt.

Es gribēju izpētīt
šo ātruma piesātināto kultūru

un to, ko tā nodara man
un visiem pārējiem.

Man prātā bija divi jautājumi.

Pirmais – kā mēs kļuvām tik ātri?

Un otrais – vai ir iespējams,
un pat vēlams, piebremzēt?

Domājot par to, kā pasaule
uzņēmusi tādu ātrumu,

uzpeld ierastie aizdomās turamie –

urbanizācija, patērniecība,
darbavieta, tehnoloģijas.

Bet, ieskatoties rūpīgāk,

var atklāt dziļāku dzinuli,
jautājuma kodolu,

proti, kā mēs uztveram pašu laiku.

Citās kultūrās laiks ir ciklisks.

To uztver kustamies lielos,
nesteidzīgos apļos.

Tas vienmēr atjaunojas.

Savukārt Rietumos laiks ir lineārs.

Tas ir ierobežots resurss;
tas vienmēr aizplūst.

To var vai nu izmantot, vai pazaudēt.

„Laiks ir nauda,”
kā teicis Bendžamins Franklins.

Un, manuprāt, psiholoģiski
tas rada tādu kā vienādojumu.

Laika ir maz, tāpēc ko mēs darām?

Mēs palielinām ātrumu, vai ne?

Mēs arvien īsākā laikā
mēģinām izdarīt arvien vairāk.

Ik dienas ik brīdi mēs pārvēršam
skrējienā uz finišu –

finišu, ko nejaušā kārtā
nekad nesasniedzam,

bet tomēr finišu.

Jautājums, šķiet, ir, vai iespējams
atbrīvoties no šādiem uzskatiem?

Paldies dievam, atbilde ir jā,
jo, sākot pētīt, es atklāju,

ka visā pasaulē veidojas
pretreakcija uz šo kultūru,

kas apgalvo, ka ātrāk vienmēr ir labāk
un aizņemtība ir vislabakā.

Visā pasaulē cilvēki dara neiedomājamo:

viņi piebremzē,

un, lai gan pieņemts domāt,
ka piebremzējot jūs notrieks,

patiesībā izrādās pilnīgi otrādi –

cilvēki atklāj, ka, īstajā brīdī
samazinot ātrumu, viss izdodas labāk.

Viņi ēd labāk, mīlējas labāk,
sporto labāk, strādā labāk, dzīvo labāk.

Un šajā brīžu, vietu
un palēninājuma sajaukumā

rodams tas, ko daudzi tagad dēvē
par starptautisko lēnuma kustību.

Ja atļausiet mazliet liekulības,

es ļoti ātri pastāstīšu,
kas lēnuma kustībā notiek.

Runājot par ēdienu, daudzi būs dzirdējuši
par slow food jeb lēnā ēdiena kustību.

Tā sākās Itālijā,
bet izplatījās visā pasaulē,

un nu tajā ir apmēram
100 000 biedru 50 valstīs.

To vada ļoti vienkāršs
un saprotams vēstījums,

proti, mēs no ēdiena gūstam
vairāk baudas un veselības,

ja to audzējām, gatavojam
un patērējam saprātīgā ātrumā.

Manuprāt, arī bioloģiskās
lauksaimniecības kustība

un zemnieku tirdziņu atdzimšana

apliecina faktu, ka cilvēki
izmisīgi cenšas tikt prom

no ēšanas, ēdiena gatavošanas
un audzēšanas pēc rūpnieciska grafika.

Viņi grib atgriezties
pie lēnākiem ritmiem.

No lēnā ēdiena kustības
ir izveidojusies lēno pilsētu kustība,

kas sākās Itālijā, bet ir izplatījusies
visā Eiropā un arī ārpus tās.

Šajā kustībā sāk domāt par pilsētainavām,

kas mudinātu cilvēkus piebremzēt,
pasmaržot rozes un satikt vienam otru.

Šādās pilsētās samazina satiksmi,
ieliek kādu soliņu parkā, apzaļumo.

Savā ziņā šīs pārmaiņas kopumā
ir vairāk nekā tikai atsevišķās izmaiņas –

kad pilsēta oficiāli kļūst
par lēno pilsētu,

tas ir sava veida filozofisks paziņojums.

Tas pārējai pasaulei
un pilsētas iedzīvotājiem vēsta,

ka, mūsuprāt, 21. gadsimtā
lēnumam ir nozīme.

Runājot par medicīnu,

daudzi, manuprāt ir pamatīgi vīlušies
ātro risinājumu pieejā,

kas sastopama tradicionālajā medicīnā.

Miljoniem cilvēku visā pasaulē pievēršas
papildinošai un alternatīvai medicīnai,

kas tiecas izmantot lēnākus, maigākus,
holistiskākus dziedināšanas veidus.

Protams, daudzas no šīm
papildinošajām terapijām ir jāizvērtē,

un es personīgi šaubos, ka kafijas klizma
jelkad tiks oficiāli apstiprināta.

Taču citām ārstniecības metodēm,

piemēram, akupunktūrai un masāžai
vai pat vienkārši relaksācijai,

pavisam noteikti ir savs labums,

un labākās medicīnas augstskolas
visā pasaulē sāk pētīt šīs metodes,

lai noskaidrotu, kā tās strādā
un ko no tām varam mācīties.

Sekss. Ir tik daudz ātra seksa, vai ne?

Es sasniedzu, emm... –

tā nebija vārdu spēle –

es, teiksim tā, lēni devos uz Oksfordu

un pa ceļam laikrakstu kioskā
pamanīju žurnālu,

vīrīešu žurnālu, kuram uz vāka rakstīts

„Kā 30 sekundēs
novest partneri līdz orgasmam”.

Tā ka pat seksam mūsdienās
vajadzīgs hronometrs.

Arī man tāpat kā citiem patīk ātrs sekss,

bet es domāju, ka ārkārtīgi daudz var gūt
no lēna seksa, piebremzējot guļamistabā.

Jūs piekļūstat tām dziļākajām,

psiholoģiskajām, emocionālajām,
garīgajām straumēm

un, paildzinot procesu,
gūstat labāku orgasmu.

Jūs, teiksim tā, gūstat vairāk
par to pašu naudu.

Manuprāt, The Pointer Sisters
to pateikušas vislabāk

ar savu slavas dziesmu
„mīlniekam ar lēnu roku”.

Mēs visi smējāmies par Stingu,

kad viņš pirms dažiem gadiem
pievērsās tantriskajam seksam,

bet dažus gadus vēlāk visu vecumu pāri
bariem vien dodas uz semināriem

vai vienkārši paši savās
guļamistabās meklē veidus,

kā piebremzēt un uzlabot seksu.

Un, protams, Itālijā – itāļi vienmēr
šķiet zinām, kā gūt baudu, –

ir izveidota oficiāla lēnā seksa kustība.

Darbavieta.

Daudzviet pasaulē – Ziemeļamerika
ir ievērojams izņēmums –

darba stundu skaits samazinās.

Eiropa šajā ziņā ir piemērs,

un cilvēki atklāj, ka, strādājot mazāk,
dzīves kvalitāte uzlabojas

un pieaug arī ražīgums stundā.

Protams, Francijā ar 35 stundu
darba nedēļu ir problēmas –

pārāk daudz, pārāk ātri, pārāk stingri.

Tomēr citas Eiropas valstis,
jo īpaši Ziemeļvalstis,

pierāda, ka izcilu ekonomiku
iespējams sasniegt

arī bez darbaholisma.

Norvēģija, Zviedrija, Dānija un Somija

nu ir sešu pasaules
konkurētspējīgāko valstu vidū,

un viņu darba stundu skaits liktu
vidējam amerikānim raudāt no skaudības.

Ja ejam zemāk par valstu līmeni,
līdz mikro jeb uzņēmumu līmenim,

arvien vairāk uzņēmumu saprot,

ka jāļauj darbiniekiem
vai nu strādāt mazāk stundu,

vai vienkārši atrauties no darba –

paņemt pusdienu pauzi
vai pasēdēt klusā telpā,

izslēgt savus Blackberry
un klēpjdatorus – jūs tur, aizmugurē, –

un mobilos telefonus;

darbadienas laikā vai nedēļas nogalē,

lai viņiem būtu laiks atpūsties

un smadzenes ieslīdētu
radošās domāšanas režīmā.

Taču mūsdienās pārstrādājas
ne tikai pieaugušie.

Pārstrādājas arī bērni.

Man ir 37 gadi, un mana bērnība
beidzās 80. gadu vidū.

Es tagad skatos uz bērniem,
un mani satriec šīs sacensības –

vairāk mājasdarbu, vairāk privātstundu,
vairāk ārpusskolas nodarbību,

nekā mēs vienu paaudzi iepriekš
vispār būtu varējuši aptvert.

Daļa no sirdi plosošākajiem e-pastiem,
ko saņemu savā interneta vietnē,

patiesībā ir no pusaudžiem,
kas nonākuši uz izdegšanas robežas

un lūdz mani rakstīt viņu vecākiem,

palīdzēt viņiem piebremzēt un nolēkt
no šī pilna ātruma skrejceliņa.

Paldies dievam, arī bērnu audzināšanā
parādās pretreakcija,

un ASV pilsētas apvienojas

un aizliedz ārpusskolas nodarbības
noteiktā mēneša dienā,

lai cilvēki varētu atvilkt elpu,
pavadīt laiku ar ģimeni un piebremzēt.

Otrs ir mājasdarbi.

Visā attīstītajā pasaulē
mājasdarbu aizliegumi parādās

skolās, kas gadiem palielinājušas
mājasdarbu apjomu,

un nu tās atklāj, ka mazāk var būt vairāk.

Nesen Skotijā dārga privātā skola
ar izciliem mācību rezultātiem

aizliedza mājasdarbus visiem,
kas jaunāki par 13 gadiem.

Izcilie vecāki sašuta:

„Jūs ko? Gribat, lai mūsu bērni izgāžas?”

Skolas direktors atbildēja: „Nē, nē,
bērniem dienas beigās jāpiebremzē.”

Pagājušajā mēnesī
parādījās eksāmenu rezultāti,

un matemātikā, dabaszinātnēs
atzīmes bija par 20% labākas.

Manuprāt, ļoti zīmīgi ir tas,
ka elitārās augstskolas,

ko bieži piesauc par iemeslu
šai bērnu izdzīšanai,

sāk pamanīt, ka jauno
studentu spējas samazinās.

Šiem bērniem ir brīnišķīgas atzīmes,

viņu CV ir tik daudz ārpusskolas
nodarbību, ka gribas vai raudāt.

Bet viņiem trūkst dzirksteles,

trūkst spējas domāt radoši
un ārpus rāmjiem,

viņi neprot sapņot.

Tāpēc labākās ASV universtitātes,
arī Oksforda un Kembridža,

sāk vēstīt vecākiem un studentiem,
ka mazliet jāpiebremzē.

Hārvarda Universitāte, piemēram,
izsūtījusi vēstuli bakaulaura studentiem,

kurā teikts, ka no dzīves
un studijām Hārvardā var gūt vairāk,

piebremzējot un darot mazāk,

bet veltot lietām laiku –

laiku, kas vajadzīgs,
lai tās izbaudītu un izgaršotu.

Pat ja reizēm tas nozīmē nedarīt neko.

Un šīs vēstules nosaukums,
manuprāt, izsaka visu –

„Piebremzējiet!”,
ar izsaukuma zīmi beigās.

Tātad, lai kurp mēs skatītos,
vēstījums, šķiet, ir tas pats –

mazāk bieži vien ir vairāk,

lēnāk bieži vien ir labāk.

Tas nu būtu skaidrs, bet piebremzēt,
protams, nav nemaz tik viegli.

Varbūt zināt, ka saņēmu sodu
par ātruma pārsniegšanu

laikā, kad pētīju lēnuma priekšrocības.

Tā ir, bet tas vēl nav viss.

Es toreiz biju ceļā uz lēnā ēdiena
kustības rīkotām vakariņām.

Un, ja tas vēl nav gan apkaunojoši,
šo sodu es saņēmu Itālijā.

Ja kāds no jums reiz ir braucis
pa Itālijas automaģistrālēm,

jums būs visai skaidrs priekšstats
par manu braukšanas ātrumu.

(Smiekli)

Bet kāpēc piebremzēt ir tik grūti?

Manuprāt, iemesli ir vairāki.

Viens no tiem – ātrums ir aizraujošs,
ātrums ir seksīgs.

Viss tas adrenalīna pieplūdums,
no tā ir grūti atteikties.

Es domāju, ka tam ir
arī tāda kā metafiziska dimensija –

ātrums kļūst par veidu, kā norobežoties
no lielākiem, dziļākiem jautājumiem.

Mēs aizpildām domas
ar ko citu, ar aizņemtību,

lai nebūtu sev jājautā:

„Vai man ir labi? Vai esmu laimīgs?
Vai mani bērni aug, kā nākas?

Vai politiķi manā vārdā
pieņem labus lēmumus?”

Otrs iemesls – lai gan man šķiet,
šis varbūt ir galvenais iemesls –

piebremzēt ir grūti, jo savā kultūrā
esam izveidojuši tabu pret piebremzēšanu.

„Lēnām” mūsu kultūrā ir lamuvārds.

Tas ir sinonīms slinkumam, sliņķim,
cilvēkam, kas padodas.

„Viņš ir mazliet lēnīgs”
patiesībā ir sinonīms stulbumam.

Manuprāt, lēnuma kustības mērķis,

tās galvenais mērķis
ir tikt galā ar šo tabu

un teikt, jā, reizēm „lēnām”
nav risinājums,

lēnām var būt arī slikti.

Es, ziniet, nesen iesprūdu M25,
tas ir Londonas apvedceļš,

un pavadīju tur trīsarpus stundas.

Un, ka es jums saku,
tas bija ļoti slikts „lēnām”.

Taču jaunā, savā ziņā revolucionārā
lēnuma kustības ideja,

ir tā, ka pastāv arī labs „lēnām”.

Labs „lēnām” ir veltīt laiku maltītei
ar ģimeni bez ieslēgta televizora.

Vai veltīt laiku, lai birojā
paskatītos uz problēmu no visām pusēm

un pieņemtu labāko lēmumu darbā.

Vai pat vienkārši nesteidzoties
piembremzēt un izbaudīt dzīvi.

Viena no iedvesmojošākajām lietām
saistībā ar šīs grāmatas izdošanu

ir reakcija uz to.

Es zināju, ka grāmatu labi uzņems
Jaunā laikmeta ļaudis,

bet tā ļoti iepatikusies
arī korporatīvajai pasaulei –

biznesa laikrakstiem, lieliem uzņēmumiem
un vadības organizācijām.

Jo cilvēki ķēdes augšgalā,
tādi kā jūs, manuprāt, sāk saprast,

ka sistēmā ir pārāk daudz ātruma,
pārāk daudz aizņemtības

un ir pienācis laiks atkal apgūt
ātrumu mainīšanas prasmi.

Manuprāt, vēl viena iedrošinoša zīme

ir tā, ka idejai pievērsusies
ne tikai attīstītā pasaule.

Attīstības valstis, kas drīz vien kļūs
par pirmās pasaules valstīm –

Ķīna, Brazīlija, Taizeme,
Polija un citas –

daudzi šo valstu iedzīvotāji
ir pieņēmuši lēnuma kustības ideju,

par to spriež medijos un ielās.

Jo, manuprāt, viņi skatās
uz Rietumiem un saka:

„Šis aspekts mums patīk,

bet par to gan neesam droši.”

Ņemot vērā visu iepriekšteikto –

vai tas ir iespējams?

Tas šodien ir galvenais jautājums –
vai ir iespējams piebremzēt?

Man prieks teikt, ka atbilde
pavisam noteikti ir jā,

un kā piemēru varu minēt pats sevi,

pārmaiņas un rehabilitāciju
piedzīvojušu ātrumholiķi.

Ātrums man joprojām patīk.

Es dzīvoju Londonā,
strādāju par žurnālistu,

un man ļoti patīk rosība un aizņemtība,

un adrenalīna pieplūdums,
ko sniedz abas šīs lietas.

Es spēlēju skvošu un hokeju,

tie ir ļoti ātri sporta veidi,
un es no tiem neparko neatteiktos.

Taču aptuveni pēdējā gada laikā

esmu atklājis arī
savu iekšējo bruņurupuci.

(Smiekli)

Tas nozīmē, ka vairs sevi nepārslogoju.

Mans noklusējuma režīms
vairs nav steigasholiķis.

Laiks man vairs nemin uz papēžiem,
vismaz ne tik ļoti kā agrāk.

Patiesībā šobrīd min gan,
jo redzu, kā mans laiks iet uz beigām.

Un labums no tā visa ir tāds,

ka tagad jūtos daudz laimīgāks,
veselāks, ražīgāks nekā jebkad agrāk.

Es jūtos tā, it kā savu dzīvi
patiešām dzīvotu,

nevis tikai nestos tai cauri.

Un, iespējams, vissvarīgākais
izdošanās rādītājs ir sajūta,

ka manas attiecības kļuvušas
daudz dziļākas, bagātīgākas, stiprākas.

Un man laikam lakmusa papīrītis,

kas parāda, vai tas strādā
un ko tas nozīmē,

vienmēr būs vakara pasaciņas,
jo ar tām šis ceļojums sākās.

Un arī šajā jomā ziņas ir labas.

Vakarā es ieeju dēla istabā.

Esmu noņēmis rokaspulksteni,

izslēdzis datoru, lai nedzirdētu,
kā e-pastā iekrīt jauna ziņa,

un es piebremzēju līdz viņa tempam,
un mēs lasām.

Tā kā bērniem ir pašiem savs temps
un iekšējais pulkstenis,

viņiem nav tāds
„kvalitatīvi pavadīts laiks”,

kur viņiem ir 10 minūtes,
lai atvērtos vecākiem.

Bērniem vajag,
lai pielāgojaties viņu ritmam.

Gadās, ka pēc 10 minūtēm pasaciņas
mans dēls pēkšņi saka:

„Zini, šodien rotaļu laukumā
notika kaut kas, kas man nepatika.”

Un mēs novirzāmies no pasakas
un pārrunājam šo notikumu.

Savulaik vakara pasaciņas
man bija kaut kas, kas jāizdara,

kaut kas, no kā baidījos,

jo tās bija lēnas un man bija
ar tām ātri jātiek galā.

Nu tās man kļuvušas par vakara balvu,

kaut ko man ļoti dārgu.

Un šīs runas noslēgumam man pat ir
tādas kā Holivudas laimīgās beigas.

Pirms pāris mēnešiem es gatavojos doties
vēl vienā grāmatas reklāmbraucienā.

Ar sakravātām somām stāvēju pie ārdurvīm
un gaidīju taksometru.

Lejā nonāca mans dēls –

viņš bija uztaisījis man kartīti
un nesa to man.

Viņš bija sastiprinājis kopā
divas kartītes, ļoti līdzīgas šīm,

un virsū uzlīmējis
savu iemīļotāko tēlu Tintiņu.

Viņš to iedeva man,
un es lasīju uzrakstīto:

„Tētim. Mīlu. Bendžamins.”

Es sacīju: „Tas nu gan ir mīļi!

Vai tā ir veiksmes vēlējuma kartīte
labam braucienam?”

Un viņš teica: „Nē, nē, tēt,

tā ir kartīte labākajam
pasaku lasītājam pasaulē.”

Un es nodomāju:
„Jā, tā piebremzēšana patiešām strādā!”

Liels paldies.