Return to Video

Kā zaudējums palīdzēja māksliniecei rast skaisto nepilnīgajā

  • 0:01 - 0:02
    Es esmu gleznotāja.
  • 0:02 - 0:05
    Es radu lielizmēra figuratīvas gleznas –
  • 0:05 - 0:07
    es gleznoju cilvēkus –
  • 0:07 - 0:08
    lūk, šādi.
  • 0:09 - 0:12
    Šovakar es vēlos
    jums pastāstīt ko personīgu,
  • 0:12 - 0:14
    kas izmainīja manu darbu un skatījumu.
  • 0:16 - 0:17
    Mēs visi to piedzīvojam,
  • 0:17 - 0:21
    un es ceru, ka mana pieredze
    kādam noderēs.
  • 0:23 - 0:26
    Nedaudz par mani –
    esmu jaunākā no astoņiem bērniem.
  • 0:26 - 0:28
    Jā, manā ģimenē ir astoņi bērni.
  • 0:28 - 0:31
    Man ir seši vecāki brāļi un māsa.
  • 0:31 - 0:33
    Lai jūs saprastu, kā tas ir –
  • 0:34 - 0:36
    kad mana ģimene devās brīvdienās,
  • 0:36 - 0:37
    mēs braucām ar savu autobusu.
  • 0:37 - 0:39
    (Smiekli)
  • 0:41 - 0:44
    Mana supermamma vadāja mūs pa visu pilsētu
  • 0:44 - 0:46
    uz dažādām pēcstundu nodarbībām,
  • 0:46 - 0:48
    bet ne autobusā.
  • 0:49 - 0:51
    Mums bija arī parasta automašīna.
  • 0:52 - 0:54
    Viņa veda mani uz mākslas nodarbībām,
  • 0:54 - 0:55
    un ne jau vienu vai divām.
  • 0:55 - 1:01
    No 8 līdz 16 gadu vecumam viņa mani veda
    uz visām pieejamām mākslas nodarbībām,
  • 1:01 - 1:03
    jo tas bija vienīgais, ko vēlējos.
  • 1:03 - 1:06
    Viņa pat kopā ar mani
    apmeklēja nodarbību Ņujorkā.
  • 1:06 - 1:10
    Esot jaunākā no astoņiem bērniem,
    es apguvu dažas izdzīvošanas prasmes.
  • 1:10 - 1:11
    Pirmais noteikums –
  • 1:11 - 1:15
    uzmanies, lai tavs lielais brālis
    neredz, kā dari ko stulbu!
  • 1:16 - 1:18
    Tāpēc es iemācījos būt klusa un kārtīga,
  • 1:18 - 1:21
    kā arī ievērot noteikumus un būt saticīga.
  • 1:22 - 1:25
    Savukārt gleznojot
    es pati radīju noteikumus.
  • 1:25 - 1:27
    Tā bija mana privātā pasaule.
  • 1:28 - 1:31
    14 gadu vecumā es zināju,
    ka patiešām vēlos būt māksliniece.
  • 1:32 - 1:35
    Mans plāns bija strādāt par viesmīli,
    lai uzturētu sevi gleznojot.
  • 1:36 - 1:38
    Es turpināju pilnveidot savas prasmes.
  • 1:38 - 1:41
    Augstskolā ieguvu
    maģistra grādu tēlotājmākslā,
  • 1:41 - 1:44
    un manā pirmajā soloizstādē
    mans brālis pajautāja:
  • 1:44 - 1:47
    „Ko nozīmē tie sarkanie punkti
    blakus gleznām?”
  • 1:47 - 1:49
    Neviens nebija tik pārsteigts kā es.
  • 1:50 - 1:52
    Sarkanie punkti nozīmēja,
    ka gleznas bija pārdotas
  • 1:52 - 1:54
    un es varēšu samaksāt par īri –
  • 1:54 - 1:56
    ar gleznošanu!
  • 1:56 - 1:59
    Manā dzīvoklī bija tikai četras rozetes,
  • 1:59 - 2:03
    un es nevarēju vienlaikus izmantot
    tosteri un mikroviļņu krāsni,
  • 2:03 - 2:05
    tomēr es varēju samaksāt par īri.
  • 2:05 - 2:07
    Es biju ļoti laimīga.
  • 2:08 - 2:10
    Lūk, glezna no tā laika.
  • 2:11 - 2:14
    Tai bija jāizskatās maksimāli reālistiski.
  • 2:14 - 2:16
    Tai bija jāizskatās konkrētai un ticamai.
  • 2:17 - 2:22
    Šeit es biju savrup
    un visu pilnībā kontrolēju.
  • 2:24 - 2:27
    Kopš tā laika es gleznoju cilvēkus ūdenī.
  • 2:27 - 2:31
    Vannas un duškabīnes
    bija ideāla noslēgta vide.
  • 2:31 - 2:33
    Tā bija intīma un privāta,
  • 2:33 - 2:37
    un ūdens bija sarežģīts izaicinājums,
    kas mani nodarbināja desmit gadus.
  • 2:37 - 2:40
    Es radīju aptuveni 200 šādas gleznas,
  • 2:40 - 2:42
    dažas bija 1,8 – 2,4 metrus augstas,
  • 2:42 - 2:44
    piemēram, šī.
  • 2:44 - 2:49
    Šai gleznai es sajaucu vannas ūdeni
    ar miltiem, lai radītu duļķainību,
  • 2:49 - 2:52
    uzlēju pa virsu cepamo eļļu
  • 2:52 - 2:53
    un iesēdināju tur meiteni.
  • 2:53 - 2:55
    Kad es to izgaismoju,
  • 2:55 - 2:58
    tas bija tik skaists, ka nevarēju vien
    sagaidīt, kad tikšu pie gleznošanas.
  • 2:58 - 3:02
    Mani virzīja tāda kā impulsīva ziņkārība,
  • 3:03 - 3:04
    es vienmēr meklēju, ko jaunu pievienot –
  • 3:05 - 3:06
    vinilu, tvaiku, stiklu.
  • 3:07 - 3:11
    Reiz es ieziedu sev galvu
    un matus ar vazelīnu,
  • 3:11 - 3:13
    lai redzētu, kā tas izskatīsies.
  • 3:13 - 3:14
    Nedariet tā!
  • 3:14 - 3:16
    (Smiekli)
  • 3:18 - 3:20
    Man veicās labi.
  • 3:20 - 3:22
    Es meklēju savu ceļu.
  • 3:22 - 3:24
    Biju apņēmības pilna un motivēta,
  • 3:24 - 3:26
    man apkārt bija mākslinieki,
  • 3:26 - 3:28
    allaž devos uz atklāšanām un pasākumiem.
  • 3:28 - 3:31
    Es baudīju zināmus panākumus un atzinību
  • 3:31 - 3:35
    un pārvācos uz dzīvokli
    ar vairāk nekā četrām rozetēm.
  • 3:36 - 3:38
    Mana mamma un es
    ļoti vēlu bijām nomodā,
  • 3:38 - 3:41
    apspriežot savas jaunākās idejas
    un viena otru iedvesmojot.
  • 3:41 - 3:43
    Viņa veidoja skaistus māla traukus.
  • 3:45 - 3:47
    Man ir draugs vārdā Bo,
    kurš uzgleznoja
  • 3:47 - 3:50
    savu sievu un mani dejojam pie okeāna,
  • 3:50 - 3:52
    un viņš to nosauca „Gaismas gadi”.
  • 3:52 - 3:55
    Es jautāju, ko viņš ar to domā,
    un viņš teica:
  • 3:55 - 3:58
    „Tas ir tad, kad esi kļuvis pieaudzis,
    vairs neesi bērns,
  • 3:59 - 4:03
    bet tevi vēl nenomāc pienākumu nasta.”
  • 4:03 - 4:05
    Tā arī bija. Tie bija gaismas gadi.
  • 4:07 - 4:09
    2011. gada 8. oktobrī
  • 4:09 - 4:11
    gaismas gadiem pienāca gals.
  • 4:11 - 4:13
    Manai mammai diagnosticēja plaušu vēzi.
  • 4:15 - 4:18
    Tas bija izplatījies kaulos un smadzenēs.
  • 4:19 - 4:21
    Kad viņa man to pateica, es noslīgu ceļos.
  • 4:21 - 4:23
    Es biju pilnībā satriekta.
  • 4:24 - 4:26
    Kad saņēmos un paskatījos uz mammu,
  • 4:26 - 4:28
    es sapratu – nav runa par mani.
  • 4:28 - 4:30
    Jāizdomā, kā palīdzēt viņai.
  • 4:31 - 4:32
    Mans tēvs ir ārsts,
  • 4:32 - 4:36
    tāpēc mums bija milzu priekšrocība –
    viņš uzņēmās vadību
  • 4:36 - 4:38
    un lieliski rūpējās par mammu.
  • 4:39 - 4:41
    Arī es vēlējos darīt
    visu iespējamo, lai palīdzētu,
  • 4:42 - 4:44
    tāpēc gribēju izmēģināt visu.
  • 4:44 - 4:45
    Mēs visi to darījām.
  • 4:46 - 4:48
    Es pētīju alternatīvās zāles,
  • 4:48 - 4:51
    uztura režīmus, sulas, akupunktūru.
  • 4:52 - 4:53
    Beidzot es mammai pajautāju:
  • 4:53 - 4:55
    „Vai tu vēlies, lai es to daru?”
  • 4:55 - 4:57
    Viņa atbildēja: „Nē.”
  • 4:57 - 5:01
    Viņa teica: „Nesteidzies,
    man tevi vajadzēs vēlāk.”
  • 5:04 - 5:06
    Mamma zināja, kas notiek,
  • 5:06 - 5:10
    un viņa zināja to, ko nezināja ārsti,
    speciālisti un internets –
  • 5:10 - 5:12
    kā viņa vēlējas to piedzīvot.
  • 5:13 - 5:14
    Man tikai bija jāpajautā.
  • 5:16 - 5:18
    Es sapratu, ka, cenšoties to atrisināt,
  • 5:18 - 5:19
    es visu palaidīšu garām.
  • 5:20 - 5:22
    Es sāku vienkārši būt viņai līdzās,
  • 5:22 - 5:25
    lai ko tas nozīmētu
    un lai kāda būtu situācija,
  • 5:25 - 5:27
    es viņā tiešām ieklausījos.
  • 5:28 - 5:32
    Iepriekš es pretojos,
    bet tagad es padevos,
  • 5:33 - 5:36
    necenšoties kontrolēt nekontrolējamo
  • 5:36 - 5:39
    un vienkārši esot tajā kopā ar viņu.
  • 5:40 - 5:41
    Laiks ritēja lēnāk,
  • 5:42 - 5:44
    un datums nebija svarīgs.
  • 5:45 - 5:47
    Mēs izveidojām dienaskārtību.
  • 5:47 - 5:51
    Es ik rītu agri iekāpu pie viņas gultā
    un gulēju blakus.
  • 5:51 - 5:53
    Mans brālis ieradās uz brokastīm,
  • 5:53 - 5:56
    un mēs priecājāmies, dzirdot
    viņa mašīnu piebraucam.
  • 5:56 - 5:58
    Es palīdzēju mammai piecelties,
    saņēmu aiz abām rokām
  • 5:59 - 6:01
    un palīdzēju aiziet uz virtuvi.
  • 6:02 - 6:05
    Mammai bija milzīga paštaisīta krūze,
  • 6:05 - 6:07
    no kuras viņai patika dzert kafiju,
  • 6:08 - 6:10
    un viņai patika brokastīs ēst
    īru sodas maizi.
  • 6:12 - 6:13
    Pēc tam mamma gāja dušā,
  • 6:13 - 6:14
    un tas viņai ļoti patika.
  • 6:14 - 6:16
    Viņai patika siltais ūdens,
  • 6:16 - 6:19
    tāpēc es šo procesu padarīju
    pēc iespējas lutinošāku,
  • 6:19 - 6:21
    kā SPA.
  • 6:21 - 6:23
    Mana māsa reizēm palīdzēja.
  • 6:23 - 6:28
    Mēs uzreiz sagatavojām
    siltus dvieļus un čības,
  • 6:28 - 6:30
    lai mammai ne mirkli nebūtu auksti.
  • 6:31 - 6:32
    Es izžāvēju viņai matus.
  • 6:33 - 6:36
    Vakaros ieradās brāļi ar bērniem –
  • 6:36 - 6:38
    tas viņai bija dienas jaukākais brīdis.
  • 6:39 - 6:41
    Ar laiku mēs sākām izmantot ratiņkrēslu,
  • 6:42 - 6:44
    mamma vairs tik ļoti negribēja ēst,
  • 6:44 - 6:49
    un viņa dzēra kafiju
    no mazākās atrodamās tasītes.
  • 6:51 - 6:53
    Es pati vairs nevarēju viņu atbalstīt,
  • 6:53 - 6:56
    tāpēc mēs nolīgām asistenti,
    kas palīdzēja ar dušu.
  • 6:56 - 6:59
    Šīs vienkāršās ikdienas darbības
  • 6:59 - 7:01
    kļuva par mūsu svēto rituālu,
  • 7:02 - 7:04
    un mēs tās atkārtojām dienu no dienas,
  • 7:04 - 7:05
    kamēr vēzis izplatījās.
  • 7:06 - 7:08
    Tas mācīja pazemību un bija sāpīgi,
  • 7:08 - 7:11
    un es biju tieši tur, kur vēlējos būt.
  • 7:12 - 7:15
    Šo laiku mēs dēvējām
    par „skaisti briesmīgo”.
  • 7:16 - 7:20
    Viņa nomira 2012. gada 26. oktobrī.
  • 7:20 - 7:24
    Tas notika gadu un trīs nedēļas
    pēc diagnozes uzstādīšanas.
  • 7:25 - 7:26
    Viņas vairs nebija.
  • 7:30 - 7:31
    Mani brāļi, māsa, tēvs un es
  • 7:32 - 7:35
    sanācām kopā, lai sniegtu
    viens otram atbalstu un uzmanību.
  • 7:36 - 7:38
    Radās sajūta, it kā mūsu ģimenes dinamika
  • 7:38 - 7:40
    un visas mūsu lomas būtu izgaisušas,
  • 7:40 - 7:43
    un mēs bijām visi kopā nezināmajā
  • 7:43 - 7:44
    ar tām pašām sajūtām
  • 7:45 - 7:46
    un rūpējoties viens par otru.
  • 7:48 - 7:50
    Es esmu tik pateicīga, ka viņi man ir.
  • 7:53 - 7:57
    Lielāko daļu laika es pavadu viena,
    strādājot studijā,
  • 7:57 - 8:00
    un man nebija ne jausmas, ka šāda saikne
  • 8:00 - 8:03
    varētu būt tik nozīmīga, tik dziedējoša.
  • 8:03 - 8:04
    Tas bija galvenais.
  • 8:06 - 8:08
    Es to vienmēr biju vēlējusies.
  • 8:09 - 8:14
    Pēc bērēm man bija jāatgriežas studijā.
  • 8:16 - 8:18
    Es saliku visu mašīnā
    un braucu atpakaļ uz Bruklinu,
  • 8:18 - 8:22
    kur darīju to, ko vienmēr – gleznoju.
  • 8:22 - 8:24
    Un notika, lūk, kas.
  • 8:27 - 8:31
    Atklājās viss manī apslēptais.
  • 8:34 - 8:39
    Šī drošība, ļoti rūpīgi uzturētā drošība,
  • 8:39 - 8:42
    ko radīju savās pārējās gleznās,
  • 8:42 - 8:43
    bija vien mīts.
  • 8:43 - 8:44
    Tas nedarbojās.
  • 8:45 - 8:48
    Man bija bail,
    jo es vairs nevēlējos gleznot.
  • 8:51 - 8:53
    Es devos uz mežu.
  • 8:53 - 8:56
    Es domāju, ka man jāmēģina iziet ārā.
  • 8:56 - 9:00
    Es paņēmu krāsas,
    lai gan negleznoju ainavas,
  • 9:00 - 9:03
    bet patiesībā es vispār
    negleznoju neko konkrētu,
  • 9:03 - 9:05
    tāpēc man nebija
    nekādas piesaistes, nekādu gaidu,
  • 9:05 - 9:08
    tāpēc varēju būt vieglprātīga un brīva.
  • 9:08 - 9:12
    Vienu no nenožuvušajām gleznām
    es patiesībā atstāju pa nakti ārā,
  • 9:13 - 9:16
    blakus gaismai mežā.
  • 9:16 - 9:19
    No rīta tā bija pārklāta ar kukaiņiem.
  • 9:21 - 9:23
    Man bija vienalga. Tam nebija nozīmes.
  • 9:23 - 9:26
    Es nogādāju visas šīs gleznas
    atpakaļ studijā,
  • 9:26 - 9:28
    es tās skrāpēju, šur tur iegriezu,
  • 9:28 - 9:31
    uzlēju uz tām krāsas šķīdinātāju,
  • 9:31 - 9:33
    uzklāju pa virsu vēl krāsu, zīmēju uz tām.
  • 9:33 - 9:35
    Man nebija nekāda plāna,
  • 9:35 - 9:37
    bet es vēroju notiekošo.
  • 9:39 - 9:41
    Šī ir glezna ar kukaiņiem.
  • 9:42 - 9:44
    Es necentos attēlot faktisku telpu.
  • 9:44 - 9:49
    Mani fascinēja haoss un nepilnības,
  • 9:49 - 9:50
    un ar mani kaut kas notika.
  • 9:52 - 9:53
    Es atguvu ziņkāri.
  • 9:54 - 9:57
    Lūk, vēl viens no meža darbiem.
  • 9:58 - 10:00
    Tomēr tam bija savi ierobežojumi.
  • 10:00 - 10:03
    Es nevarēju kontrolēt krāsas,
    kā to darīju iepriekš.
  • 10:03 - 10:06
    Maniem darbiem bija jābūt
    interpretējamiem un jārosina idejas,
  • 10:06 - 10:09
    nevis skaidrojošiem vai aprakstošiem.
  • 10:10 - 10:14
    Tieši šī nepilnīgā, haotiskā,
    nevaldāmā virsma
  • 10:14 - 10:16
    veidoja stāstu.
  • 10:18 - 10:21
    Es kļuvu tikpat ziņkārīga kā tad,
    kad biju studente.
  • 10:22 - 10:26
    Pēc tam es vēlējos ieviest
    šajās gleznās tēlus, cilvēkus,
  • 10:26 - 10:28
    un man patika šī jaunā vide,
  • 10:28 - 10:32
    tāpēc es vēlējos ietvert gan cilvēkus,
    gan šo atmosfēru.
  • 10:34 - 10:36
    Kad man radās ideja, kā to izdarīt,
  • 10:36 - 10:39
    man uznāca neliels nelabums un reibonis,
  • 10:39 - 10:42
    kas droši vien ir vienkārši adrenalīns,
  • 10:42 - 10:45
    bet es to uzskatu par patiešām labu zīmi.
  • 10:45 - 10:48
    Tagad vēlos jums parādīt,
    pie kā es strādāju.
  • 10:48 - 10:52
    Es to vēl nekur neesmu rādījusi,
    tāpēc tas droši vien ir kā ieskats
  • 10:52 - 10:53
    manā topošajā izstādē,
  • 10:53 - 10:55
    kas parāda manu veikumu.
  • 10:56 - 10:58
    Plaša telpa,
  • 10:59 - 11:01
    nevis izolēta vanna.
  • 11:01 - 11:04
    Es dodos ārā, nevis iekšā.
  • 11:05 - 11:07
    Samazinu kontroli,
  • 11:08 - 11:10
    izbaudu nepilnības,
  • 11:10 - 11:11
    pieļauju...
  • 11:12 - 11:14
    pieļauju nepilnības.
  • 11:16 - 11:17
    Šajās nepilnībās
  • 11:17 - 11:19
    rodama ievainojamība.
  • 11:19 - 11:24
    Es sajutu savas kvēlākās vēlmes,
    to, kas man visvairāk rūp,
  • 11:26 - 11:27
    šo cilvēcisko saikni,
  • 11:28 - 11:32
    kas ir iespējama telpā,
    kur nav pretošanās un kontroles.
  • 11:34 - 11:36
    Es vēlos to parādīt savās gleznās.
  • 11:38 - 11:40
    Lūk, ko es sapratu.
  • 11:41 - 11:44
    Mums visiem dzīvē būs lieli zaudējumi,
  • 11:45 - 11:47
    varbūt tas būs darbs vai karjera,
  • 11:47 - 11:51
    attiecības, mīlestība vai jaunība.
  • 11:52 - 11:54
    Mēs zaudēsim savu veselību,
  • 11:54 - 11:55
    cilvēkus, ko mīlam.
  • 11:56 - 11:59
    Mēs nevaram kontrolēt šādus zaudējumus.
  • 11:59 - 12:00
    Tie ir neparedzami,
  • 12:01 - 12:03
    un tie liek mums noslīgt ceļos.
  • 12:04 - 12:06
    Es saku – ļaujiet tam notikt!
  • 12:07 - 12:09
    Nokrītiet ceļos. Esiet pazemīgi.
  • 12:11 - 12:13
    Necentieties to mainīt
  • 12:13 - 12:15
    un nevēlieties, lai būtu citādi.
  • 12:15 - 12:17
    Tā vienkārši ir.
  • 12:19 - 12:21
    Un tad ir telpa,
  • 12:21 - 12:24
    sajūtiet šajā telpā savu ievainojamību,
  • 12:24 - 12:26
    to, kas jums visvairāk rūp,
  • 12:26 - 12:27
    savas kvēlākās vēlmes.
  • 12:29 - 12:31
    Esiet ziņkārīgi, lai rastu saikni
  • 12:32 - 12:35
    ar to, kas patiešām ir šeit –
  • 12:35 - 12:37
    nomodā un dzīvs.
  • 12:38 - 12:40
    Mēs visi to vēlamies.
  • 12:41 - 12:44
    Izmantosim iespēju atrast ko skaistu
  • 12:45 - 12:48
    nezināmajā, neparedzamajā
  • 12:49 - 12:50
    un pat šausmīgajā.
  • 12:51 - 12:53
    Paldies.
  • 12:53 - 12:55
    (Aplausi)
Title:
Kā zaudējums palīdzēja māksliniecei rast skaisto nepilnīgajā
Speaker:
Alisa Monksa
Description:

Gleznotāja Alisa Monksa rod skaistumu un iedvesmu nezināmajā, neparedzamajā un pat traģiskajā. Šajā poētiskajā, personiskajā runā viņa stāsta par dzīves, krāsu un audekla mijiedarbību, viņai pilnveidojoties kā māksliniecei un cilvēciskai būtnei.
more » « less
Video Language:
English
Team:
closed TED
Project:
TEDTalks
Duration:
13:08

Latvian subtitles

Revisions Compare revisions

Our website uses cookies for analysis purposes.