Deivs Mezlins: Pretlīdzeklis apātijai

Vietējā politika — skolas, zonu veidošana, padomes vēlēšanas — skar mūsu dzīvesvietas. Kāpēc šajā politikā no mums iesaistās tikai retais? Vai tā ir apātija? Deivs Mezlins apgalvo, ka nē. Viņš norāda uz 7 šķēršļiem, kas mūs kavē piedalīties kopienu lēmumu pieņemšanā pat tad, ja mums tā ļoti rūp.

Cik gan bieži nenākas dzirdēt,

ka cilvēkiem vienkārši ir vienalga?

Cik gan bieži jums kāds neapgalvo,

ka īstas, būtiskas izmaiņas nav iespējamas,

jo lielākā daļa cilvēku ir pārāk savtīgi,

pārāk stulbi vai slinki,

lai mēģinātu ko mainīt savā kopienā?

Šodien vēlos apgalvot, ka apātija, kādu mēs to, mūsuprāt, pazīstam,

īstenībā nemaz neeksistē,

ka cilvēki nav vienaldzīgi,

mēs vienkārši dzīvojam pasaulē,

kura aktīvi apspiež vēlmi iesaistīties,

pastāvīgi liekot ceļā šķēršļus un kavēkļus.

Minēšu dažus piemērus, ko ar to domāju.

Sāksim ar pilsētas domi.

Vai esat kādreiz redzējuši ko šādu?

Tā ir reklāma avīzē.

Paziņojums par zonu veidošanas pieteikumu jaunai biroju ēkai,

lai apkārtējie iedzīvotāji zinātu, kas notiek.

Kā redzat, to lasīt nav iespējams.

Ir jāizlasa līdz pusei,

lai vispār saprastu, par kādu adresi ir runa,

un tikai vēl tālāk, mazā 10. izmēra fontā

var uzzināt, kā iesaistīties šajā procedūrā.

Iedomājieties, ja tāpat reklamētos privātajā sektorā,

ja Nike vēlētos pārdod apavu pāri,

un ievietotu avīzē šādu reklāmu.

(Aplausi)

Tas nekad nenotiktu.

Jūs nekad šādu reklāmu neredzēsiet,

jo Nike patiešām vēlas, lai jūs nopirktu viņu apavus.

Kamēr Toronto pilsēta skaidri parāda,

ka nevēlas, lai jūs iesaistītos plānošanas procesā,

citādi viņu reklāmas izskatītos šādi —

kur visa informācija ir skaidri norādīta.

Kamēr vien pilsēta publicē šādus paziņojumus,

cenšoties iesaistīt cilvēkus,

cilvēki, protams, neizrādīs nekādu aktivitāti.

Taču tā nav apātija;

tā ir apzināta izslēgšana.

Sabiedriskā telpa.

(Aplausi)

Veids, kādā nepareizi izmantojam savu sabiedrisko telpu,

ir milzīgs šķērslis ceļā uz

jebkādām progresīvām politiskajām izmaiņām,

jo vārda brīvībai faktiski pieliekam cenas zīmi.

Kam ir visvairāk naudas, tiek visskaļākā balss,

dominējot vizuālajā un garīgajā vidē.

Šī modeļa problēma ir tāda,

ka sabiedrībai reizēm ir jānodod pārsteidzoši vēstījumi,

bet šī informēšana nav izdevīga.

Tādēļ jūs šīs ziņas nekad neredzēsiet uz ziņojumu dēļa.

Plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska loma

mūsu un politisko izmaiņu attiecību veidošanā,

taču tie lielākoties ignorē politiku

un koncentrējas uz slavenībām un skandāliem,

pat tad, kad tie runā par svarīgiem politiskiem jautājumiem,

runāšana notiek tā, ka man zūd vēlme iesaistīties.

Lūk, piemērs: pagājušās nedēļas žurnāls „Now” —

progresīvs Toronto pilsētas nedēļas laikraksts.

Šis ir titullapas raksts.

Tas ir raksts par teātra izrādi,

un tas sākas ar pamatinformāciju par vietu, kur tas notiek,

ja nu pēc raksta izlasīšanas vēlaties aiziet un to noskatīties —

vieta, laiks, mājaslapa.

Tāpat šajā rakstā, filmas recenzija,

izstādes recenzija,

grāmatas recenzija, kur notiek lasījumi, ja nu vēlaties to apmeklēt.

Restorāns, iespējams, vēlaties ne tikai lasīt par to, bet tajā arī paēst,

varbūt vēlaties aiziet uz šo restorānu.

Viņi pastāsta, kur tas atrodas, kādas ir cenas,

adrese, tālruņa numurs utt.

Tad nonākam pie viņu politiskajiem rakstiem.

Lūk, lielisks raksts par notiekošu svarīgu vēlēšanu konkurentu cīņu.

Tajā pastāstīts par kandidātiem, ļoti labi uzrakstīts,

bet nav informācijas, nav norāžu,

nav kampaņu mājaslapu,

nav informācijas par debašu norises laiku un to, kur atrodas kampaņu biroji.

Lūk, vēl viens labs raksts

par jaunu kampaņu pret pilsētas transporta privatizēšanu,

bet nav kampaņas kontaktinformācijas.

Šķiet, viņi domā,

ka lasītāji, visticamāk, vēlas ēst,

varbūt palasīt kādu grāmatu vai noskatīties filmu, bet nevēlas iesaistīties kopienas dzīvē.

Varbūt, jūsuprāt, tas ir sīkums,

taču es uzskatu, ka tas ir svarīgi, jo tā tiek veidota noskaņa,

un tā stiprina bīstamo uzskatu,

ka politika ir sports skatītājiem.

Varoņi: kā mēs uztveram vadonību?

Paskatieties uz šīm 10 filmām. Kas tajās ir kopīgs?

Vai kāds var pateikt?

Tajās visās varoņi ir izredzēti.

Kāds viņiem pienāca un pateica: „Tu esi izredzētais.

Ir pareģots, ka tev jāizglābj pasaule.”

Un tad nu kāds dodas un glābj pasauli, jo šim kādam tā ir pateikts,

pāris citiem cilvēkiem velkoties nopakaļ.

Tas man palīdz saprast,

kādēļ daudziem ir grūtības sevi saredzēt kā vadītājus,

jo šādas filmas sniedz nepareizu priekšstatu par vadītāja būtību.

Pirmkārt, varonīgas pūles

ir kopīgas pūles.

Otrkārt, tās nav ideālas, tās nav īpaši valdzinošas,

un šie centieni nesākas un nebeidzas pēkšņi.

Tie ir pastāvīgi, un jāveic visu mūžu.

Taču pats svarīgākais, cenšanās ir brīvprātīga.

Brīvprātīga.

Kamēr vien mācīsim bērniem,

ka varonīgums sākas, tiklīdz kāds tev uz pieres ieskrāpē zīmi,

vai pasaka, ka esat daļa no pareģojuma,

viņi nezinās vissvarīgāko vadītāja īpašību —

varonība ir mūsos pašos.

Runa ir par sekošanu saviem sapņiem,

nelūgtiem, neaicinātiem,

un sadarbošanos ar citiem, lai šos sapņus īstenotu.

Politiskās partijas: ak vai.

Politiskās partijas varētu būt un tām būtu jābūt

vienam no galvenajiem sākuma punktiem,

kā cilvēki iesaistās politikā.

Tā vietā tās diemžēl ir kļuvušas par

garlaicīgām organizācijām bez radošuma,

un partijas tik ļoti paļaujas uz tirgus izpēti,

aptaujām un mērķgrupām,

ka beigu beigās visas stāsta vienu un to pašu,

principā atgremojot mums to, ko vēlamies dzirdēt,

nevis piedāvā pārdrošas un radošas idejas.

Cilvēki to var sajust, un cinisms plešas plašumā.

(Aplausi)

Labdarības organizācijas statuss:

Kanādā grupām ar labdarības organizāciju statusu nav ļauts izteikt atbalstu.

Tā ir liela problēma, un liels šķērslis pārmaiņām,

jo tas nozīmē, ka dažas no visdedzīgākajām un vislabāk informētajām balsīm

tiek pilnībā apklusinātas, it īpaši vēlēšanu laikā.

Tā mēs nonākam pie pēdējā jautājuma —

vēlēšanām.

Kā esat pamanījuši, Kanādā vēlēšanas ir pilnīgs izsmiekls.

Mēs izmantojam novecojušas sistēmas,

kas nav taisnīgas un rada nejaušus rezultātus.

Kanādu pašlaik vada partija,

kuru vairums kanādiešu nemaz nevēlējas.

Kā mēs varam pierunāt vairāk cilvēku doties uz vēlēšanām,

ja Kanādā balsis neskaitās?

Visu šo faktoru dēļ, protams,

cilvēki kļūst apātiski.

Tas ir kā skriet ķieģeļu sienā.

Es necenšos būt negatīvs,

norādot uz visiem šiem šķēršļiem un paskaidrojot, kas mūs kavē.

Gluži pretēji: uzskatu, ka cilvēki ir apbrīnojami un gudri,

un viņiem nav vienalga.

Tomēr, kā jau teicu, dzīvojam šādā vidē,

kur jāsaskaras ar visiem šiem šķēršļiem.

Kamēr vien ticam, ka cilvēki, mūsu kaimiņi,

ir savtīgi, stulbi un slinki,

nav nekādu cerību.

Tomēr visas manis minētās lietas var mainīt.

Mēs varam atvērt pilsētas domi.

Varam veikt vēlēšanu sistēmu reformas.

Varam demokratizēt publisko telpu.

Mans galvenais vēstījums ir,

ja varam mainīt apātijas definīciju,

nevis kā iekšējo sindromu,

bet kā sarežģītu kulturālu barjeru tīklu,

kas veicina neiesaistīšanos,

ja ar skaidru definīciju varam atpazīt

šādus kavēkļus,

un ja varam sadarboties, lai šos šķēršļus likvidētu,

tad iespējams ir it viss.

Paldies.

(Aplausi)