Mums visiem būtu jābūt feministiem

Mēs meitenēm mācām, ka viņām var būt mērķi, taču ne pārāk lieli, viņām jābūt veiksmīgām, taču ne pārāk veiksmīgām, lai neapdraudētu vīrieti, saka rakstniece Čimamanda Ngozi Adičī. Šajā klasiskajā runā, kas aizsāka sarunu par feminismu visā pasaulē, Adičī aicina sākt sapņot un plānot citādu, taisnīgāku pasauli – ar laimīgākiem vīriešiem un laimīgākām sievietēm, kas ir patiesāki un patiesākas pret sevi.

Es gribētu sākt ar stāstu
par vienu no saviem labākajiem draugiem,

Okolomu Maduevesi.

Okoloma dzīvoja manā ielā

un pieskatīja mani
gluži kā lielais brālis.

Ja man iepatikās kāds zēns,
es jautāju, ko Okoloma par viņu domā.

Okoloma gāja bojā bēdīgi slavenajā
Sosoliso aviokatastrofā,

2005. gada decembrī Nigērijā.

Gandrīz pirms septiņiem gadiem.

Okoloma bija cilvēks, ar kuru varēju
strīdēties, smieties un patiešām parunāt.

Viņš bija arī pirmais cilvēks,
kurš mani nosauca par feministi.

Man bija ap 14 gadu,
mēs bijām viņa mājās un strīdējāmies.

Abi pilni šādu tādu
no izlasītajām grāmatām gūtu zināšanu,

Neatceros, par ko tieši mēs strīdējāmies,

taču atceros, ka, turpinot strīdu,

Okolama uz mani paskatījās un teica:
"Zini ko? Tu esi feministe."

Tas nebija kompliments.

(Smiekli)

Es to nopratu no viņa toņa,

tas bija tāds pats kā sakot:

"Tu atbalsti terorismu."

(Smiekli)

Es nezināju, ko īsti
šis vārds "feministe" nozīmē,

un es negribēju, lai Okoloma
uzzinātu, ka nezinu.

Tā nu es tam nepievērsu uzmanību
un turpināju strīdēties.

Pirmais, ko gatavojos darīt,
pārnākusi mājās,

bija vārdnīcā sameklēt vārdu "feministe".

Vairākus gadus vēlāk

es uzrakstīju romānu par vīrieti,
kas cita starpā sit savu sievu

un kura stāsts neko labi nebeidzas.

Kad es iepazīstināju
ar šo romānu Nigērijā,

kāds žurnālists,
jauks, labu domājošs vīrietis,

sacīja, ka gribot man dot padomu.

Un esmu droša,
ka nigērieši šeit zinās,

cik ļoti labprāt mūsu cilvēki
dod nelūgtus padomus.

Viņš teica, ka cilvēki manu
romānu saucot par feministisku,

un viņa padoms bija

– un runājot viņš skumji šūpoja galvu, –

lai es sevi nekad nesaucu par feministi,

jo feministes ir sievietes,
kas ir nelaimīgas,

tāpēc ka nevar atrast vīrus.

(Smiekli)

Tā nu es nolēmu sevi saukt
par "laimīgu feministi".

Tad kāda nigēriešu akadēmiķe man sacīja,

ka feminisms nav mūsu kultūras daļa,

ka feminisms nav afrikānisks

un ka es sevi dēvēju par feministi,
jo mani samaitājušas Rietumu grāmatas.

Kas mani uzjautrināja,

jo liela daļa no manām sākotnēji lasītajām
grāmatām bija nefeministiskas.

Manuprāt, es izlasīju visus
"Mills & Boon" mīlas romānus

līdz 16 gadu vecumam.

Un ikreiz, kad mēģinu lasīt kaut ko
no tā dēvētās feministu klasikas,

man kļūst garlaicīgi
un ir ļoti grūti tās pabeigt.

Lai nu kā, tā kā feminisms
bija neafrikānisks,

es nolēmu sevi saukt
par "laimīgu afrikāņu feministi".

Kādā brīdī es biju
laimīga afrikāņu feministe,

kas neienīst vīriešus
un kam patīk lūpu spīdums,

un kas valkā augstpapēžu kurpes
par prieku sev, nevis vīriešiem.

(Smiekli)

Protams, daudz kas no tā bija pa jokam,

bet vārdam "feministe" ir
tik smaga bagāža, negatīva bagāža.

Tu ienīsti vīriešus, tu ienīsti krūšturus,

tu ienīsti afrikāņu kultūru... tādā garā.

Lūk, stāsts no manas bērnības.

Kad gāju pamatskolā,

skolotāja semestra sākumā pateica,
ka mūsu klasei būs kontroldarbs

un visaugstākās atzīmes saņēmējs
varēs būt klases uzraugs.

Klases uzraugs bija nopietna lieta.

Klases uzraugs pierakstīja
trokšņa cēlāju vārdus,

(Smiekli)

kas jau pati par sevi bija liela vara.

Taču skolotāja uzraugam iedeva
arī nūju, ko turēt rokā,

staigājot pa klasi
un patrulējot trokšņa cēlājus.

Nūju, protams, nedrīkstēja izmantot,

bet deviņgadīgajai man tā bija
aizraujoša nākotnes perspektīva.

Es ļoti gribēju būt klases uzraudze.

Un kontroldarbā es dabūju augstāko atzīmi.

Tad man par pārsteigumu skolotāja
paziņoja, ka uzraugam jābūt zēnam.

Viņa bija piemirsusi to iepriekš pateikt,
jo uzskatīja, ka tas ir... pašsaprotami.

(Smiekli)

Kādam zēnam kontroldarbā
bija otra augstākā atzīme,

un viņam bija jākļūst par uzraugu.

Kas bija vēl interesantāk –

šis zēns bija mīļa, maiga dvēsele,

kuru neinteresēja
patrulēšana klasē ar nūju rokā,

kamēr es biju apņēmības pilna to darīt.

Bet es biju meitene, un viņš bija zēns,

tāpēc par klases uzraugu kļuva viņš.

Šo atgadījumu es nekad neaizmirsu.

Es bieži pieļauju kļūdu, domājot,

ka kaut kas man pašsaprotams
ir tik pat pašsaprotams visiem citiem.

Piemēram, mans dārgais draugs Luijs.

Luijs ir lielisks, progresīvs vīrietis,

un mūsu sarunās viņš mēdz teikt:

"Nezinu, ko tu domā, sakot,
ka sievietēm tas ir savādāk vai grūtāk.

Varbūt pagātnē tā bija, bet ne jau tagad."

Un es nespēju saprast, kā Luijs
var neredzēt to, kas ir tik acīmredzams.

Tad kādu vakaru Lagosā
mēs ar Luiju devāmies satikt draugus.

Cilvēkiem, kas nepazīst Lagosu,

šai pilsētai ir kāda brīnišķīga īpatnība –

bariņi enerģisku vīriešu,
kas turas izklaides vietu tuvumā

un ārkārtīgi dramatiski
palīdz jums noparkot auto.

Uz mani atstāja iespaidu
tā vīrieša teātra māksla,

kurš tovakar atrada vietu
mūsu automašīnai.

Tāpēc, dodoties projām,
es nolēmu viņam atstāt dzeramnaudu.

Es atvēru somiņu,

iebāzu tajā roku,

izvilku naudu, ko biju nopelnījusi,
darot savu darbu,

un iedevu to vīrietim.

Un viņš, šis ļoti pateicīgais
un ļoti laimīgais vīrietis,

paņēma no manis naudu,

paskatījās uz Luiju

un teica: "Paldies, kungs!"

(Smiekli)

Luijs pārsteigts skatījās manī un jautāja:

"Kāpēc viņš pateicas man?
Es taču viņam neiedevu naudu."

Tad es Luija sejā ieraudzīju
uzaustam izpratni.

Vīrietis domāja,
ka jebkura nauda, kas man ir,

galu galā nāk no Luija.

Jo Luijs ir vīrietis.

Vīrieši un sievietes atšķiras.

Mums ir atšķirīgi hormoni,
mums ir atšķirīgi dzimumorgāni,

mums ir atšķirīgas bioloģiskās spējas.

Sievietes var dzemdēt bērnus, vīrieši ne.

Vismaz pagaidām ne.

(Smiekli)

Vīriešiem ir testosterons, un kopumā
viņi ir fiziski stiprāki nekā sievietes.

Pasaulē ir mazliet vairāk
sieviešu nekā vīriešu –

aptuveni 52 procenti
pasaules iedzīvotāju ir sievietes.

Taču lielāko daļu varas
un prestiža amatu ieņem vīrieši.

Nelaiķe, Nobela miera prēmijas laureāte,

Vangari Maatai

to vienkārši un labi pateica ar vārdiem:

"Jo augstāk tu kāp,
jo mazāk tur sieviešu."

Nesenajās vēlēšanās ASV mēs atkal un atkal
dzirdējām par Lilijas Ledbeteras likumu.

Ja paskatāmies aiz šī jauki
aliterējošā nosaukuma,

tad likums būtībā bija
par vīrieti un sievieti,

kas dara vienādu darbu,
ir vienlīdz kvalificēti,

taču vīrietim maksā vairāk,
jo viņš ir vīrietis.

Tātad vīrieši burtiski valda pār pasauli,

un tam bija jēga pirms tūkstoš gadiem,

jo cilvēki dzīvoja pasaulē,

kurā fiziskais spēks bija
izdzīvošanai vissvarīgākā īpašība.

Fiziski stiprākajam cilvēkam
bija lielākas izredzes kļūt par vadītāju,

un vīrieši kopumā ir fiziski stiprāki.

Protams, ir daudz izņēmumu.

(Smiekli)

Taču šodien mēs dzīvojam
daudzējādā ziņā citādā pasaulē.

Lielākas izredzes kļūt par vadītāju
ir nevis fiziski stiprākajam,

bet gan radošākajam, inteliģentākajam,

inovatīvākajam cilvēkam,

un nav hormonu, kas veicinātu šīs iezīmes.

Vīrietis tāpat kā sieviete
var būt inteliģents,

radošs, inovatīvs.

Mēs esam attīstījušies,

bet šķiet, ka tas nav noticis
ar mūsu priekšstatiem par dzimumiem.

Pirms dažām nedēļām es iegāju foajē
vienā no Nigērijas lielākajām viesnīcām.

Es izlēmu, ka būs labāk neminēt
šīs viesnīcas nosaukumu.

Pie ieejas mani apturēja apsargs
un uzdeva kaitinošus jautājumus,

jo viņu automātiskais pieņēmums ir,

ka viesnīcā ienākusi
nigēriešu sieviete ir prostitūta.

Un, starp citu,

kāpēc šīs viesnīcas pievēršas
šķietamajam piedāvājumam,

nevis prostitūtu pieprasījumam?

Lagosā ir daudz "cienījamu" bāru un klubu,
uz kuriem nevaru doties viena.

Viņi vienkārši neielaiž
sievietes bez pavadoņa,

sievietēm ir jānāk vīrieša pavadībā.

Ikreiz, kad kopā ar vīrieti
ieeju nigēriešu restorānā,

viesmīlis sasveicinās ar vīrieti
un mani ignorē.

Viesmīļi ir produkti...

(Smiekli)

Šeit dažas sievietes nodomāja:
"Jā! Tā jau es domāju!"

Viesmīļi ir sabiedrības produkti,

sabiedrības, kas viņiem iemācījusi,
ka vīrieši ir svarīgāki nekā sievietes.

Un es zinu, ka viesmīļi nevēl man ļaunu.

Bet viens ir saprast ar prātu,
un pavisam kas cits – izjust emocionāli.

Ikreiz, kad viņi mani ignorē,
es jūtos neredzama.

Es jūtos apbēdināta.

Es gribu viņiem pateikt,
kas esmu tāds pats cilvēks kā vīrieši,

ka esmu atzīšanas vērta.

Tas viss ir sīkumi,

bet reizēm tieši sīkumi sāp visvairāk.

Nesen es uzrakstīju par to,

kā ir būt jaunai sievietei Lagosā,

un raksta iespiedēji man sacīja:

"Tas bija tik dusmīgs!"

Protams, ka tas bija dusmīgs!

(Smiekli)

Es esmu dusmīga.

Dzimums, kā tas tiek uztverts šodien,
ir milzīga netaisnība.

Mums visiem vajadzētu būt dusmīgiem.

Dusmām kā pozitīvu pārmaiņu
virzītājām ir sena vēsture,

taču papildus dusmām es jūtu arī cerību.

Jo es no sirds ticu cilvēku spējai

veidot un pārveidot sevi uz labu.

Dzimums ir svarīgs visur pasaulē,

taču es vēlos pievērsties Nigērijai

un Āfrikai kopumā,

jo to es pazīstu un te ir mana sirds.

Un šodien es gribētu aicināt,

lai sākam sapņot par
un plānot citādu pasauli,

taisnīgāku pasauli.

Laimīgāku vīriešu
un laimīgāku sieviešu pasauli,

kurā cilvēki ir patiesāki pret sevi.

Un, lūk, ar ko jāsāk:

mums savas meitas jāaudzina citādi.

Arī savi dēli mums jāaudzina citādi.

Ar savu tagadējo audzināšanu
mēs zēniem izdarām lāča pakalpojumu;

mēs apslāpējām zēnu cilvēciskumu.

Mēs definējam vīrišķību ļoti šauri,

vīrišķība kļūst par smagu, šauru būri,

un šajā būrī mēs ieliekam zēnus.

Mēs mācām zēniem bīties no bailēm.

Mēs mācām zēniem bīties
no vājuma, no ievainojamības.

Mēs mācām zēniem uzlikt masku
viņu patiesajiem "es",

jo viņiem jābūt, nigēriešu vārdiem
runājot, stipriem vīriem!

Vidusskolā puisis un meitene,

– abi pusaudžu vecumā,
abiem ir vienlīdz daudz kabatas naudas, –

iet uz satikšanos, no puiša tiek gaidīts,
ka vienmēr maksās viņš,

lai pierādītu savu vīrišķību.

Un tomēr mēs brīnāmies,
kāpēc puiši biežāk zog naudu no vecākiem.

Kā būtu, ja zēnus un meitenes audzinātu,

nesaistot vīrišķību ar naudu?

Kā būtu, ja attieksme būtu
nevis "puisim jāmaksā",

bet "maksā tas, kuram ir vairāk"?

Protams, vēsturisku priekšrocību dēļ,

šodien vairāk naudas biežāk būs vīriešiem,

bet, ja sāksim bērnus audzināt citādi,

piecdesmit, simt gadu laikā

puiši vairs neizjutīs spiedienu,
ka viņiem šādi jāpierāda vīrišķība.

Bet pats ļaunākais, ko nodarām vīriešiem,

liekot just, ka viņiem jābūt stipriem,

ir tas, ka atstājam viņus
ar ļoti trausliem ego.

Jo vairāk vīrietis izjūt spiedienu
būt "stipram vīram",

jo vājāks ir viņa ego.

Un tad mēs izdarām vēl lielāku
lāča pakalpojumu meitenēm,

jo audzinām viņas appuišot
šos trauslos vīriešu ego.

Mēs mācām meitenēm sarauties,
kļūt mazākām,

mēs meitenēm sakām:

"Tev var būt mērķi, tikai ne pārāk lieli."

(Smiekli)

"Tev jātiecas pēc panākumiem,
tikai ne pārāk lieliem,

citādi tu apdraudēsi vīrieti."

"Ja esi attiecībās ar vīrieti
maizes pelnītāja esi tu,

tev jāizliekas, ka tā nav,

jo īpaši sabiedrībā,

citādi iznīcināsi viņa vīrišķību."

Bet kā būtu, ja mēs
apšaubītu pašu premisu?

Kāpēc sievietes panākumiem
būtu jāapdraud vīrietis?

Kā būtu, ja mēs vienkārši
atteiktos no šiem vārdiem?

Manuprāt, nav angļu valodā vārdu, kuri man
nepatiktu vairāk kā "iznīcināt vīrišķību".

Nigēriešu paziņa man reiz jautāja,

vai mani nesatrauc tas,
ka es varētu vīriešiem iedvest bailes.

Tas mani itin nemaz nesatrauca.

Patiesībā man nebija
ienācis prātā satraukties,

jo vīrietis, kam es iedvestu bailes,

ir tieši tāds vīrietis,
par kuru man nebūtu intereses.

(Smiekli)

(Aplausi)

Tomēr tas mani patiešām satrieca.

Tā kā esmu sieviete,
no manis gaida tiekšanos uz laulību,

gaida, ka dzīves izvēles izdarīšu,

vienmēr paturot prātā,
ka vissvarīgākais ir laulība.

Laulība var būt laba lieta;

tā var būt prieka un mīlestība,
un abpusēja atbalsta avots.

Bet kāpēc mēs mācām meitenēm
tiekties pēc laulības

un nemācām to pašu zēniem?

Es pazīstu sievieti,
kura izlēma pārdot savu māju,

jo viņa nevēlējās iedvest bailes vīrietim,
kurš, iespējams, viņu precētu.

Es pazīstu neprecētu sievieti Nigērijā,
kura, dodoties uz konferencēm,

uzliek laulības gredzenu,

jo, pēc viņas teiktā,

viņa vēlas, lai pārējie
konferences dalībnieki viņu cienītu.

Es pazīstu jaunas sievietes,

kuras no ģimenes, draugiem, pat darbā
izjūt tik lielu spiedienu apprecēties,

ka izdara briesmīgas izvēles.

Ja sieviete zināmā vecumā nav precējusies,

sabiedrība viņai māca to uztvert
kā dziļu, personīgu neveiksmi.

Ja vīrietis zināmā vecumā nav precējies,

mēs vienkārši uzskatām,
ka viņš vēl nav izvēlējies.

(Smiekli)

Mums ir viegli teikt,

"Ak, bet sievietes tam visam
var vienkārši teikt nē!"

Taču realitāte ir sarežģītāka
un komplicētāka.

Mēs esam sociālas būtnes.

Socializējoties
mēs uzņemam sevī pārliecības.

To ilustrē pat valoda, ko izmantojam,
runājot par laulību un attiecībām.

Laulības valoda bieži vien
ir piederības valoda,

nevis partnerības valoda.

Mēs lietojam vārdu "cieņa",

kad domājam kaut ko,
ko sieviete izrāda vīrietim,

bet nevis vīrietis sievietei.

Gan vīrieši, gan sievietes
Nigērijā mēdz teikt:

– šis teiciens mani ļoti uzjautrina –

"Es to izdarīju
laulības mīļā miera labad."

Kad to saka vīrieši,

runa parasti ir par kaut ko tādu,
ko viņi tik un tā nebūtu darījuši.

(Smiekli)

Reizēm viņi to saka draugiem;

tas ir kas tāds, ko teikt draugiem
visnotaļ aizkaitinātā veidā,

kaut kas, kas galu galā pierāda,
cik viņi ir vīrišķīgi,

cik vajadzīgi, cik mīlēti.

"Ak, sieva teica, ka nevaru
katru vakaru iet uz klubiem,

tāpēc laulības mīļā miera labad
es to eju tikai brīvdienās."

(Smiekli)

Kad sieviete saka, ka kaut ko
izdarījusi laulības mīļā miera labad,

viņa parasti runā
par atteikšanos no darba,

no sapņa,

no karjeras.

Mēs mācām sievietēm, ka attiecībās

viņām jārod kompromiss.

Mēs mācām meitenēm
vienai otru uzlūkot kā sāncensi –

nevis runājot par darbu vai sasniegumiem,
kas, manuprāt, varētu būt labi,

bet gan par vīriešu uzmanību.

Mēs meitenēm mācām,
kas viņas nevar būt seksuālas būtnes

tādā pašā veidā kā zēni.

Ja mums ir dēli, mums nav nekas pretī
uzzināt par dēlu draudzenēm.

Bet par mūsu meitu puišiem?
Lai dievs pasarg!

(Smiekli)

Bet, protams, kad pienāk laiks,

mēs gaidām, ka šīs meitenes
sev par vīru atradīs ideālo vīrieti.

Mēs vaktējam meitenes,
mēs tās slavējam par nevainību,

taču zēnus par nevainību mēs neslavējam,

un man vienmēr ir gribējies zināt,
kā tieši tas ir iespējams, jo...

(Smiekli)

(Aplausi)

jo nevainības zaudēšana parasti
ir process, kurā iesaistīti divi...

Nesen kādā Nigērijas universitātē
grupveidā izvaroja jaunu sievieti,

domāju, ka daļa no mums to zina.

Un daudzu jaunu nigēriešu reakcija
– gan no vīriešu, gan sieviešu puses –

bija kaut kas šādā garā:

"Jā, izvarot ir slikti.

Bet ko meitene darīja
istabā ar četriem puišiem?"

Ja atļaujamies aizmirst
šīs atbildes šausmīgo nežēlību,

šie nigērieši ir audzināti domāt
par sievietēm kā vainīgām no dzimšanas.

Šajā audzināšanā
no vīriešiem sagaida tik maz,

ka doma par vīriešiem kā mežoņiem,
kas nespēj sevi kontrolēt,

ir savā ziņā pieņemama.

Meitenēm mēs mācām kaunu.

"Sakļauj kājas!" "Piesedzies!"

Mēs liekam viņām sajust,
ka, piedzimstot par sievieti,

viņas jau pie kaut kā ir vainīgas.

Un tā meitenes izaug par sievietēm,

kas nespēj saskatīt savas vēlmes.

Viņas izaug par sievietēm,
kas apklusina sevi.

Viņas izaug par sievietēm,
kas nespēj pateikt, ko patiesībā domā,

un viņas izaug...

– un šis ir ļaunākais,
ko nodarām meitenēm, –

viņas izaug par sievietēm,
kas izlikšanos ir padarījušas par mākslu.

(Aplausi)

Es pazīstu sievieti,
kas ienīst mājas darbus,

viņa tos vienkārši ienīst,

taču izliekas, ka viņai tie patīk,

jo viņai ir iemācīts,
ka, lai būtu laba sieva,

viņai jābūt – kā nigērieši saka –

ļoti "mājīgai".

Tad viņa apprecējās,

un pēc laika vīra ģimene sāka sūdzēties,
ka viņa esot mainījusies.

(Smiekli)

Patiesībā viņa nebija mainījusies,

viņa vienkārši bija nogurusi izlikties.

Problēma ar dzimumu ir tā,

ka tas nosaka, kādiem mums būtu jābūt,

tā vietā, lai atzītu, kādi mēs esam.

Iedomājieties,
cik daudz laimīgāki mēs būtu,

cik daudz brīvāki būt tādi,
kādi patiesībā esam,

ja mūs nenospiestu ar dzimumu saistīto
priekšstatu smagums.

Zēni un meitenes
bioloģiski nenoliedzami atšķiras,

bet socializācija šīs atšķirības pārspīlē,

un tas kļūst par pašpiepildošu procesu.

Piemēram, ēdiena gatavošana.

Mūsdienās sievietes biežāk nekā vīrieši
veic tādus mājas darbus

kā gatavošana un tīrīšana.

Bet kāpēc tā?

Vai tāpēc ka sievietēm
ir iedzimts gatavošanas gēns?

(Smiekli)

Vai tāpēc ka gadu gaitā
sabiedrība viņas ieradinājusi

uzskatīt gatavošanu par savu lomu?

Patiesībā gribēju teikt, ka varbūt
sievietēm ir iedzimts gatavošanas gēns,

līdz atcerējos, ka vairums
pasaules slavenāko pavāru,

kam piešķiram smalko titulu "šefpavāri",

ir vīrieši.

Es mēdzu skatīties uz savu vecmāmiņu,
kas bija vienreizīga sieviete,

un aizdomāties, kāda viņa būtu bijusi,

ja laikā, kad viņa auga, viņai būtu
bijušas tādas pašas iespējas kā vīriešiem.

Mūsdienās sievietēm
ir daudz vairāk iespēju

nekā manas vecmāmiņas laikā,

jo ir notikušas pārmaiņas
politikā un likumos –

tās visas ir ļoti svarīgas.

Bet vēl svarīgāka
ir mūsu attieksme, mūsu uzskati,

tas, kam mēs ticam un ko novērtējam,
runājot par dzimumu.

Kā būtu, ja bērnu audzināšanā

mēs pievērstu uzmanību spējām,
nevis dzimumam?

Kā būtu, ja bērnu audzināšanā

mēs pievērstu uzmanību interesēm,
nevis dzimumam?

Es pazīstu ģimeni, kurā ir dēls un meita,

abi divi skolā ir izcili,

viņi brīnišķīgi, jauki bērni.

Ja zēns ir izsalcis, vecāki meitai saka:

"Ej uztaisi brālim Indomie makaronus!"

(Smiekli)

Meitai īpaši nepatīk
gatavot Indomie makaronus,

bet viņa ir meitene, un viņai tas jādara.

Kā būtu, ja vecāki

jau no sākuma

mācītu gan dēlam, gan meitai
pagatavot Indomie?

Gatavošana, starp citu,
ir puišiem ļoti noderīga prasme.

Man vienmēr šķitis muļķīgi
atstāt tik būtisku lietu,

spēju pabarot sevi,

(Smiekli)

citu rokās.

(Aplausi)

Es pazīstu sievieti, kurai ir
tāds pats grāds un darbs kā viņas vīram.

Kad viņi pārrodas no darba,
viņa veic lielāko daļu mājas darbu,

kas tā, manuprāt, ir daudzās laulībās.

Bet, kas mani satrieca šajā pārī,

bija tas, ka ikreiz, kad vīrs
nomainīja mazuļa autiņbiksītes,

viņa viņam teica paldies.

Kā būtu, ja viņa to uztvertu
kā pilnīgi normālu un dabisku rīcību,

ka viņam faktiski ir jārūpējas
par savu bērnu?

(Smiekli)

Es mēģinu aizmirst mācības par dzimumu,

ko uzaugot uzņēmu sevī.

Taču reizēm, sastopoties ar priekšstatiem
par dzimumu, es jūtos ļoti ievainojama.

Pirmoreiz, kad pasniedzu
rakstniecību maģistrantiem,

es biju satraukusies.

Es nesatraucos par mācāmo materiālu,
jo biju labi sagatavojusies

un gatavojos mācīt to,
ko man ļoti patīk mācīt.

Tā vietā es biju satraukusies par apģērbu.

Es gribēju, lai mani uztver nopietni.

Zināju, ka, tā kā esmu sieviete,

man automātiski nāksies
pierādīt savu vērtību.

Es satraucos, ka, ja izskatīšos
pārāk sievišķīgi,

mani neuztvers nopietni.

Es ļoti gribēju uzlikt savu lūpu spīdumu
un uzvilkt savus meitenīgos svārkus,

bet izvēlējos to nedarīt.

Tā vietā es uzvilku ļoti nopietnu,

ļoti vīrišķīgu un ļoti neglītu žaketi.

(Smiekli)

Jo skumjā patiesība ir tā,
ka attiecībā uz ārējo izskatu

mēs sākam ar vīriešiem
kā standartu, kā normu.

Ja vīrietis pošas uz biznesa tikšanos,

viņš nesatraucas,
ka izskatīsies pārāk vīrišķīgs

un ka tāpēc viņu neuztvers nopietni.

Ja uz biznesa tikšanos pošas sieviete,

viņai jāsatraucas, ka varētu
izskatīties pārāk sievišķīga

un ko tas par viņu pateiks,
un vai viņu uztvers nopietni.

Es gribētu, kaut nebūtu todien
uzvilkusi to neglīto žaketi.

Es to, starp citu, esmu izslēgusi
no savas garderobes.

Ja man tolaik būtu bijusi
tā pašpārliecinātība, kas man ir tagad,

studenti no manas pasniegšanas
būtu ieguvuši vēl vairāk,

jo es būtu jutusies ērtāk
un vairāk un patiesāk es pati.

Esmu izvēlējusies vairs
neatvainoties, ka esmu sieviete,

neatvainoties par savu sievišķību.

(Aplausi)

Un es gribu, lai manī
ciena it visu sievieti,

jo esmu to pelnījusi.

Sarunas par dzimumu nav vieglas.

Gan vīriešiem, gan sievietēm

dzimumu tēmas aizsākšana
reizēm nozīmē tūlītēju pretestību.

Varu iedomāties, ka daži šeit domā:
"Arī sievietēm ir sekss tikai prieka pēc."

Daži no klātesošajiem vīriešiem,
iespējams, domā:

"Labi, tas viss ir interesanti,
bet es tā nedomāju."

Un tā ir problēmas daļa.

Tas, ka daudzi vīrieši
aktīvi nedomā par dzimumu

un to neievēro,

ir dzimumu problēmas daļa.

Ka daudzi vīrieši saka
kā mans draugs Luijs,

ka nu viss ir kārtībā.

Un ka daudzi vīrieši
neko nedara, lai to mainītu.

Ja esat vīrietis un restorānā
ieejat kopā ar sievieti,

bet viesmīlis sveicina tikai jūs,

vai jums ienāk prātā viesmīlim pajautāt:

"Kāpēc nesveicināt viņu?"

Jo dzimums var būt...

(Smiekli)

Mēs patiesībā varētu šo runu saīsināt.

Tā kā sarunas par dzimumu
var būt ļoti neērtas,

ir ļoti viegli tās beigt,
beigt šīs sarunas.

Tāpēc daži piesauks
evolucionāro bioloģiju un pērtiķus,

to, kā pērtiķu mātītes noliecas
tēviņu priekšā, un tamlīdzīgi.

Taču mēs neesam pērtiķi.

(Smiekli)

(Aplausi)

Pērtiķi arī dzīvo kokos
un brokastīs ēd sliekas,

bet mēs ne.

Daži teiks, ka arī
nabaga vīriešiem klājas grūti.

Un tā ir taisnība.

Taču tas nav...

(Smiekli)

Taču ne par to ir šī saruna.

Dzimums un piederība sabiedrības slānim
ir dažādi apspiešanas veidi.

Es patiesībā daudz ko uzzināju
par apspiešanas sistēmām

un to, kā tās var būt savstarpēji aklas,

sarunās ar melnādainiem vīriešiem.

Reiz es runāju par dzimumu
ar melnādainu vīrieti,

un viņš sacīja:

"Kāpēc tu saki "es kā sieviete"?

Kāpēc ne "es kā cilvēks"?

Šis pats vīrietis

bieži runāja par savu pieredzi
kā melnādainam vīrietim.

Dzimumam ir nozīme.

Vīrieši un sievietes
pasauli piedzīvo dažādi.

Dzimums iekrāso veidu,
kādā piedzīvojam pasauli.

Bet mēs varam to mainīt.

Daži teiks:

"Ak, bet sievietēm taču ir īsta vara,

dibena vara."

Nenigērišiem – dibena vara ir izteiciens,

kas, kā noprotu, apzīmē sievieti,

kas izmanto savu seksualitāti,
lai iegūtu vīriešu labvēlību.

Bet dibena vara nebūt nav vara.

Dibena vara nozīmē, ka sievietei

vienkārši ir labs avots,
no kura reizēm pasmelt –

kāda cita cilvēka vara.

Un tad, protams, mums jādomā,

kas notiek, ja šis kāds
ir sliktā noskaņojumā,

slims

vai impotents.

(Smiekli)

Daži teiks, ka sievietes pakļaušanās
vīrietim ir mūsu kultūras daļa.

Taču kultūra pastāvīgi mainās.

Man ir divas skaistas brāļameitas,
viņām ir 15 gadu, un viņas dzīvo Lagosā.

Ja viņas būtu piedzimušas
pirms simts gadiem,

viņas būtu atņemtas un nogalinātas.

Jo tā bija mūsu kultūras daļa –
nogalināt dvīņus.

Kāda tad ir kultūras jēga?

Ir dekoratīvā,

dejas...

bet patiesībā kultūra arī nodrošina
arī cilvēku saglabāšanu un turpināšanos.

Manā ģimenē es esmu tas bērns,

kuru visvairāk interesē
stāsts par to, kas mēs esam,

mūsu tradīcijas,

zināšanas par senču zemēm.

Manus brāļus tas tik ļoti neinteresē.

Taču es nevaru piedalīties,

es nevaru iet uz umunna sanāksmēm,

es nevaru paust savu viedokli.

Jo esmu sieviete.

Kultūra nerada cilvēkus,

cilvēki rada kultūru.

Tā ka, ja tas ir tiesa...

(Aplausi)

Tā ka, ja ir tiesa,

ka sieviešu pilnvērtība
nav mūsu kultūras daļa,

mums tā par tādu jāpadara.

Es bieži domāju par savu dārgo draugu
Okolomu Maduevesi.

Lai viņam un visiem pārējiem,
kas gāja bojā Sosoliso avārijā,

vieglas smiltis.

Viņu vienmēr atcerēsimies mēs,
kas esam viņu mīlējuši.

Todien, pirms daudziem gadiem,
viņam bija taisnība,

kad viņš nosauca mani par feministi.

Es esmu feministe.

Un todien, kad šo vārdu atradu vārdnīcā,

tas bija skaidrots šādi:

"Feminists: cilvēks,
kas tic sociālai, politiskai

un ekonomiskai dzimumu vienlīdzībai."

No stāstiem, ko esmu dzirdējusi,
mana vecvecmāmiņa

bija feministe.

Viņa aizbēga no tā vīrieša mājām,
kuru negribēja precēt,

un apprecēja vīrieti, ko pati izvēlējās.

Viņa atteicās, viņa protestēja,
viņa teica, ko domāja,

kad vien juta, ka viņai tiek liegta
pieeja, zeme vai kas cits.

Mana vecvecmāmiņa
nezināja vārdu "feministe",

bet tas nenozīmē, ka viņa tāda nebija.

Vairāk cilvēku vajadzētu atgūt šo vārdu.

Manis pašas feminisma definīcija ir:

"Feminists ir vīrietis vai sieviete,

kas saka...

(Smiekli)

(Aplausi)

"Feminists ir vīrietis
vai sieviete, kas saka:

"Jā, mūsdienu sabiedrībā
ar dzimumu ir problēmas,

un mums tās jāatrisina.

Mums vajag labākus rezultātus."

Labākais feminists, ko pazīstu,

ir mans brālis Kene.

Viņš ir arī labsirdīgs,
izskatīgs, brīnišķīgs vīrietis,

un viņš ir ļoti vīrišķīgs.

Paldies.

(Aplausi)