Sēras un mīlestība dzīvnieku pasaulē

No sērojošiem zobenvaļiem līdz ziloņu ciešanām – Barbara Dž. Kinga ir pieredzējusi sēras un mīlestību visā dzīvnieku pasaulē. Šajā atklāsmju pilnajā runā viņa dalās ar pierādījumiem un skaidro, kāpēc uzskata, ka daudzi dzīvnieki izjūt sarežģītas emocijas, un norāda uz veidiem, kā mēs visi pret tiem varētu izturēties ētiskāk, tostarp katrā ēdienreizē. „Dzīvnieki sēro nedaudz citādi nekā cilvēki, bet tas nenozīmē, ka viņu sēras nav īstas,” skaidro pētniece. „Tās ir īstas, tās ir intensīvas, un tās ir saskatāmas, ja vien izvēlamies redzēt.”

Šodien vēlos jums pastāstīt
par zobenvaļu mātīti vārdā Talekva.

Zinātnieki Talekvu pazīst arī kā J35,

jo viņa peld kopā ar J baru Sališu jūrā,

Britu Kolumbijas
un Vašingtonas štata ūdeņos.

Pagājušogad, 2018. gada jūlijā,

tuvojās viņas 17 mēnešus ilgās
grūtniecības beigu posms,

un zinātnieki nepacietīgi gaidīja,

jo trīs ilgus gadus šajā barā
nebija izdzīvojis neviens no mazuļiem.

Zobenvaļus reizēm sauc
arī par plēsoņdelfīniem.

Tie ir ārkārtīgi sabiedriskas
un ārkārtīgi inteliģentas būtnes,

un zinātniekus ļoti interesē
šo dzīvnieku uzvedība,

jo savos sociālajos tīklos
tie dalās ar paradumiem, informāciju

un pat pieķeršanos.

Tie okeānos rada īstas kultūras.

Taču šim baram klājas grūti.

Reģionā ir ievērojami sarucis zobenvaļu
iemīļoto čaviču, lašveidīgo zivju, skaits,

un palielinājies piesārņojuma līmenis.

Tomēr 24. jūlijā
Talekvai piedzima meitiņa,

un zinātnieki bija sajūsmā.

Diemžēl tajā pašā dienā,
patiesībā īsi pēc piedzimšanas,

mazulis nomira.

Tas, kas notika tālāk,
satrieca dzīvnieku mīļotājus

visā pasaulē –

Talekva neparko neļāva mazulim nogrimt.

Viņa peldēja, turot mazuli uz sevis.

Ja mazulis noslīdēja,
viņa ienira, lai to glābtu,

un to visu viņa darīja
par spīti spēcīgām jūras straumēm.

Viņa turpināja to darīt

17 dienas,

un šajā laikā nopeldēja
vairāk nekā 1600 kilometrus.

Visbeidzot viņa ļāva
mazulim ieslīdēt ūdenī.

Šodien Talekva turpina peldēt ar baru J,

bet viņas sēras mani joprojām aizkustina.

Un es uzskatu, ka vārds „sēras” ir vietā.

Es uzskatu, ka vārds „sēras” ir vietā,

runājot par vairākiem dzīvniekiem,
kas sēro par saviem mirušajiem –

draugiem, partneriem, radiniekiem.

Jo šīs vizuālās norādes,
šīs uzvedības norādes

atklāj kaut ko par dzīvnieku
emocionālo stāvokli.

Pēdējos septiņus gadus es dokumentēju

dzīvnieku sērošanas piemērus –

starp putniem, zīdītājiem,

mājlopiem un savvaļas dzīvniekiem –,

un es ticu, ka dzīvnieku sēras ir īstas.

Redziet, es to saku tādēļ,

ka man jūs jābrīdina –

ne visi zinātnieki man piekrīt.

Un daļēji iemesls tam, manuprāt,

ir vārds, kas sākas ar „a”.

Šis vārds ir antropomorfisms,

un vēsturiski tas ir ievērojami kavējis

dzīvnieku emociju atzīšanu.

Antropomorfisms nozīmē,

ka mēs projicējam savas spējas
un emocijas uz citiem dzīvniekiem.

Un mēs droši vien varam
iedomāties šādas situācijas.

Piemēram, kāds draugs saka:

„Mans kaķis saprot it visu, ko saku.”

„Mans suns ir tik mīļš,

šorīt dārzā viņš skrēja pakaļ vāverei,

un es zinu, ka viņš
tikai gribēja paspēlēties.”

Jā, varbūt.

Vai arī ne.

Pret šādiem apgalvojumiem esmu skeptiska.

Bet dzīvnieku sēras ir kas cits,

jo mēs nemēģinām nolasīt,
kas dzīvniekiem prātā.

Mēs redzam vizuālas uzvedības izpausmes

un mēģinām tās izskaidrot,
piešķirot tām jēgu.

Tiesa, zinātniekiem
bieži vien ir pretargumenti:

„Klau, dzīvniekam, iespējams, ir stress,

vai varbūt tas ir vienkārši apjucis,

jo izjaukta viņa ierastā ikdienas rutīna.”

Bet, manuprāt, šī pārliekā uztraukšanās
par antropomorfismu

palaiž garām ko ārkārtīgi svarīgu,

proti, ka dzīvnieki patiešām spēj
rūpēties viens par otru,

varbūt tie spēj viens otru pat mīlēt.

Un, ja tā ir,

nāve var salauzt izdzīvojušā sirdi.

Atzīsim –

ja noliedzam evolucionāro spektru,

mēs noraidām arī daļu sevis.

Tāpēc, jā, es ticu,
ka dzīvnieki patiesi sēro,

un uzskatu, ka, to atzīstot,

varam padarīt pasauli par labāku,
iejūtīgāku vietu dzīvniekiem.

Ļaujiet man pastāstīt vairāk
par dzīvnieku sērām.

Sāksim Kenijā.

Šo ziloni sauc Eleanora,

un kādu dienu viņa pārnāca
ar nobrāztām kājām

un sabruka.

Pa kreisi ir Greisa,
kas tūlīt pat piesteidzās klāt

un ar snuķi mēģināja uzdabūt viņu kājās.

Un viņai izdevās,

bet tad Eleanora atkal sabruka.

Tajā brīdī Greisas uzvedība
pauda acīmredzamu satraukumu,

viņa bakstīja otras zilonenes ķermeni
un vokalizēja.

Eleanora atkal sabruka

un diemžēl nomira.

Pa labi redzama Maui,
zilonene no cita bara,

kas ieradās pēc Eleanoras nāves
un palika pie līķa.

Viņa palika pie mirušās

un pat šūpojās tā,
kā to dara ziloņi stresa ietekmē.

Ziloņu pētnieki
Eleanoras līķi rūpīgi novēroja

septiņas dienas.

Un šo septiņu dienu laikā

pie līķa ieradās piecu dažādu baru ziloņi.

Daļa izrādīja vienkārši ziņkāri,

bet citu uzvedības izpausmes,

manuprāt, patiešām
būtu klasificējamas kā sēras.

Kā tad izpaužas sēras?

Tā var būt stresa situācijām
raksturīga šūpošanās,

Tā var būt atdalīšanās no bara –

dzīvnieks pamet draugus

un izvēlas palikt vienatnē,

tie var būt ēstgribas un miega traucējumi,

reizēm depresīva poza vai vokalizācija.

Pētniekiem var būt ļoti noderīga

iespēja salīdzināt izdzīvojušā uzvedību

pirms un pēc otra dzīvnieka nāves,

jo tas uzvedību
ļauj izskaidrot precīzāk.

Paskaidrošu to,

pastāstot par divām pīlēm
vārdā Hārpers un Kols.

Esam pārgājuši pie putniem.

Hārpers un Kols bija uzauguši
fuagrā putnu fabrikā,

un piedzīvojuši nežēlību.

Fuagrā fabrikās putnus baro ar varu.

Putni bija traumēti
gan fiziski, gan dvēseliski.

Bet par laimi viņus izglāba
saudzētava Ņujorkas ziemeļos.

Četrus gadus abi atguvās
un bija nešķirami draugi.

Bieži vien abus varēja atrast
īpašuma mazajā dīķītī.

Tad Kolam sākās neciešamas sāpes kājās,

un saudzētavai bija skaidrs,
ka pareizākais ir viņu iemidzināt,

un tā arī darīja.

Taču pēc tam saudzētavas darbinieki
izdarīja ko īpašu –

mirušo ķermeni
viņi aiznesa parādīt Hārperam.

Vispirms Hārpers mēģināja ķermeni bakstīt,

bet tad nogulās tam pāri

un palika kopā ar draugu
vairāk nekā stundu.

Turpmākās nedēļas

viņam klājās grūti.

Viņš atkal un atkal atgriezās dīķītī,
kurā bija pavadījis laiku ar Kolu,

un nevēlējās draudzēties ne ar vienu citu.

Divus mēnešus vēlāk arī viņš nomira.

Par laimi ne visi sērojošie dzīvnieki
piedzīvo bēdīgu galu.

Pagājušovasar es devos uz Bostonu,
lai apciemotu savu meitu Sāru.

Biju kopā ar savu vīru Čārliju,

un man patiešām vajadzēja
atvilkt elpu no darba.

Tomēr es salūzu un atvēru darba e-pastu.

Jūs jau zināt, kā tas ir.

Un tur ieraudzīju saraksti
par atraidītu ēzeli.

Tas nebija gluži tas,
ko kā antropoloģe gaidīju,

bet tur nu tas bija,
un man prieks, ka to izlasīju.

Ēzelīte vārdā Līna bija pārvietota
no vienas saudzētavas uz citu,

šoreiz Albertā, Kanādā.

Kā vienīgajam ēzelim

viņai bija grūti atrast draugus.

Taču galu galā viņa iedraudzējās
ar pavecu zirgu Džeiku,

un turpmākos trīs gadus
abi bija nešķirami.

Bet iemesls sarakstei bija tas,
ka Džeiks 32 gadu vecumā

bija smagi saslimis un iemidzināts.

Tālāk notika, lūk, kas:

Līna stāv uz Džeika kapa.

Naktīs viņa negribēja iet iekšā.
Viņa negribēja ēst.

Viņa negribēja dzert.

Viņa kašņāja kapa zemi, satraukti bubināja

un turpināja stāvēt.

Mēs par to runājām un mēģinām rast idejas,

kā šādam dzīvniekam palīdzēt.

Mēs runājām par to, ka vajadzīgs laiks,

vairāk cilvēka mīlestības un maiguma,

vajadzīgs pamudinājums
atrast jaunu draugu.

Un šajā vietā Līnas stāsts izvēršas
citādi nekā pīles Hārpera piedzīvotais,

jo viņai izdevās atrast jaunu draugu –

saudzētavas darbinieki atrakstīja
un pastāstīja, ka viss beidzies labi.

Reizēm zinātnieki
novērojumus papildina

ar hormonālo rādītāju izpēti.

Piemēram, zinātnieku grupa Botsvānā

salīdzināja divas paviānu sugas,
izmantojot fēču materiālu.

Pirmajā grupā bija mātītes,
kas pieredzējušas plēsēja uzbrukumu

un tajā kādu zaudējušas,

savukārt otrajā grupā –
mātītes, kas pieredzējušas uzbrukumu,

bet nav nevienu zaudējušas.

Stresa hormonu līmenis
pirmajā grupā bija ievērojami augstāks.

Bet svarīgi ir, lūk, kas –

zinātnieki tos nesauca
par satrauktiem paviāniem,

bet gan par paviāniem,
kas pārdzīvo tuvinieka zaudējumu,

daļēji novērotās uzvedības dēļ.

Piemēram, starp šo māti un meitu
valdīja ļoti tuvas attiecības,

bet tad meitu saplosīja lauva.

Māte pārstāja kontaktēties ar draugiem,
ar apčubināšanas grupām,

nedēļām ilgi viņa turējās nomaļus –

tuvinieka zaudējums –

un tad palēnām atguvās.

Tātad paviāni, kas pārdzīvo
tuvinieka zaudējumu.

Vai kādu dienu zinātne atklās bites,
kas pārdzīvo tuvinieka zaudējumu?

Vai uzzināsim par sērojošām vardēm?

Nedomāju, ka tā notiks, jo, manuprāt,

sērošana iespējama tad, ja dzīvniekiem
ir ciešas, viens pret vienu attiecības.

Es zinu, ka nozīme ir
arī apstākļiem un personībai.

Esmu dokumentējusi
sērojošus kaķus un suņus,

mūsu biedrus un pavadoņus,

bet esmu arī runājusi ar sievieti,
kuru ārkārtīgi satrauca tas,

ka viņas suns nesēroja.

Viņa stāstīja, ka nomiris
ģimenes pirmais suns,

bet šķiet, ka otram sunim
tas neko nenozīmē –

kas viņam kaiš?

(Smiekli)

Klausoties viņā,

es sapratu, ka suns
nu ir vienīgais dzīvnieks ģimenē,

un, viņaprāt, tas nemaz nav tik slikti.

Tātad apstākļiem ir nozīme.

Lai vai kā, dzīvnieki sēro
mazliet citādi nekā mēs.

Cilvēkiem piemīt radošums.

Mēs savas sēras gleznojam, paužam dejā,

mēs par tām rakstām.

Mēs spējam sērot par cilvēkiem,
kurus nekad neesam satikuši,

no kuriem mūs šķir attālums un laiks.

Īpaši spēcīgi es to izjutu Berlīnē,

Holokausta memoriālā.

Dzīvnieki sēro citādi,

bet tas nenozīmē, ka to sēras nav īstas.

Tās ir īstas, un tās ir dziļas,

un tās ir ieraugāmas,
ja izvēlamies redzēt.

Esmu zaudējusi abus vecākus.

Man ļoti tuvs draugs
jaunībā nomira no AIDS.

Domāju, ka vairums klātesošo
kādu reiz ir zaudējuši.

Un manas sāpes patiesi ir remdējusi,

man par mierinājumu ir kalpojusi apziņa,
ka neesam vienīgās būtnes,

kas mīl un sēro.

Manuprāt, tas ir svarīgi.

Un es uzskatu, ka varam
arī spert soli tālāk

un saprast, ka dzīvnieku sēru īstums

mums var palīdzēt
labāk izturēties pret dzīvniekiem.

Tas jau noticis Talekvas gadījumā,

jo ASV un Kanāda ir atjaunojušas sarunas
par steidzamu vaļu aizsardzību,

par čaviču populācijas atjaunošanu

un ūdens piesārņojuma samazināšanu.

Tāpat, ja sēras ir īstas,

ļoti iespējams, dzīvnieki jūt
daudz un dažādas emocijas.

Mēs varētu pētīt prieku,
skumjas, pat cerības.

Un, ja darīsim to,

mēs varam sākt
domāt citādi par visu pasauli.

Skatoties uz vaļiem, varam teikt –

mēs zinām, ka tie sēro,
mēs zinām, ka tie jūt,

mēs varam atteikties no to iesprostošanas
mazos atrakciju parku baseinos

un šo dzīvnieku izmantošanas izklaidei.

(Aplausi)

Paldies.

Skatoties uz ziloņiem, varam teikt –

jā, tie sēro, un mēs varam ar jaunu sparu

vērsties pret starptautiskajām
trofeju medībām un malumedniecību.

(Aplausi)

Paldies.

Un, skatoties uz saviem
tuvākajiem radiniekiem, pērtiķiem,

mēs zinām, ka tie sēro,
mēs zinām, ka tie jūt,

tāpēc šie dzīvnieki nav pelnījuši,

ka tos gadu no gada pakļauj invazīviem
biomedicīniskiem eksperimentiem.

Un, ziniet...

(Aplausi)

arī pīles Hārpers un Kols
mums kaut ko iemāca.

Viņi ļauj ieraudzīt kopainu
un saprast, ka tas, ko ēdam,

ietekmē dzīvnieku dzīves apstākļus.

Un runa nav tikai par fuagrā vai pīlēm.

Ar cūku, vistu un govju fermām ir tāpat.

Varu apliecināt – zinātne pierāda,
ka arī šie dzīvnieki jūt.

Tāpēc ikreiz, kad izvēlamies
augu valsts maltīti,

mēs sniedzam savu artavu
dzīvnieku ciešanu mazināšanā.

(Aplausi)

Tāpēc, jā, es ticu,
ka dzīvnieki patiešām sēro.

Es ticu, ka dzīvnieki patiešām mīl,

un domāju, ka mums,
cilvēkiem, ir laiks atzīt,

ka šīs emocijas raksturīgas ne tikai mums.

Un, ja to ieraugām,

mēs varam padarīt pasauli

par daudz labāku, iejūtīgāku,
draudzīgāku vietu dzīvniekiem,

un pie reizes varam izglābt arī paši sevi.

Liels paldies.

(Aplausi)

Paldies. Paldies.

(Aplausi)