Fotogrāfijas, kas pauž liecību mūsdienu verdzībai

Pēdējos divus gadus fotogrāfe Liza Kristīne apceļoja pasauli, dokumentējot neaptverami skarbo mūsdienu verdzības realitāti. Viņa dalās ar biedējoši lieliskiem attēliem — Kongo kalnračiem, Nepālas ķieģeļu nesējiem —, izceļot šo 27 miljonu pasaules paverdzināto dvēseļu skaudro likteni. (Uzņemts TEDxMaui konferencē)

Esmu 45 metrus dziļā
nelikumīgā raktuvju šahtā Ganā.

Karstais gaiss ir piesmacis putekļiem.

ir grūti paelpot.

Es jūtu sviedrainu ķermeņu pieskārienus,

tiem tumsā man paslīdot garām,
taču es neko citu neredzu.

Es izdzirdu atskanam balsis,

taču šahtā galvenokārt valda
vīriešu klepus kakofonija,

un akmens skaņas,
to laužot ar primitīviem darbarīkiem.

Tāpat kā visi pārējie
es valkāju lētu un mirgojošu lukturīti,

kas piestiprināts man pie galvas
ar nodriskātu elastīgo saiti,

es tik tikko spēju uzrāpties
pa gludo koku zariem,

kas atrodas kvadrātmetra lielās bedres malās,

stiepjoties desmitiem metru zemes dzīlēs.

Manai rokai paslīdot,
man pēkšņi atmiņā ataust kalnracis,

ko pirms dažām dienām biju satikusi,
kurš zaudēja tvērienu

un nogāzās šahtā
no neskaitāmu pēdu augstuma.

Man šeit stāvot un ar jums runājot,

šie vīri joprojām atrodas
dziļi šajā bedrē,

bez samaksas vai atlīdzības
riskējot ar savām dzīvībām,

un nereti mirstot.

Es varēju izrāpties no šīs bedres un doties mājās,

bet viņi visdrīzāk nekad to nevarēs,
jo viņi ir ieslodzīti verdzībā.

Pēdējos 28 gadus vairāk nekā 70 valstu

sešos kontinentos esmu dokumentējusi

iezemiešu kultūras.
2009. gadā man bija tas lielais gods

būt Vankūveras miera samita
izstādes vienīgajai dalībniecei.

To satriecošo cilvēku vidū,
ko tur sastapu,

satiku arī kādu atbalstītāju NVO „Free the Slaves”,

kas veltīta mūsdienu
verdzības izskaušanai.

Mēs sākām runāt par verdzību, un es patiesi

sāku uzzināt par verdzību,

es, protams, iepriekš zināju,
ka tā pasaulē pastāv,

taču ne tādos apmēros.

Pēc mūsu sarunas beigām
es jutos ļoti briesmīgi,

ja godīgi, man bija kauns
par savu zināšanu trūkumu

par šīm manā mūžā notiekošajām drausmām. Es nodomāju,

ja es nezināju,
cik vēl daudzi cilvēki nezina?

Šī doma man nedeva mieru,
tādēļ pēc pāris nedēļām

aizlidoju uz Losandželosu, lai satiktos
ar „Free the Slaves” vadītāju

un piedāvātu viņiem savu palīdzību.

Tādējādi aizsākot savu ceļojumu
mūsdienu verdzībā.

Dīvainā kārtā, daudzās no vietām
biju bijusi iepriekš.

Dažas es pat uzskatīju
par savām otrajām mājām.

Taču šoreiz es redzēju
skapī paslēptos skeletus.

Pēc piesardzīgām aplēsēm mūsdienu pasaulē

ir paverdzināti vairāk nekā 27 miljoni cilvēku.

Tas ir divtik cilvēku, ko aizveda no Āfrikas,

visā Transatlantijas vergu tirdzniecības laikā.

Pirms simtu piecdesmit gadiem
zemkopībā izmantojams vergs

maksāja apmēram trīs reizes vairāk

nekā amerikāņu strādnieka ikgadējā alga.

Mūsdienu naudā tie ir aptuveni 50 000 ASV dolāru.

Taču mūsdienās veselas ģimenes
var paverdzināt paaudžu paaudzēs

par tik niecīgu summu kā 18 dolāri.

Pārsteidzošā kārtā katru gadu verdzība

pasaulē nes vairāk nekā
13 miljardus ASV dolāru lielu peļņu.

Daudzus ievilina ar viltus solījumiem

par labu izglītību,
labāku darbu, attopoties,

ka viņus piespiež strādāt bez atalgojuma,

draudot ar varmācību un neļaujot aiziet.

Mūsdienu verdzībā
runa ir par tirdzniecību,

paverdzināto cilvēku radītajām precēm esot vērtībai,

taču tās radošie cilvēki ir izmetami.

Verdzība pastāv gandrīz visā pasaulē,

lai arī it visur pasaulē tā ir nelikumīga.

Indijā un Nepālā
mani aizveda līdz ķieģeļu cepļiem.

Šis savādais un šausminošais skats bija kā

nokļūšana Senajā Ēģiptē vai Dantes „Peklē”.

54 grādu lielas temperatūras ieskauti

vīriešus, sievietes, bērnus,
pat veselas ģimenes,

sedza milzīga putekļu sega,

tiem mehāniski uz savām galvām kraujot ķieģeļus,

vienā reizē līdz pat 18, un nesot tos

no apdedzināšanas cepļiem
līdz kravas mašīnām simtiem metru attālumā.

Vienveidības un pārguruma notrulināti

viņi strādā klusēdami,
atkārtojot uzdevumu atkal un atkal

16 vai 17 stundas dienā.

Nav pārtraukumi, lai paēstu vai padzertos,

un spēcīgā atūdeņošanas urinēšanu

lielā mēra padarīja nebūtisku.

Karstums un putekļi bija tik stipri, ka

mans fotoaparāts uzkarsa tik ļoti,
ka tam nevarēja pat pieskarties,

un pārstāja darboties.

Ik 20 minūtes man bija jādodas atpakaļ uz kreiseri,

lai iztīrītu savu aprīkojumu,
izpūstu to ar gaisa kondicionieri,

lai to atdzīvinātu. Man tur sēžot,

es nodomāju, ka ar manu fotoaparātu
apejas daudz labāk,

nekā ar šiem cilvēkiem.

Atgriežoties pie cepļiem,
es gribēju raudāt,

taču blakus esošais abolicionists
mani ātri sagrāba

un teica: „Liza, neraudi.
Te raudāt nedrīkst.”

Viņš skaidri un gaiši paskaidroja,
ka tāda emociju izrādīšana

šādās vietās ir ļoti bīstama,

ne tikai man, bet arī viņiem.

Es nedrīkstēju viņiem nekā piedāvāt tiešu palīdzību.

Es nedrīkstēju viņiem dot naudu, neko.

Es nebiju šīs valsts pilsone.

Es situāciju, kurā viņi jau bija,

varēju tikai pasliktināt.

Man bija jāpaļaujas uz „Free the Slaves”,

lai tie darbotos sistēmā
un parūpētos par viņu atbrīvošanu.

Es ticēju, ka viņi tā darīs.

Man bija jāgaida,
kamēr es nokļuvu mājās,

lai patiesi atkal sajustu sirdsēstus.

Himalajos es sastapu bērnus,
kas kilometriem

lejā pa kalnainu teritoriju nesa akmeņus

līdz pie ceļa gaidošajām kravas mašīnām.

Lielās šīfera plāksnes bija smagākas,

nekā tās nesošie bērni,

kuri tās ar paštaisītiem zaru, auklas un

nodriskātas drēbes stiprinājumiem
balstīja uz savām galvām.

Pieredzēt ko tik satriecošu ir grūti.

Kā gan mēs varam ietekmēt ko tik mānīgu

un reizē pieaugošu?

Daži nemaz nezina, ka ir paverdzināti,

16, 17 stundas dienā strādājot bez nekādas samaksas,

jo tāda ir bijusi visa viņu dzīve.

Viņiem to nav ar ko salīdzināt.

Šiem ciematniekiem pieprasot brīvību,

vergturi nodedzināja visas viņu mājas.

Šiem cilvēkiem nebija nekā,

viņi bija tik sagrauti,
ka gribēja jau padoties,

taču vidū esošā sieviete
iedrošināja viņus nepadoties,

un vietējie abolocionisti

palīdzēja viņiem iznomāt
pašiem savas akmeņlauztuves,

tā nu viņi veic to pašu smago darbu,

taču nu viņi to dara sev
un saņem par to samaksu,

un viņi to dara, būdami brīvi.

Izdzirdot vārdu „verdzība”,
mēs nereti iedomājamies

tieši seksuālo ekspluatāciju,

šīs pasaules apziņas dēļ

mani brīdināja, ka man būs grūti

droši strādāt šajā konkrētajā nozarē.

Katmandu mani pavadīja sievietes, kuras pašas

bija bijušas seksuālās verdzības upuri.

Viņas mani noveda lejā
pa šaurām kāpnēm,

kas veda netīrā,
blāvi fluorescences izgaismotā pagrabā.

Tas pats par sevi nebija bordelis.

Tas drīzāk atgādināja restorānu.

Kabīņu restorāni,
kā to pazīst nozarē,

ir piespiedu prostitūcijas vietas.

Katrā ir mazas,
privātas telpas, kur vergi,

sievietes, kopā ar mazām meitenēm un zēniem,

no kuriem daži
ir līdz pat septiņus gadus jauni,

ir spiesti izklaidēt klientus,

mudinot tos pirkt vēl ēdienu un alkoholu.

Katra kabīne ir tumša un noputējusi,

apzīmēta ar uz sienas uzkrāsotu skaitli,

saplākšņa un aizkaru nodalītas.

To darbinieki no saviem klientiem
nereti piedzīvo traģisku dzimumvardarbību.

Stāvot gandrīz pilnīgā tumsā,
es atceros sajūtam

šīs straujās, spēcīgās bailes,
un tajā brīdī

es varēju tikai iedomāties,
kā tas varētu būt,

esam iesprostotam šajā ellē.

Man bija viens veids, kā izkļūt:
kāpnes, pa kurām es biju nokāpusi.

Citu durvju nebija.

Nebija logu, kas būtu gana lieli, lai pa tiem varētu izrāpties.

Šiem cilvēkiem nebija glābiņa,

tā kā mēs sākām runāt par tik sarežģītu tematu,

svarīgi ir minēt, ka verdzība, tostarp seksuālā ekspluatācija

notiek arī jūsu paša pagalmā.

Desmitiem tūkstošu cilvēku
paverdzina lauksaimniecībā,

restorānos, mājkalpībā

un vēl daudzās lietās.

Nesen „New York Times” ziņoja, ka

ik gadu seksuālajā verdzībā pārdod no
100 000 līdz 300 000 amerikāņu bērnu.

Tas ir mums visapkārt.
Mēs to vienkārši neredzam.

Tekstilrūpniecība ir vēl viena,
ko bieži iedomājamies,

izdzirdot par piespiedu nodarbinātību.

Es apmeklēju Indijas ciematus,
kur veselas ģimenes bija paverdzinātas

zīda tirdzniecībā.

Lūk, ģimenes portrets.

Melni nokrāsotās rokām ir tēvam, bet zilās

un sarkanās rokas ir viņa dēliem.

Viņi jauc krāsas lielās mucās,

viņi šķidrumā līdz elkoņiem iegremdē zīdu,

bet krāsa ir indīga.

Mans tulks pastāstīja viņu stāstus.

„Mums nav brīvības,” viņi teica.

„Tomēr mēs joprojām ceram, ka kādudien

varēsim šo māju pamest un doties citur,

kur mums par krāsošanu patiešām samaksās.”

Lēš, ka vairāk nekā 4000 bērnu

ir paverdzināti Voltas ezerā,

lielākajā cilvēka izveidotajā ezerā pasaulē.

Mums pirmo reizi ierodoties,
es devos uzmest aci.

Es redzēju to, kas šķita kā ģimene laivā makšķerējam,

divi vecākie brāļi, pāris jaunāki bērni,
skan loģiski, vai ne?

Nē. Viņi visi bija paverdzināti.

Bērnus atņem savām ģimenēm,

aizved un pārdod,

kur viņi šajās laivās ezerā ir spiesti pavadīt neskaitāmas stundas,

lai arī viņi neprot peldēt.

Šim jaunajam bērnam ir astoņi gadi.

Mūsu laivai tuvojoties, viņš trīcēja,

baidoties, ka tā apgāzīs viņa mazo smailīti.

Viņš bija pārbijies,
ka tiks iesviests ūdenī.

Voltas ezerā iegrimušie
skeletveidīgie koka zari

bieži ieķērās zvejas tīklos, un nogurušos

un izbiedētos bērnus iesviež ūdenī, lai tie

auklas atpiņķerētu.

Daudzi no tiem noslīkst.

Cik vien ilgi viņš spēj atcerēties,
viņš ir ticis piespiests

strādāt ezerā.

Sava saimnieka iebiedēts,
viņš negrasās bēgt,

un tā kā pret viņu visu viņa dzīvi
ir izturējušies nežēlīgi,

viņš to nodod tālāk
arī jaunākajiem vergiem,

kurus uzrauga.

Es satiku šos zēnus piecos no rīta,

viņiem velkot iekšā
pēdējos no saviem tīkliem,

bet viņi aukstā,
vējainā naktī bija strādājuši

kopš vieniem naktī.

Svarīgi ir arī minēt, ka šie tīkli,

esot pilni ar zivīm,
sver vairākus simtus kilogramu.

Es vēlos jūs iepazīstināt ar Kofi.

Kofi izglāba no zvejnieku ciemata.

Es viņu satiku patversmē,
kur „Free the Slaves”

rehabilitē verdzības upurus.

Te viņš redzams, vannojoties akā un

lejot uz galvas lielus ūdens spaiņus.

Brīnišķīgās ziņas ir, ka,

kamēr es ar jums šodien runāju,

Kofi atkal ir kopā ar savu ģimeni,

un, kas ir vēl labāk,
viņa ģimenei ir palīdzēts

pelnīt iztiku un parūpēties
par savu bērnu drošību.

Kofi ir iespēju iemiesojums.

Kas viņš varēs kļūt, tāpēc,
ka kāds nebija vienaldzīgs

un mainīja viņa dzīvi?

Braucot pa Ganas ceļu

ar „Free the Slaves” partneriem,

mūsu kreiserim uz mopēda pēkšņi piebrauca

kāds abolocionisma biedrs
un piesita pie stikla

Viņš teica, lai sekojam viņam
pa grants ceļu, kas veda džungļos.

Ceļa galā viņš mūs skubināja izkāpt no mašīnas

un teica šoferim, lai tūlīt dodas projām.

Tad viņš norādīja
uz tik tikko redzamām pēdām

un teica: „Šī ir tā taka,
šī ir tā taka. Aiziet.”

Mēs sākām iet pa šo taku,
pašķīrām vīteņaugus,

kas aizšķērsoja taku,
un pēc apmēram stundas ilgas iešanas

atklājām, ka taku
bija appludinājuši nesenie lieti,

tādēļ es pacēlu foto aprīkojumu virs galvas,

mums iebrienot ūdenī,
kas bija man līdz krūtīm.

Pēc vēl divām iešanas stundām
līkumainā taka

pēkšņi aprāvās klajumā, un mums priekšā

pavērās milzum daudz bedru,

kuras varētu ietilpināt futbola laukumā,

tās visas bija pilnas ar strādājošiem
paverdzinātiem cilvēkiem.

Daudzām sievietēm,
tām skalojot zeltu, pie mugurām

bija piesieti viņu bērni,

brienot pa dzīvsudraba saindētu ūdeni.

Dzīvsudrabu izmanto ekstrakcijas procesā.

Šie kalnrači ir paverdzināti
vēl citas Ganas daļas

raktuvju šahtā.

Viņiem iznākot no šahtas,
viņi bija viscaur slapji

no saviem sviedriem.

Es atceros skatoties to nogurušajās
un asinīm pieplūdušajās acīs,

jo daudzi no viņi
bija bijuši pazemē 72 stundas.

Šahtas ir līdz pat 90 metrus dziļas,
un viņiem bija jānes ārā

milzīgi akmeņu maisi, ko vēlāk vestu uz

citurieni, kur šos akmeņus sadauzītu,

lai beigās no tiem varētu iegūt zeltu.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet,
ka šī smagā darba vieta

ir pilna ar spēcīgiem vīriem,
taču, ieskatoties tuvāk,

redzējām šajā nomalē
strādājam cilvēkus un bērnus,

kam paveicies mazāk.

Viņi visi ir ievainojumu,
slimību un vardarbības upuri.

Ļoti iespējams, ka šis muskuļotais cilvēks

pēc pāris gadiem beigs kā šis cilvēks, tuberkolozes un

saindēšanās ar dzīvsudrabu izpostīts.

Šis ir Manuru. Nomirstot viņa tēvam,

viņa tēvocis pārdeva viņu strādāšanai raktuvēs.

Nomirstot viņa tēvocim,
Manuru mantoja sava tēvoča parādu,

kas vēl vairāk neļāva
viņam pamest verdzību raktuvēs.

Kad es viņu satiku,
viņš raktuvēs jau bija strādājis

14 gadus. Redzamo kājas ievainojumu viņš ieguva

no kāda negadījuma raktuvēs,

tik nopietna, ka ārsti teica,
ka kāju vajadzētu amputēt.

Papildus tam, Manuru ir tuberkoloze,

tomēr viņš tik un tā
ir spiests diendienā strādāt

šajā raktuvju šahtā.

Pat tad viņam ir sapnis,
ka kādu dienu viņš būs brīvs

un ar vietējo aktīvistu
kā „Free the Slaves” palīdzību

kļūs izglītots,

Tieši šāda apņēmība

neiedomājama likteņa priekšā

piepilda mani ar milzīgu apbrīnu.

Es vēlos izgaismot verdzību.

Strādājot laukā,

es paņēmu līdzi daudz sveču,

un ar tulka palīdzību

es teicu šiem fotografētajiem cilvēkiem,

ka vēlējos izgaismot viņu stāstus

un skaudro likteni,

lai tad, kad būtu droši
gan man, gan viņiem,

es radītu šos attēlus.

Viņi zināja, ka viņu fotogrāfijas pasaulē

redzēsiet jūs.

Es gribēju, lai viņa zina,
ka par viņiem paudīsim liecību

un, ka darīsim visu, kas ir mūsu spēkos,

lai mainītu viņu dzīves.

Es patiesi ticu, ka,
ja mēs viens otru redzam

kā līdzcilvēkus,
būt iecietīgam pret tādām drausmām

kā verdzība kļūst ļoti grūti.

Runa nav par šiem attēliem.
Runa ir par cilvēkiem,

īstiem cilvēkiem,
kā tu un es, kas savā dzīvē

visi pelnījuši tādas pašas tiesības,

godu un cieņu.

Nepaiet ne diena, kad nedomātu par

visiem šiem daudzajiem skaistajiem
un cietušajiem cilvēkiem,

kurus man ir bijis milzīgs gods satikt.

Ceru, ka šie attēli atmodina spēku

cilvēkos kā jūs, kas tos redzējuši.

Un ceru, ka šis spēks iedegs uguni,

kas izgaismos verdzību,

jo bez šīs gaismas jūga zvērs

turpinās mist ēnās.

Liels paldies.

(Aplausi)