Skaisti jaunvārdi grūti aprakstāmām sajūtām

Džonam Kēnigam patīk atrast vārdus, kas izsaka mūsu neizteiktās sajūtas, piemēram „lachesism”, kas ir alkas pēc nelaimes un „sonder”, apjausma, ka citu dzīves ir tikpat sarežģītas un neizzināmas kā mūsu paša. Šajā runā viņš prāto par jēgu, ko piešķiram vārdiem un kā šī jēga mums atspēlējas.

Šodien es vēlos runāt par vārdu jēgu,

kā to nosakām mēs

un kā tie gandrīz vai atriebjoties

nosaka mūs.

Angļu valoda ir milzu sūklis.

Man ļoti patīk angļu valoda.
Priecājos, ka tajā runāju.

Bet ar visu to tajā ir daudz robu.

Grieķu valodā ir vārds „lachesism”,

kas nozīmē alkas pēc nelaimes.

Kad pie apvāršņa redzat negaisu

un saprotat, ka ilgojaties pēc vētras.

Mandarīnu valodā ir tāds vārds „yù yī”.

Es gan to neizrunāju pareizi,

bet tas nozīmē ilgoties
atkal kaut ko tik spēcīgi izjust

kā to izjutāt bērnībā.

Poļu valodā ir vārds „jouska”,

kas ir it kā hipotētiska saruna,

ko piespiedu kārtā izspēlē prātā.

Un visbeidzot vācu valodā, protams, vācu,

ir tāds vārds „Zielschmerz”,

kas ir bailes tikt pie gribētā.

(Smiekli)

Beidzot sasniegts mūža sapnis.

Es pats esmu vācietis,
tāpēc ļoti labi pazīstu šo sajūtu.

Es gan nezinu, vai
ikdienā lietotu kādu no šiem vārdiem,

bet ļoti priecājos, ka tādi ir.

Vienīgais iemesls, kāpēc tie pastāv,
ir tāpēc, ka es tos izdomāju.

Es esmu The Dictionary
of Obscure Sorrows autors,

kas esmu bijis jau pēdējos septiņus gadus.

Visa projekta misija

ir atrast robus emociju valodā

un mēģināt tos aizpildīt,

lai varētu runāt
par visām tām cilvēku sajūtu niansēm

un cilvēku untumainajiem stāvokļiem,

ko visi jūtam,
bet varbūt nedomājam izteikt,

jo mums tiem nav vārdu.

Un apmēram projekta pusceļā

es aprakstīju „sonder”,

ideju, ka visi uzskatām sevi
par galveno varoni

un visi apkārtējie ir tikai otrajā plānā.

Īstenībā mēs visi esam galvenie varoņi,

un paši esam otrais plāns
kāda cita stāstā.

Līdzko es to publicēju,

es saņēmu daudz atbilžu,

kas bija: „Paldies, ka piešķīrāt balsi
tam, ko biju jutis visu savu dzīvi,

bet tam nebija vārda.”

Viņi jutās mazāk vientuļi.

Tāds ir vārdu spēks

– ļaut justies mazāk vientuļiem.

Un neilgi pēc tam

es sāku pamanīt,

ka „sonder” visā nopietnībā
lieto interneta sarunās,

un neilgi pēc tā pamanīšanas

es izdzirdēju to sev blakus
kādā runātā sarunā.

Nav dīvainākas sajūtas par to,
kad tevis izdomāts vārds

sāk dzīvot pats savu dzīvi.

Šai sajūtai man
vēl nav nosaukuma, bet būs.

(Smiekli)

Es pie tā strādāju.

Es sāku domāt par to,
kas vārdus padara īstus,

jo daudzi man jautā,

visbiežākais jautājums, ko man uzdod, ir:

„Vai šie vārdi ir izdomāti?
Es īsti nesaprotu.”

Es īsti nezināju, ko viņiem atbildēt,

jo kad „sonder” sāka ieviesties,

kā gan man spriest par to,
kuri vārdi ir īsti un kuri nē.

Tad es sajutos kā Stīvs Džobss,
viņam aprakstot savu epifāniju,

kad viņš saprata,
ka vairums no mums ikdienā

baidās pārāk stipri atsisties pret sienām

un it kā cenšas dzīvot tālāk.

Bet, kad saproti, ka cilvēki,

ka šo pasauli veidojuši cilvēki,
kas nebija gudrāki par tevi,

tad var pastiept roku
un pieskarties šīm sienām,

un pat izbāzt roku tām cauri

un saprast, ka vari to izmainīt.

Kad man jautā: „Vai šie vārdi ir īsti?”

man ir dažādas atbildes,
ko esmu izmēģinājis.

Dažas šķita jēdzīgas, citas nē.

Bet viena no izmēģinātajām bija:

„Vārds ir īsts, ja gribi,
lai tas tāds būtu.”

Tāpat kā šī taka ir īsta,
jo cilvēki to tur vēlējās.

(Smiekli)

Augstskolu pilsētiņās
tas notiek ik dienas.

To sauc par „vēlmju taku”.

(Smiekli)

Bet tad es nolēmu,
ka tas, ko man patiesībā jautā,

jautājot, vai vārds ir īsts,
viņi patiesībā jautā:

„Cik daudzus prātus es ar to sasniegšu?”

Jo, manuprāt, pārsvarā tā
mēs redzam valodu.

Vārds principā ir atslēga,

kas ļauj piekļūt noteiktu ļaužu prātiem.

Ja tas ļauj mums piekļūt
tikai vienam prātam,

tad to nav īsti vērts lietot,

nav vērts ielāgot.

Divi prāti... atkarīgs no tā,
kas tie tādi ir.

Miljons prātu – nu jau cita runa.

Īsts vārds sniedz pieeju
pēc iespējas vairāk prātiem.

Tāpēc to ir vērts zināt.

Sagadīšanās pēc, visīstākais vārds
pēc šīs mērauklas ir šis.

[O.K.]

Viss.

Visīstākais vārds, kāds mums ir.

Tas ir vistuvākais universālajai atslēgai.

Tas ir visvairāk saprastais vārds pasaulē,

lai kur arī nenonāktu.

Nelaime gan tāda,

ka neviens īsti nezina,
ko šie divi burti nozīmē.

(Smiekli)

Tas ir diezgan dīvaini, vai ne?

Tas varētu būt nepareizi
saīsināts „all correct”, varbūt,

vai „old kinderhook”.

Neviens īsti nezina.
Bet tas, ka nav svarīga tā izcelsme,

kaut ko saka par to,
kā vārdiem piešķiram nozīmi.

Nozīme nav pašos vārdos.

Mēs esam tie, kas ieliekam sevi tajos.

Un, manuprāt, kad visi meklējam
savas dzīves jēgu

un dzīves jēgu kā tādu,

tam ir kāds sakars ar vārdiem.

Manuprāt, ja meklējat kaut kā nozīmi,

vārdnīca ir labs sākums.

Tā piešķir sakārtotības sajūtu

ļoti haotiskajam visumam.

Mūsu skatījums ir tik ierobežots,

ka jāizgudro principi un īsceļi

un jāizdomā, kā to skaidrot

un ar to sadzīvot ikdienā.

Mums vajadzīgi vārdi,
kas apvalda un nosaka, kas esam.

Manuprāt, daudzi
no mums jūtas ieslodzīti

tajā, kā lietojam šos vārdus.

Mēs aizmirstam, ka vārdi ir izdomāti.

Tādi nav tikai mani vārdi.
Visi vārdi ir izdomāti,

bet ne visi no tiem kaut ko nozīmē.

Mēs visi esam it kā ierobežoti
savā vārdu krājumā,

kas ne vienmēr saskan ar cilvēkiem,
kas vairs nav tādi kā mēs,

un tāpēc rodas sajūta, ka ar katru gadu
viens no otra arvien vairāk attālināmies,

jo nopietnāk uztveram vārdus.

Jo atcerieties, vārdi nav īsti.

Tiem nav nozīmes. Mums ir.

Kā pēdējo vēlētos nolasīt

fragmentu ar vienu no maniem
mīļākajiem filosofiem ‒

Bila Vatersona, kas radījis grāmatu sēriju
„Kelvins un Hobss.”

Viņš ir teicis:

„Radīt dzīvi, kas atspoguļo
jūsu vērtības un apmierina dvēseli,

ir rets sasniegums.

Izgudrot pašam savas dzīves jēgu

nav vienkārši,

bet tomēr to drīkst darīt,

un, manuprāt, pēc tam
būsiet laimīgāks, ka papūlējāties.”

Paldies.

(Aplausi)