Kā es atklāju seno tekstu noslēpumus

Gregorijs Heivorts ir tekstu pētnieks, kas kopā ar savu komandu izstrādā jaunus veidus seno manuskriptu un karšu lasīšanai, izmantojot spektrālo attēlu apstrādes tehnoloģiju. Šajā aizraujošajā runā skaties, kā Heivorts izceļ gaismā zudušu vēsturi, atšifrējot tekstus, kas nav lasīti tūkstošiem gadu. Kā šī zudusī klasika varētu mainīt to, ko zinām par pagātni?

2013. gada 26. janvārī

Al Kāidas kaujinieku banda
iebruka senajā Timbuktu pilsētā,

pie Sahāras tuksneša dienvidu robežas.

Tur tie pielaida uguni
viduslaiku bibliotēkai,

kurā bija 30 000 manuskriptu
arābu un vairākās āfrikāņu valodās

par visdažādākajām tēmām,

sākot no astronomijas līdz ģeogrāfijai,
no vēstures līdz medicīnai;

tostarp arī grāmata, kurā fiksēta,

iespējams, pirmā metode
vīriešu erektālās disfunkcijas ārstēšanai.

Lai gan nezināms Rietumos,

tas bija vesela kontinenta
zināšanu krājums,

Āfrikas balss laikā, kad tika uzskatīts,
ka Āfrikai tādas nemaz nav.

Bamako pilsētas mērs,
šī notikuma aculiecinieks,

manuskriptu sadedzināšanu

nodēvēja par „noziegumu
pret pasaules kultūras mantojumu”.

Un viņam ir taisnība –

vai būtu bijusi taisnība,
ja vien viņš faktiski nebūtu melojis.

Patiesībā tieši pirms šī notikuma

Āfrikas zinātnieki bija savākuši
kaudzi nejauši izvēlētu vecu grāmatu

un atstājuši tās teroristiem
sadedzināšanai.

Šodien kolekcija ir noslēpta Bamako,

Mali galvaspilsētā,

un pamazām iet bojā
augsta mitruma apstākļos.

Tas, kas tika izglābts ar viltību,

nu atkal ir pakļauts briesmām –

šoreiz no klimata puses.

Taču Āfrika un attālie pasaules nostūri

nav vienīgās un pat ne galvenās vietas,

kur manuskripti, kas varētu mainīt
pasaules kultūras vēsturi,

ir pakļauti briesmām.

Pirms vairākiem gadiem es veicu
Eiropas pētniecības bibliotēku apskati

un atklāju, ka ir vismaz
60 000 manuskriptu

no perioda pirms 1500. gada,

kas nav salasāmi ūdens radītu bojājumu,

izbalēšanas, pelējuma
un ķīmisku reaģentu dēļ.

Patiesais skaits,
iespējams, ir divreiz lielāks,

un tas ir neskaitot renesanses
un jaunlaiku manuskriptus

un tādu kultūras mantojuma daļu kā kartes.

Ja nu būtu tāda tehnoloģija,

kas spētu atgūt šos zudušos
un nezināmos darbus?

Iedomājieties,
kā šie visā pasaulē apslēptie dārgumi,

simtiem tūkstošu līdz šim nezināmu tekstu,

spētu pilnībā mainīt
mūsu zināšanas par pagātni.

Iedomājieties, kādus nezināmus
klasikas darbus mēs atklātu,

kas mainītu literatūras, vēstures,
filozofijas, mūzikas kanonus,

vai pat vēl provokatīvāk – kas varētu
mainīt mūsu kultūras identitāti,

uzceļot jaunus tiltus
starp cilvēkiem un kultūru.

Tie ir jautājumi, kas pārvērta mani

no viduslaiku pētnieka, tekstu lasītāja,

tekstu pētniekā.

Cik gan nepilnīgs ir vārds „lasītājs”!

Mani tas mudina domāt par pasivitāti,

par kādu, kurš dīki atlaidies
atpūtas krēslā

un gaida, ka zināšanas pie viņa atnāks

mazā, glītā paciņā.

Cik daudz labāk ir būt
pagātnes dalībniekam,

piedzīvojumu meklētājam neatklātā zemē,

kas mēģina atrast apslēpto tekstu.

Kā akadēmiķis es biju
tikai un vienīgi lasītājs.

Es lasīju un mācīju to pašu klasiku,

ko cilvēki ir lasījuši
un mācījuši gadu simtiem

– Vergiliju, Ovīdiju, Čoseru, Petrarku, –

un ar ikvienu savu zinātnisko publikāciju
es cilvēces gudrībai pievienoju

arvien plānāku un plānāku atklāsmes šķēli.

Tā vietā es gribēju būt

pagātnes arheologs,

literatūras atklājējs,

Indiana Džonss bez pātagas –

nu vai patiesībā ar pātagu.

(Smiekli)

Un es to gribēju ne tikai sev,
bet arī saviem studentiem.

Tā nu pirms sešiem gadiem
es mainīju karjeras virzienu.

Tolaik es strādāju pie „Mīlas šaha”,

pēdējā garā Eiropas viduslaiku dzejoļa,

kas ne reizi nebija rediģēts.

Tas nebija rediģēts,
jo pastāvēja tikai vienā manuskriptā,

kas Drēzdenes bombardēšanā
Otrā pasaules kara laikā

bija tik smagi cietis,

ka pētnieki vairākās paaudzēs
to bija pasludinājušas par zaudētu.

Piecus gadus es biju strādājis
ar ultravioletās gaismas lampu,

cenšoties atjaunot rakstītā pēdas,

un biju ticis tik tālu,

cik tā laika tehnoloģija
mani varēja aizvest.

Un tad es izdarīju to,
ko dara daudzi cilvēki.

Es iegāju internetā

un tur uzzināju, kā multispektrālā
attēlu apstrāde palīdzējusi atgūt

divus slavenā grieķu matemātiķa
Arhimēda apcerējumus

no 13. gadsimta palimpsesta.

Palimpsests ir manuskripts,

kas ticis izdzēsts
un kam pārrakstīts pāri.

Daudz nedomājot, es nolēmu

uzrakstīt Arhimēda palimpsesta projekta
galvenajam attēlu apstrādes pētniekam,

profesoram Rodžeram Īstonam,

par savu ieceri un lūgumu.

Un man par pārsteigumu viņš atbildēja.

Ar viņa palīdzību man izdevās
iegūt finansējumu no ASV valdības,

lai uzbūvētu pārvietojamu multispektrālo
attēlu apstrādes laboratoriju.

Pateicoties šai laboratorijai,

es apdegušu un izbalējušu jucekli
pārvērtu jaunā viduslaiku klasikā.

Kā tad īsti darbojas
multispektrālā attēlu apstrāde?

Multispektrālās
attēlu apstrādes pamatā ir ideja,

ko neapšaubāmi novērtēs ikviens,

kas pazīstams ar infrasarkanās
nakts redzamības brillēm:

proti, tas, ko spējam saskatīt
redzamās gaismas spektrā

ir vien sīka daļiņa no visa, kas tur ir.

Tāpat ir ar neredzamo tinti.

Mūsu sistēma izmanto
12 gaismas viļņu garumus

starp ultravioleto un infrasarkano,

un tie tiek gaismoti no augšas
lejup uz manuskriptu

no LED spuldžu blokiem.

Otrs multispektrālās gaismas avots

nāk augšup cauri manuskripta lapai.

Šādi katrai lapai tiek izveidoti
līdz pat 35 attēliem ciklā,

izmantojot jaudīgu digitālo kameru,

kas aprīkota ar kvarca objektīvu.

Tādu pasaulē ir kādi pieci.

Kad attēli iegūti, tos izlaiž
caur statistiskajiem algoritmiem,

lai vēl vairāk uzlabotu
un padarītu vēl skaidrākus,

izmantojot programmatūru,
kas sākotnēji radīta satelītattēliem

un ko izmantojuši ģeotelpiskie pētnieki
un ASV Centrālās izlūkošanas pārvalde.

Rezultāti var būt patiešām iespaidīgi.

Jūs varbūt esat dzirdējuši,

ko mēs paveicām
ar Nāves jūras rokrakstiem,

kas pamazām saželē.

Izmantojot infrasarkano gaismu,

mums ir izdevies izlasīt pat vistumšākos
Nāves jūras rokrakstu stūrus.

Taču jūs, iespējams, nezināt par citiem
briesmām pakļautiem Bībeles tekstiem.

Lūk, piemēram, lapa
no mūsu apstrādāta manuskripta,

kas, iespējams, ir vērtīgākā
kristiešu Bībele pasaulē.

Codex Vercellensis ir vissenākais
evaņģēliju tulkojums latīņu valodā,

tas datējams ar 4. gadsimta pirmo pusi.

Šis manuskripts ir vistuvākais
tā laika Bībelei,

kad imperators Konstantīns
ieviesa kristietību

kā arī Nīkajas koncila sasaukšanas laikam,

kad notika vienošanās
par kristīgās ticības pamatiem.

Šis manuskripts
diemžēl bija ļoti smagi bojāts –

bojāts tādēļ, ka gadsimtiem ilgi

tika izmantots un ņemts rokās

zvēresta nodošanas ceremonijās baznīcā.

Tas violetais traips,
ko redzat augšējā kreisajā stūrī,

faktiski ir Aspergillus – tā ir sēne,

kas nākusi no nemazgātām
ar tuberkulozi slima cilvēka rokām.

Mūsu attēlu apstrāde ir ļāvusi man
veikt pirmo šī manuskripta norakstu

pēdējo 250 gadu laikā.

Taču laboratorija, kas var nokļūt
pie kolekcijām, kurām tā vajadzīga,

ir tikai daļa no risinājuma.

Šī tehnoloģija ir dārga un ļoti reta,

un šādi iegūt un apstrādāt attēlus
prot pavisam nedaudzi.

Tas nozīmē, kā šāda atjaunošana
lielākajai daļai pētnieku ir nepieejama,

un to var atļauties
tikai turīgākās organizācijas.

Tieši tāpēc es nodibināju
Lācara projektu –

bezpeļņas iniciatīvu, kas padarītu
multispektrālo attēlu apstrādi pieejamu

atsevišķiem zinātniekiem
un mazākām organizācijām

par velti vai nelielu samaksu.

Pēdējo piecu gadu laikā

mūsu attēlu apstrādes speciālisti,
zinātnieki un studenti

ir bijuši septiņās dažādās valstīs

un atguvuši dažus no pasaules
vērtīgākajiem bojātajiem manuskriptiem,

tostarp Verčelli grāmatu,
kas ir senākā grāmata angļu valodā,

Karmārtenas Melno grāmatu,
senāko grāmatu velsiešu valodā,

un dažus no visvērtīgākajiem
agrīnajiem evaņģēlijiem,

kas atrodas kādreizējās
Padomju Gruzijas teritorijā.

Tātad – ar spektrālo attēlu apstrādi
var atgūt zudušus tekstus.

Vēl vairāk – ar to iespējams atgūt
jebkura objekta sākotnējo stāstu,

stāstu par to, kā, kad
un kurš šo tekstu radījis,

un reizēm – ko autors
ir domājis rakstīšanas laikā.

Ņemsim par piemēru
Neatkarības deklarācijas uzmetumu,

ko ar roku rakstījis Tomass Džefersons, –

ar to pirms dažiem gadiem
Kongresa bibliotēkā strādāja mani kolēģi.

Bibliotēkas pārziņi bija pamanījuši,

ka visā tekstā viens vārds
ir aizķēpāts un pārrakstīts.

Pa virsu rakstītais vārds bija „pilsoņi”.

Jūs, iespējams, nojaušat,
kurš vārds bija apakšā.

„Subjekti”.

Lūk, dāmas un kungi, Amerikas demokrātija

attīstās zem Tomasa Džefersona rokas.

Vai aplūkosim 1491. gada Martellusa karti,

ko apstrādājām Jeila Bainekī bibliotēkā.

Tā ir karte, ko Kolumbs
visticamāk izmantoja

pirms došanās ceļā uz Jauno pasauli

un kas viņam deva priekšstatu,
kāda izskatās Āzija

un kur atrodas Japāna.

Šīs kartes problēma ir tā,

ka laika gaitā tintes un pigmenti
bija tik ļoti izdzisuši,

ka pasaule uz šīs vairāk nekā
divus metrus lielās kartes

izskatījās pēc milzu tuksneša.

Līdz šim mums bija
ļoti neskaidrs priekšstats par to,

ko Kolumbs zināja par pasauli

un kā bija atainotas pasaules kultūras.

Parastā apgaismojumā galvenie apzīmējumi
uz kartes bija pilnīgi nesalasāmi.

Ultravioletā gaisma maz ko līdzēja.

Multispektrālā apstrāde
parādīja mums visu.

Mēs uzzinājām, ka Āzijā mituši
briesmoņi ar tik garām ausīm,

ka tās spējušas pārklāt
visu radījuma ķermeni,

un Āfrikā – čūska, kas no zemes
likusi pacelties dūmiem.

Tāpat kā zvaigžņu gaisma
mums spēj pastāstīt,

kā Visums izskatījies tālā pagātnē,

multispektrālā gaisma spēj aizvest mūs

līdz pirmajiem objekta radīšanas mirkļiem.

Caur šo objektīvu mēs ieraugām
kļūdas, domu maiņu,

vientiesību, necenzētās domas,

cilvēka iztēles nepilnības,

kas padara šos svētos objektus
un to autorus īstākus,

kas mūs satuvina ar vēsturi.

Kā ar nākotni?

Ir tik daudz pagātnes

un tik maz cilvēku ar prasmēm,
kas vajadzīgas, lai to glābtu,

pirms šie objekti izzūd pavisam.

Tieši tāpēc esmu sācis mācīt
šo jauno hibrīddisciplīnu,

ko dēvēju par tekstu zinātni.

Tekstu zinātne ir savienība

starp literatūras pētnieka
tradicionālajām prasmēm

– spēju lasīt senās valodas
un senus rokrakstus,

zināšanas par tekstu veidošanu,

kas ļauj tos klasificēt un datēt –

un tādām jaunām metodēm
kā attēlu apstrādes zinātne,

tinšu un pigmentu ķīmija,

datorizēta optiskā
rakstu zīmju atpazīšana.

Pagājušogad kāds pirmā kursa students

ar zināšanām latīņu un grieķu valodā,

multispektrāli apstrādāja palimpsestu,

ko bijām nofotogrāfējuši
slavenā Romas bibliotēkā.

Darba gaitā zem teksta sāka parādīties
smalks rokraksts grieķu valodā.

Visi savācās apkārt,

un viņš nolasīja rindiņu no zuduša darba,

ko rakstījis grieķu komēdijas
dramaturgs Menandrs.

Tā bija pirmā reize
vairāk nekā tūkstoš gadu laikā,

kad šie vārdi tika izrunāti skaļi.

Tajā mirklī viņš kļuva par pētnieku.

Dāmas un kungi, šī ir pagātnes nākotne.

Liels paldies.

(Aplausi)