Vispirms pateikšu jums ko tādu,
kas manā vecmāmiņā
būtu sacēlis piecu „oi” trauksmi:
„Oi, oi, oi, oi, oi!”
(Smiekli)
Tātad... esat gatavi?
Labi.
Man ir plaušu vēzis ceturtajā stadijā.
Jā, es zinu, nabaga es.
Es tā nejūtos.
Esmu pilnīgi mierā ar to.
Jāņem vērā, ka man ir
zināmas priekšrocības –
ne visi var atļauties
tik bezrūpīgu attieksmi.
Man nav mazu bērnu.
Man ir pieaugusi meita,
gudra un laimīga, un brīnišķīga.
Man nav spiedīgu finansiālu apstākļu.
Mans vēzis nav neko agresīvs.
Tas ir tāds kā demokrātu vadība –
(Smiekli)
nav pārliecināts, ka var uzvarēt.
Būtībā tas tur vienkārši sēž,
gaidot, ka Goldman Sachs
tam iedos kādu naudu.
(Smiekli)
(Aplausi)
Ā, un pats labākais –
man ir kāds milzu sasniegums.
Jā!
Es pat nezināju, līdz kāds
to pirms gada ietvītoja.
Lūk, ko viņi teica:
„Tu esi vainojama
amerikāņu vīriešu
padarīšanā par gļēvuļiem.”
(Smiekli)
(Aplausi)
Nav jau gluži tā, ka tas
ir tikai mans nopelns, bet...
(Smiekli)
Bet ja nu jums nav
tādu priekšrocību kā man?
Vienīgais padoms, ko varu dot,
ir darīt to, ko darīju es –
sadraudzēties ar realitāti.
Nav iespējamas sliktākas attiecības
ar realitāti, kā bija man.
Jau no paša sākuma
realitāte mani pat nesaistīja.
Ja laikos, kad sastapu realitāti,
būtu bijis Tinder,
es būtu nosviedusi pa kreisi
un viss būtu cauri.
(Smiekli)
Mēs ar realitāti –
mums nav kopīgu vērtību, kopīgu mērķu.
(Smiekli)
Godīgi sakot, man nav mērķu;
man ir fantāzijas.
Tās ir tieši tādas pašas kā mērķi,
tikai bez smagā darba.
(Smiekli)
(Aplausi)
Es neesmu smagas strādāšanas cienītāja,
bet realitāte, ziniet,
vai nu spiež, spiež, spiež, spiež, spiež
caur savu starpnieku,
smadzeņu izpildfunkciju...
viens no miršanas priekiem
ir tas, ka smadzeņu izpildfunkcija
mani vairs netrenkās.
(Smiekli)
Bet atgadījās kas tāds,
kas lika man saprast,
ka realitāte var arī nebūt realitāte.
Notika tā –
tā kā būtībā gribēju,
lai realitāte liek mani mierā,
bet es gribēju, lai mani
liek mierā jaukā mājā
ar Wolf plīti un Sub-Zero ledusskapi,
jogas privātstundām,
es galu galā tiku
pie sākotnējā līguma ar Disney.
Un kādu dienu es attapos
savā jaunajā birojā
Doupī ielas otrajā numurā.
(Smiekli)
ar ko, realitātesprāt,
man vajadzētu lepoties...
(Smiekli)
Es blenžu uz dāvanu, kas atsūtīta,
lai svinētu manu ierašanos –
ne jau Lalique vāze vai lielās klavieres,
kādus, kā dzirdēju, saņemot citi,
bet gan metru gara mīkstā mikipele
(Smiekli)
kopā ar katalogu, ja nu es
vēlētos pasūtīt vēl kaut ko
manai gaumei neatbilstošu.
(Smiekli)
Kad ielūkojos katalogā,
lai ieraudzītu cik tāda
metru gara mikipele maksā,
tā bija aprakstīta šādi:
„Dabiskā izmērā.”
(Smiekli)
Un tad es sapratu.
Realitāte nav „realitāte”.
Realitāte bija māns.
Tā nu es metos iekšā
kvantu fizikā un haosa teorijā,
lai atrastu faktisko realitāti,
un es tikko esmu pabeigusi filmu,
jā, beidzot pabeigusi,
par to visu,
tāpēc tajā neiedziļināšos.
Lai vai kā, tas bija pēc tam,
kad pabeidzām filmu,
kad salauzu kāju un tā nedzija.
Gadu vēlāk bija jātaisa
vēl viena operācija,
tad atkal gads...
divi gadi ratiņkrēslā,
un tad arī es sastapos
ar faktisko realitāti:
robežām.
Robežas, ko visu mūžu biju noliegusi,
lavījusies garām un ignorējusi,
bija īstas,
un man ar tām bija jātiek galā,
un tās prasīja iztēli, radošumu
un visu manu prasmju kopumu.
Izrādījās, ka faktiskā realitāte
man lieliski padodas.
Es to ne vien pieņēmu,
es to iemīlēju.
Un man būtu vajadzējis zināt,
ņemot vērā manas tikpat
nestabilās attiecības ar laika garu...
es tikai saku, ja kāds ir Betamax tirgū...
(Smiekli)
Man būtu vajadzējis zināt,
ka brīdī, kad iemīlēšu realitāti,
visa pārējā valsts nolems
doties pretējā virzienā.
(Smiekli)
Bet es neesmu šeit, lai runātu par Trampu,
labējiem ekstrēmistiem,
klimata pārmaiņu noliedzējiem
vai pat šīs te lietiņas ražotājiem –
lietiņas, ko es sauktu par kastīti,
lai gan akurāt šeit rakstīts:
„Šī nav kastīte.”
(Smiekli)
Viņi man skalo smadzenes!
(Smiekli)
(Aplausi)
Taču tas, par ko vēlos runāt,
ir personīgs izaicinājums realitātei,
ko es uztveru personīgi,
un ievadam gribu teikt,
ka es absolūti mīlu zinātni.
Man piemīt šī –
lai gan pati neesmu zinātniece –
šī neizprotamā spēja
saprast visu par zinātni,
izņemot pašu zinātni,
(Smiekli)
proti, matemātiku.
Bet es saprotu pat visnetveramākās idejas.
Stīgu teorija –
ideja, ka it visu realitāti rada
vibrācijas, kas nāk no šīm sīksīkajām...
es saucu to par Lielo trinkšķi.
(Smiekli)
Viļņa daļiņu dualitāte –
ideja, ka viena lieta
var izpausties kā divas...
ja?
Ka fotons var izpausties
kā vilnis un kā daļiņa,
sakrita ar manām dziļākajām nojausmām,
ka cilvēki ir gan labi, gan slikti,
idejas – pareizas un nepareizas.
Freidam bija taisnība par peņa skaudību,
un viņam nebija taisnība
par to, kam tā piemīt.
(Smiekli)
(Aplausi)
Paldies.
(Aplausi)
Un pastāv arī neliela variācija,
ka realitāte izskatās pēc divām lietām,
bet, izrādās, ir šo divu
lietu mijiedarbība,
kā, piemēram, telpa – laiks,
masa – enerģija
un dzīvība un nāve.
Tāpēc es nesaprotu,
es vienkārši nesaprotu,
to cilvēku domu gājienu, kuru mērķis
ir „uzvarēt nāvi” un „pārvarēt nāvi”.
Kā to dara?
Kā uzvar nāvi, nenogalinot dzīvību?
Es nesaprotu.
Turklāt jāsaka,
ka man tā šķiet
ārkārtīgi liela nepateicība.
Jums sniegta neparasta dāvana –
dzīvība...
bet ir tā, it kā jūs Ziemassvētku vecītim
būtu lūguši Silver Shadow rolsroisu
un tā vietā dabūjuši
salātu mazgājamo trauku.
Sūdzība, ziniet, ir...
viņi sūdzas, ka šī dāvana
nāk ar derīguma termiņu.
Nāve visu sabojā.
To es nesaprotu.
Es nesaprotu...
manuprāt, tā ir necieņa.
Tā ir necieņas izrādīšana dabai.
Doma, ka valdīsim pār dabu,
ka pakļausim dabu,
ka daba ir par vāju,
lai pretotos mūsu intelektam –
nē, es tā nedomāju.
Manuprāt, ja patiešām esat lasījuši
kvantu fiziku tā kā es –
nu, es izlasīju e-pastu no kāda,
kas par to bija lasījis, bet...
(Smiekli)
Jums jāsaprot,
ka mēs vairs nedzīvojam Ņūtona
pulksteņa mehānisma visumā.
Mēs dzīvojam banānmizas visumā,
un mēs nekad nespēsim zināt visu
vai kontrolēt visu,
vai paredzēt visu.
Daba ir kā bezvadītāja auto.
Labākajā gadījumā varam būt
kā tā vecā sieviete anekdotē...
nezinu, vai esat to dzirdējuši.
Pie stūres gados veca sieviete,
blakus viņai sēž pusmūža meita,
un māte pārbrauc pāri pie sarkanā.
Meita negrib teikt neko tādu,
kas izklausītos pēc
„Tu esi par vecu, lai brauktu”,
tāpēc viņa nepasaka neko.
Un tad māte vēlreiz
pārbrauc pāri pie sarkanā,
un meita, cik iespējams iejūtīgi, saka:
„Mamm, tu pamanīji,
ka tikko pārbrauci
pie diviem sarkanajiem?”
Un māte atbild: „Oi, es esmu pie stūres?”
(Smiekli)
(Aplausi)
Tāpēc...
Un tagad es prātā pārlēkšu,
un tas man nākas viegli, jo esmu
prāta lēcienu Īvels Knīvels;
uz manas auto numura zīmes rakstīts
Cogito, ergo zoom.
Ceru, ka esat gatavi man pievienoties,
taču mana īstā problēma ar
uz nāves sakāvi orientētiem uzskatiem
ir tā, ka, ja cilvēks ir pret nāvi, –
kas man nozīmē, ka viņš ir pret dzīvi,
kas man nozīmē, ka viņš ir pret dabu, –
tas man nozīmē arī,
to viņš ir pret sievieti,
jo sievietes izsenis
tiek saistītas ar dabu.
Un šeit mans avots ir Hanna Ārente,
vācu filozofe, kas uzrakstīja grāmatu
The Human Condition.
Tajā viņa saka,
ka darbs klasiski saistās ar vīriešiem.
Darbs ir tas, kas nāk no galvas,
mūsu izgudrotais,
mūsu radītais,
tas, kā ietekmējam pasauli.
Savukārt pūles ir saistītas ar ķermeni.
Tās saistītas ar cilvēkiem, kas pūlas
vai kuriem jāpiepūlas.
Tāpēc man
uzskati, kas to noliedz,
kas noliedz to, ka esam
vienoti ar bioritmiem,
Visuma cikliskumu,
nerada labvēlīgu vidi sievietēm
vai cilvēkiem, kas saistīti ar pūlēm,
proti,
cilvēkiem, ko uzskatām
par vergu pēcnācējiem,
vai cilvēkiem, kas strādā fizisku darbu.
Lūk, kā tas izskatās
no banānmizas visuma skatpunkta,
no uzskatiem, ko saucu
par Emīlijas visumu.
Pirmkārt,
esmu bezgala pateicīga par dzīvi,
taču es negribu būt nemirstīga.
Man nav ne mazākās vēlēšanās,
lai mans vārds dzīvotu pēc manis.
Patiesībā, es to negribu,
jo esmu novērojusi,
ka, lai cik jauks un izcils,
un talantīgs cilvēks būtu,
50 gadus pēc tā nāves
viņi tik un tā vērsīsies pret to.
(Smiekli)
Un man ir pierādījums, kas to apliecina.
Los Angeles Times virsraksts –
„Anna Franka: nemaz ne tik jauka.”
(Smiekli)
Turklāt man ļoti patīk būt vienā ritmā
ar Visuma cikliskumu.
Tas ir tas neparastais dzīvē –
tas ir cikls, ko veido tapšana,
sabrukums,
pārtapšana.
„Es” esmu tikai daļiņu kopums,
sakārtots šādā te struktūrā,
kas pēcāk sadalīsies un kļūs pieejams,
visas to veidojošās daļiņas
kļūs pieejamas dabai,
lai atkal sakārtotos citā struktūrā.
Man tas šķiet tik aizraujoši
un dara mani vēl vairāk pateicīgu,
ka varu būt daļa no šī procesa.
Ziniet,
tagad es uz nāvi raugos
no vācu biologa
Andreasa Vēbera skatpunkta,
kurš uz to raugās
kā uz dāvanu ekonomikas daļu.
Jums sniegta milzīga dāvana – dzīve,
jūs to bagātināt cik vien labi spējat,
un tad atdodat.
Un, ziniet, kā teica tante Meima:
„Dzīve ir bankets.”
Es savu mielastu esmu apēdusi.
Man ir bijusi milzīga dzīves apetīte,
esmu patērējusi dzīvi,
taču nāve patērēs mani.
Es nonākšu zemē tāda, kāda esmu,
un tur es aicinu ikvienu mikrobu,
ikvienu detrītu
un sadalītāju
uz mielastu –
es domāju, ka viņiem ļoti garšošu!
(Smiekli)
Patiešām.
Tātad labākais manā attieksmē,
manuprāt, ir tas, ka tā ir īsta.
To var redzēt.
To var novērot.
Tā patiešām notiek.
Nu, varbūt es gluži
nebagātinu savu dāvanu,
es nezinu,
taču manu dzīvi pilnīgi noteikti
bagātinājuši citi cilvēki.
Arī TED,
kas mani iepazīstināja
ar veselu tīklu cilvēku,
kas bagātinājuši manu dzīvi,
tostarp Trišu Makgilisu,
manu mājaslapas dizaineri,
kas kopā ar manu brīnišķīgo meitu strādā,
lai manu mājaslapu izveidotu tādu,
ka man atliek tikai rakstīt blogu.
Man nav jāliek lietā
smadzeņu izpildfunkcija...
ha, ha, ha, es uzvarēju!
(Smiekli)
Un esmu tik pateicīga jums.
Es negribu teikt „klausītājiem”,
jo neuzskatu, ka mēs būtu
divas atšķirīgas lietas.
Arī par to es domāju
kvantu fizikas izteiksmē.
Un kvantu fiziķi
nav īsti droši, kas notiek,
vilnim kļūstot par daļiņu.
Ir dažādas teorijas –
viļņa funkcijas sabrukšana,
dekoherence –
bet par vienu viņi visi ir vienisprātis:
realitāte top caur mijiedarbību.
(Balss aizlūst) Tāpat arī jūs.
Un ikviens mans klausītājs,
bijušais un esošais.
Liels, liels paldies par to,
ka padarāt manu dzīvi īstu!
(Aplausi)
Paldies.
(Aplausi)
Paldies.
(Aplausi)
Paldies.
(Aplausi)
Paldies.