Esmu stāstniece un vēlos padalīties ar dažiem personīgiem stāstiem, ko es saucu par vienīgā stāsta draudiem. Esmu izaugusi universitātes pilsētiņā, Nigērijas austrumos. Mamma apgalvo, ka sāku lasīt divu gadu vecumā. Bet četri gadi, manuprāt, ir tuvāk patiesībai. Tātad es agri sāku lasīt. Lasīju britu un amerikāņu bērnu grāmatas. Agri es sāku arī rakstīt. Kad aptuveni septiņu gadu vecumā sāku rakstīt, – ar zīmuli rakstītus stāsti ar vaska krītiņu ilustrācijām, ko manai nabaga mātei vajadzēja lasīt, – es rakstīju tieši tādus stāstus, kādus pati lasīju. Visi mani varoņi bija balti, ar zilām acīm, viņi rotaļājās sniegā, ēda ābolus (Smiekli) un daudz runāja par laikapstākļiem, par to, cik jauki, ka bija uzspīdējusi saule. (Smiekli) Un tas, neskatoties uz faktu, ka dzīvoju Nigērijā. Ārpus tās nekad nebiju bijusi. Mums nebija sniega, mēs ēdām mango un nekad nerunājām par laikapstākļiem, jo nebija vajadzības. Mani varoņi dzēra arī daudz ingveralus, jo ingveralu dzēra varoņi manis lasītajās britu grāmatās. Tas nekas, ka man nebija ne jausmas, kas ir ingveralus. (Smiekli) Vēl daudzus gadus pēc tam man bija izmisīga vēlme pagaršot ingveralu. Bet tas ir jau cits stāsts. Tas, manuprāt, parāda, cik viegli ietekmējami un neaizsargāti mēs esam stāstu priekšā, it īpaši bērnībā. Tā kā visās manis lasītajās grāmatās varoņi bija ārzemnieki, es biju pārliecināta, ka grāmatām pēc savas būtības jārunā par ārzemniekiem un par man pilnīgi nezināmām lietām. Tas mainījās, kad atklāju afrikāņu grāmatas. To nebija daudz, un tās atrast nebija tik viegli kā ārzemju, taču, pateicoties tādiem rakstniekiem kā Činua Ačebe un Kamara Laji, manā literatūras uztverē notika garīga pārmaiņa. Es sapratu, ka tādas kā es, meitenes ar šokolādes krāsas ādu, kuru sprogainos matus nevar sasiet zirgastē, arī var būt literatūrā. Es uzsāku rakstīt par man pazīstamām lietām. Man ļoti patika amerikāņu un britu grāmatas, ko lasīju. Tās rosināja manu iztēli, atvēra man jaunas pasaules. Bet nevēlamās sekas bija tas, ka nezināju, ka tādi cilvēki kā es var būt literatūrā. Afrikāņu rakstnieku atklāšana pasargāja mani no viena vienīga stāsta par to, kas ir grāmatas. Esmu no parastas Nigērijas vidusslāņa ģimenes. Tēvs bija profesors, māte – administratore. Uz vietas dzīvojoši mājkalpotāji tolaik bija norma; tie parasti nāca no tuvējiem lauku ciemiem. Kad man palika astoņi gadi, mums parādījās jauns mājkalpotājs. Viņu sauca Fidē. Vienīgais, ko māte mums pastāstīja, bija, ka viņa ģimene ir ļoti nabadzīga. Māte viņa ģimenei sūtīja saldos kartupeļus un rīsus, un mūsu vecās drēbes. Ja neizēdu pusdienu šķīvi, māte teica: "Izēd šķīvi! Vai nezini, ka tādiem cilvēkiem kā Fidē ģimene nav nekā?" Man bija ļoti žēl Fidē ģimenes. Kādu sestdienu mēs devāmies pie viņiem ciemos. Viņa māte parādīja mums skaisti rotātu grozu, ko no krāsota rafija bija darinājis viņa brālis. Es biju pārsteigta. Man nebija ienācis prātā, ka kāds viņa ģimenē patiesībā varētu kaut ko izgatavot. Par viņiem biju dzirdējusi vienīgi to, cik nabadzīgi viņi bija, tāpēc man bija kļuvis neiespējami uztvert viņus citādi kā vienīgi nabagus. Viņu nabadzība bija mans vienīgais stāsts par viņiem. Es domāju par to vairākus gadus vēlāk, kad devos prom no Nigērijas, lai mācītos universitātē ASV. Man bija 19. Es šokēju savu amerikāņu istabas biedreni. Viņa jautāja, kur es iemācījos tik labi runāt angliski un apmulsa, uzzinot, ka Nigērijā angļu valoda ir valsts oficiālā valoda. Viņa gribēja paklausīties manu "cilšu mūziku", kā viņa to nosauca, un bija ļoti vīlusies, kad izvilku Meraijas Kerijas kaseti. (Smiekli) Viņa pieņēma, ka es nezinu, kā lietot plīti. Visvairāk mani pārsteidza, ka viņai bija manis žēl vēl pirms mūsu tikšanās. Viņas izejas pozīcija pret mani kā afrikāni bija aizbildniecisks, labi domāts žēlums. Manas istabas biedrenes vienīgais stāsts par Āfriku bija stāsts par katastrofu. Šajā vienīgajā stāstā afrikāņi nekādi nevarēja būt līdzīgi viņai. Neiespējamas bija par žēlumu daudzveidīgākas jūtas, neiespējama bija saikne starp mums kā līdzvērtīgiem cilvēkiem. Jāsaka, ka pirms došanās uz ASV apzināti es sevi neuztvēru kā afrikāni. Bet ASV cilvēki vērsās pie manis ikreiz, kad pieminēja Āfriku, neskatoties uz to, ka es neko nezināju par tādām vietām kā Namībija. Tomēr es pieņēmu šo jauno identitāti un tagad daudzējādā ziņā uzskatu sevi par afrikāni. Lai gan mani joprojām viegli aizkaitināt, ja Āfriku sauc par valsti. Nesenākais piemērs ir mans citādi brīnišķīgais lidojums no Lagosas pirms divām dienām, kura laikā lidsabiedrība Virgin informēja par labdarību “Indijā, Āfrikā un citās valstīs”. (Smiekli) Pavadījusi dažus gadus ASV kā afrikāne, es sāku saprast istabas biedrenes attieksmi pret mani. Ja es nebūtu izaugusi Nigērijā un zinātu par Āfriku tikai no populārajiem uzskatiem, arī es uzskatītu Āfriku par vietu ar skaistām ainavām, skaistiem dzīvniekiem un neizprotamiem cilvēkiem, kas cīnās bezjēdzīgos karos un mirst no nabadzības un AIDS, kas nevar par sevi pastāvēt un gaida, kad tos izglābs laipni, balti ārzemnieki. Es redzētu afrikāņus, tāpat kā bērnībā biju redzējusi Fidē ģimeni. Manuprāt, šis vienīgais stāsta par Āfriku nāk no Rietumu literatūras. Lūk, citāts no Londonas tirgotāja Džona Loka rakstītā, kurš aizkuģoja uz Āfrikas rietumiem 1561. gadā un atveda aizraujošas ceļojuma piezīmes. Pēc melno afrikāņu nosaukšanas par "zvēriem, kuriem nav māju", viņš raksta: "Viņi turklāt ir cilvēki bez galvām, to mute un acis atrodas krūtīs." Es smējos ikreiz, kad to lasīju. Jāapbrīno Džona Loka iztēli. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka viņa rakstītais aizsāk afrikāņu stāstu tradīciju Rietumos – tradīciju, kas Subsahāras Āfriku ataino kā negāciju, atšķirību un tumsas pilnu vietu, kur, runājot brīnišķīgā dzejnieka Radjarda Kiplinga vārdiem, dzīvo "pa pusei velni, pa pusei bērni." Tā nu es sāku saprast, kā mana amerikāņu istabas biedrene visu mūžu bija redzējusi un dzirdējusi šā vienīgā stāsta dažādas versijas, tāpat kā profesors, kurš reiz teica, ka mans romāns neesot "autentiski afrikānisks". Es biju gatava atzīt, ka šis tas romānā nebija, kā nākas, ka vairākās vietās tas nebija gana labs, bet es nebiju iedomājusies, ka tam nav izdevies sasniegt kaut kādu “Āfrikas autentiskumu”. Es patiesībā nezināju, kas ir Āfrikas autentiskums. Profesors teica, ka mani varoņi ir pārāk līdzīgi viņam – izglītotam vidusslāņa cilvēkam. Viņi brauca ar automašīnām. Viņi necieta badu. Tāpēc viņi nebija autentiski afrikāņi. Tomēr jāpiebilst, ka es arī esmu vainīga vienīgā stāsta jautājumā. Pirms dažiem gadiem es no ASV devos uz Meksiku. Politiskais klimats ASV tolaik bija saspringts, un notika debates par imigrāciju. Kā tas bieži notiek Amerikā, “imigrācija” kļuva par sinonīmu “meksikāņiem”. Bija dzirdami neskaitāmi stāsti par meksikāņiem kā cilvēkiem, kas apzog veselības aprūpes sistēmu, lavās pāri robežai, kurus arestē uz robežas un tādā garā. Atceros, kā pirmajā dienā staigāju pa Gvadalaharu un vēroju cilvēkus dodamies uz darbu, gatavojam tirgū tortiljas, smēķējam, smejamies. Es atceros, ka sākumā jutos mazliet izbrīnīta. Un tad mani pārņēma kauns. Es sapratu, ka biju tik ļoti ieslīgusi mediju stāstītajā par meksikāņiem, ka manā prātā viņi bija kļuvuši tikai par nožēlojamiem imigrantiem. Biju ļāvusies vienīgajam stāstam par meksikāņiem, un man par sevi nevarēja būt lielāks kauns. Tātad šādi var radīt vienīgo stāstu – rādot cilvēkus kā kaut ko vienu, kā tikai kaut ko vienu atkal un atkal, un tieši par to viņi arī kļūst. Nav iespējams runāt par vienīgo stāstu, nerunājot par varu. Igbo valodā ir vārds, ko atceros ikreiz, domājot par varas sadalījumu pasaulē, un tas ir "nkali". Tas ir lietvārds, ko varētu aptuveni tulkot kā "būt varenākam par otru." Tāpat kā ekonomikas un politikas pasaules arī stāsti pakļaujas nkali principam. Kā tos stāsta, kas tos stāsta, kad tos stāsta, cik daudz ir stāstu – tas viss ir patiešām atkarīgs no varas. Vara dod iespēju ne tikai izstāstīt cita cilvēka stāstu, bet arī padarīt to par noteicošo. Palestīniešu dzejnieks Murīds Barghūti raksta, ka, ja vēlaties atbrīvoties no cilvēkiem, visvienkāršākais ir izklāstīt viņu stāstu un sākt to ar "otrkārt". Sāciet stāstu ar Amerikas iedzimto bultām, nevis ar britu ierašanos, un dabūsiet pilnīgi citu stāstu. Sāciet stāstu ar Āfrikas valstu neveiksmēm, nevis ar to koloniālo dibināšanu, un dabūsiet pilnīgi citu stāstu. Nesen uzstājos universitātē, kur kāds students pateica, ka ir ļoti žēl, ka nigēriešu vīrieši ir fiziski vardarbīgi kā tēva personāžs manā romānā. Es atbildēju, ka esmu tikko izlasījusi romānu "Amerikāņu psihopāts" (Smiekli) un ka tik žēl, ka amerikāņu jaunieši ir sērijveida slepkavas. (Smiekli) (Aplausi) Protams, es to pateicu vieglā aizkaitinājumā, (Smiekli) bet man nekad nebūtu ienācis prātā, ka viena grāmata par sērijveida slepkavu varētu būt iemesls par tādiem uzskatīt visus amerikāņus. Tas nav tāpēc, ka esmu labāka par to studentu, bet Amerikas kultūras un ekonomiskas varas dēļ. Par Ameriku man bija daudzi stāsti. Es biju lasījusi Taileru un Apdaiku, Stainbeku un Geitskilu. Man nebija tikai viens vienīgs stāsts. Kad pirms dažiem gadiem uzzināju, ka rakstniekiem ir pieņemts bērnībā būt ļoti nelaimīgiem, lai gūtu panākumus, sāku domāt, kā izgudrot šausmīgas lietas, ko vecāki man būtu nodarījuši. (Smiekli) Patiesībā man bija ļoti laimīga bērnība, pilna smieklu un mīlestības, ģimenē, kurā mēs bijām ļoti tuvi. Bet man arī bija vectēvi, kas nomira bēgļu nometnēs. Mans brālēns Polle nomira veselības aprūpes trūkuma dēļ. Viens no maniem tuvākajiem draugiem, Okoloma, gāja bojā lidmašīnas avārijā, jo ugunsdzēsēju mašīnās nebija ūdens. Es uzaugu zem represīvām militārām valdībām, kas noniecināja izglītību, tāpēc dažkārt maniem vecākiem neizmaksāja algas. Es bērnībā redzēju, kā no brokastu galda pazūd ievārījums, tad margarīns, tad maize kļuva pārāk dārga, tad piens tika normēts. Pats galvenais – dzīvē ienāca vispārpieņemtas politiskās bailes. Visi šie stāsti padarījuši mani par to, kas es esmu. Tomēr koncentrēties tikai uz šiem negatīvajiem stāstiem nozīmē sašaurināt savu pieredzi, un ignorēt daudzus citus stāstus, kas mani veidojuši. Vienīgais stāsts veido stereotipus, kuru problēma ir nevis to nepatiesums, bet gan to nepilnīgums. Tie padara vienu stāstu par vienīgo. Protams, Āfrikas kontinentā ir papilnam katastrofu. Ir milzīgās – piemēram, šaušalīgās izvarošanas Kongo, un nomācošās – kad uz vienu brīvu darbavietu Nigērijā pretendē 5000 cilvēki. Bet ir arī citi stāsti, ne par katastrofām. Un ir ļoti svarīgi, tikpat svarīgi, runāt arī par tiem. Man vienmēr šķitis, ka nav iespējams patiesi izprast kādu vietu vai cilvēku, neizprotot visus ar šo vietu vai cilvēku saistītos stāstus. Lūk, vienīgā stāsta sekas – tas nolaupa cilvēka cieņu. Tas padara cilvēku vienlīdzību par grūti atzīstamu, tas uzsver, cik dažādi, nevis līdzīgi, mēs esam. Kā būtu, ja pirms došanās uz Meksiku es debatēm par imigrāciju būtu sekojusi līdzi no abām pusēm – gan amerikāņu, gan meksikāņu? Kā būtu, ja māte būtu stāstījusi, ka Fidē ģimene ir nabadzīga un strādīga? Kā būtu, ja būtu tāds Āfrikas televīzijas tīkls, kas visā pasaulē pārraidītu dažādus Āfrikas stāstus, ko nigēriešu rakstnieks Činua Ačebe sauc par "stāstu līdzsvaru"? Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par manu nigēriešu izdevēju Muhtaru Bakarē – ievērojamu cilvēku, kas pameta darbu bankā, lai sekotu savam sapnim un dibinātu izdevniecību? Vispārpieņemtais uzskats bija, ka nigērieši nelasa literatūru. Viņš tam nepiekrita. Viņš juta, ka cilvēki, kas māk lasīt, lasīs, ja literatūra būs viņiem pieejama. Neilgi pēc manas pirmās grāmatas izdošanas es devos uz interviju Lagosas televīzijā. Pie manis pienāca sieviete, kas tur strādāja par kurjeru, un teica: "Man patiešām patika jūsu romāns, bet nepatika nobeigums. Jums jāraksta turpinājums, un tur jābūt tā..." (Smiekli) Un viņa turpināja stāstīt, kas man jāraksta turpinājumā. Tas mani ne tikai iepriecināja, bet arī ļoti aizkustināja. Lūk, sieviete, daļa no parastajiem nigēriešiem, kuriem it kā nevajadzētu būt lasītājiem. Viņa bija ne tikai izlasījusi grāmatu, bet pieņēmusi to par savējo un uzskatīja, ka var man stāstīt, ko rakstīt turpinājumā. Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par manu draugu Funmi Ijandu, bezbailīgu sievieti, kas vada TV pārraidi Lagosā, un ir apņēmusies stāstīt stāstus, kurus mēs labprātāk aizmirstu? Kā būtu, ja mana istabas biedrene uzzinātu par sirds operāciju, kas pagājušajā nedēļā veica Lagosas slimnīcā? Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par mūsdienu nigēriešu mūziku, par talantīgiem cilvēkiem, kas dzied angliski un pidžinā, un igbo, un jorubu, un idžo valodā, apvienojot motīvus no Džei-Zī līdz Felā, līdz Bobam Mārlijam un saviem vectēviem? Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par advokāti, kura nesen Nigērijas tiesā apstrīdēja smieklīgo likumu, kas pieprasa sievietēm saņemt vīra atļauju pases maiņai? Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par Nolivudu, kas pilna radošiem cilvēkiem, kas uzņem filmas, neskatoties uz milzīgām tehniskām grūtībām? Filmas, kas ir tik populāras, ka kalpo par labāko piemēru tam, ka nigērieši patērē to, ko paši ražo. Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par manu ambiciozo matu pinēju, kura tikko ir uzsākusi savu matu pieaudzēšanas biznesu? Vai par miljoniem citu nigēriešu, kuri uzsāk biznesus un reizēm bankrotē, bet nezaudē mērķtiecību? Ikreiz, atbraucot mājās, es sastopos ar to, kas kaitina lielāko daļu nigēriešu, – nefunkcionējošo infrastruktūru, nefunkcionējošo valdību, – bet arī ar cilvēku neticamo izturību, kuri zeļ par spīti šai valdībai, nevis pateicoties tai. Katru vasaru es rīkoju rakstniecības darbnīcas Lagosā, un mani pārsteidz tas, cik daudz cilvēku piesakās, cik daudzi vēlas rakstīt, stāstīt stāstus. Mans nigēriešu izdevējs un es esam tikko nodibinājuši bezpeļņas organizāciju Farafina Trust. Mums ir lieli sapņi būvēt bibliotēkas un renovēt jau esošās, apgādāt ar grāmatām valsts skolas, kuru bibliotēkās nav nekā, kā arī organizēt milzum daudz darbnīcu par lasīšanu un rakstīšanu visiem tiem, kas alkst izstāstīt mūsu daudzos stāstus. Stāsti ir svarīgi. Daudzi stāsti ir svarīgi. Stāstus ir izmantojuši, lai atņemtu un nomelnotu. Bet tos var arī izmantot, lai dotu spēku un veicinātu cilvēcību. Stāsti var salauzt cilvēku cieņu, bet var arī atjaunot to. Amerikāņu rakstniece Alise Vokere rakstīja par saviem radiniekiem, kas pārcēlās no dienvidiem uz ziemeļiem. Viņa iepazīstināja tos ar grāmatu par dzīvi dienvidos, ko viņi bija atstājuši aiz muguras. "Viņi sēdēja apkārt, lasot grāmatu paši, klausoties mani lasām, un atgriezās sava veida paradīzē." Es vēlētos pabeigt ar šādu domu – noraidot vienīgo stāstu, saprotot, ka ne par vienu vietu nekad nav tikai viens vienīgs stāsts, mēs atgūstam sava veida paradīzi. Paldies. (Aplausi)