Stāstiet meitām par šo gadu,

kā modāmies dzert kafiju,

bet ieraudzījām līķus,
izkaisītus rīta laikraksta slejās,

izmirkušus faksimilus par mūsu
māsām, sievām un maziem bērniem.

Sakiet savai šī gada mazulītei,
kad viņa jautās, jo noteikti gribēs zināt,

sakiet, ka bija par vēlu glābt.

Atzīstiet, ka togad, kad īrējām brīvību,
tā mums līdz galam nepiederēja.

Arvien bija likumi, ko mums
darīt ar saviem dzimumorgāniem,

kamēr viņi gramstījās gar mūsu mīkstumiem,

grābstījās, neprasot piekrišanas,

un nebija likumu vīriešiem, 
kas likumus ieviesa.

Mums mācīja izvairīties,

gaidīt, sarauties un patverties,

arvien gaidīt, vēl gaidīt.

Mums lika klusēt.

Bet stāstiet savām meitām
par šo karalaiku,

par gadu, pirms kura bija
vēl viens tāds pats;

kā pirms diviem desmitiem gadu

mēs izberzām acis,

apvijām zārkus ar karogiem,

evakuējām nozieguma vietu klubā,

kā kaķes kaucām uz ielas,

gūlāmies uz betona savu kritušo kontūrās,

saucām: „Protams, mēs esam svarīgas,”

saucām savus pazudušos.

Šogad sievietes raudāja.

Raudāja gan.

Tajā pašā gadā mēs bijām gatavas.

Gadā, kad pārstājām vilcināties
un drosmīgi devāmies prom,

mēs arī aci pret aci sastapām stobrus,

dziedājām par dzērvēm debesīs,

sarāvušās un izvairīgas,
tvērām zeltu hidžābā, vācām nāves draudus,

saucām sevi par patriotēm,

teicām: „Nu mums ir 35, laiks dibināt
ģimeni un atrast skriešanas biedru,”

kalām plānus bērnu priekiem,
kauns bija vien par bailēm,

saucām sevi par resnām
un ar to domājām, protams,

nevainojamas.

Šogad mēs bijām sievietes,

nevis līgavas vai greznumlietas,

nevis lētā gala dzimums,

nevis koncesija, bet sievietes.

Māciet savas mazulītes.

Atgādiniet viņām, ka paklausības
un vājuma gads ir garām.

Dažas no mums pirmoreiz teica,
ka esam sievietes,

deva šo solidaritātes zvērestu
visā nopietnībā.

Dažas no mums dzemdēja bērnus,
bet citas ne,

un neviena nejautāja,
vai tas mūs darīja īstākas,

pareizākas vai patiesākas.

Kad viņa tev jautās par šo gadu,

tava meita, – vienalga,
atvase vai triumfa mantiniece –,

no vēstures ērtākās puses,
pati kļūstot par sievieti,

viņa jautās un kāri tvers katru vārdu,

kaut arī nespēs aptvert tavu upuri,

tavs stāsts par to viņai būs svēts.

Ziņkārē viņa jautās: „Kur biji tu?

Vai cīnījies?
Vai biji bailīga vai bezbailīga?

Kas krāsoja tavus nožēlas mūrus?

Ko darīji sieviešu labā
gadā, kad bija pienācis laiks?

Kuriem kauliem bija jālūst
par šo man sagatavoto ceļu?

Vai tu darīji pietiekoši,
un vai ar tevi viss kārtībā, mamm?

Un vai tu esi varone?”

Viņa uzdos grūtos jautājumus.

Viņai nerūpēs tavs uzacs izliekums,

tavas somiņas svars.

Viņa nejautās, ko par tevi runāja.

Tava meita, kuras labā jau tik daudz
esi pūlējusies, grib zināt,

ko sniedzi tu, kādu dāvanu,
kādu liesmu paglābi no izdzišanas.

Kad tie naktī nāca meklēt upurus,

vai izlikies nemanām vai cēlies augšā?

Ko maksāja negulēšana?

Ko tajā gadā, kad teicām, laiks beidzies,
ko darīji ar tev sniegto izdevību?

Vai malkoji citu nevīžību?

Vai novērsies vai skatījies tieši liesmā?

Vai zināji savas prasmes,
vai uzskatīji tās par apgrūtinājumu?

Vai ļāvi piemuļķot sevi ar epitetiem
„nejauka” un „mazāk vērta”?

Vai mācīji ar atvērtu sirdi
vai sažņaugtu dūri?

Kur biji tu?

Stāsti viņai patiesību.
Lai tā ir tava dzīve.

Apstiprini. Saki: „Meitiņ, es tur biju,

kad laiks kā duncis man dūrās sejā,

bet atsprāga atpakaļ dūrējam pašam
un nogrieza telpas gabalu tev.”

Stāsti viņai taisnību, kā dzīvoji
par spīti netaisnībai.

Stāsti viņai par savu drosmi,

un vienmēr, vienmēr drosmes pavadīta,

pārsvarā dienās, kad biji viena.

Stāsti viņai, ka viņa dzima tāpat kā tu,

kā tavas mātes pirms tevis
un māsas viņām blakus,

leģendu laikā, kā vienmēr.

Saki viņai, ka viņa dzimusi tieši laikā,

tieši laikā,

lai kļūtu par vadoni.

(Aplausi)