Pirmo reizi atrodoties operāciju zālē
un vērojot īstu operāciju,
man nebija ne jausmas, ko no tā sagaidīt.
Es augstskolā studēju inženierzinātnes.
Es domāju, tas būs kā televīzijā.
Draudīga mūzika fonā,
sviedru lāses klāj ķirurga seju.
Bet tas nepavisam nebija tā.
Tiesa, mūzika todien skanēja,
šķiet, tie bija Madonnas lielākie hīti.
(Smiekli)
Un bija ļoti daudz sarunu
ne tikai par pacienta sirdsdarbību,
bet arī par sportu
un nedēļas nogales plāniem.
Kopš tās reizes,
jo vairāk operāciju es vēroju,
jo vairāk sapratu, ka šādi tas notiek.
Kaut kādā dīvainā veidā
tā ir tikai kārtējā darba diena.
Bet laiku pa laikam mūziku izslēdz,
visi pārstāj runāt
un skatās vienā un tajā pašā vietā.
Tad ir skaidrs,
ka notiek kas pavisam kritisks un bīstams.
Pirmoreiz, kad to redzēju,
es vēroju ķirurģisku operāciju,
sauktu par laparoskopiju.
Nezinātājiem —
laparoskopiskajā ķirurģijā
liela, plaša iegriezuma vietā,
ko, iespējams, zināt no ķirurģijas...
laparoskopiskajā ķirurģijā
ķirurgs pacientam izdara
trīs vai vairāk mazus iegriezumus,
un tad ievieto tajos šos
garos, tievos instrumentus
un kameru,
un patiesībā veic procedūru pacienta iekšienē.
Tas ir ļoti labi, jo tā ir
daudz mazāks infekcijas risks,
mazāk sāpju,
īsāks atveseļošanās periods.
Bet tas savā ziņā ir kompromiss,
jo šos iegriezumus izdara
ar garu, smailu ierīci,
sauktu par troakāru.
Ķirugs lieto šo ierīci,
spiežot to vēderā,
līdz tā izduras ādai cauri.
Iemesls, kādēļ visi operāciju zālē
toreiz skatījās uz šo ierīci,
ir tas, ka ir jābūt
ārkārtīgi uzmanīgam,
lai neiespiestu to pārāk dziļi
un neiedurtu zemāk esošajos
orgānos un asinsvados.
Taču domāju, šī problēma
ir jums pazīstama,
jo esmu diezgan pārliecināts,
ka esat to redzējuši citviet.
(Smiekli)
Šo atceraties?
(Aplausi)
Jūs zinājāt, ka kuru katru sekundi
tas salmiņš izdursies cauri,
taču nezinājāt, vai tas
izies cauri tieši jūsu plaukstā,
vai arī jūs viscaur
nošļakstīsieties ar sulu.
Bet jums bija bail, vai ne?
Ikreiz, to darot,
jūs pieredzējāt to pašu
fundamentālo fiziku, ko es,
toreiz vērojot operāciju.
Un izrādās, ka tā patiešām ir problēma.
2003. gadā ASV Pārtikas un zāļu
pārvalde paziņoja,
ka troakāra iegriezumi varētu būt
visbīstamākais solis
minimāli invazīvajā ķirurģijā.
Lūk, 2009. gada raksts,
kas norāda, ka troakāri ir atbildīgi
par vairāk nekā pusi no smagajām
laparoskopiskās ķirurģijas komplikācijām.
Ak jā, starp citu,
tas nav mainījies jau 25 gadus.
Tādēļ, nonākot maģistratūrā,
es vēlējos strādāt tieši ar šo.
Es mēģināju izskaidrot savam draugam,
kam tieši veltu savu laiku,
un teicu:
„Tas ir kā urbjot sienā caurumu,
lai piekārtu kaut ko pie sienas.
Mirklī, kad urbis pirmoreiz
izduras cauri sienai,
tas iegrimst, vai ne?”
Viņš skatījās manī un sacīja:
„Tu domā tāpat kā tad,
kad viņi urbj cilvēku smadzenēs?”
Es teicu: „Kā, lūdzu?!” (Smiekli)
Tad es pameklēju internetā,
un viņi patiešām urbj smadzenēs.
Daudzas neiroķirurģijas procedūras
tik tiešām sākas ar urbumu galvaskausā.
Un, ja ķirurgs nav uzmanīgs,
viņš var iespiest urbi tieši smadzenēs.
Tajā mirklī es sāku domāt —
labi, urbumi galvaskausā,
laparoskopiskā ķirurģija,
kādēļ gan ne citas medicīnas nozares?
Padomājiet, kad jūs pēdējoreiz
apmeklējāt ārstu,
netiekot ar kaut ko sadurti?
Patiesībā medicīnā punkcija ir visur.
Lūk, tikai dažas no procedūrām,
ko esmu atradis,
kas iekļauj kādu audu punkciju.
Ja mēs paņemam kaut vai tikai trīs no tām —
laparoskopisko ķirurģiju,
epidurālo anestēziju
un urbumus galvaskausos —
šīs procedūras ik gadu ir atbildīgas par
vairāk nekā 30 000 komplikācijām
šajā valstī vien.
Es to saucu par
risināšanas vērtu problēmu.
Tad nu aplūkosim dažas no ierīcēm,
kas tiek izmantotas
šāda veida procedūrās.
Es pieminēju epidurālo anestēziju.
Šī ir epidurālā adata.
To izmanto, lai izdurtu cauri
mugurkaula saitēm
un anestezētu dzemdību laikā.
Te ir kaula smadzeņu biopsijas
instrumentu komplekts.
Tos patiešām izmanto,
lai ieurbtos kaulā
un iegūtu kaula smadzenes
vai kaula bojājuma paraugu.
Šī ir bajonete no Amerikas pilsoņu kara.
(Smiekli)
Ja es būtu pateicis,
ka tā ir medicīniskās punkcijas ierīce,
jūs droši vien būtu man noticējuši.
Jo kāda gan ir atšķirība?
Jo vairāk es to pētīju,
jo vairāk domāju,
ka ir jābūt labākam veidam,
kā to darīt.
Man šīs problēmas atslēga ir tā,
ka visām šīm punkcijas ierīcēm
ir kopīga fundamentālā fizika.
Kāda ir šī fizika?
Atgriezīsimies pie urbšanas sienā.
Tātad jūs pieliekat spēku,
lai virzītu urbi sienā.
Ņūtons saka, ka arī siena
pielietos spēku —
tikpat lielu un pretēji vērstu.
Tādēļ, kamēr jūs urbjat sienā,
šie spēki ir līdzsvarā.
Bet tad ir tas mirklis,
kad urbis izduras otrā sienas pusē,
un tieši tajā brīdī siena
vairs nespēj grūst pretī.
Bet jūsu smadzenes vēl
nav noreaģējušas uz šo spēku maiņu,
tāpēc tajā milisekundē
vai vienalga, cik ilgi kavējas
jūsu reakcija, jūs joprojām spiežat,
un nelīdzsvarotais spēks
rada paātrinājumu.
Tā rodas šis „kritiens”.
Bet kā būtu, ja tieši punkcijas mirklī
jūs spētu šo galiņu paraut atpakaļ —
pretēji paātrinājuma virzienam?
Tieši to es apņēmos izdarīt.
Iedomājieties, ka jums ir ierīce
un tai ir ass uzgalis audu caurduršanai.
Kāds ir vienkāršākais veids,
kā šo uzgali paraut atpakaļ?
Es izvēlējos atsperi.
Izstiepjot atsperi, jūs izbīdāt uzgali tā,
lai tas varētu caurdurt audus.
Atspere grib uzgali vilkt atpakaļ.
Kā noturēt uzgali vietā
līdz pat punkcijas brīdim?
Es lietoju šādu mehānismu.
Ierīces uzgali spiežot pret audiem,
mehānisms izplešas
un kā ķīlis spiežas pret sienu.
Radītā berze notur to vietā
un attur atsperi no uzgaļa atraušanas,
taču tieši punkcijas brīdī
audi vairs nespēj spiest uzgalim pretī,
tāpēc mehānisms atlaižas,
un atspere uzgali atrauj.
Ļaujiet man to parādīt palēninājumā.
Tie ir aptuveni 2000 kadri sekundē.
Pievērsiet uzmanību uzgalim,
kas atrodas tur, apakšā,
un tūlīt caurdurs audus.
Jūs redzēsit,
ka tieši punkcijas mirklī,
lūk, tur, mehānisms atlaižas
un atrauj uzgali atpakaļ.
Es vēlos jums to parādīt
vēlreiz mazliet tuvāk.
Jūs redzēsit aso uzgali,
un tieši tajā brīdī, kad tas
caurdurs gumijas membrānu,
tas pazudīs atpakaļ
baltajā, neasajā apvalkā.
Lūk, tā.
Tas notiek četras sekundes simtdaļas
pēc punkcijas.
Tā kā šī ierīce ir veidota,
balstoties uz punkcijas fiziku,
nevis galvaskausa urbšanas,
laparoskopiskās ķirurģijas
vai citas procedūras specifiku,
to ir iespējams pielietot visās
šajās medicīnas nozarēs
un dažādos garuma mērogos.
Taču tas nevienmēr izskatījās šādi.
Šis bija mans pirmais prototips.
Jā, tie ir saldējuma kociņi,
un virspusē ir gumijas lente.
Lai to uztaisītu, vajadzēja
aptuveni 30 minūtes, bet tas strādāja,
un pierādīja man, ka mana ideja darbojas,
un attaisnoja nākamos pāris gadus,
strādājot pie šī projekta.
Es strādāju pie tā tāpēc,
ka šī problēma mani tiešām aizrāva.
Tā man naktīs neļāva gulēt.
Bet, manuprāt, tai vajadzētu
aizraut arī jūs,
jo, kā jau teicu, punkcija ir visur.
Tas nozīmē, ka pienāks brīdis,
kad tā kļūs arī par jūsu problēmu.
Tajā pirmajā dienā operāciju zālē
es nedomāju, ka pats reiz
nonākšu otrā troakāra pusē.
Bet pagājušajā gadā, viesojoties Grieķijā,
man bija apendicīts.
Es biju slimnīcā Atēnās,
un ķirurgs man stāstīja,
ka veiks laparoskopisko ķirurģiju.
Viņš grasījās izņemt manu apendiksu
caur šiem sīkajiem iegriezumiem
un stāstīja, kāda būs gaidāmā atveseļošanās
un kas notiks.
Viņš teica: „Vai tev ir kādi jautājumi?”
Es atbildēju: „Tikai viens, dakter.
Kāda veida troakāru jūs izmantojat?”
Mans mīļākais citāts
par laparoskopisko ķirurģiju
pieder ārstam H. K. Džakobejam:
„Tā ir pati punkcija, kas rada risku.”
Tas ir mans mīļākais citāts,
jo H. K. Džakobejs bija pirmais,
kas pielietoja
laparoskopisko ķirurģiju cilvēkiem,
un viņš to rakstīja 1912. gadā.
Šī ir problēma, kas ievaino un nonāvē
cilvēkus vairāk nekā 100 gadus.
Ir viegli pieņemt,
ka katrai milzu problēmai
kaut kur kāda ekspertu komanda
meklē risinājumu.
Patiesībā tā ne vienmēr ir.
Mums ir jākļūst labākiem
šādu problēmu un to risinājumu meklēšanā.
Tāpēc, ja atrodat problēmu,
kas jūs aizrauj,
ļaujiet tai naktīs turēt jūs nomodā!
Ļaujiet sev aizrauties,
jo ir tik daudz dzīvību, ko glābt.
(Aplausi)