Ļoti ilgu laiku man nelika mieru divi noslēpumi. Es tos neizpratu un, godīgi sakot, baidījos tajos iedziļināties. Pirmais noslēpums bija – man ir 40 gadi, un visu mūžu, gadu pēc gada, nopietna depresija un trauksme ir vairojusies Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā un visā Rietumu pasaulē. Un es gribēju saprast, kāpēc. Kāpēc ar mums tā notiek? Kāpēc ar katru nākamo gadu aizvien vairāk cilvēkiem kļūst grūtāk nodzīvot dienu? Un es vēlējos to saprast savas personīgās mistērijas dēļ. Atceros, kā pusaudža gados es devos pie sava ārsta un stāstīju viņam par sajūtu, ka no manis izplūst sāpes. Es to nespēju kontrolēt un nesapratu, kāpēc tā notiek, es par to kaunējos. Ārsts man to izskaidroja, kā tagad saprotu, vislabāko nodomu vadīts, taču diezgan vienkāršoti. Ne gluži nepatiesi. Viņš teica: „Mēs zinām, kāpēc ar cilvēkiem tā notiek. Dažiem galvā rodas ķīmisks nelīdzsvars – ir skaidrs, ka tu esi viens no viņiem. Tev tikai ir jādzer zāles, kas atjaunos normālu ķīmisko līdzsvaru.” Es sāku lietot Paxil jeb Seroxat, dažādās valstīs tām ir dažādi nosaukumi. Jutos daudz labāk, bija enerģijas pieplūdums. Bet nepagāja ilgs laiks, un sāpju sajūta sāka atgriezties. Man izrakstīja aizvien lielāku devu, līdz 13 gadus es dzēru maksimālo devu, kādu likumīgi ir atļauts lietot. Lielāko daļu no šiem 13 gadiem, jo sevišķi beigās, man joprojām ļoti sāpēja. Es sāku sev vaicāt: „Kas notiek? Tu dari visu, ko liek kultūrā dominējošās idejas. Kāpēc joprojām tā jūties?” Lai atrisinātu šos divus noslēpumus savā grāmatā, es devos ceļojumā apkārt visai pasaulei, ap 65 000 kilometru garā ceļā. Es vēlējos izvaicāt pasaules vadošos ekspertus par depresijas un trauksmes iemesliem un, pats svarīgākais, to risinājumiem, runāt ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši depresiju, trauksmi un dažādos veidos tās uzveikuši. Es uzzināju ļoti daudz no apbrīnojamiem cilvēkiem, kurus iepazinu šai ceļā. Taču, manuprāt, pats svarīgākais, ko uzzināju, ir tas, ka mums ir zinātniski pierādījumi deviņiem depresijas un trauksmes cēloņiem. Divi no tiem tiešām ir bioloģiski. Gēni var padarīt jūs jutīgākus pret šīm problēmām, taču tie nenosaka jūsu likteni. Smadzenēs depresijas laikā notiek reālas izmaiņas, kas apgrūtina izkļūšanu no tās. Taču vairums faktoru, kas, kā pierādīts, izraisa depresiju un trauksmi, nav bioloģiski noteikti. Tie ir mūsu dzīvesveida faktori. Kad tos izprotat, tie paver pilnīgi citus risinājumus, kuri būtu jāpiedāvā cilvēkiem līdztekus ķīmiskajiem antidepresantiem. Piemēram, ja esat vientuļš, depresijas iespēja palielinās. Ja darbā jums nav kontroles pār savu darbu, jums vienkārši jādara tas, ko liek, depresijas risks palielinās. Ja ļoti reti dodaties dabā, depresijas risks pieaug. Un es atklāju, ka ir kāda lieta, kas vieno vairākus depresijas un trauksmes cēloņus. Ne visus, bet daudzus. Ikviens no klātesošajiem zina, ka mums visiem ir dabiskas fiziskās vajadzības. Pats par sevi saprotams. Jums nepieciešams ēdiens, ūdens, jums nepieciešama pajumte, tīrs gaiss. Ja to visu atņemtu, jums drīz vien klātos plāni. Taču vienlaikus ikvienam cilvēkam ir dabiskas psiholoģiskās vajadzības. Jums nepieciešama piederības sajūta. Jums jājūt, ka jūsu dzīvei ir jēga un mērķis, jājūt, ka esat pamanīts un novērtēts, jājūt, ka jums ir jēgpilna nākotne. Mūsu veidotā kultūra ir laba daudzos aspektos, man prieks, ka dzīvoju mūsdienās, kad daudz kas ir labāk. Taču mums aizvien sliktāk padodas šo dziļo, psiholoģisko pamatvajadzību apmierināšana. Ir arī citas lietas, bet, manuprāt, tas ir galvenais iemesls, kāpēc krīze padziļinās. Man bija patiesi grūti to aptvert. Es ļoti pretojos domai, ka depresija nav tikai problēma manās smadzenēs, bet ka tai ir daudz iemeslu, tostarp mūsu dzīvesveids. Un tā pamatīgi es to sāku saprast kādu dienu, kad intervēju Dienvidāfrikas psihiatru vārdā dr. Dereks Samerfīlds. Lielisks cilvēks. Dr. Samerfīlds atradās Kambodžā 2001. gadā, kad šīs valsts iedzīvotājiem sāka piedāvāt ķīmiskos antidepresantus. Vietējie Kambodžas ārsti nekad par tādiem nebija dzirdējuši, tāpēc viņi prasīja, kas tie tādi. Viņš paskaidroja. Un tie viņam atbildēja: „Mums tos nevajag, mums jau ir antidepresanti.” „Kā ir?” Samerfīlds brīnījās. Viņš domāja, ka tie runā par kādu ārstniecības augu, asinszāli, ginku vai ko tamlīdzīgu. Bet viņi pastāstīja par kādu gadījumu. Viņu kopienā bija kāds zemnieks, kurš strādājis rīsu laukā. Kādu dienu viņš uzkāpis kājnieku mīnai, kas bija palikusi pēc kara ar ASV, un zaudējis kāju. Viņam dabūjuši mākslīgo kāju, un pēc kāda laika viņš atgriezies rīsu laukā. Taču acīmredzot strādāt ūdenī ir ārkārtīgi sāpīgi, ja ir mākslīgā kāja, un domāju, bija diezgan traumatiski atgriezties un strādāt laukā, kur tiki uzspridzināts. Vīrs sācis raudāt visu dienu, atteicies celties no gultas, viņam parādījušies visi klasiskās depresijas simptomi. Kambodžas dakteri teica: „Tad mēs iedevām viņam antidepresantu.” Dr. Samerfīlds vaicāja: „Kas tas bija?” Viņi pastāstīja, ka gājuši un sēdējuši pie viņa. Tie viņu uzklausīja. Aptvēra, ka viņa sāpes ir saprotamas. Viņam pašam bija grūti to saprast depresijas agonijā, bet sāpju iemesls viņa dzīvē bija ļoti labi saprotams. Viens no dakteriem, runājot ar kopienas iedzīvotājiem, spriedis: „Ziniet, ja mēs šim vīram nopirktu govi, viņš varētu kļūt par piensaimnieku, viņam nebūtu jāatgriežas mokošajā situācijā, viņam nebūtu jāatgriežas rīsu laukā.” Tā viņi nopirkuši vīram govi. Pēc dažām nedēļām raudāšana mitējusies, pēc mēneša depresija bija pārgājusi. Viņi teica dr. Samerfīldam: „Redziet, dakter, tā govs bija antidepresants. Par to jūs runājat, vai ne?” (Smiekli) (Aplausi) Ja esat audzināti domāt par depresiju tāpat kā es, un vairums klātesošo ir, tas izklausās pēc slikta joka, vai ne? „Aizgāju pie ārsta pēc antidepresantiem, un viņa man iedeva govi.” Taču Kambodžas ārsti intuitīvi zināja, spriežot pēc šī viena nezinātniskā gadījuma atstāsta, to, ko pasaules vadošā medicīnas iestāde, Pasaules Veselības organizācija, cenšas mums pateikt gadiem, balstoties uz vislabākajiem zinātniskajiem pierādījumiem. Ja jums ir depresija, ja jums ir trauksme, jūs neesat vājš, jūs neesat traks, un – galvenais – jūs neesat salūzusi mehāniska ierīce. Jūs esat cilvēks ar neapmierinātām vajadzībām. Un tikpat svarīgi ir padomāt par to, ko ne Kambodžas ārsti, ne Pasaules Veselības organizācija nesaka. Viņi šim zemniekam nesaka: „Eu, vecīt, saņemies. Tas ir tavs pienākums saprast un atrisināt šo problēmu.” Gluži pretēji, viņi saka: „Mēs šeit esam kā grupa, kas palīdzēs tev saņemties, un kopā mēs spēsim izdomāt, kā atrisināt šo problēmu.” Tas ir nepieciešams ikvienam depresijas māktam cilvēkam, un ikviens depresijas mākts cilvēks to ir pelnījis. Tieši tāpēc viens no Apvienoto Nāciju vadošajiem ārstiem Pasaules Veselības dienas oficiālajā paziņojumā 2017. gadā teica, ka mums mazāk jārunā par ķīmisko nelīdzsvaru un vairāk par nelīdzsvaru mūsu dzīvē. Dažiem cilvēkiem zāles patiešām palīdz – kādu laiku tās palīdzēja arī man – taču tieši tāpēc, ka šī problēma ir dziļāka nekā tikai bioloģiskā līmenī, arī risinājumiem jābūt dziļākiem. Atceros, ka to uzzinājis es domāju: „Labi, es saprotu visus zinātniskos pierādījumus, esmu izlasījis kaudzi pētījumu, esmu intervējis daudz ekspertu.” Taču es turpināju domāt: „Kā to padarīt iespējamu?” Lietas, kas ved mūs depresijā, lielākoties ir daudz sarežģītākas par to, kas notika Kambodžas zemnieka dzīvē. Ar šādu izpratni, kur lai vispār sākam? Tad, rakstot grāmatu, ilgajā ceļojumā apkārt pasaulei es turpināju satikt cilvēkus, kas tieši ar to nodarbojās – no Sidnejas līdz Sanfrancisko un Sanpaulu. Es turpināju satikt cilvēkus, kas izprot dziļākos depresijas un trauksmes cēloņus un kopīgiem spēkiem tos novērš. Es, protams, nevaru pastāstīt par visiem lieliskajiem cilvēkiem, ko satiku, vai par visiem deviņiem depresijas un trauksmes cēloņiem, jo TED runa nevar būt 10 stundas gara – varat par to pasūdzēties organizatoriem. Taču vēlos pievērsties diviem cēloņiem un diviem šo cēloņu risinājumiem, ja neiebilstat. Lūk, pirmais. Mēs esam vientuļākā sabiedrība cilvēces vēsturē. Nesenā pētījumā amerikāņiem tika vaicāts: „Vai jūtaties, ka vairs neesat nevienam tuvs?” Un 39 procenti cilvēku atbildēja, ka tā ir. „Vairs neesmu nevienam tuvs.” Starptautiskajos vientulības mērījumos Lielbritānija, pārējā Eiropa seko uzreiz aiz ASV, ja nu kāds jūtas pārāk pašapmierināts. (Smiekli) Es ilgu laiku pavadīju, runājot par to ar pasaules vadošo vientulības ekspertu, apbrīnojamu vīrieti, profesoru Džonu Kasiopo, kurš mita Čikāgā. Un es daudz domāju par kādu jautājumu, kas izriet no viņa veikuma. Profesors Kasiopo vaicāja: „Kāpēc mēs eksistējam? Kāpēc esam šeit, kāpēc esam dzīvi?” Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka mūsu senči Āfrikas savannās labi pieprata vienu lietu. Bieži vien viņi nebija daudz lielāki par savu medījumu, bieži vien viņi nebija ātrāki par savu medījumu, taču viņiem labāk veicās apvienošanās grupās un sadarbošanās. Tā bija mūsu kā sugas superspēja – mēs apvienojamies. Gluži kā bites, kas dzīvo spietā, cilvēki attīstījās, lai dzīvotu ciltīs. Un mēs esam pirmie cilvēki, kas savas ciltis ir izformējuši. Un tāpēc jūtamies šausmīgi. Taču tam nav tā jābūt. Viens no manas grāmatas un arī manas dzīves varoņiem ir ārsts Sems Everingtons. Viņš ir ģimenes ārsts nabadzīgā Londonas rajonā, kur dzīvoju daudzus gadus. Sems jutās patiesi slikti, jo viņam bija daudz pacientu, kas sūdzējās par šausmīgu depresiju un trauksmi. Tāpat kā es, Sems nav pret ķīmiskajiem antidepresantiem, viņš uzskata, ka dažiem tie palīdz. Taču viņš redzēja divas lietas. Pirmkārt, viņa pacientiem depresija un trauksme bieži bija pilnīgi saprotamu iemeslu, piemēram, vientulības, dēļ. Otrkārt, lai arī dažiem zāles palīdzēja, daudziem cilvēkiem problēmu tās neatrisināja. Pamatproblēmu. Tāpēc kādu dienu Sems nolēma uzsākt citu pieeju. Pie viņa uz medicīnas centru atnāca sieviete, vārdā Liza Kaningema. Es vēlāk iepazinos ar Lizu. Liza septiņus gadus bija pavadījusi mājās ar kropļojošu depresiju un trauksmi. Kad viņa ieradās pie Sema, viņš teica: „Neuztraucies, mēs turpināsim izrakstīt tev zāles, bet mēs izrakstīsim vēl kaut ko. Mēs lūgsim tev nākt uz šo centru divas reizes nedēļā un tikties ar citiem depresīviem un trauksmainiem cilvēkiem, nevis lai runātu par to, cik nožēlojami jūtaties, bet lai izdomātu kaut ko jēgpilnu, ko jūs visi kopā varētu darīt, lai jūs nejustos vientuļi un jums nešķistu, ka dzīvei nav jēgas.” Kad grupa satikās pirmo reizi, Liza no trauksmes burtiski izvēmās, tik satraukta viņa bija. Taču cilvēki paberzēja viņas muguru, grupa sāka sarunāties: „Ko mēs varētu darīt?” Šie pilsētnieki, Austrumlondonas iemītnieki, neko nezināja par dārzkopību. Viņi nolēma apgūt dārzniecību! Aiz ārstu prakses ēkas bija krūmāji. „Mēs varētu tur ierīkot dārzu.” Viņi bibliotekā paņēma grāmatas, skatījās YouTube video. Viņi sāka rakties pa zemi. Viņi sāka apgūt gadalaiku ritmus. Ir daudz pierādījumu, ka atrašanās dabā ir ārkārtīgi spēcīgs antidepresants. Taču viņi sāka darīt ko vēl svarīgāku. Viņi sāka veidot cilti. Viņi sāka veidot grupu. Viņi sāka rūpēties viens par otru. Ja kāds neieradās, pārējie devās viņu meklēt: „Vai tev viss kārtībā?” Viņi palīdzēja biedram saprast, kas viņu nomāc. Kā to aprakstīja Liza: „Kad uzziedēja dārzs, uzziedējām arī mēs.” Šo pieeju sauc par sabiedrības izrakstīšanu, tā izplatās visā Eiropā. Un ir neliels, bet augošs pierādījumu klāsts, kas liecina, ka tā patiešām un būtiski var mazināt depresiju un trauksmi. Es atceros, ka kādu dienu stāvēju Lizas un viņas reiz depresīvo draugu iekoptajā dārzā – tas ir ļoti skaists dārzs – un man ienāca prātā doma, ko lielā mērā iedvesmoja profesors Hjū Makejs no Austrālijas. Bieži, kad cilvēki mūsu kultūrā jūtas nomākti, mēs viņiem sakām – esmu drošs, ka mēs visi esam to teikuši, – „Tev vienkārši ir jābūt tev pašam.” Un esmu sapratis, ka patiesībā mums būtu jāsaka: „Neesi tu. Neesi tu pats. Esi mēs. Esi daļa no grupas.” (Aplausi) Šo problēmu risinājums nav arvien vairāk paļauties uz saviem paša resursiem kā izolētam indivīdam – daļēji tieši tas ir novedis līdz krīzei. Risinājums ir atkalapvienoties ar kaut ko lielāku par sevi. Un tas saistīts ar otru depresijas un trauksmes cēloni, par kuru gribēju pastāstīt. Ikviens zina, ka ātrie ēdieni ir pārņēmuši mūsu ēdienkarti un padarījuši mūs slimus. Es to nesaku ar pārākuma apziņu, es šeit ierados burtiski no McDonald's. Es redzēju, kā jūs visi ēdāt tās veselīgās TED brokastis, un tas nav man. Taču tieši tāpat kā ātrās uzkodas mūs ir padarījušas fiziski slimus, tādas kā ātrās vērtības ir pārņēmušas mūsu prātu un padarījušas mūs garīgi slimus. Tūkstošiem gadu filosofi ir teikuši – ja jums šķiet, ka dzīvē svarīga ir nauda, statuss un izrādīšanās, jūs jutīsieties draņķīgi. Tas nav precīzs Šopenhauera citāts, bet vēstījuma būtība. Dīvaini, ka gandrīz neviens to netika pētījis zinātniski, līdz tam pieķērās patiesi neparasta personība, profesors Tims Kasers, kas strādā Noksa koledžā Ilinoisā un pēta to jau apmēram 30 gadu. Viņa pētījumi uzvedina uz vairākiem svarīgiem secinājumiem. Pirmkārt, jo vairāk ticat, ka varat nopirkt un izrādīt savu ceļu ārā no skumjām un labākā dzīvē, jo lielāka iespēja, ka kļūsiet depresīvs un trauksmains. Un, otrkārt, mūs kā sabiedrību šie uzskati virza aizvien vairāk. Tā ir bijis visu manu dzīvi – zem reklāmu, Instagram un tamlīdzīgu lietu smagās ietekmes. Par to domājot, sapratu, ka mēs visi kopš dzimšanas esam baroti ar tādu kā KFC dvēselei. Mēs esam apmācīti meklēt laimi nepareizajās vietās, un, gluži kā ātrās uzkodas neapmierina uztura vajadzības un patiesībā liek justies briesmīgi, ātrās vērtības neapmierina psiholoģiskās vajadzības un aizved jūs aizvien tālāk no labas dzīves. Kad es pirmoreiz tikos ar profesoru Kaseru un uzzināju to visu, es jutu patiesi dīvainu emociju sajaukumu. Jo, no vienas puses, tas bija patiesi izaicinoši. Es apjautu, cik bieži dzīvē, kad jutos slikti, es centos to labot ar tādu kā izrādīšanos, grandiozu ārēju risinājumu. Un es redzēju, kāpēc tas nenostrādāja. Es arī domāju, vai tad tas nav acīmredzami. Tas ir gandrīz vai banāli, vai ne? Ja es jums visiem teiktu, ka neviens no jums uz nāves gultas nedomās par nopirktajām kurpēm un visiem tiem retvītiem, ka domāsiet par mīlestību, jēgu un tuvību, kas bijusi jūsu dzīvē... Manuprāt, tas skan gandrīz klišejiski. Taču es turpināju izvaicāt profesoru Kaseru: „Kāpēc es jūtu šo savādo divkosību?” Un viņš atbildēja: „Kaut kādā ziņā mēs to visu zinām. Taču mēs nedzīvojam saskaņā ar šīm atziņām.” Tās ir labi zināmas klišejas, taču mēs nedzīvojam saskaņā ar tām. Es turpināju taujāt, kāpēc mēs nedzīvojam atbilstoši, ja zinām kaut ko tik būtisku. Pēc brīža profesors Kasers man atbildēja: „Jo dzīvojam iekārtā, kas ir veidota, lai mēs pamestu novārtā to, kas dzīvē ir svarīgs.” To vajadzēja kārtīgi apdomāt. „Jo dzīvojam iekārtā, kas ir veidota, lai mēs pamestu novārtā to, kas dzīvē ir svarīgs.” Profesors Kasers gribēja izdomāt, vai mēs varam sagraut šo iekārtu. Viņš to ir pamatīgi pētījis. Pastāstīšu vienu piemēru, un es tiešām mudinu jūs izmēģināt to ar saviem draugiem un ģimeni. Kopā ar puisi vārdā Neitans Dangans viņš izveidoja pusaudžu un pieaugušo grupu, kas kādu laiku tikās regulārās sesijās. Viens no grupas mērķiem bija likt cilvēkiem atcerēties brīdi savā dzīvē, kad viņi patiešām bija atraduši jēgu un mērķi. Katram cilvēkam tas bija kaut kas savs. Kādam tā bija mūzikas spēlēšana, rakstīšana, palīdzības sniegšana kādam, esmu drošs, ka ikviens klātesošais spēj kaut ko iedomāties. Otrs grupas mērķis bija panākt, ka cilvēki sev pajautā: „Un kā es varētu vairāk savas dzīves veltīt šādiem jēgpilniem mirkļiem un mazāk tam, lai pirktu nevajadzīgus mēslus, publicētu to sociālajos medijos, lai citos raisītu sajūtu: „Ak Dievs, kā man skauž!” Viņi atklāja, ka, vienkārši nākot uz šīm sanāksmēm... tie bija tādi kā Anonīmie alkoholiķi patērētājiem, vai ne? Vienkārši tas, ka cilvēki nāca, noformulēja šīs vērtības, nolēma rīkoties saskaņā ar tām un atskaitīties viens otram, radīja ievērojamas izmaiņas viņu vērtību sistēmā. Tas attālināja viņus no depresiju raisošo domu vētras, kas liek mums meklēt laimi nepareizajās vietās, un tuvināja daudz jēgpilnākām un dvēseli barojošām vērtībām, kas izved mūs no depresijas. Taču, neraugoties uz visiem risinājumiem, ko redzēju un aprakstīju, un daudz ko, ko šeit nevaru pieminēt, es turpināju domāt, kāpēc pagāja tik ilgs laiks, lai es nonāktu pie šīm atklāsmēm. Jo, kad tās skaidro cilvēkiem – dažas ir sarežģītākas, taču ne visas – tā nav nekāda raķešu zinātne, vai ne? Kaut kādā ziņā mēs to jau zinām. Kāpēc mums ir tik grūti to saprast? Domāju, ka iemesli ir vairāki. Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka mums ir jāmaina izpratne par to, kas patiesībā ir depresija un trauksme. Pastāv reāli bioloģiskie faktori, kas izraisa depresiju un trauksmi. Taču, ja ņemsim vērā tikai bioloģiju – kā to tik ilgi darīju es, un es teiktu, ka mūsu kultūra to ir darījusi praktiski visu manu mūžu, – tad mēs netieši sakām cilvēkiem – un neviens nedara to tīšām – taču netieši mēs sakām: „Tavas sāpes neko nenozīmē. Tie ir tikai darbības traucējumi. Tā ir kā kļūda datorprogrammā, tikai vadiņu problēma tavā galvā.” Taču es spēju sākt mainīt savu dzīvi tikai tad, kad sapratu, ka mana depresija nav darbības traucējums. Tā ir signāls. Tava depresija ir signāls. Tā tev kaut ko saka. (Aplausi) Mēs tā jūtamies dažādu iemeslu dēļ, un depresijas sāpēs to var būt grūti saskatīt – es to labi saprotu no personīgās pieredzes. Taču ar īsto palīdzību mēs varam saprast šīs problēmas un kopā varam tās atrisināt. Lai to paveiktu, pats pirmais solis ir pārstāt noniecināt šos signālus, sakot, ka tā ir tikai vājuma izpausme vai vājprāts, vai tikai bioloģija; vairumam cilvēku tā nav. Mums jāsāk ieklausīties šajos signālos, jo tie vēsta kaut ko, kas mums patiešām ir jādzird. Tikai tad, kad patiesi ieklausīsimies šajos signālos un cienīsim, un respektēsim tos, mēs sāksim saskatīt atbrīvojošos, bagātīgos, dziļākos risinājumus. Govis, kas gaida mums visapkārt. Paldies! (Aplausi)