Bija auksta, saulaina marta diena. Es staigāju pa Rīgas ielām. Atceros, ka ziema palēnām tuvojās beigām. Šur tur vēl manīja pa kādam sniega pleķītim, bet ietves jau bija tīras un sausas. Ja esat dzīvojuši Rīgā, zināsiet to atvieglojuma sajūtu, kas parādās līdz ar pirmajām pavasara zīmēm, kad vairs nav jābrien pa šķidro sniega un dubļu putru. Tā nu es eju un baudu savu pastaigu, līdz pēkšņi sev priekšā uz ietves ieraugu trafareta attēlu. Grafiti. Uz tumšpelēkajām plāksnēm uzkrāsoti balti burti. Tur ir jautājums – kur ir tava atbildība? Pārsteigumā apstājos. Pārdomājot šo vārdu nozīmi, es ievēroju, ka stāvu pie Rīgas domes Labklājības departamenta. Izskatās, ka grafiti autors, lai kas viņš būtu, šo jautājumu uzdod cilvēkiem, kas nāk pieteikties sociālajam atbalstam. Toziem es veicu pētījumu par finanšu krīzes sekām Latvijā. Kad 2008. gadā sākās globālā finanšu krīze, Latvija kā maza, atvērta ekonomika piedzīvoja smagu triecienu. Lai izlīdzinātu valsts bilanci, Latvijas valdība izvēlējās iekšējās devalvācijas stratēģiju. Īsumā tas nozīmēja krasi samazināt valsts budžeta izdevumus, tātad ievērojami samazināt valsts sektorā strādājošo algas, ierēdņu skaitu, bezdarbnieku pabalstus un citu veidu sociālo atbalstu, kā arī paaugstināt nodokļus. Mana māte visu mūžu bija strādājusi par vēstures skolotāju. Viņai taupības politika nozīmēja pēkšņu algas samazinājumu par 30%. Un daudzi bija līdzīgā vai vēl sliktākā situācijā. Krīzes smagums tika uzkrauts uz vienkāršo Latvijas iedzīvotāju pleciem. Krīzes un taupības politikas rezultātā Latvijas ekonomika divu gadu laikā saruka par 25%. Vienīgi Grieķija piedzīvoja līdzīga mēroga ekonomisko recesiju. Taču, kamēr grieķi mēnešiem ilgi izgāja ielās un Atēnās organizēja nepārtrauktus, bieži vien vardarbīgus protestus, Rīgā viss bija mierīgi. Izcili ekonomisti The New York Times slejās diskutēja par šo neparasto, ārkārtīgi skarbo Latvijas taupības režīma eksperimentu. Un viņi nespēja noticēt, ka Latvijas sabiedrība ar to samierinās. Es tolaik studēju Londonā un atceros Occupy kustības parādīšanos un to, kā tā izplatījās no pilsētas uz pilsētu – Madridē, Ņujorkā, Londonā. 99% pret 1% – jūs jau zināt. Taču, kad ierados Rīgā, no Occupy kustības nebija ne miņas. Latvijas iedzīvotāji vienkārši samierinājās. Kā saka vietējā paruna – viņi norija krupi. Savā promocijas darbā es gribēju pētīt, kā mainījās valsts un pilsoņu savstarpējās attiecības pēcpadomju laika Latvijā. Par pētījuma vietu biju izvēlējusies bezdarbnieku apkalpošanas nodaļu. Un, ieradusies tur 2011. gada rudenī, es sapratu, ka patiesībā savām acīm redzu, kā izpaužas krīzes sekas un kā krīzes vissmagāk skartie – cilvēki, kas zaudējuši darbu, – uz to reaģē. Es sāku intervēt bezdarbnieku nodaļā sastaptos cilvēkus. Viņi visi bija reģistrējušies kā darba meklētāji un cerēja saņemt valsts palīdzību. Tomēr, kā drīz vien atklāju, tā bija īpaša veida palīdzība. Bija arī neliels bezdarbnieka pabalsts, bet galvenokārt valsts palīdzība izpaudās kā dažādas sociālās programmas. Un vienu šo lielākajām programmām sauca „Konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi”. Būtībā tā bija virkne semināru, ko visi bezdarbnieki bija aicināti apmeklēt. Tā nu es sāku apmeklēt šos seminārus kopā ar viņiem. Un mani pārsteidza vairāki paradoksi. Iedomājieties – krīze joprojām turpinās, Latvijas ekonomika sarūk, gandrīz neviens nepieņem jaunus darbiniekus. Un tur nu mēs sēžam, šajā mazajā, spoži izgaismotajā klasē, piecpadsmit cilvēki, un veidojam sarakstus ar savām stiprajām un vājajām pusēm, ar saviem iekšējiem dēmoniem, kas, kā mums tiek stāstīts, stājas ceļā mūsu panākumiem darba tirgū. Kamēr valsts glābj Latvijas lielāko banku un šīs glābšanas izmaksas tiek uzkrautas visas tautas pleciem, mēs sēžam aplī un mācāmies stresa brīžos dziļi elpot. (Dziļa ieelpa un izelpa) Kamēr daļa cilvēku zaudē kredītā iegādātos mājokļus un tūkstošiem citu emigrē, mums stāsta, ka vajag uzdrošināties sapņot un sekot saviem sapņiem. Kā socioloģe es zinu, ka sociālā politika ir svarīgs komunikācijas veids starp valsti un tās pilsoņiem. Šīs programmas vēstījums bija – kā teica viena no apmācību vadītājām – Just dot it! Vienkārši dari. Viņa, protams, citēja Nike. Tātad simboliski valsts bez darba palikušajiem iedzīvotājiem teica, ka viņiem jābūt aktīvākiem, jādara vairāk, jāstrādā ar sevi, jāpievar savi iekšējie dēmoni, jābūt pašpārliecinātākiem – ka palikšana bez darba ir viņu pašu personīgā neveiksme. Krīzes radītās ciešanas tika uztvertas kā individuāls stress, ar ko katram jātiek galā pašam savā ķermenī, dziļi un apzināti elpojot. Šādas sociālas programmas, kas uzsver individuālo atbildību, ir kļuvušas arvien populārākas visā pasaulē. Tā ir daļa no parādības, ko sociologs Luiks Vakāns dēvē par neoliberālo kentaurvalsti. Kentaurs, kā varbūt atceraties, ir mītiska būtne sengrieķu kultūrā – puscilvēks, puszvērs. Ķermeņa augšdaļa tam ir kā cilvēkam, bet apakšdaļa – kā zirgam. Un kentaurvalsts ir valsts, kas savu cilvēcisko seju pavērš pret tiem, kuri atrodas sabiedrības augšdaļā, bet tos, kas ir lejā, samin un sabradā. Tātad visvairāk pelnošie iedzīvotāji un lielie uzņēmumi bauda nodokļu atlaides un citu veidu atbalstu, kamēr bezdarbniekiem un trūcīgajiem jāpierāda, ka viņi ir valsts atbalsta cienīgi; viņus morāli disciplinē, stigmatizē kā bezatbildīgus, pasīvus vai slinkus, bieži vien kriminalizē. Latvijā šāds kentaurvalsts modelis pastāv kopš 90. gadiem. Piemēram, līdz pat 2019. gadam Latvijā bija vienotas likmes ienākuma nodoklis, kas nāca par labu lielākajiem pelnītājiem, kamēr ceturtā daļa iedzīvotāju joprojām dzīvo nabadzībā. Krīze un taupības politika šo sociālo nevienlīdzību ir palielinājusi. Tātad, kamēr banku kapitāls un bagātie tiek aizsargāti, tiem, kuri zaudēja visvairāk, mācīja individuālo atbildību. Sarunās ar semināros satiktajiem cilvēkiem es gaidīju, ka viņi būs dusmīgi. Es gaidīju, ka viņi pretosies šīm mācībām par individuālo atbildību. Galu galā krīze nebija viņu vaina, taču lielāko smagumu iznesa tieši viņi. Bet cilvēku stāstos mani atkal un atkal satrieca tas, cik spēcīga bija šī ideja par individuālo atbildību. Viens no manis satiktajiem cilvēkiem bija Žanete. 23 gadus viņa bija strādājusi un mācījusi šūšanu un citus rokdarbus kādā Rīgas arodskolā. Un tad iestājas krīze, un skolu slēdz taupības politikas ietvaros. Izglītības sistēmas pārstrukturēšana bija viens no valsts naudas taupīšanas veidiem. Visā valstī darbu zaudēja 10 000 skolotāju, un Žanete ir viena no viņiem. Un no viņas stāstītā es zinu, ka darba zaudēšana viņu ir novedusi bēdīgā situācijā. Žanete ir šķīrusies, viņai ir divi pusaudžu vecuma bērni, kuriem viņa ir vienīgā apgādniece. Un tomēr viņa man saka, ka krīze patiešām ir iespēja. Viņa stāsta: „Man šogad paliek 50 gadi. Laikam jau dzīve man ir devusi šo iespēju apstāties, paskatīties apkārt. Jo visus šos gadus es tikai strādāju un strādāju, man nav bijis laika apstāties. Un nu es esmu apstājusies, man ir dota iespēja visu izvērtēt un izlemt, kas ir tas, ko es gribu, un kas ir tas, ko es negribu. Visu šo laiku es tikai šuvu un šuvu – esmu pārgurusi." Tātad pēc 23 gadu darba Žanete ir kļuvusi lieka, bet viņa neprotestē. Viņa nerunā par 99% pret 1%. Viņa analizē sevi! Un viņa pragmatiski domāja par to, ka varētu sākt mazu biznesu un savā guļamistabā darināt suvenīrlellītes, ko pārdot tūristiem. Bezdarbnieku nodaļā es satiku arī Aivaru. Aivaram bija nedaudz zem 50. Viņš bija zaudējis darbu valsts aģentūrā, kas pārraudzīja ceļu būvniecību. Uz vienu no mūsu sarunām Aivars ieradās ar grāmatu. Tās nosaukums bija „Potēšana pret stresu jeb Psihoenerģētiskais Aikido”. Daži no jums varbūt zina, ka aikido ir cīņas mākslas veids, tātad psihoenerģētiskais aikido. Un Aivars man stāsta, ka pēc vairāku mēnešu lasīšanas un pārdomām, esot bez darba, viņš ir sapratis, ka viņa šā brīža grūtību iemesls ir viņš pats. Aivars saka: „Es pats tās radīju. Es biju tādā psiholoģiskā stāvoklī, kas man kaitēja. Ja cilvēks baidās zaudēt naudu, baidās zaudēt darbu, sāk stresot, kļūst nemierīgs, bailīgs, tas ir tieši tas, ko viņš saņem.” Kad aicinu Aivaru paskaidrot, viņš savas domas dzejiski salīdzina ar mežonīgiem zirgiem, kas skrien uz visām pusēm, un saka: „Tev jābūt savu domu valdniekam. Lai lietas sakārtotos materiālajā pasaulē, tev jāvalda pār savām domām, jo tieši caur domām sakārtojas arī viss pārējais.” „Pēdējā laikā,” viņš piebilst, „esmu sapratis, ka pasaule ap mani, tas, kas ar mani notiek, cilvēki, ko satieku, tas viss ir atkarīgs tieši no manis.” Kamēr Latvija piedzīvo šo ārkārtīgi skarbo ekonomisko eksperimentu, Aivars saka, ka jāmainās būtu viņa domāšanas veidam. Savās šā brīža grūtībās viņš vaino sevi. Uzņemties atbildību, protams, ir labi, vai ne? Tas ir īpaši nozīmīgs un morāli jutīgs jautājums pēcpadomju sabiedrībā, kurā paļaušanos uz valsti uzskata par nelaimīgu padomju pagātnes mantojumu. Bet, klausoties Žanetē, Aivarā un citos cilvēkos, es domāju arī par to, cik nežēlīgs ir šis jautājums – kur ir tava atbildība? Cik nosodošs. Jo tas savā ziņā bija veids, kā vainot un apklusināt cilvēkus, kurus krīze bija skārusi vissmagāk. Tātad, kamēr grieķi izgāja ielās, latvieši norija krupi. Un daudzi – desmitiem tūkstošu – emigrēja, kas arī ir veids, kā uzņemties atbildību. Šī valoda – individuālās atbildības valoda – ir kļuvusi par kolektīvā nolieguma veidu. Kamēr mums būs tāda sociālā politika, kas bezdarbu uztver kā individuālu neveiksmi, bet nebūs pietiekami daudz naudas programmām, kas cilvēkiem sniedz īstas prasmes vai rada darbavietas, mēs neredzam politikas veidotāju atbildību. Kamēr stigmatizēsim trūcīgos kā kaut kādā ziņā pasīvus vai slinkus, nedodot cilvēkiem reālas iespējas izkļūt no nabadzības, vienīgi emigrēt, mēs noliedzam patiesos nabadzības cēloņus. Un tikmēr ciešam mēs visi. Jo sociālie zinātnieki ar detalizētiem statistikas datiem ir pierādījuši – sabiedrībās ar augstāku ekonomiskās nevienlīdzības līmeni ir vairāk cilvēku gan ar garīgās, gan fiziskās veselības problēmām. Tātad sociālā nevienlīdzība acīmredzami kaitē ne vien tiem, kam ir vismazāk resursu, bet mums visiem, jo dzīvot sabiedrībā ar augstu nevienlīdzības līmeni nozīmē dzīvot sabiedrībā ar zemu uzticēšanās un augstu trauksmes līmeni. Tātad te nu mēs esam. Mēs visi lasām pašpalīdzības grāmatas, mēģinām mainīt ieradumus, pārveidot savas smadzenes, meditējam. Un tas viss, protams, savā ziņā palīdz. Pašpalīdzības grāmatas liek justies mundrākiem. Meditācija var palīdzēt izjust lielāku garīgu tuvību ar citiem. Bet, manuprāt, mums būtu tikpat skaidri jāapzinās savstarpējās sociālās saiknes. Jo sociālā nevienlīdzība kaitē mums visiem. Tādēļ mūsu sociālajā politikā vajadzīgs vairāk līdzjūtības, un tai vajadzētu mazāk pievērsties morālai izglītošanai un vairāk – sociālā taisnīguma un vienlīdzības veicināšanai. Paldies. (Aplausi)