Pie mums Indijā ģimenes ir milzīgas.
Domājams, ka daudzi no jums
par to ir dzirdējuši.
Tas nozīmē, ka ir daudz
ģimenes sanākšanu.
Bērnībā mani vecāki mani vilka
uz dažādiem ģimenes saietiem.
Bet tas, kas man vienmēr tajos patika,
bija spēlēšanās ar brālēniem un māsīcām.
Un tur vienmēr bija viens onkulis,
kas allaž bija gatavs lēkāt kopā ar mums,
kam vienmēr padomā bija kāda spēle,
un mēs, bērni, bijām sajūsmā.
Šis vīrs bija ļoti veiksmīgs:
viņš bija pašpārliecināts un spēcīgs.
Bet tad es redzēju, kā šis veselīgais
un sirsnīgais cilvēks zaudē veselību.
Viņam atklāja Pārkinsona slimību.
Pārkinsons ir slimība,
kas sagrauj nervu sistēmu, –
tas nozīmē, ka cilvēks,
kas bijis neatkarīgs,
roku trīcēšanas dēļ vairs netiek galā
ar tādām lietām kā kafijas dzeršana.
Mans onkulis sāka izmantot staigulīti,
un, lai pagrieztos,
viņam burtiski vajadzēja
spert soli pa solim, lūk tā,
un tas bija ļoti lēni.
Drīz vien, šis vīrs,
kas katrā ģimenes saietā
bija bijis uzmanības centrā,
sāka slēpties aiz citu mugurām.
Viņš slēpās no ļaužu
žēlojošajiem skatieniem.
Un viņš tāds nav vienīgais pasaulē.
Katru gadu 60 000 cilvēku
diagnosticē Pārkinsona slimību,
un šis skaitlis arvien pieaug.
Mēs, dizaineri, sapņojam, ka mūsu idejas
atrisinās šīs daudzpusīgās problēmas,
– viens risinājums, kas der it visam, –
bet tā tam ne vienmēr ir jābūt.
Var arī risināt vienkāršas problēmas
un radīt mazus risinājumus,
kam galu galā būtu liela nozīme.
Tāpēc mans mērķis nebija
izārstēt Pārkinsona slimību,
bet gan atvieglot slimnieku ikdienu,
kas viņiem ir nozīmīgi.
Pirmais uzdevums, kam pievērsos,
bija roku trīcēšana.
Mans onkulis teica, ka esot pārstājis
dzert kafiju vai tēju publiskās vietās,
tāpēc ka viņam vienkārši bija kauns.
Tā nu es uzkonstruēju neizšļakstāmo krūzi.
Tai ir funkcionāla forma.
Rokam notrīcot, ieliekums augšpusē
novada šķidrumu atpakaļ krūzē,
un atšķirībā no parastas krūzes
šķidrums paliek tajā iekšā.
Bet galvenais ir tas, ka tai virsū
nav rakstīts "Pārkinsona slimnieku krūze".
Tā izskatās tā, it kā to varētu lietot
jūs, es vai jebkurš neveikls cilvēks,
tāpēc to lietot ir daudz patīkamāk,
tā ļauj iejukt pūlī.
Tā nu viena problēma atrisināta,
daudz citas vēl priekšā.
Intervējot viņu,
uzdodot viņam jautājumus,
es pēkšņi sapratu, ka iegūstu
ļoti virspusēju informāciju
jeb tikai atbildes uz maniem jautājumiem.
Bet man vajadzēja skatīties plašāk
un no cita skatupunkta.
Tad es nolēmu
pavērot viņa ikdienas gaitas,
kā viņš ēd, skatās televīziju.
Un tad, kad vēroju viņu
ejam pie ēdamgalda,
man pēkšņi ienāca prātā: ja viņam
ir tik grūti staigāt pa līdzenu virsmu,
kā gan viņš kāpj pa kāpnēm?
Jo Indijā nav smalku pacēlāju,
kas šādus cilvēkus uzvestu augšstāvā,
kā tas ir attīstītās valstīs.
Viņiem tiešām ir jākāpj pašiem.
Tad nu viņš teica:
"Es tev parādīšu, kā es to daru."
Paskatīsimies, ko es redzēju.
Viņam vajadzēja ilgu laiku,
lai sasniegtu šo sākumstāvokli,
un pa to laiku es domāju:
"Ak kungs, vai viņš tiešām to darīs?
Vai viņš tik tiešām to darīs
bez turēšanās pie staigulīša?"
Un tad...
(Smiekli)
Un pagriezieni viņam padevās tik viegli!
Esat šokēti?
Es arī biju.
Tātad šis cilvēks, kas nevar
pastaigāt pa līdzenu virsmu,
izrādījās profesionālis,
kad jākāpj pa kāpnēm.
Pētot šo, es sapratu, ka tā notiek,
jo tā ir nepārtraukta kustība.
Kāds cits vīrs,
kuram ir tādi paši simptomi,
arī izmanto staigulīti,
bet, līdzko uzkāpj uz divriteņa,
visi viņa simptomi pazūd,
jo tā ir nepārtraukta kustība.
Tātad galvenais man bija pārnest
šo kāpšanas sajūtu
atpakaļ uz līdzenu virsmu.
Un mēs uz viņa izmēģinājām daudzas idejas,
bet viena, kas beidzot nostrādāja,
bija šī – palūkosimies.
(Smiekli)
(Aplausi)
Viņš gāja ātrāk, vai ne?
(Aplausi)
Es to dēvēju par kāpņu ilūziju,
un, kad kāpņu ilūzija
pēkšņi beidzās, viņš sastinga.
To sauc par gaitas sastingumu.
Tas notiek ļoti bieži,
tad kāpēc gan mums neierīkot
kāpņu ilūziju cauri visām istabām,
lai viņi justos daudz drošāk?
Ziniet, ne vienmēr vajadzīga tehnoloģija.
Mums vajag cilvēkorientētus risinājumus.
Es būtu varējusi to izveidot kā projekciju
vai izmantot Google Glass,
vai ko tamlīdzīgu.
Bet es apstājos
pie parastām uzlīmēm uz grīdas.
Šīs uzlīmes var izmantot slimnīcās,
lai ļautu viņiem justies daudz labāk.
Tas, ko es vēlos,
ir ļaut katram Pārkinsona pacientam
justies tā, kā todien jutās mans onkulis.
Viņš teica, ka esmu viņam ļāvusi
sajusties atkal kā pašam.
"Vieds" mūsdienās ir kļuvis par sinonīmu
augstām tehnoloģijām,
un pasaule kļūst viedāka ar katru dienu.
Bet kāpēc gan vieds nevar būt
vienkāršs un efektīvs?
Mums vajadzīga tikai kripatiņa iejūtības
un nedaudz zinātkāres,
lai pavērotu.
Bet neapstāsimies pie tā.
Meklēsim sarežģītās problēmas.
Nebaidīsimies no tām.
Sadalīsim tās, sasmalcināsim daudz mazākās
un tad atradīsim tām
vienkāršus risinājumus.
Pārbaudīsim šos risinājumus,
noraidīsim, ja vajag,
bet ar jaunām zināšanām, kā tos uzlabot.
Iedomājieties, ko gan mēs spētu paveikt,
ja izdomātu vienkāršus risinājumus!
Kāda būtu šī pasaule, ja mēs apvienotu
visus mūsu vienkāršos risinājumus?
Radīsim viedāku pasauli,
bet darīsim to ar vienkāršību.
Paldies.
(Aplausi)