Es gribētu sākt ar novērojumu. Proti, ja pēdējā gada laikā esmu ko iemācījies, tad to, ka vislielākā ironija, publicējot grāmatu par lēnumu, ir tas, ka, grāmatu reklamējot, ir jāceļo ļoti ātri. Tagad, šķiet, lielāko daļu laika pavadu, traucoties no pilsētas uz pilsētu, no studijas uz studiju, no intervijas uz interviju, pasniedzot grāmatu mazītiņos uzkodu izmēra gabaliņos. Jo mūsdienās visi grib zināt, kā kļūt lēnākiem, bet to, kā kļūt lēnākiem, viņi grib zināt ļoti ātri. Pirms pāris dienām uzstājos CNN, kur patiesībā vairāk laika pavadīju grimētavā nekā pašā raidījumā. Un tas laikam īsti nepārsteidz, vai ne? Jo tādā pasaulē mēs tagad dzīvojam, pasaulē, kas iestrēgusi paātrināšanas režīmā. Pasaulē, kas apsēsta ar ātrumu, kas visu grib darīt arvien ātrāk, kas arvien īsākā laika posmā grib iespiest arvien vairāk. Katrs dienas mirklis šķiet esam sacensības ar pulksteni. Aizņemoties Kerijas Fišeres teikto, kas ir manā biogrāfijā, bet pieminēšu to arī šeit: „Mūsdienās pat tūlītējs apmierinājums prasa pārāk daudz laika.” (Smiekli) Un ko mēs darām, ja gribam kaut ko uzlabot? Mēs to paātrinām, vai ne? Bija zvani, nu ir ātrie zvani, bija lasīšana, nu ir ātrlasīšana, bija iešana, nu ir ātriešana, un, protams, bija randiņi, un nu mums ir ātrie randiņi. Pat lietas, kas savā būtībā ir lēnas – arī tās mēs mēģinām paātrināt. Nesen es biju Ņujorkā un gāju garām sporta zālei, kuras logā bija jaunu vakara nodarbību reklāma. Tā bija – uzminējāt – ātrās jogas reklāma. Ideāls risinājums laikā trūkumā nonākušiem profesionāļiem, kas vēlas sveicināt sauli, bet gribētu to nodarīt 20 minūtēs. Tie, protams, ir savā ziņā galēji piemēri, tie ir uzjautrinoši, un par tiem ir labi pasmieties. Bet tajā ir arī kas ļoti nopietns, un, manuprāt, ikdienas steigā mēs bieži vien nepamanām kaitējumu, ko šāds ātruma piesātināts dzīvesveids mums nodara. Mēs esam tik ļoti iemarinēti ātruma kultūrā, ka gandrīz nemanām tā negatīvo ietekmi uz ikvienu mūsu dzīves aspektu – veselību, ēdienkarti, darbu, attiecībām, vidi un sabiedrību. Reizēm ir vajadzīgs trauksmes zvans, kas pievērš mūsu uzmanību tam, ka steidzamies cauri dzīvei tā vietā, lai to dzīvotu, ka dzīvojam ātru, nevis labu dzīvi. Manuprāt, daudziem šis trauksmes zvans atnāk slimības, izdegšanas veidolā, vai arī ķermenis galu galā saka: „Es tā vairs nespēju!” un padodas. Vai varbūt izjūk attiecības, jo mums nav bijis ne laika, ne pacietības, ne iekšējā miera, lai būtu kopā ar otru cilvēku, lai viņā ieklausītos. Mans trauksmes zvans ieskanējās, kad sāku savam dēlam lasīt vakara pasakas, un dienas beigās, ieejot viņa istabā, es vienkārši nevarēju apstāties. „Kaķi cepurē” es lasīju ātri – izlaidu pa kādai rindiņai te, pa kādai rindkopai tur, reizēm veselu lappusi. Mans mazais grāmatu, protams, zināja no galvas, tāpēc mēs strīdējāmies. Tam bija jābūt visnomierinošākajam, intīmākajam un maiguma pilnākajam brīdim, kad tētis apsēžas, lai lasītu priekšā savam dēlam, taču tā vietā tas kļuva par gladiatoru cīņu starp divām gribām, par mana ātruma un viņa lēnuma sadursmi. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz pieķēru sevi, pa diagonāli lasot rakstu par laika taupīšanu steidzīgiem cilvēkiem. Vienā no padomiem bija minēta grāmatu sērija „Vakara pasaciņa vienā minūtē”. Un tagad man to ir neērti teikt, bet tolaik mana pirmā reakcija bija pavisam citāda. Mana pirmā automātiskā reakcija bija: „Aleluja! Kas par lielisku ideju! Tieši tas, ko meklēju, lai gulētiešanu paātrinātu vēl vairāk.” Taču, paldies dievam, manā galvā iedegās spuldzīte, un mana nākamā reakcija bija citāda. Es paspēru soli atpakaļ un nodomāju: „Oho, vai tiešām ir nonācis tik tālu? Vai man patiešām tā jāsteidzas, ka dienas beigās esmu gatavs atšūt savu dēlu ar pāris teikumiem?” Es noliku avīzi un iekāpu lidmašīnā, un es tur sēdēju un darīju ko tādu, ko sen nebiju darījis, proti, neko. Es vienkārši domāju – domāju ilgi un pamatīgi. Un, izkāpjot no lidmašīnas, biju nolēmis, ka gribu ar to kaut ko darīt. Es gribēju izpētīt šo ātruma piesātināto kultūru un to, ko tā nodara man un visiem pārējiem. Man prātā bija divi jautājumi. Pirmais – kā mēs kļuvām tik ātri? Un otrais – vai ir iespējams, un pat vēlams, piebremzēt? Domājot par to, kā pasaule uzņēmusi tādu ātrumu, uzpeld ierastie aizdomās turamie – urbanizācija, patērniecība, darbavieta, tehnoloģijas. Bet, ieskatoties rūpīgāk, var atklāt dziļāku dzinuli, jautājuma kodolu, proti, kā mēs uztveram pašu laiku. Citās kultūrās laiks ir ciklisks. To uztver kustamies lielos, nesteidzīgos apļos. Tas vienmēr atjaunojas. Savukārt Rietumos laiks ir lineārs. Tas ir ierobežots resurss; tas vienmēr aizplūst. To var vai nu izmantot, vai pazaudēt. „Laiks ir nauda,” kā teicis Bendžamins Franklins. Un, manuprāt, psiholoģiski tas rada tādu kā vienādojumu. Laika ir maz, tāpēc ko mēs darām? Mēs palielinām ātrumu, vai ne? Mēs arvien īsākā laikā mēģinām izdarīt arvien vairāk. Ik dienas ik brīdi mēs pārvēršam skrējienā uz finišu – finišu, ko nejaušā kārtā nekad nesasniedzam, bet tomēr finišu. Jautājums, šķiet, ir, vai iespējams atbrīvoties no šādiem uzskatiem? Paldies dievam, atbilde ir jā, jo, sākot pētīt, es atklāju, ka visā pasaulē veidojas pretreakcija uz šo kultūru, kas apgalvo, ka ātrāk vienmēr ir labāk un aizņemtība ir vislabakā. Visā pasaulē cilvēki dara neiedomājamo: viņi piebremzē, un, lai gan pieņemts domāt, ka piebremzējot jūs notrieks, patiesībā izrādās pilnīgi otrādi – cilvēki atklāj, ka, īstajā brīdī samazinot ātrumu, viss izdodas labāk. Viņi ēd labāk, mīlējas labāk, sporto labāk, strādā labāk, dzīvo labāk. Un šajā brīžu, vietu un palēninājuma sajaukumā rodams tas, ko daudzi tagad dēvē par starptautisko lēnuma kustību. Ja atļausiet mazliet liekulības, es ļoti ātri pastāstīšu, kas lēnuma kustībā notiek. Runājot par ēdienu, daudzi būs dzirdējuši par slow food jeb lēnā ēdiena kustību. Tā sākās Itālijā, bet izplatījās visā pasaulē, un nu tajā ir apmēram 100 000 biedru 50 valstīs. To vada ļoti vienkāršs un saprotams vēstījums, proti, mēs no ēdiena gūstam vairāk baudas un veselības, ja to audzējām, gatavojam un patērējam saprātīgā ātrumā. Manuprāt, arī bioloģiskās lauksaimniecības kustība un zemnieku tirdziņu atdzimšana apliecina faktu, ka cilvēki izmisīgi cenšas tikt prom no ēšanas, ēdiena gatavošanas un audzēšanas pēc rūpnieciska grafika. Viņi grib atgriezties pie lēnākiem ritmiem. No lēnā ēdiena kustības ir izveidojusies lēno pilsētu kustība, kas sākās Itālijā, bet ir izplatījusies visā Eiropā un arī ārpus tās. Šajā kustībā sāk domāt par pilsētainavām, kas mudinātu cilvēkus piebremzēt, pasmaržot rozes un satikt vienam otru. Šādās pilsētās samazina satiksmi, ieliek kādu soliņu parkā, apzaļumo. Savā ziņā šīs pārmaiņas kopumā ir vairāk nekā tikai atsevišķās izmaiņas – kad pilsēta oficiāli kļūst par lēno pilsētu, tas ir sava veida filozofisks paziņojums. Tas pārējai pasaulei un pilsētas iedzīvotājiem vēsta, ka, mūsuprāt, 21. gadsimtā lēnumam ir nozīme. Runājot par medicīnu, daudzi, manuprāt ir pamatīgi vīlušies ātro risinājumu pieejā, kas sastopama tradicionālajā medicīnā. Miljoniem cilvēku visā pasaulē pievēršas papildinošai un alternatīvai medicīnai, kas tiecas izmantot lēnākus, maigākus, holistiskākus dziedināšanas veidus. Protams, daudzas no šīm papildinošajām terapijām ir jāizvērtē, un es personīgi šaubos, ka kafijas klizma jelkad tiks oficiāli apstiprināta. Taču citām ārstniecības metodēm, piemēram, akupunktūrai un masāžai vai pat vienkārši relaksācijai, pavisam noteikti ir savs labums, un labākās medicīnas augstskolas visā pasaulē sāk pētīt šīs metodes, lai noskaidrotu, kā tās strādā un ko no tām varam mācīties. Sekss. Ir tik daudz ātra seksa, vai ne? Es sasniedzu, emm... – tā nebija vārdu spēle – es, teiksim tā, lēni devos uz Oksfordu un pa ceļam laikrakstu kioskā pamanīju žurnālu, vīrīešu žurnālu, kuram uz vāka rakstīts „Kā 30 sekundēs novest partneri līdz orgasmam”. Tā ka pat seksam mūsdienās vajadzīgs hronometrs. Arī man tāpat kā citiem patīk ātrs sekss, bet es domāju, ka ārkārtīgi daudz var gūt no lēna seksa, piebremzējot guļamistabā. Jūs piekļūstat tām dziļākajām, psiholoģiskajām, emocionālajām, garīgajām straumēm un, paildzinot procesu, gūstat labāku orgasmu. Jūs, teiksim tā, gūstat vairāk par to pašu naudu. Manuprāt, The Pointer Sisters to pateikušas vislabāk ar savu slavas dziesmu „mīlniekam ar lēnu roku”. Mēs visi smējāmies par Stingu, kad viņš pirms dažiem gadiem pievērsās tantriskajam seksam, bet dažus gadus vēlāk visu vecumu pāri bariem vien dodas uz semināriem vai vienkārši paši savās guļamistabās meklē veidus, kā piebremzēt un uzlabot seksu. Un, protams, Itālijā – itāļi vienmēr šķiet zinām, kā gūt baudu, – ir izveidota oficiāla lēnā seksa kustība. Darbavieta. Daudzviet pasaulē – Ziemeļamerika ir ievērojams izņēmums – darba stundu skaits samazinās. Eiropa šajā ziņā ir piemērs, un cilvēki atklāj, ka, strādājot mazāk, dzīves kvalitāte uzlabojas un pieaug arī ražīgums stundā. Protams, Francijā ar 35 stundu darba nedēļu ir problēmas – pārāk daudz, pārāk ātri, pārāk stingri. Tomēr citas Eiropas valstis, jo īpaši Ziemeļvalstis, pierāda, ka izcilu ekonomiku iespējams sasniegt arī bez darbaholisma. Norvēģija, Zviedrija, Dānija un Somija nu ir sešu pasaules konkurētspējīgāko valstu vidū, un viņu darba stundu skaits liktu vidējam amerikānim raudāt no skaudības. Ja ejam zemāk par valstu līmeni, līdz mikro jeb uzņēmumu līmenim, arvien vairāk uzņēmumu saprot, ka jāļauj darbiniekiem vai nu strādāt mazāk stundu, vai vienkārši atrauties no darba – paņemt pusdienu pauzi vai pasēdēt klusā telpā, izslēgt savus Blackberry un klēpjdatorus – jūs tur, aizmugurē, – un mobilos telefonus; darbadienas laikā vai nedēļas nogalē, lai viņiem būtu laiks atpūsties un smadzenes ieslīdētu radošās domāšanas režīmā. Taču mūsdienās pārstrādājas ne tikai pieaugušie. Pārstrādājas arī bērni. Man ir 37 gadi, un mana bērnība beidzās 80. gadu vidū. Es tagad skatos uz bērniem, un mani satriec šīs sacensības – vairāk mājasdarbu, vairāk privātstundu, vairāk ārpusskolas nodarbību, nekā mēs vienu paaudzi iepriekš vispār būtu varējuši aptvert. Daļa no sirdi plosošākajiem e-pastiem, ko saņemu savā interneta vietnē, patiesībā ir no pusaudžiem, kas nonākuši uz izdegšanas robežas un lūdz mani rakstīt viņu vecākiem, palīdzēt viņiem piebremzēt un nolēkt no šī pilna ātruma skrejceliņa. Paldies dievam, arī bērnu audzināšanā parādās pretreakcija, un ASV pilsētas apvienojas un aizliedz ārpusskolas nodarbības noteiktā mēneša dienā, lai cilvēki varētu atvilkt elpu, pavadīt laiku ar ģimeni un piebremzēt. Otrs ir mājasdarbi. Visā attīstītajā pasaulē mājasdarbu aizliegumi parādās skolās, kas gadiem palielinājušas mājasdarbu apjomu, un nu tās atklāj, ka mazāk var būt vairāk. Nesen Skotijā dārga privātā skola ar izciliem mācību rezultātiem aizliedza mājasdarbus visiem, kas jaunāki par 13 gadiem. Izcilie vecāki sašuta: „Jūs ko? Gribat, lai mūsu bērni izgāžas?” Skolas direktors atbildēja: „Nē, nē, bērniem dienas beigās jāpiebremzē.” Pagājušajā mēnesī parādījās eksāmenu rezultāti, un matemātikā, dabaszinātnēs atzīmes bija par 20% labākas. Manuprāt, ļoti zīmīgi ir tas, ka elitārās augstskolas, ko bieži piesauc par iemeslu šai bērnu izdzīšanai, sāk pamanīt, ka jauno studentu spējas samazinās. Šiem bērniem ir brīnišķīgas atzīmes, viņu CV ir tik daudz ārpusskolas nodarbību, ka gribas vai raudāt. Bet viņiem trūkst dzirksteles, trūkst spējas domāt radoši un ārpus rāmjiem, viņi neprot sapņot. Tāpēc labākās ASV universtitātes, arī Oksforda un Kembridža, sāk vēstīt vecākiem un studentiem, ka mazliet jāpiebremzē. Hārvarda Universitāte, piemēram, izsūtījusi vēstuli bakaulaura studentiem, kurā teikts, ka no dzīves un studijām Hārvardā var gūt vairāk, piebremzējot un darot mazāk, bet veltot lietām laiku – laiku, kas vajadzīgs, lai tās izbaudītu un izgaršotu. Pat ja reizēm tas nozīmē nedarīt neko. Un šīs vēstules nosaukums, manuprāt, izsaka visu – „Piebremzējiet!”, ar izsaukuma zīmi beigās. Tātad, lai kurp mēs skatītos, vēstījums, šķiet, ir tas pats – mazāk bieži vien ir vairāk, lēnāk bieži vien ir labāk. Tas nu būtu skaidrs, bet piebremzēt, protams, nav nemaz tik viegli. Varbūt zināt, ka saņēmu sodu par ātruma pārsniegšanu laikā, kad pētīju lēnuma priekšrocības. Tā ir, bet tas vēl nav viss. Es toreiz biju ceļā uz lēnā ēdiena kustības rīkotām vakariņām. Un, ja tas vēl nav gan apkaunojoši, šo sodu es saņēmu Itālijā. Ja kāds no jums reiz ir braucis pa Itālijas automaģistrālēm, jums būs visai skaidrs priekšstats par manu braukšanas ātrumu. (Smiekli) Bet kāpēc piebremzēt ir tik grūti? Manuprāt, iemesli ir vairāki. Viens no tiem – ātrums ir aizraujošs, ātrums ir seksīgs. Viss tas adrenalīna pieplūdums, no tā ir grūti atteikties. Es domāju, ka tam ir arī tāda kā metafiziska dimensija – ātrums kļūst par veidu, kā norobežoties no lielākiem, dziļākiem jautājumiem. Mēs aizpildām domas ar ko citu, ar aizņemtību, lai nebūtu sev jājautā: „Vai man ir labi? Vai esmu laimīgs? Vai mani bērni aug, kā nākas? Vai politiķi manā vārdā pieņem labus lēmumus?” Otrs iemesls – lai gan man šķiet, šis varbūt ir galvenais iemesls – piebremzēt ir grūti, jo savā kultūrā esam izveidojuši tabu pret piebremzēšanu. „Lēnām” mūsu kultūrā ir lamuvārds. Tas ir sinonīms slinkumam, sliņķim, cilvēkam, kas padodas. „Viņš ir mazliet lēnīgs” patiesībā ir sinonīms stulbumam. Manuprāt, lēnuma kustības mērķis, tās galvenais mērķis ir tikt galā ar šo tabu un teikt, jā, reizēm „lēnām” nav risinājums, lēnām var būt arī slikti. Es, ziniet, nesen iesprūdu M25, tas ir Londonas apvedceļš, un pavadīju tur trīsarpus stundas. Un, ka es jums saku, tas bija ļoti slikts „lēnām”. Taču jaunā, savā ziņā revolucionārā lēnuma kustības ideja, ir tā, ka pastāv arī labs „lēnām”. Labs „lēnām” ir veltīt laiku maltītei ar ģimeni bez ieslēgta televizora. Vai veltīt laiku, lai birojā paskatītos uz problēmu no visām pusēm un pieņemtu labāko lēmumu darbā. Vai pat vienkārši nesteidzoties piembremzēt un izbaudīt dzīvi. Viena no iedvesmojošākajām lietām saistībā ar šīs grāmatas izdošanu ir reakcija uz to. Es zināju, ka grāmatu labi uzņems Jaunā laikmeta ļaudis, bet tā ļoti iepatikusies arī korporatīvajai pasaulei – biznesa laikrakstiem, lieliem uzņēmumiem un vadības organizācijām. Jo cilvēki ķēdes augšgalā, tādi kā jūs, manuprāt, sāk saprast, ka sistēmā ir pārāk daudz ātruma, pārāk daudz aizņemtības un ir pienācis laiks atkal apgūt ātrumu mainīšanas prasmi. Manuprāt, vēl viena iedrošinoša zīme ir tā, ka idejai pievērsusies ne tikai attīstītā pasaule. Attīstības valstis, kas drīz vien kļūs par pirmās pasaules valstīm – Ķīna, Brazīlija, Taizeme, Polija un citas – daudzi šo valstu iedzīvotāji ir pieņēmuši lēnuma kustības ideju, par to spriež medijos un ielās. Jo, manuprāt, viņi skatās uz Rietumiem un saka: „Šis aspekts mums patīk, bet par to gan neesam droši.” Ņemot vērā visu iepriekšteikto – vai tas ir iespējams? Tas šodien ir galvenais jautājums – vai ir iespējams piebremzēt? Man prieks teikt, ka atbilde pavisam noteikti ir jā, un kā piemēru varu minēt pats sevi, pārmaiņas un rehabilitāciju piedzīvojušu ātrumholiķi. Ātrums man joprojām patīk. Es dzīvoju Londonā, strādāju par žurnālistu, un man ļoti patīk rosība un aizņemtība, un adrenalīna pieplūdums, ko sniedz abas šīs lietas. Es spēlēju skvošu un hokeju, tie ir ļoti ātri sporta veidi, un es no tiem neparko neatteiktos. Taču aptuveni pēdējā gada laikā esmu atklājis arī savu iekšējo bruņurupuci. (Smiekli) Tas nozīmē, ka vairs sevi nepārslogoju. Mans noklusējuma režīms vairs nav steigasholiķis. Laiks man vairs nemin uz papēžiem, vismaz ne tik ļoti kā agrāk. Patiesībā šobrīd min gan, jo redzu, kā mans laiks iet uz beigām. Un labums no tā visa ir tāds, ka tagad jūtos daudz laimīgāks, veselāks, ražīgāks nekā jebkad agrāk. Es jūtos tā, it kā savu dzīvi patiešām dzīvotu, nevis tikai nestos tai cauri. Un, iespējams, vissvarīgākais izdošanās rādītājs ir sajūta, ka manas attiecības kļuvušas daudz dziļākas, bagātīgākas, stiprākas. Un man laikam lakmusa papīrītis, kas parāda, vai tas strādā un ko tas nozīmē, vienmēr būs vakara pasaciņas, jo ar tām šis ceļojums sākās. Un arī šajā jomā ziņas ir labas. Vakarā es ieeju dēla istabā. Esmu noņēmis rokaspulksteni, izslēdzis datoru, lai nedzirdētu, kā e-pastā iekrīt jauna ziņa, un es piebremzēju līdz viņa tempam, un mēs lasām. Tā kā bērniem ir pašiem savs temps un iekšējais pulkstenis, viņiem nav tāds „kvalitatīvi pavadīts laiks”, kur viņiem ir 10 minūtes, lai atvērtos vecākiem. Bērniem vajag, lai pielāgojaties viņu ritmam. Gadās, ka pēc 10 minūtēm pasaciņas mans dēls pēkšņi saka: „Zini, šodien rotaļu laukumā notika kaut kas, kas man nepatika.” Un mēs novirzāmies no pasakas un pārrunājam šo notikumu. Savulaik vakara pasaciņas man bija kaut kas, kas jāizdara, kaut kas, no kā baidījos, jo tās bija lēnas un man bija ar tām ātri jātiek galā. Nu tās man kļuvušas par vakara balvu, kaut ko man ļoti dārgu. Un šīs runas noslēgumam man pat ir tādas kā Holivudas laimīgās beigas. Pirms pāris mēnešiem es gatavojos doties vēl vienā grāmatas reklāmbraucienā. Ar sakravātām somām stāvēju pie ārdurvīm un gaidīju taksometru. Lejā nonāca mans dēls – viņš bija uztaisījis man kartīti un nesa to man. Viņš bija sastiprinājis kopā divas kartītes, ļoti līdzīgas šīm, un virsū uzlīmējis savu iemīļotāko tēlu Tintiņu. Viņš to iedeva man, un es lasīju uzrakstīto: „Tētim. Mīlu. Bendžamins.” Es sacīju: „Tas nu gan ir mīļi! Vai tā ir veiksmes vēlējuma kartīte labam braucienam?” Un viņš teica: „Nē, nē, tēt, tā ir kartīte labākajam pasaku lasītājam pasaulē.” Un es nodomāju: „Jā, tā piebremzēšana patiešām strādā!” Liels paldies.