Kad man bija seši gadi,
es saņēmu dāvanas.
Manai pirmās klases skolotājai
bija lieliska ideja.
Viņa vēlējās, lai piedzīvojam
dāvanu saņemšanu,
kā arī lai iemācāmies paslavēt citus.
Tā nu mums visiem
bija jāiet klases priekšā,
viņa bija nopirkusi visiem dāvanas,
salikusi tās kaudzē stūrī.
Un viņa teica: "Mēs varētu stāvēt šeit
un viens otru paslavēt.
Ja dzirdat savu vārdu,
ejiet izvēlēties dāvanu
un apsēdieties savā vietā."
Lieliska ideja, vai ne?
Kas gan varētu noiet greizi?
(Smiekli)
Sākumā mēs bijām 40,
un katru reizi, kad izdzirdēju kāda vārdu,
es to pavadīju ar priecīgu izsaucienu.
Tad palika 20 cilvēku,
tad 10 cilvēku,
un tad pieci...
un tad trīs.
Es biju viens no viņiem.
Tad uzslavas beidzās.
Tajā brīdī es jau raudāju.
Un skolotāja bija apjukusi.
Viņa sacīja: "Nu, kurš pateiks
ko jauku par šiem cilvēkiem?"
(Smiekli)
"Neviens? Labi, ņemiet dāvanas
un apsēdieties vietā.
Nākamgad uzvedieties labāk,
varbūt kādam būs
kas jauks sakāms par jums."
(Smiekli)
Tā kā es stāstu par to jums,
jūs droši vien nojaušat,
ka ļoti labi to atceros.
(Smiekli)
Nezinu, kas todien jutās sliktāk.
Es vai skolotāja?
Viņa droši vien saprata, ka pārvērtusi
komandas saliedēšanas aktivitāti
par trīs sešgadnieku publisku cepienu.
Un bez jokiem.
Kad televīzijā redzat
citu cilvēku cepināšanu,
tas ir smieklīgi.
Todien nebija nekā smieklīga.
Tā ir viena manis versija,
un es būtu gatavs mirt,
lai nekad vairs nenonāktu tādā situācijā –
publiski atraidīts.
Tā ir viena versija.
Astoņus gadus vēlāk.
Manā dzimtajā pilsētā - Pekinā, Ķīnā, -
uzstāties ieradās Bils Geitss.
Es redzēju viņa uzstāšanos.
Es viņā iemīlējos.
Domāju: "Oho, tagad zinu, ko gribu darīt."
Tovakar uzrakstīju vēstuli savai ģimenei,
sakot, ka "līdz 25 gadu vecumam
radīšu lielāko uzņēmumu pasaulē,
un šis uzņēmums nopirks Microsoft."
(Smiekli)
Mani pilnībā pārņēma
šī pasaules iekarošanas ideja –
valdīt pār pasauli.
Es to neesmu izdomājis,
tiešām uzrakstīju to vēstuli.
Te tā ir.
(Smiekli)
Jums nav viss jālasa.
(Smiekli)
Arī rokraksts ir slikts,
bet es izcēlu dažus atslēgas vārdus.
Jūs saprotat domu.
(Smiekli)
Tātad...
Tā ir vēl viena manis versija –
tā, kas iekaros pasauli.
Tad, divus gadus vēlāk,
man piedāvāja iespēju braukt uz ASV.
Es metos tajā,
jo tur taču dzīvo Bils Geitss, vai ne?
(Smiekli)
Domāju, ka tas būs
mana uzņēmējdarbības ceļa sākums.
Vēl 14 gadus vēlāk
man bija 30 gadu.
Nē, es neizveidoju to uzņēmumu.
Es pat nesāku.
Biju mārketinga vadītājs
vienā no Fortune 500 uzņēmumiem.
Jutos iestrēdzis.
Stagnēju.
Kāpēc tā?
Kur palicis čertpadsmitgadnieks,
kas rakstīja to vēstuli?
Tas nebija tādēļ, ka necentos.
Tas bija tādēļ, ka ikreiz,
kad man radās jauna ideja,
ikreiz, kad gribēju pamēģināt ko jaunu,
pat darbā,
kad gribēju kaut ko piedāvāt,
kad gribēju izteikt viedokli
citu cilvēku priekšā,
jutu nemitīgu cīņu
starp četrpadsmitgadnieku un sešgadnieku.
Viens vēlējās iekarot pasauli,
mainīt to,
bet otrs baidījās no atraidījuma.
Un sešgadnieks vienmēr uzvarēja.
Bailes saglabājās pat tad,
kad izveidoju savu uzņēmumu.
Savu uzņēmumu izveidoju, kad man bija 30.
Ja vēlaties kļūt par Bilu Geitsu,
kaut kad taču ir jāsāk, vai ne?
Kā uzņēmējam
man piedāvāja investīciju iespēju,
un tad mani atraidīja.
Un atraidījums mani aizvainoja.
Tas bija tik sāpīgi,
ka gribēju uzreiz visu pamest.
Bet tad padomāju:
"Vai Bils Geitss padotos
pēc vienkārša investīciju atteikuma?"
Vai kāds veiksmīgs uzņēmējs
tā vienkārši padotos?
Nekad.
Un tad es sapratu.
Labi, varu izveidot labāku uzņēmumu.
Varu izveidot labāku komandu vai produktu,
bet viens ir skaidrs:
man jākļūst par labāku vadītāju.
Man jākļūst par labāku cilvēku.
Nevaru atļaut tam sešgadniekam
turpināt vadīt manu dzīvi.
Man viņš jānoliek pie vietas.
Tad nu iegāju internetā
meklēt palīdzību –
mans draugs bija Google.
(Smiekli)
Meklēju: "Kā pārvarēt
bailes no atraidījuma?"
Atradu vairākus psiholoģijas rakstus
par to, no kurienes rodas bailes un sāpes.
Tad atradu vairākus bla-bla-bla tipa
iedvesmojošos rakstus
no sērijas "neuztver to personīgi,
un vienkārši tiec ar to galā".
Kurš gan to nezina?
(Smiekli)
Bet kāpēc man bija tik ļoti bail?
Tad laimīgā kārtā atradu kādu mājaslapu.
To sauc rejectiontherapy.com.
(Smiekli)
"Atraidījuma terapija"
ir kanādiešu uzņēmēja radīta spēle.
Viņu sauc Džeisons Kamlijs.
Būtībā doma ir 30 dienu garumā
meklēt atraidījumus.
Katru dienu saņemot atraidījumu,
cilvēks beigās kļūst nejutīgs pret sāpēm.
Man šī ideja ļoti iepatikās.
(Smiekli)
Noteicu: "Ziniet ko? Es to darīšu.
Un nofilmēšu šos 100 atraidījumus."
Es izdomāju pats savas atraidījuma idejas
un izveidoju par to visu video blogu.
Lūk, ko darīju.
Šādi izskatījās blogs.
Pirmā diena.
(Smiekli)
Aizņemties 100 dolārus no svešinieka.
Tā nu gāju uz savu darbavietu.
Nokāpu lejā,
kur ieraudzīju sēžam kādu lielu vīru.
Izskatījās pēc apsarga.
Es vienkārši piegāju viņam klāt.
Tā nu es gāju,
tas bija manas dzīves garākais gājiens.
Mati uz pakauša saslējās stāvus,
svīdu, un mana sirds strauji sitās.
Nonācu pie viņa un teicu:
"Sveiki, ser! Vai varu no jums
aizņemties 100 dolāru?"
(Smiekli)
Viņš palūkojās augšup: "Nē.
Priekš kam?"
Es tikai atteicu: "Nē? Atvainojiet!"
Tad pagriezos un metos skriet.
(Smiekli)
Jutos tik apkaunots.
Bet, tā kā biju sevi nofilmējis,
vakarā skatījos, kā tiku atraidīts.
Redzēju, cik nobijies biju.
Izskatījos pēc puikas no "Sestā prāta".
Es redzēju mirušos.
(Smiekli)
Bet tad paskatījos uz to puisi.
Ziniet, viņš nemaz nebija tik draudīgs.
Viņš bija apaļīgs, jauks puisis,
un viņš pat man pajautāja, priekš kam.
Patiesībā viņš aicināja mani
paskaidrot lūgumu.
Es varēju teikt jebko.
Varēju paskaidrot, varēju mēģināt sarunāt.
Bet es to nedarīju.
Es tikai bēgu.
Domāju, oho, tas ir
kā manas dzīves mikrokosmoss.
Ikreiz, kad sajutu kaut mazāko atteikumu,
es tikai bēgu, cik ātri vien varu.
Un ziniet ko?
Rīt, lai kas arī notiktu,
es nebēgšu.
Es stāšos tam pretī.
Otrā diena: palūgt papildināt burgeru.
(Smiekli)
Tā nu devos uz burgeru ēstuvi,
papusdienoju un devos pie kasiera:
"Sveiki, vai varu dabūt
burgera papildinājumu?"
(Smiekli)
Viņš bija apjucis:
"Kas ir burgera papildinājums?"
(Smiekli)
Atbildēju, ka tas ir tāpat
kā papildināt dzērienu, tikai burgeram.
Viņš teica: "Piedod,
mēs nepapildinām burgerus."
(Smiekli)
Bija noticis atraidījums,
varēju skriet, bet es paliku.
Teicu: "Man garšo jūsu burgeri.
Man patīk jūsu ēstuve.
Ja jūs piedāvātu burgeru papildināšanu,
jūs man patiktu vēl vairāk."
(Smiekli)
Viņš atbildēja: "Labi,
pateikšu to savam vadītājam.
Varbūt ieviesīsim, bet šodien gan
mēs to nevaram darīt."
Tad es gāju prom.
Starp citu, nedomāju, ka viņi
jebkad piedāvājuši burgeru papildinājumu.
(Smiekli)
Domāju, ka viņi arvien ir turpat.
Bet dzīvības un nāves sajūta,
kas bija pirmajā reizē,
šoreiz vairs nebija,
jo es stājos pretī,
jo nebēgu.
Nodomāju: "Oho, lieliski, es jau mācos.
Lieliski!"
Trešā diena: dabūt olimpiskos virtuļus.
Šeit mana dzīve sagriezās kājām gaisā.
Aizgāju uz Krispy Kreme.
Tas ir virtuļu veikaliņš,
pārsvarā ASV dienvidaustrumos.
Ticu, ka arī šeit tādi ir.
Iegāju iekšā un jautāju:
"Vai variet uztaisīt virtuļus,
kas izskatītos kā olimpiskie apļi?
Būtībā jāsavieno pieci virtuļi."
Domāju, nav iespējams,
ka viņi piekristu, vai ne?
Virtuļu pārdevēja
uztvēra mani ļoti nopietni.
(Smiekli)
Viņa izvilka papīru,
sāka pierakstīt apļu krāsas,
un domāt, kā to varētu dabūt gatavu.
Un pēc piecpadsmit minūtēm
viņa iznesa kasti
ar olimpiskajiem apļiem.
Es biju tik aizkustināts!
Nespēju tam noticēt.
Video YouTube savāca
vairāk nekā 5 miljonus skatījumu.
Arī pasaule tam nespēja noticēt.
(Smiekli)
Ziniet, pateicoties tam, es tiku avīzē,
uz sarunu šovu, visur.
Es kļuvu slavens.
Daudz cilvēku sāka man rakstīt e-pastus,
sakot: "Tas, ko dari, ir lieliski."
Bet ziniet, slava un atpazīstamība
man neko nedeva.
Es patiesībā gribēju mācīties
un mainīt sevi.
Atlikušās 100 atraidījuma dienas
pārvērtu rotaļu laukumā –
pētījumu projektā.
Gribēju redzēt, ko varu iemācīties.
Un iemācījos daudz ko.
Atklāju daudz noslēpumu.
Piemēram, ja, saņemot
atraidījumu, es nebēgu,
varu patiesībā "nē" pārvērst "jā",
un burvju vārdiņš ir "kāpēc".
Kādudien ar puķi rokās devos
uz kāda svešinieka māju,
pieklauvēju pie durvīm un teicu:
"Sveiki, vai varu šo puķi
iestādīt jūsu pagalmā?"
(Smiekli)
Viņš atbildēja: "Nē."
Pirms viņš paspēja aiziet, jautāju:
"Klau, vai varu uzzināt, kāpēc?"
"Nu, man ir suns,
kas izrok jebko, ko es iestādu pagalmā.
Negribu izniekot tavu puķi.
Ja tomēr gribi to iestādīt,
aprunājies pāri ielai ar Koniju.
Viņai patīk puķes."
Tā es arī darīju.
Gāju pāri ielai,
klauvēju pie Konijas durvīm.
Viņa ļoti priecājās mani redzēt.
(Smiekli)
Un pēc pusstundas
puķe jau bija Konijas pagalmā.
Esmu pārliecināts,
ka tagad tā izskatās labāk.
(Smiekli)
Bet, ja būtu devies prom
pēc sākotnējā atraidījuma,
būtu domājis,
tas bija tāpēc, ka viņš man neuzticējās,
jo esmu traks, jo nebiju sapucējies
un neizskatījos labi.
Tie nebija iemesli.
Viss tādēļ, ka tas, ko piedāvāju,
nebija tas, ko viņš gribēja.
Viņš man gana uzticējās,
lai – tirgotāju terminoloģijā –
ieteiktu mani kaimiņienei.
Es ieteikumu izmantoju.
Tad kādu dienu
es arī iemācījos,
ka ir lietas, kuras pasakot,
iespēja saņemt piekrišanu pieaug.
Tā, piemēram, kādudien devos uz Starbucks
un jautāju vadītājam:
"Vai varu būt Starbucks sagaidītājs?"
Viņš: "Kas ir Starbucks sagaidītājs?"
Teicu: "Ziniet tos Walmart sagaidītājus?
Tos, kuri jūs sveicina,
kad ienākat veikalā,
un pēc būtības pārliecinās,
ka kaut ko nenozogat?
Gribu piedāvāt Walmart pieredzi
Starbucks klientiem."
(Smiekli)
Neesmu pārliecināts, ka tā ir laba ideja.
Patiesībā esmu diezgan drošs,
ka tā ir slikta ideja.
Viņš atbildēja: "Nu..."
Jā, tas ir viņš, Ēriks,
un viņš teica: "Nezinu..."
Te viņš manī klausās: "Nezinu gan."
Tad es pajautāju: "Vai tas ir savādi?"
"Jā, vecīt, tas ir ļoti savādi."
Bet, tiklīdz viņš bija to izteicis,
viņa nostāja mainījās.
It kā viņš visas šaubas būtu nolicis malā.
Viņš noteica: "Jā, vari to darīt,
tikai nepadari visu pārāk dīvainu."
(Smiekli)
Tā nu nākamo stundu
biju Starbucks sagaidītājs.
Entuziastiski sveicināju
katru ienākušo klientu,
Starp citu, nezinu,
kādi ir jūsu karjeras plāni,
bet nekļūstiet par sagaidītājiem.
(Smiekli)
Tas bija galīgi garlaicīgi.
Bet tad sapratu, ka varēju to darīt,
jo pajautāju, vai tas ir dīvaini.
Es pieminēju viņa šaubas.
Tā kā apjautājos, vai tas ir savādi,
tas vairs nebija savādi.
Tas vienkārši nozīmēja,
ka domāju tāpat kā viņš,
uzskatot to par dīvainu rīcību.
Atkal un atkal
sapratu, ka, pieminot šaubas,
kas cilvēkiem varētu būt,
pirms uzdodu jautājumu,
es iegūstu viņu uzticību.
Ir lielāka iespēja, ka cilvēki piekritīs.
Un tad sapratu,
ka varu īstenot savu dzīves sapni.
Pajautājot.
Ziniet, manā ģimenē
ir skolotāji četrās paaudzēs,
un vecmāmiņa man vienmēr teikusi,
"Dzja, vari darīt ko vien vēlies,
bet būtu jauki,
ja tu kļūtu par skolotāju."
(Smiekli)
Gribēju būt uzņēmējs,
tāpēc par skolotāju nekļuvu.
Tomēr arvien esmu sapņojis,
ka varētu kaut ko mācīt.
Tā nu teicu sev: "Ja nu es pajautātu
un novadītu lekciju koledžā?"
Tobrīd dzīvoju Ostinā,
tāpēc gāju uz Teksasas Universitāti
un klauvēju pie pasniedzēju durvīm:
"Vai varu novadīt jūsu lekciju?"
Pirmās pāris reizes man neizdevās.
Bet, tā kā nebēgu, turpināju uzstāt,
un trešajā piegājienā,
profesors bija ļoti pārsteigts.
Viņš sacīja, ka neviens
tā vēl nav darījis.
Ierados ar prezentācijām,
ar sagatavotu nodarbību.
Viņš teica: "Tas varētu man noderēt.
Tu varētu atnākt pēc diviem mēnešiem.
Iekļaušu tevi programmā."
Pēc diviem mēnešiem es vadīju nodarbību.
Tas esmu es, jūs droši vien neredzat,
jo šī ir slikta bilde.
Dažreiz pat gaisma var būt pret jums.
(Smiekli)
Bet, oho, pēc nodarbības
izejot no telpas, es apraudājos,
jo sapratu,
ka varu piepildīt savas dzīves sapņus,
vienkārši pajautājot.
Man likās, ka jāīsteno visas ieceres,
jākļūst par lielisku uzņēmēju,
jāiegūst doktora grāds, lai varētu mācīt,
bet nē, es vienkārši pajautāju
un varēju mācīt.
Un bildē, ko nevariet redzēt,
es citēju Martinu Luteru Kingu jaunāko.
Kāpēc? Jo pētot sapratu,
ka cilvēki, kas mainījuši pasauli,
kas mainījuši to, kā dzīvojam un domājam,
ir tie, kas sākotnēji nereti sakārušies
pat ar vardarbīgiem atraidījumiem.
Tādi kā Martins Luters Kings jaunākais,
Mahatma Gandi, Nelsons Mandela,
pat Jēzus Kristus.
Šie cilvēki neļāvās atraidījuma ietekmei.
Šos cilvēkus raksturo
viņu reakcija uz atraidījumu.
Viņi pieņēma atraidījumu.
Mums nav jābūt viņiem,
lai iemācītos par atraidījumu,
un manā gadījumā
atraidījums bija mans lāsts,
mans bubulis.
Tas visu dzīvi man nelika mieru,
jo es no tā bēgu.
Tad es sāku to pieņemt.
Pārvērtu to par savas dzīves
lielāko dāvanu.
Sāku mācīt cilvēkiem,
kā atraidījumus pārvērst iespējās.
Izmantoju savu blogu, savas uzrunas,
izmantoju tikko iznākušo grāmatu,
pat veidoju tehnoloģiju, kas palīdzētu
cilvēkiem pārvarēt bailes no atraidījuma.
Kad tiksiet atraidīti,
kad saskarsieties ar nākamo šķērsli
vai nākamo neveiksmi,
padomājiet par iespējām.
Nebēdziet.
Ja pieņemsiet atraidījumus,
tie var kļūt arī par jūsu dzīves dāvanām.
Paldies.
(Aplausi)