Savas maģistra programmas pēdējā kursā
mēs izveidojām tiešsaistes kampaņas video
par cilvēku tirdzniecību.
Mans tālaika profesors teica:
„Ar šo projektu tu pasauli neizmainīsi,
taču pasaldināsi sāļo okeānu,
ieberot tajā karotīti cukura.”
Varētu šķist, ka miera slēgšana sākas,
prezidentiem, premjerministriem,
dažādu valstu vadītājiem paspiežot rokas
vai ANO un NVO darbiniekiem
nenogurstoši strādājot
mazāk attīstītajā lauciņā
nabadzīgākajiem no nabadzīgākajiem.
Pirms maģistra programmas
uzsākšanas es domāju tāpat.
Taču šodien uzzināsiet,
ka miers patiesībā sākas ar jums.
Es ierados Dienvidkorejā,
lai veiktu lauka pētījumu
par komforta sievietēm.
„Komforta sievietes” ir eifēmisms,
ko Otrā pasaules kara laikā un pirms tā
ieviesa Japānas impērijas armija.
Tās ir sievietes,
ko armija seksuāli paverdzināja,
un lielākā daļa no viņām
ir no šejienes, Dienvidkorejas.
Bet ir arī izdzīvojušās no Ķīnas,
Taivānas, Indonēzijas un Filipīnām.
Kad saviem draugiem
un ģimenei Japānā teicu,
ka pētīšu komforta sieviešu jautājumu,
viņi parasti atbildēja: „Tev būs
darīšana ar ļoti sarežģītu jautājumu.”
Es jautāju savai mātei kāpēc,
un viņa atbildēja:
„Es saprotu, ka japāņu armija
pagātnē pastrādāja ko briesmīgu,
bet tā ir neērta tēma,
ko neviens no mums nevēlas cilāt.”
Daudzi no jums
pagājušogad noteikti dzirdēja,
ka Japānas un Dienvidkorejas valdības
komforta sieviešu jautājumā
noslēdza vienošanos.
Saskaņā ar vienošanos Japānas valdība
samaksās miljardu jēnu
Dienvidkorejas valdības izveidotam fondam,
kas piedāvās veselības aprūpes
un citus pakalpojumus
bijušajām komforta sievietēm.
Papildus tam
Japānas valdība lūdza aizvākt
Japānas vēstniecības priekšā
esošu statuju,
kas pauž piemiņu komforta sievietēm,
sakot, ka vienošanās tiek noslēgta,
lai nākamajām paaudzēm
vairs nebūtu jāturpina atvainoties.
Es tieši pretēji uzskatu,
ka statuja nebūtu jāaizvāc
un jautājumu par komforta sievietēm
būtu jāturpina apspriest
un nodot tālāk nākamajām paaudzēm,
lai vēsture neatkārtotos.
Seksuāla un ar dzimumu saistīta vardarbība
nav tikai pagātnes notikums.
Tā vēršas plašumā arī mūsdienās.
Nesamērīgi cieš sievietes,
jo izvarošana un vardarbība ģimenē
bieži vien ir saistīta ar dzimumu.
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizāciju
trešdaļa sieviešu visā pasaulē
sava mūža laikā cieš no fiziskas
vai dzimumvardarbības.
Šeit, Dienvidkorejā,
dzimumuzbrukumu skaits pieaug.
Tomēr eksperts apgalvo, ka šis skaitlis
ir tikai aisberga redzamā daļa,
jo daudzas sievietes klusē,
baidoties, ka viņas atkal pazemos.
Japānā situācija ir ļoti līdzīga.
Daudzas uzbrukumu upures nevēlas runāt,
jo jūtas apkaunotas vai pazemotas.
Vīriešcentriskā patriarhālā kultūra
apgrūtina runāšanu
par piedzīvotajiem dzimumuzbrukumiem.
Jo mūsu sabiedrībā pret dzimumuzbrukumu
upuriem pastāv aizspriedumi.
Es patiesi apbrīnoju visas korejietes,
kas spērušas šo soli
un sākušas runāt par savu sāpīgo
komforta sieviešu pieredzi.
Varam tikai iedomāties, cik viņām
ir grūti publiski runāt par piedzīvoto,
par to, kā viņas atkal un atkal
izvaroja japāņu karavīri
un neviens par viņām nerūpējās
pat tad, kad viņas saslima.
Ir arī daudzas sievietes,
ko kara beigās pameta un nogalināja.
Izdzīvojušās komforta sievietes
joprojām cīnās par savām tiesībām
un goda atgūšanu.
Un dažas izdzīvojušās piedalās
iknedēļas demonstrācijā
pie Japānas vēstniecības,
pieprasot, lai Japānas valdība
šajā lietā uzņemas tiesisku atbildību.
Kursa pēdējā uzdevumā
mēs gribējām izveidot
tiešsaistes kampaņas video,
kas uz skatītājiem
atstātu spēcīgu iespaidu.
Kopā ar kolēģēm Arunimu,
Karolainu un Rebeku
mēs vēlējāmies veicināt izpratni
par bērnu tirdzniecību.
Tas bija mūsu mēģinājums
kaut nedaudz pasaldināt okeānu.
[Video]
(Modinātāja pīkstieni)
(Čurkstoņa)
(Kraukšķ maize)
[Saskaņā ar Starptautisko
Darba organizāciju
aptuveni 17,2 miljonus bērnu
visā pasaulē nodarbina
piespiedu mājkalpībā.]
[Šie bērni var būt pat
tikai piecus gadus jauni.]
[Tas notiek visā pasaulē.]
[Tu vari būt daļa risinājuma!]
Bērnu mājkalpība
ir mūsdienu verdzības veids.
Visā pasaulē miljoniem bērnu
ievilina kalpībā
ar viltus solījumiem
par izglītību un labāku dzīvi.
Daudzi no šiem bērniem
strādā līdz pat 18 stundām dienā.
Nereti viņiem nemaksā.
Pasaule šiem ekspluatētajiem bērniem
visticamāk uzgriezīs muguru,
ja vien kādam nebūs drosmes
apšaubīt šo praksi un tās ētiku.
Pat tad izmaiņas kultūrā un likumos,
kas būtu pietiekamas bērnu
tirdzniecības apturēšanai, nāks lēni.
Piemēram, komforta sieviešu jautājums.
Daudzām bija tikai 12 gadu,
kad viņas seksuāli paverdzināja.
Izteikti patriarhālā sabiedrībā
viņas nevarēja runāt par piedzīvoto.
Taču ar Dienvidkorejas
demokratizēšanos un feministu kustību
viņas 1990. gados pirmo reizi
sāka par to publiski runāt.
Ar šo rīcību viņas pavēra durvis,
lai tabu jautājumu par komforta sievietēm
sāktu apspriest Dienvidkorejā, Japānā
un pārējā pasaulē.
Mans darbs sākās ar zinātkāri.
Man bija vairāki jautājumi.
Kāpēc vecāka gadagājuma sievietes
joprojām cīnās
par savām tiesībām un goda atgūšanu?
Kā šo vienošanos ietekmēja
Amerikas Savienotās Valstis?
Kam pasaulē patiesi ir vara?
Es ceru arī pasaldināt sāļo okeānu,
ieberot tajā karotīti cukura.
Es vēlētos rast piemērotu veidu
šo sieviešu mūžu godināšanai –
kā godināt ne tikai
izdzīvojušās sirmgalves,
bet arī tās jaunās sievietes,
ko pameta un noslepkavoja
kaujas laukos ārpus viņu dzimtenes.
Es ticu, ka šāda godināšana
veicinātu arī sarunu
par mūsu valstīs valdošo seksuālo
un ar dzimumu saistīto vardarbību.
Tāpēc uzdosim jautājumus
par cilvēku izmantošanu mūsdienu pasaulē.
Jautāsim, kāpēc pasaule
šobrīd ir tāda un ne citāda.
Kāpēc dažas valstis ir bagātas un varenas,
bet citas tādas nav?
Kāpēc noteiktas
iedzīvotāju grupas diskriminē?
Kāpēc jūsu kopienā noteikti cilvēki
strādā noteiktus darbus?
Kāpēc vadošos amatos nav vairāk sieviešu?
Kāpēc tavam draugam klasē dara pāri?
Pastiepiet roku cilvēkiem,
kam vajadzīga jūsu palīdzība.
Jūsu palīdzība var būt
tik maza kā cukura karotīte.
Bet, ja darīsim to visi kopā,
manuprāt, spēsim mainīt pasauli.
Tad arī sapratīsiet,
ka miers patiešām sākas ar jums.
Milzīgs paldies.
(Aplausi)