Paldies.
Reiz Indijā bija kāds karalis, Maharadža,
un viņa dzimšanas dienā izdeva dekrētu,
ka visiem virsaišiem
jānes karalim dāvanas.
Daži nesa smalku zīdu,
citi glaunus zobenus,
vēl citi nesa zeltu.
Beidzot rinda pienāca
kādam ļoti krunkainam večukam,
kas bija ieradies no sava ciema,
vairākas dienas ceļodams pa jūru.
Viņam pienākot, karaļa dēls jautāja:
„Kādu dāvanu karalim esi atnesis?”
Vecais vīrs pavisam lēnām
atvēra plaukstu un parādīja
brīnišķīgu gliemežvāku ar virpuļiem sārtā
un dzeltenā, sarkanā un zilā krāsā.
Un karaļa dēls teica:
„Tā nav dāvana karalim!
Kas tā par dāvanu?”
Vecais vīrs pacēla galvu
un mierīgi viņam atbildēja:
„Tālais ceļš — puse no dāvanas.”
(Smiekli)
Pēc mirkļa es jums
pasniegšu dāvanu,
dāvanu, ar kuru uzskatu ir vērts dalīties.
Bet pirms tam, ļaujiet jums pastāstīt
par manu tālo ceļu šurp.
Tāpat kā vairums no jums,
es dzīvi sāku kā mazs bērns.
Cik daudzi no jums
dzīvi sāka kā mazi bērni?
Dzimuši jauni.
Gandrīz puse... Labi...
(Smiekli)
Un kā ar jums pārējiem?
Piedzimāt jau pieauguši?
Gribētu gan satikt jūsu mammu!
Te tev nu bija neiespējamais!
Bērnībā es vienmēr sajūsminājos
par neiespējamo.
Šodiena ir tā diena,
ko esmu gaidījis daudzus gadus,
jo šodien es mēģināšu
paveikt neiespējamo
jūsu acu priekšā,
šeit pat TEDxMaastricht.
Es sākšu ar to,
ka atklāšu nobeigumu:
un es jums pierādīšu,
ka neiespējamais nav neiespējams.
Un es nobeigšu, pasniedzot
jums dāvanu, ar ko vērts dalīties:
Es parādīšu, ka varat
savā dzīvē paveikt neiespējamo.
Cenšoties paveikt neiespējamo,
esmu atklājis
divas lietas, kas piemīt
visiem cilvēkiem pasaulē.
Visiem ir bailes,
un visiem ir sapņi.
Cenšoties paveikt neiespējamo,
esmu atklājis trīs lietas,
ko savā mūžā esmu darījis,
kas it kā ir ļāvis
man paveikt neiespējamo:
Tautas bumba vai kā jūs to saucat Trefbal,
Supermens,
un odi.
Tie ir mani trīs atslēgvārdi.
Tagad jūs zināt, kāpēc
es savā dzīvē daru neiespējamo.
Es vedīšu jūs savā ceļojumā,
savā ilgajā ceļā
no bailēm līdz sapņiem,
no vārdiem līdz zobeniem,
no tautas bumbas
līdz Supermenam
un odiem.
Es ceru jums parādīt,
kā jūs savā dzīvē
varat paveikt neiespējamo.
2007. gada 4. oktobris.
Mana sirds dauzījās un ceļi ļodzījās,
man kāpjot uz skatuves
Sendersa teātrī
Hārvarda Universitātē, lai saņemtu
2007. gada Ig Nobela prēmiju medicīnā
par pētījuma rakstiņu,
kura rakstīšanā piedalījos —
„Zobenu rīšana...
...un tā blaknes”.
(Smiekli)
Tas tika publicēts žurnāliņā,
ko nekad nebiju lasījis,
British Medical Journal.
Un man tas bija,
neiespējamo sapņu piepildījums.
Tas bija negaidīts pārsteigums
tādam kā man.
Tas bija gods,
ko nekad, nekad neaizmirsīšu.
Bet tas nebija visspilgtākais
mirklis manā dzīvē.
1967. gada 4. oktobrī
šis bailīgais, kautrīgais,
tievais vārgulītis
bija līdz nāvei pārbijies.
Viņam gatavojoties kāpt uz skatuves,
viņa sirds dauzījās
un ceļi ļodzījās.
Viņš izgāja un atvēra muti, lai runātu,
bet vārdi pār lūpām nenāca.
Asarām acīs viņš trīcēdams stāvēja.
Viņš bija paralizēts panikā,
no bailēm sastindzis.
Šim bailīgajam, kautrīgajam,
tievajam vārgulim
bija ārkārtīgi spēcīgas fobijas.
Viņam bija bail no tumsas,
bail no augstuma,
bail no zirnekļiem un čūskām...
Kādam no jums ir bail
no zirnekļiem un čūskām?
Jā, dažiem no jums...
Viņam bija bail no ūdens un haizivīm...
Bail no ārstiem, māsiņām un zobārstiem,
un adatām, un urbjiem,
un asiem priekšmetiem.
Bet vairāk par visu
viņam bija bail no
cilvēkiem.
Tas bailīgais, kautrīgais,
tievais vārgulis
biju es.
Man bija bail no neveiksmēm
un atraidījumiem.
Man bija zema pašcieņa,
mazvērtības komplekss
un kaut kas tāds, ko mēs toreiz pat
nezinājām, ka tas pastāv:
Sociālās trauksmes komplekss.
Manu baiļu dēļ kaušļi mani
ķircināja un piekāva.
Viņi par mani smējās un apsaukāja.
Viņi man neļāva spēlēt viņu
ziemeļbriežu spēles.
Ā, bija viena spēle,
ko viņi man ļāva spēlēt...
tautas bumba —
un tā man labi nepadevās.
Ķircinātāji izkliegtu manu vārdu,
un es paceltu galvu,
un redzētu sarkanās bumbas,
traucamies man sejā ar virsskaņas ātrumu
bum, bum, bum!
Es atceros daudzkārt
ejot no skolas mājup,
mana seja bija sarkana un sāpēja,
manas ausis bija sarkanas un džinkstēja.
Manas acis no asarām sūrstēja,
un viņu vārdi skanēja man ausīs.
Un kurš ir teicis:
„Nūjas un akmeņi var salauzt manus kaulus,
bet vārdi mani nekad neievainos”...
Tie ir meli.
Ar vārdiem var iegriezt kā ar nazi.
Ar vārdiem var caurdurt kā ar zobenu.
Vārdi ievaino tik dziļi, ka ievainojumus
nevar saredzēt.
Man bija bail.
Un vārdi bija mani lielākie ienaidnieki.
Arvien vēl ir.
Bet man bija arī sapņi.
Es gāju mājās un patvēros
Supermena komiksos
un lasīju Supermena komiksu grāmatas
un sapņoju būt par supervaroni
kā Supermens.
Es gribēju cīnīties
par patiesību un taisnību.
Es gribēju cīnīties
pret ļaundariem un kriptonītu.
Es gribēju aplidot pasauli, darot
pārcilvēciskas lietas un glābjot dzīvības.
Mani aizrāva arī lietas, kas bija īstas.
Es lasīju Ginesa rekordu grāmatu
un Riplija grāmatu „Tici vai ne”.
Kāds no jums ir lasījis Ginesa
rekordus vai Riplija pasaules rekordus?
Man ļoti patīk šīs grāmatas!
Es redzēju īstus cilvēkus
darām īstas lietas.
Un es teicu, es arī tā gribu.
Ja pāridarītāji man neļaus
spēlēt viņu sporta spēles,
es gribu veikt brīnumainas, īstas lietas.
Gribu paveikt kaut ko pavisam neparastu,
ko mani pāridarītāji nespēj.
Es gribu atrast savu jēgu un aicinājumu.
Es gribu, lai manai dzīvei ir nozīme.
Es gribu darīt kaut ko neticamu
un mainīt pasauli.
Es gribu pierādīt,
ka neiespējamais nav neiespējams.
Pārlecam 10 gadus uz priekšu —
bija nedēļa pirms
manas 21. dzimšanas dienas.
Vienā dienā notika divas lietas,
kas pilnībā mainīja manu dzīvi.
Es dzīvoju Tamilnadu, Dienvidindijā.
Es biju misionārs,
un mans mentors, mans draugs, man jautāja:
„Vai tev ir tromi, Daniel?”
Un es teicu: „Tromi? Kas ir tromi?”
Viņš teica:
„Tromi ir svarīgi dzīves mērķi.
Tie ir kā sapņu un mērķu apvienojumi.
Ja tu varētu darīt jebko, ko gribētu,
doties jebkur, kur gribētu.
Būt jebkas, ko gribētu,
kurp tu dotos? Ko tu darītu?
Kas tu būtu?”
Es teicu: „Es to nevaru! Es pārāk baidos!
Man ir pārāk daudz baiļu!"
Tonakt es uznesu savu rīsu paklāju
uz bungalo jumta,
apgūlos zem zvaigznēm,
un vēroju sikspārņu pikēšanu
tvarstot odus.
Un man prātā bija tikai tromi,
sapņi un mērķi
un pāridarītāji ar tautas bumbu.
Pēc dažām stundām es atmodos.
Mana sirds dauzījās, ceļi ļodzījās.
Šoreiz tas nebija no bailēm.
Viss mans augums raustījās krampjos.
Nākamajās piecās dienās
es periodiski atguvu un zaudēju samaņu,
uz nāves gultas cīnīdamies par dzīvību.
Manas smadzenes vārījās
40,5 grādos malārijas drudzī.
Un kad vien atguvu samaņu,
es varēju padomāt tikai par tromiem.
Es domāju:
„Ko es gribu darīt ar savu dzīvi?”
Visbeidzot, naktī pirms
manas 21. dzimšanas dienas,
apskaidrības brīdī,
es sapratu.
Es sapratu, ka tas mazais odiņš,
Anopheles Stephensi,
tas mazais odiņš,
kas sver mazāk nekā 5 mikrogramus,
mazāk nekā sāls graudiņš,
ja tas odiņš var nogāzt
80 kg, 170 mārciņu smagu vīru,
es sapratu, ka tas ir mans kriptonīts.
Tad es sapratu: nē, nē, tas nav odiņš,
tas ir mazais parazīts,
kas dzīvo odiņā,
Plasmodium Falciparum,
kas ik gadu nogalina miljonu cilvēku.
Tad es sapratu:
nē, nē, tas ir kaut kas pat vēl mazāks,
bet man tas šķita daudz lielāks.
Es sapratu,
bailes ir mans kriptonīts,
mans parazīts,
kas mani kropļojis
un paralizējis visu dzīvi.
Ziniet, ir starpība
starp bīstamību un bailēm.
Bīstamība ir īsta.
Bailes ir izvēle.
Un es sapratu, ka man ir izvēle:
Es varēju dzīvot bailēs,
un tonakt nomirt neko nesasniedzis,
vai arī es varēju pieveikt bailes
un tiekties pēc sapņiem
un uzdrošināties dzīvot.
Un ziniet, guļot uz nāves gultas,
un sastopot savu nāvi,
kaut kas liek jums
pa īstam gribēt dzīvot.
Es sapratu, ka visi mirst,
bet ne visi patiešām dzīvo.
Mirstot mēs dzīvojam.
Ziniet, kad iemācāties mirt,
jūs patiešām iemācāties dzīvot.
Tonakt es nolēmu,
ka mainīšu savu dzīves stāstu.
Es negribēju mirt.
Tāpēc es skaitīju īsu lūgšanu. Es teicu:
„Dievs, ja ļausi nodzīvot
līdz manai 21. dzimšanas dienai,
Es vairs neļaušu bailēm
valdīt pār manu dzīvi.
Es pieveikšu savas bailes.
Es tiekšos pēc saviem sapņiem.
Es gribu mainīt savu attieksmi,
es gribu savā dzīvē paveikt ko neticamu.
es gribu atrast jēgu un aicinājumu.
es gribu zināt, ka neiespējamais
nav neiespējams.”
Es jums neatklāšu, vai tonakt izdzīvoju,
ļaušu jums pašiem to saprast.
(Smiekli)
Bet tonakt es radīju sarakstu
ar saviem pirmajiem 10 tromiem:
Es nolēmu, ka gribu
apmeklēt galvenos kontinentus,
apmeklēt 7 pasaules brīnumus
apgūt vairākas valodas,
padzīvot uz neapdzīvotas salas,
padzīvot uz kuģa okeānā,
padzīvot Amazones indiāņu ciltī,
uzkāpt augstākajā Zviedrijas kalnā,
es gribēju redzēt Everestu saullēktā,
strādāt mūzikas nozarē Nešvilā,
es gribēju strādāt cirkā,
un es gribēju izlekt no lidmašīnas.
Nākamo divdesmit gadu laikā
lielāko daļu no šiem tromiem es paveicu.
Katrreiz, kad atķeksēju
kādu tromu manā sarakstā,
es pievienoju 5 vai 10 jaunus,
un mans saraksts turpināja augt.
Nākamos septiņus gadus,
es dzīvoju uz mazas salas Bahamās.
Aptuveni septiņus gadus,
salmu būdā,
pārtikai medīdams haizivis un rajas,
viens pats uz visas salas,
gurnautā,
un es iemācījos peldēt kopā ar haizivīm.
Un no turienes, es pārcēlos uz Meksiku,
un tad es pārcēlos
uz Amazones baseinu Ekvadorā,
Pudžo Pongo Ekvadoru,
dzīvoju ciltī
un pamazām no saviem tromiem
ieguvu pārliecību.
Es sāku darbu mūzikas nozarē Nešvilā,
un tad Zviedrijā,
pārcēlos uz Stokholmu
un strādāju tur mūzikas nozarē,
un uzkāpu Kebnekaise kalnā
tālu aiz polārā loka.
Es apguvu klauna amatu,
žonglēšanu
staigāšanu uz koka kājām,
braukšanu ar vienriteni,
uguns pūšanu, stikla rīšanu.
1997. gadā es padzirdēju,
ka palikuši mazāk kā ducis zobenu rijēju
un teicu: „Man tas jāiemācās!”
Es atradu zobenu rijēju,
un jautāju viņam pēc padoma.
Viņš teica: „Labs ir, došu tev 2 padomus.
Pirmais: tas ir ārkārtīgi bīstami.
To darot, cilvēki ir zaudējuši dzīvību.
Otrais:
Nemēģini to!”
(Smiekli)
Tā es pievienoju to savu tromu sarakstam.
Un es trenējos
10 līdz 12 reizes dienā, katru dienu
četru gadu garumā.
Kad es to sarēķināju...
4 x 365 (x12)
sanāca aptuveni 13'000
neveiksmīgu mēģinājumu,
pirms es 2001. gadā cauri rīklei
dabūju savu pirmo zobenu.
Pa to laiku es uzstādīju tromu
kļūt par pasaules vadošo
zobenu rīšanas ekspertu.
Tā uzmeklēju katru grāmatu,
žurnālu, avīžrakstu,
katru medicīnas ziņojumu.
Es studēju fizioloģiju, anatomiju,
es uzrunāju ārstus un slimnieku kopējus,
apvienoju visus pasaules zobenu rijējus
Starptautiskajā zobenu rijēju asociācijā
un piedalījos 2 gadu ilgā
medicīniskā pētījumā
par zobenu rīšanu un tās blaknēm,
ko publicēja British Medical Journal.
(Smiekli)
Paldies.
(Aplausi)
Un es par zobenu rīšanu
uzzināju šo to aizraujošu.
Deru, ka šis tas jums nekad nav ienācis
prātā, bet pēc šodienas būs citādi.
Nākamreiz, kad mājās griezīsiet
steika gabalu ar nazi
vai ar zobenu, vai bestek,
jūs par to padomāsiet...
Es uzzināju, ka zobenu rīšana
aizsākās Indijā —
tieši tur, kur es 20 gadu vecumā
to redzēju pirmoreiz —
aptuveni pirms 4000 gadiem,
aptuveni 2000 gadus p.m.ē.
Pēdējo 150 gadu laikā,
zobenu rijēji ir izmantoti
zinātnes un medicīnas jomās,
lai 1868. gadā palīdzētu izstrādāt
nelokano endoskopu,
ko radīja Dr. Ādolfs Kusmauls
Freiburgā, Vācijā.
1906. gadā elektrokardiogrammas Velsā,
lai pētītu rīšanas traucējumus, gremošanu,
bronhoskopus un tamlīdzīgas lietas.
Bet pēdējos 150 gados,
mēs zinām par simtiem ievainojumu
un desmitiem nāves gadījumu...
Lūk, Dr. Ādolfa Kusmaula
izstrādātais nelokanais endoskops.
Bet mēs atklājām, ka pēdējos 150 gados
ir bijuši 29 nāves gadījumi,
ieskaitot šo zobenu rijēju Londonā,
kas ar zobenu caurdūra savu sirdi.
Mēs arī uzzinājām,
ka katru gadu tiek gūti 3 līdz 8
nopietni zobenu rīšanas ievainojumi.
Es to zinu, jo tādos gadījumos man zvana.
Nesen bija divi gadījumi,
pēdējo nedēļu laikā
viens bija Zviedrijā, un viens Orlando.
Šie zobenu rijēji tagad ir slimnīcā.
Tātad tas ir ārkārtīgi bīstami.
Vēl es uzzināju,
ka lai apgūtu zobenu rīšanu,
vairumam cilvēku
vajag 2 līdz 10 gadus.
Bet visinteresantākais atklājums bija
kā zobenu rijēji iemācās
paveikt neiespējamo.
Es jums atklāšu mazu noslēpumu:
Nedomājiet par 99,9% neiespējamo.
Domājiet par to 0,1% iespējamo,
un izdomājiet, kā to padarīt iespējamu.
Palūkosimies,
kas notiek zobenu rijēja prātā.
Lai norītu zobenu,
nepieciešama prāta kontroles meditācija,
ārkārtīga koncentrācija,
smalka precizitāte,
lai apietu iekšējos orgānus
un nomāktu ķermeņa refleksus,
ko panāk ar smadzeņu pakļaušanu gribai
un muskuļu atmiņas treniņu,
praktizējot vienu kustību
vairāk kā 10'000 reižu.
Tagad palūkosimies,
kas notiek zobenu rijēja ķermenī.
Lai norītu zobenu,
man tas jāpārslidina pāri mēlei,
jāapslāpē vemšanas reflekss
kakla barības vadā,
jāveic 90 grādu pagrieziens
gar uzgāmuri,
jāiziet caur rīkles augšējā
barības vada sfinkterim,
jāapslāpē peristaltikas reflekss,
jāievada asmens krūšu kurvja dobumā
starp plaušām.
Šajā brīdī,
man patiešām jāpabīda sāņus sirds.
Ja vērosiet uzmanīgi,
ieraudzīsiet sirdi sitamies pret zobenu,
jo tas iet garām sirdij
un tos šķir trīs milimetri
barības vada audu.
To nav iespējams viltot.
Tad man tas jāpaslidina
garām krūšu kaulam,
garām apakšējam barības vada sfinkterim
iekšā vēdera dobumā,
jāapslāpē vēdera atraugu reflekss
un jāsasniedz divpadsmitpirkstu zarna.
Pupu mizas.
(Smiekli)
Ja es ietu vēl dziļāk,
līdz pat olvadiem.
(Nīderlandiski) Olvadi!
Puiši, jūs vēlāk varat pajautāt par to
savām sievām...
Ļaudis man saka:
„Jums jābūt ļoti drosmīgam,
lai riskētu ar savu dzīvību,
lai rijot zobenu
ar to bīdītu savu sirdi...”
Nē. Patiesa drosme
ir tam bailīgajam,
kautrīgajam, tievajam vārgulītim
riskēt ar neveiksmi un atraidījumiem,
atsegt savu dvēseli
norīt savu lepnumu
un stāvēt šeit
pilnīgu svešinieku priekšā
un atklāt jums savas bailes un sapņus,
riskēt ar nazi sirdī,
gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē.
Redziet — paldies.
(Aplausi)
Redziet, patiesi apbrīnojami ir tas,
ka vienmēr dzīvē
esmu gribējis darīt ko īpašu,
un tagad es to daru.
Bet patiesi apbrīnojami
ir nevis tas, ka vienlaicīgi
varu norīt 21 zobenu,
vai 20 pēdas zem ūdens kopā ar
88 haizivīm un dzeloņrajām
Riplija rekordu grāmatai,
vai līdz 1500 grādu sarkankvēlei nokaitētu
Stena Lī Superhumans
kā „Dzelzs vīrs”
un tas maita bija karsts gan!
Vai vilkt auto aiz zobena rīklē Riplijam
vai Ginesam,
vai to darīt America's Got Talent finālā,
vai iegūt 2007. gada
Ig Nobela prēmiju medicīnā.
Nē, tas nav patiesi neparastais.
Ļaudis tā domā.
Nē, nē, nē. Tas nav tas.
Patiesi neparastais
ir tas, ka Dievs var likt tam bailīgajam,
kautrīgajam, tievajam vārgulītim,
kam bail no augstuma,
bail no ūdens, un haizivīm,
un ārstiem, un māsiņām,
un adatām, un asiem priekšmetiem
un runāt ar cilvēkiem,
un tagad viņš man liek
lidināties pa pasauli
30'000 pēdu augstumā
rīt asus priekšmetus
zem ūdens kopā ar haizivīm,
un visā pasaulē runāt ar ārstiem
un aprūpētājiem, un tādu publiku kā jūs.
Tas, manuprāt, ir patiešām apbrīnojami.
Es vienmēr esmu gribējis
paveikt neiespējamo —
Paldies.
(Aplausi)
Paldies.
(Aplausi)
Es vienmēr esmu gribējis
paveikt neiespējamo, un tagad es to daru.
Es gribēju savā dzīvē
paveikt kaut ko īpašu un mainīt pasauli,
un tagad es to daru.
Vienmēr esmu gribējis lidot
pa pasauli, veicot pārcilvēcisko
un glābjot dzīvības, un tagad es to daru.
Un zināt, ko?
Dziļi sirdī, man vēl arvien
ir tā mazā puisīša lielais sapnis.
(Smiekli) (Aplausi)
Un zināt, es vienmēr esmu gribējis atrast
jēgu un aicinājumu,
un tagad esmu to atradis.
Bet patiesībā.
Tas nav saistīts ar zobeniem,
ne tā kā jūs domājat, ne ar manām spējām.
Tas ir saistīts ar manām vājībām,
maniem vārdiem.
Mana jēga un aicinājums
ir mainīt pasauli,
izlaužoties no bailēm,
pa vienam zobenam, pa vienam vārdam,
pa vienam asmenim, pa vienai dzīvei,
iedvesmot cilvēkus būt supervaroņiem
un paveikt viņu dzīvēs neiespējamo.
Mana jēga ir palīdzēt
citiem atrast viņējo.
Kāda ir tavējā?
Kāda ir tava jēga?
Kādam nolūkam tu esi šeit?
Es ticu, ka mēs visi
esam aicināti būt supervaroņi.
Kāda ir tava superspēja?
No vairāk nekā 7 miljardiem
pasaules iedzīvotāju,
visā pasaulē palikuši
tikai daži desmiti zobenrijēju,
bet ir tikai viens tu.
Tu esi neatkārtojams.
Kāds ir tavs stāsts?
Kas dara tevi citādāku?
Pastāsti savu stāstu,
pat ja tava balss ir vārga un nedroša.
Kas ir tavi tromi?
Ja spētu darīt jebko,
būt jebkas, doties jebkur —
Ko tu darītu?
Kurp tu dotos?
Ko tu darītu?
Ko tu gribi dzīvē paveikt?
Kas ir tavi lielie sapņi?
Kādi bija tavi lielie sapņi bērnībā?
Atceries.
Vai tas bija tas, ko dari tagad?
Kas bija tavi vispārdrošākie sapņi,
ko uzskatīji par dīvainiem
un nepiepildāmiem?
Šis liek taviem sapņiem izskatīties
ne vairs tik dīvainiem, vai ne?
Kas ir tavs zobens?
Katram no jums ir zobens,
abpusgriezīgs zobens ar bailēm un sapņiem.
Norij savu zobenu, lai kas tas arī būtu.
Sekojiet saviem sapņiem, dāmas un kungi!
Nekad nav par vēlu
kļūt par to, ko esi vēlējies.
Šiem kaušļiem ar tautas bumbu,
puišeļiem, kas domāja,
ka es nevar paveikt neiespējamo,
mans viņiem sakāms tikai viens:
paldies.
Jo, ja nebūtu ļaundaru,
nebūtu arī supervaroņu.
Es esmu šeit, lai pierādītu,
ka neiespējamais nav neiespējams.
Tas ir ārkārtīgi bīstami,
tas var mani nogalināt.
Ceru, ka jums patiks.
(Smiekli)
Man vajadzēs jūsu palīdzību.
Skatītāji: divi, trīs.
Dens Meijers: Nē, nē, nē. Man vajag jūsu
palīdzību skaitīšanā, no jums visiem.
(Smiekli)
Jūs zināt vārdus? Ja?
Skaitiet man līdzi. Gatavi?
Viens.
Divi.
Trīs.
Nē, tas ir 2, bet jūs sapratāt domu.
Skatītāji: Viens.
Divi.
Trīs.
(Noelšanās)
(Aplausi)
D.M.: Jā!
(Aplausi) (Ovācijas)
Liels paldies.
Paldies, paldies, paldies.
Pateicos no sirds dziļumiem.
Patiesībā, pateicos no vēdera dziļumiem.
Es teicu, ka ierados šeit paveikt
neiespējamo, un tagad esmu to paveicis.
Bet tas nav neiespējamais.
Es to daru katru dienu.
Neiespējamais bija tam bailīgajam,
kautrajam, vārgulim uzvarēt bailes.
nostāties šeit uz [TEDx] skatuves,
un mainīt pasauli,
pa vienam vārdam,
pa vienam zobenam, pa vienai dzīvei.
Ja esmu jums licis padomāt pa jaunam,
Ja esmu jums licis noticēt,
ka neiespējamais nav neiespējams,
ja esmu licis jums saprast,
ka dzīvē varat paveikt neiespējamo,
tad mans darbs ir paveikts,
un jūsējais tikai sākas.
Nekad nepārstājiet sapņot!
Nekad nepārstājiet ticēt!
Paldies, ka noticējāt man,
un paldies, ka esat daļa no mana sapņa.
Un, lūk, mana dāvana jums:
Neiespējamais nav...
Skatītāji: Neiespējams.
Tālais ceļš — puse no dāvanas.
(Aplausi)
Paldies.
(Aplausi)
(Ovācijas)
Pasākuma vadītājs:
Paldies, Den Meijer, oho!