Paldies. Reiz Indijā bija kāds karalis, Maharadža, un viņa dzimšanas dienā izdeva dekrētu, ka visiem virsaišiem jānes karalim dāvanas. Daži nesa smalku zīdu, citi glaunus zobenus, vēl citi nesa zeltu. Beidzot rinda pienāca kādam ļoti krunkainam večukam, kas bija ieradies no sava ciema, vairākas dienas ceļodams pa jūru. Viņam pienākot, karaļa dēls jautāja: „Kādu dāvanu karalim esi atnesis?” Vecais vīrs pavisam lēnām atvēra plaukstu un parādīja brīnišķīgu gliemežvāku ar virpuļiem sārtā un dzeltenā, sarkanā un zilā krāsā. Un karaļa dēls teica: „Tā nav dāvana karalim! Kas tā par dāvanu?” Vecais vīrs pacēla galvu un mierīgi viņam atbildēja: „Tālais ceļš — puse no dāvanas.” (Smiekli) Pēc mirkļa es jums pasniegšu dāvanu, dāvanu, ar kuru uzskatu ir vērts dalīties. Bet pirms tam, ļaujiet jums pastāstīt par manu tālo ceļu šurp. Tāpat kā vairums no jums, es dzīvi sāku kā mazs bērns. Cik daudzi no jums dzīvi sāka kā mazi bērni? Dzimuši jauni. Gandrīz puse... Labi... (Smiekli) Un kā ar jums pārējiem? Piedzimāt jau pieauguši? Gribētu gan satikt jūsu mammu! Te tev nu bija neiespējamais! Bērnībā es vienmēr sajūsminājos par neiespējamo. Šodiena ir tā diena, ko esmu gaidījis daudzus gadus, jo šodien es mēģināšu paveikt neiespējamo jūsu acu priekšā, šeit pat TEDxMaastricht. Es sākšu ar to, ka atklāšu nobeigumu: un es jums pierādīšu, ka neiespējamais nav neiespējams. Un es nobeigšu, pasniedzot jums dāvanu, ar ko vērts dalīties: Es parādīšu, ka varat savā dzīvē paveikt neiespējamo. Cenšoties paveikt neiespējamo, esmu atklājis divas lietas, kas piemīt visiem cilvēkiem pasaulē. Visiem ir bailes, un visiem ir sapņi. Cenšoties paveikt neiespējamo, esmu atklājis trīs lietas, ko savā mūžā esmu darījis, kas it kā ir ļāvis man paveikt neiespējamo: Tautas bumba vai kā jūs to saucat Trefbal, Supermens, un odi. Tie ir mani trīs atslēgvārdi. Tagad jūs zināt, kāpēc es savā dzīvē daru neiespējamo. Es vedīšu jūs savā ceļojumā, savā ilgajā ceļā no bailēm līdz sapņiem, no vārdiem līdz zobeniem, no tautas bumbas līdz Supermenam un odiem. Es ceru jums parādīt, kā jūs savā dzīvē varat paveikt neiespējamo. 2007. gada 4. oktobris. Mana sirds dauzījās un ceļi ļodzījās, man kāpjot uz skatuves Sendersa teātrī Hārvarda Universitātē, lai saņemtu 2007. gada Ig Nobela prēmiju medicīnā par pētījuma rakstiņu, kura rakstīšanā piedalījos — „Zobenu rīšana... ...un tā blaknes”. (Smiekli) Tas tika publicēts žurnāliņā, ko nekad nebiju lasījis, British Medical Journal. Un man tas bija, neiespējamo sapņu piepildījums. Tas bija negaidīts pārsteigums tādam kā man. Tas bija gods, ko nekad, nekad neaizmirsīšu. Bet tas nebija visspilgtākais mirklis manā dzīvē. 1967. gada 4. oktobrī šis bailīgais, kautrīgais, tievais vārgulītis bija līdz nāvei pārbijies. Viņam gatavojoties kāpt uz skatuves, viņa sirds dauzījās un ceļi ļodzījās. Viņš izgāja un atvēra muti, lai runātu, bet vārdi pār lūpām nenāca. Asarām acīs viņš trīcēdams stāvēja. Viņš bija paralizēts panikā, no bailēm sastindzis. Šim bailīgajam, kautrīgajam, tievajam vārgulim bija ārkārtīgi spēcīgas fobijas. Viņam bija bail no tumsas, bail no augstuma, bail no zirnekļiem un čūskām... Kādam no jums ir bail no zirnekļiem un čūskām? Jā, dažiem no jums... Viņam bija bail no ūdens un haizivīm... Bail no ārstiem, māsiņām un zobārstiem, un adatām, un urbjiem, un asiem priekšmetiem. Bet vairāk par visu viņam bija bail no cilvēkiem. Tas bailīgais, kautrīgais, tievais vārgulis biju es. Man bija bail no neveiksmēm un atraidījumiem. Man bija zema pašcieņa, mazvērtības komplekss un kaut kas tāds, ko mēs toreiz pat nezinājām, ka tas pastāv: Sociālās trauksmes komplekss. Manu baiļu dēļ kaušļi mani ķircināja un piekāva. Viņi par mani smējās un apsaukāja. Viņi man neļāva spēlēt viņu ziemeļbriežu spēles. Ā, bija viena spēle, ko viņi man ļāva spēlēt... tautas bumba — un tā man labi nepadevās. Ķircinātāji izkliegtu manu vārdu, un es paceltu galvu, un redzētu sarkanās bumbas, traucamies man sejā ar virsskaņas ātrumu bum, bum, bum! Es atceros daudzkārt ejot no skolas mājup, mana seja bija sarkana un sāpēja, manas ausis bija sarkanas un džinkstēja. Manas acis no asarām sūrstēja, un viņu vārdi skanēja man ausīs. Un kurš ir teicis: „Nūjas un akmeņi var salauzt manus kaulus, bet vārdi mani nekad neievainos”... Tie ir meli. Ar vārdiem var iegriezt kā ar nazi. Ar vārdiem var caurdurt kā ar zobenu. Vārdi ievaino tik dziļi, ka ievainojumus nevar saredzēt. Man bija bail. Un vārdi bija mani lielākie ienaidnieki. Arvien vēl ir. Bet man bija arī sapņi. Es gāju mājās un patvēros Supermena komiksos un lasīju Supermena komiksu grāmatas un sapņoju būt par supervaroni kā Supermens. Es gribēju cīnīties par patiesību un taisnību. Es gribēju cīnīties pret ļaundariem un kriptonītu. Es gribēju aplidot pasauli, darot pārcilvēciskas lietas un glābjot dzīvības. Mani aizrāva arī lietas, kas bija īstas. Es lasīju Ginesa rekordu grāmatu un Riplija grāmatu „Tici vai ne”. Kāds no jums ir lasījis Ginesa rekordus vai Riplija pasaules rekordus? Man ļoti patīk šīs grāmatas! Es redzēju īstus cilvēkus darām īstas lietas. Un es teicu, es arī tā gribu. Ja pāridarītāji man neļaus spēlēt viņu sporta spēles, es gribu veikt brīnumainas, īstas lietas. Gribu paveikt kaut ko pavisam neparastu, ko mani pāridarītāji nespēj. Es gribu atrast savu jēgu un aicinājumu. Es gribu, lai manai dzīvei ir nozīme. Es gribu darīt kaut ko neticamu un mainīt pasauli. Es gribu pierādīt, ka neiespējamais nav neiespējams. Pārlecam 10 gadus uz priekšu — bija nedēļa pirms manas 21. dzimšanas dienas. Vienā dienā notika divas lietas, kas pilnībā mainīja manu dzīvi. Es dzīvoju Tamilnadu, Dienvidindijā. Es biju misionārs, un mans mentors, mans draugs, man jautāja: „Vai tev ir tromi, Daniel?” Un es teicu: „Tromi? Kas ir tromi?” Viņš teica: „Tromi ir svarīgi dzīves mērķi. Tie ir kā sapņu un mērķu apvienojumi. Ja tu varētu darīt jebko, ko gribētu, doties jebkur, kur gribētu. Būt jebkas, ko gribētu, kurp tu dotos? Ko tu darītu? Kas tu būtu?” Es teicu: „Es to nevaru! Es pārāk baidos! Man ir pārāk daudz baiļu!" Tonakt es uznesu savu rīsu paklāju uz bungalo jumta, apgūlos zem zvaigznēm, un vēroju sikspārņu pikēšanu tvarstot odus. Un man prātā bija tikai tromi, sapņi un mērķi un pāridarītāji ar tautas bumbu. Pēc dažām stundām es atmodos. Mana sirds dauzījās, ceļi ļodzījās. Šoreiz tas nebija no bailēm. Viss mans augums raustījās krampjos. Nākamajās piecās dienās es periodiski atguvu un zaudēju samaņu, uz nāves gultas cīnīdamies par dzīvību. Manas smadzenes vārījās 40,5 grādos malārijas drudzī. Un kad vien atguvu samaņu, es varēju padomāt tikai par tromiem. Es domāju: „Ko es gribu darīt ar savu dzīvi?” Visbeidzot, naktī pirms manas 21. dzimšanas dienas, apskaidrības brīdī, es sapratu. Es sapratu, ka tas mazais odiņš, Anopheles Stephensi, tas mazais odiņš, kas sver mazāk nekā 5 mikrogramus, mazāk nekā sāls graudiņš, ja tas odiņš var nogāzt 80 kg, 170 mārciņu smagu vīru, es sapratu, ka tas ir mans kriptonīts. Tad es sapratu: nē, nē, tas nav odiņš, tas ir mazais parazīts, kas dzīvo odiņā, Plasmodium Falciparum, kas ik gadu nogalina miljonu cilvēku. Tad es sapratu: nē, nē, tas ir kaut kas pat vēl mazāks, bet man tas šķita daudz lielāks. Es sapratu, bailes ir mans kriptonīts, mans parazīts, kas mani kropļojis un paralizējis visu dzīvi. Ziniet, ir starpība starp bīstamību un bailēm. Bīstamība ir īsta. Bailes ir izvēle. Un es sapratu, ka man ir izvēle: Es varēju dzīvot bailēs, un tonakt nomirt neko nesasniedzis, vai arī es varēju pieveikt bailes un tiekties pēc sapņiem un uzdrošināties dzīvot. Un ziniet, guļot uz nāves gultas, un sastopot savu nāvi, kaut kas liek jums pa īstam gribēt dzīvot. Es sapratu, ka visi mirst, bet ne visi patiešām dzīvo. Mirstot mēs dzīvojam. Ziniet, kad iemācāties mirt, jūs patiešām iemācāties dzīvot. Tonakt es nolēmu, ka mainīšu savu dzīves stāstu. Es negribēju mirt. Tāpēc es skaitīju īsu lūgšanu. Es teicu: „Dievs, ja ļausi nodzīvot līdz manai 21. dzimšanas dienai, Es vairs neļaušu bailēm valdīt pār manu dzīvi. Es pieveikšu savas bailes. Es tiekšos pēc saviem sapņiem. Es gribu mainīt savu attieksmi, es gribu savā dzīvē paveikt ko neticamu. es gribu atrast jēgu un aicinājumu. es gribu zināt, ka neiespējamais nav neiespējams.” Es jums neatklāšu, vai tonakt izdzīvoju, ļaušu jums pašiem to saprast. (Smiekli) Bet tonakt es radīju sarakstu ar saviem pirmajiem 10 tromiem: Es nolēmu, ka gribu apmeklēt galvenos kontinentus, apmeklēt 7 pasaules brīnumus apgūt vairākas valodas, padzīvot uz neapdzīvotas salas, padzīvot uz kuģa okeānā, padzīvot Amazones indiāņu ciltī, uzkāpt augstākajā Zviedrijas kalnā, es gribēju redzēt Everestu saullēktā, strādāt mūzikas nozarē Nešvilā, es gribēju strādāt cirkā, un es gribēju izlekt no lidmašīnas. Nākamo divdesmit gadu laikā lielāko daļu no šiem tromiem es paveicu. Katrreiz, kad atķeksēju kādu tromu manā sarakstā, es pievienoju 5 vai 10 jaunus, un mans saraksts turpināja augt. Nākamos septiņus gadus, es dzīvoju uz mazas salas Bahamās. Aptuveni septiņus gadus, salmu būdā, pārtikai medīdams haizivis un rajas, viens pats uz visas salas, gurnautā, un es iemācījos peldēt kopā ar haizivīm. Un no turienes, es pārcēlos uz Meksiku, un tad es pārcēlos uz Amazones baseinu Ekvadorā, Pudžo Pongo Ekvadoru, dzīvoju ciltī un pamazām no saviem tromiem ieguvu pārliecību. Es sāku darbu mūzikas nozarē Nešvilā, un tad Zviedrijā, pārcēlos uz Stokholmu un strādāju tur mūzikas nozarē, un uzkāpu Kebnekaise kalnā tālu aiz polārā loka. Es apguvu klauna amatu, žonglēšanu staigāšanu uz koka kājām, braukšanu ar vienriteni, uguns pūšanu, stikla rīšanu. 1997. gadā es padzirdēju, ka palikuši mazāk kā ducis zobenu rijēju un teicu: „Man tas jāiemācās!” Es atradu zobenu rijēju, un jautāju viņam pēc padoma. Viņš teica: „Labs ir, došu tev 2 padomus. Pirmais: tas ir ārkārtīgi bīstami. To darot, cilvēki ir zaudējuši dzīvību. Otrais: Nemēģini to!” (Smiekli) Tā es pievienoju to savu tromu sarakstam. Un es trenējos 10 līdz 12 reizes dienā, katru dienu četru gadu garumā. Kad es to sarēķināju... 4 x 365 (x12) sanāca aptuveni 13'000 neveiksmīgu mēģinājumu, pirms es 2001. gadā cauri rīklei dabūju savu pirmo zobenu. Pa to laiku es uzstādīju tromu kļūt par pasaules vadošo zobenu rīšanas ekspertu. Tā uzmeklēju katru grāmatu, žurnālu, avīžrakstu, katru medicīnas ziņojumu. Es studēju fizioloģiju, anatomiju, es uzrunāju ārstus un slimnieku kopējus, apvienoju visus pasaules zobenu rijējus Starptautiskajā zobenu rijēju asociācijā un piedalījos 2 gadu ilgā medicīniskā pētījumā par zobenu rīšanu un tās blaknēm, ko publicēja British Medical Journal. (Smiekli) Paldies. (Aplausi) Un es par zobenu rīšanu uzzināju šo to aizraujošu. Deru, ka šis tas jums nekad nav ienācis prātā, bet pēc šodienas būs citādi. Nākamreiz, kad mājās griezīsiet steika gabalu ar nazi vai ar zobenu, vai bestek, jūs par to padomāsiet... Es uzzināju, ka zobenu rīšana aizsākās Indijā — tieši tur, kur es 20 gadu vecumā to redzēju pirmoreiz — aptuveni pirms 4000 gadiem, aptuveni 2000 gadus p.m.ē. Pēdējo 150 gadu laikā, zobenu rijēji ir izmantoti zinātnes un medicīnas jomās, lai 1868. gadā palīdzētu izstrādāt nelokano endoskopu, ko radīja Dr. Ādolfs Kusmauls Freiburgā, Vācijā. 1906. gadā elektrokardiogrammas Velsā, lai pētītu rīšanas traucējumus, gremošanu, bronhoskopus un tamlīdzīgas lietas. Bet pēdējos 150 gados, mēs zinām par simtiem ievainojumu un desmitiem nāves gadījumu... Lūk, Dr. Ādolfa Kusmaula izstrādātais nelokanais endoskops. Bet mēs atklājām, ka pēdējos 150 gados ir bijuši 29 nāves gadījumi, ieskaitot šo zobenu rijēju Londonā, kas ar zobenu caurdūra savu sirdi. Mēs arī uzzinājām, ka katru gadu tiek gūti 3 līdz 8 nopietni zobenu rīšanas ievainojumi. Es to zinu, jo tādos gadījumos man zvana. Nesen bija divi gadījumi, pēdējo nedēļu laikā viens bija Zviedrijā, un viens Orlando. Šie zobenu rijēji tagad ir slimnīcā. Tātad tas ir ārkārtīgi bīstami. Vēl es uzzināju, ka lai apgūtu zobenu rīšanu, vairumam cilvēku vajag 2 līdz 10 gadus. Bet visinteresantākais atklājums bija kā zobenu rijēji iemācās paveikt neiespējamo. Es jums atklāšu mazu noslēpumu: Nedomājiet par 99,9% neiespējamo. Domājiet par to 0,1% iespējamo, un izdomājiet, kā to padarīt iespējamu. Palūkosimies, kas notiek zobenu rijēja prātā. Lai norītu zobenu, nepieciešama prāta kontroles meditācija, ārkārtīga koncentrācija, smalka precizitāte, lai apietu iekšējos orgānus un nomāktu ķermeņa refleksus, ko panāk ar smadzeņu pakļaušanu gribai un muskuļu atmiņas treniņu, praktizējot vienu kustību vairāk kā 10'000 reižu. Tagad palūkosimies, kas notiek zobenu rijēja ķermenī. Lai norītu zobenu, man tas jāpārslidina pāri mēlei, jāapslāpē vemšanas reflekss kakla barības vadā, jāveic 90 grādu pagrieziens gar uzgāmuri, jāiziet caur rīkles augšējā barības vada sfinkterim, jāapslāpē peristaltikas reflekss, jāievada asmens krūšu kurvja dobumā starp plaušām. Šajā brīdī, man patiešām jāpabīda sāņus sirds. Ja vērosiet uzmanīgi, ieraudzīsiet sirdi sitamies pret zobenu, jo tas iet garām sirdij un tos šķir trīs milimetri barības vada audu. To nav iespējams viltot. Tad man tas jāpaslidina garām krūšu kaulam, garām apakšējam barības vada sfinkterim iekšā vēdera dobumā, jāapslāpē vēdera atraugu reflekss un jāsasniedz divpadsmitpirkstu zarna. Pupu mizas. (Smiekli) Ja es ietu vēl dziļāk, līdz pat olvadiem. (Nīderlandiski) Olvadi! Puiši, jūs vēlāk varat pajautāt par to savām sievām... Ļaudis man saka: „Jums jābūt ļoti drosmīgam, lai riskētu ar savu dzīvību, lai rijot zobenu ar to bīdītu savu sirdi...” Nē. Patiesa drosme ir tam bailīgajam, kautrīgajam, tievajam vārgulītim riskēt ar neveiksmi un atraidījumiem, atsegt savu dvēseli norīt savu lepnumu un stāvēt šeit pilnīgu svešinieku priekšā un atklāt jums savas bailes un sapņus, riskēt ar nazi sirdī, gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Redziet — paldies. (Aplausi) Redziet, patiesi apbrīnojami ir tas, ka vienmēr dzīvē esmu gribējis darīt ko īpašu, un tagad es to daru. Bet patiesi apbrīnojami ir nevis tas, ka vienlaicīgi varu norīt 21 zobenu, vai 20 pēdas zem ūdens kopā ar 88 haizivīm un dzeloņrajām Riplija rekordu grāmatai, vai līdz 1500 grādu sarkankvēlei nokaitētu Stena Lī Superhumans kā „Dzelzs vīrs” un tas maita bija karsts gan! Vai vilkt auto aiz zobena rīklē Riplijam vai Ginesam, vai to darīt America's Got Talent finālā, vai iegūt 2007. gada Ig Nobela prēmiju medicīnā. Nē, tas nav patiesi neparastais. Ļaudis tā domā. Nē, nē, nē. Tas nav tas. Patiesi neparastais ir tas, ka Dievs var likt tam bailīgajam, kautrīgajam, tievajam vārgulītim, kam bail no augstuma, bail no ūdens, un haizivīm, un ārstiem, un māsiņām, un adatām, un asiem priekšmetiem un runāt ar cilvēkiem, un tagad viņš man liek lidināties pa pasauli 30'000 pēdu augstumā rīt asus priekšmetus zem ūdens kopā ar haizivīm, un visā pasaulē runāt ar ārstiem un aprūpētājiem, un tādu publiku kā jūs. Tas, manuprāt, ir patiešām apbrīnojami. Es vienmēr esmu gribējis paveikt neiespējamo — Paldies. (Aplausi) Paldies. (Aplausi) Es vienmēr esmu gribējis paveikt neiespējamo, un tagad es to daru. Es gribēju savā dzīvē paveikt kaut ko īpašu un mainīt pasauli, un tagad es to daru. Vienmēr esmu gribējis lidot pa pasauli, veicot pārcilvēcisko un glābjot dzīvības, un tagad es to daru. Un zināt, ko? Dziļi sirdī, man vēl arvien ir tā mazā puisīša lielais sapnis. (Smiekli) (Aplausi) Un zināt, es vienmēr esmu gribējis atrast jēgu un aicinājumu, un tagad esmu to atradis. Bet patiesībā. Tas nav saistīts ar zobeniem, ne tā kā jūs domājat, ne ar manām spējām. Tas ir saistīts ar manām vājībām, maniem vārdiem. Mana jēga un aicinājums ir mainīt pasauli, izlaužoties no bailēm, pa vienam zobenam, pa vienam vārdam, pa vienam asmenim, pa vienai dzīvei, iedvesmot cilvēkus būt supervaroņiem un paveikt viņu dzīvēs neiespējamo. Mana jēga ir palīdzēt citiem atrast viņējo. Kāda ir tavējā? Kāda ir tava jēga? Kādam nolūkam tu esi šeit? Es ticu, ka mēs visi esam aicināti būt supervaroņi. Kāda ir tava superspēja? No vairāk nekā 7 miljardiem pasaules iedzīvotāju, visā pasaulē palikuši tikai daži desmiti zobenrijēju, bet ir tikai viens tu. Tu esi neatkārtojams. Kāds ir tavs stāsts? Kas dara tevi citādāku? Pastāsti savu stāstu, pat ja tava balss ir vārga un nedroša. Kas ir tavi tromi? Ja spētu darīt jebko, būt jebkas, doties jebkur — Ko tu darītu? Kurp tu dotos? Ko tu darītu? Ko tu gribi dzīvē paveikt? Kas ir tavi lielie sapņi? Kādi bija tavi lielie sapņi bērnībā? Atceries. Vai tas bija tas, ko dari tagad? Kas bija tavi vispārdrošākie sapņi, ko uzskatīji par dīvainiem un nepiepildāmiem? Šis liek taviem sapņiem izskatīties ne vairs tik dīvainiem, vai ne? Kas ir tavs zobens? Katram no jums ir zobens, abpusgriezīgs zobens ar bailēm un sapņiem. Norij savu zobenu, lai kas tas arī būtu. Sekojiet saviem sapņiem, dāmas un kungi! Nekad nav par vēlu kļūt par to, ko esi vēlējies. Šiem kaušļiem ar tautas bumbu, puišeļiem, kas domāja, ka es nevar paveikt neiespējamo, mans viņiem sakāms tikai viens: paldies. Jo, ja nebūtu ļaundaru, nebūtu arī supervaroņu. Es esmu šeit, lai pierādītu, ka neiespējamais nav neiespējams. Tas ir ārkārtīgi bīstami, tas var mani nogalināt. Ceru, ka jums patiks. (Smiekli) Man vajadzēs jūsu palīdzību. Skatītāji: divi, trīs. Dens Meijers: Nē, nē, nē. Man vajag jūsu palīdzību skaitīšanā, no jums visiem. (Smiekli) Jūs zināt vārdus? Ja? Skaitiet man līdzi. Gatavi? Viens. Divi. Trīs. Nē, tas ir 2, bet jūs sapratāt domu. Skatītāji: Viens. Divi. Trīs. (Noelšanās) (Aplausi) D.M.: Jā! (Aplausi) (Ovācijas) Liels paldies. Paldies, paldies, paldies. Pateicos no sirds dziļumiem. Patiesībā, pateicos no vēdera dziļumiem. Es teicu, ka ierados šeit paveikt neiespējamo, un tagad esmu to paveicis. Bet tas nav neiespējamais. Es to daru katru dienu. Neiespējamais bija tam bailīgajam, kautrajam, vārgulim uzvarēt bailes. nostāties šeit uz [TEDx] skatuves, un mainīt pasauli, pa vienam vārdam, pa vienam zobenam, pa vienai dzīvei. Ja esmu jums licis padomāt pa jaunam, Ja esmu jums licis noticēt, ka neiespējamais nav neiespējams, ja esmu licis jums saprast, ka dzīvē varat paveikt neiespējamo, tad mans darbs ir paveikts, un jūsējais tikai sākas. Nekad nepārstājiet sapņot! Nekad nepārstājiet ticēt! Paldies, ka noticējāt man, un paldies, ka esat daļa no mana sapņa. Un, lūk, mana dāvana jums: Neiespējamais nav... Skatītāji: Neiespējams. Tālais ceļš — puse no dāvanas. (Aplausi) Paldies. (Aplausi) (Ovācijas) Pasākuma vadītājs: Paldies, Den Meijer, oho!