Ikreiz, apmeklējot kādu skolu
un runājot ar skolēniem,
es vienmēr uzdodu to pašu jautājumu –
kāpēc jūs izmantojat Google?
Kāpēc jūs dodat priekšroku
Google meklētājprogrammai?
Dīvainā kārtā es allaž saņemu
tās pašas trīs atbildes.
Pirmā: „Jo tā darbojas.”
Tā ir lieliska atbilde;
tāpēc arī es izmantoju Google.
Kā otro atbildi kāds min:
„Es nezinu nevienu alternatīvu.”
Tā nav tikpat lieliska atbilde,
un es uz to parasti atbildu:
„Ierakstiet Google vārdu
„meklētājprogramma”,
un jūs atradīsiet dažas
interesantas alternatīvas.”
Visbeidzot, trešā atbilde –
kāds noteikti pacels roku, sakot:
„Izmantojot Google, esmu drošs, ka vienmēr
iegūšu vislabāko, objektīvāko rezultātu.”
Drošs, ka vienmēr iegūs labāko,
objektīvāko meklēšanas rezultātu.
Kā humanitāro zinātņu cilvēkam,
tiesa, digitālo humanitāro
zinātņu cilvēkam,
man no tā vienkārši uzmetas zosāda,
pat ja es saprotu, ka uzticība, ideja
par objektīviem meklēšanas rezultātiem
ir pamats mūsu kopīgajai patikai
un pozitīvajam Google novērtējumam.
Es jums parādīšu, kāpēc tas, filozofiski
raugoties, ir gandrīz neiespējami.
Tomēr vispirms es nedaudz
paskaidrošu pamatprincipu
ikvienam meklēšanas vaicājumam,
ko mēs reizēm aizmirstam.
Ikreiz, kad vēlaties
kaut ko atrast Google,
no sākuma pajautājiet sev:
„Vai es meklēju faktu?”
Kas ir Francijas galvaspilsēta?
Kāda ir ūdens molekulas formula?
Lieliski – meklējiet to Google.
Nav zinātnieku grupas,
kas gatavotos pierādīt,
ka tā patiesībā ir Londona un H30.
Šajos jautājumos nav īpašu domstarpību.
Visa pasaule ir vienisprātis par atbildēm
uz šiem atsevišķajiem faktiem.
Ja jūs uzdodat nedaudz
sarežģītāku jautājumu, piemēram,
kas izraisīja Izraēlas
un Palestīnas konfliktu,
jūs vairs nemeklējat atsevišķu faktu,
jūs meklējat zināšanas,
kas ir daudz sarežģītākas un smalkākas.
Lai gūtu zināšanas,
jāapkopo 10, 20 vai 100 fakti
un jāapstiprina,
ka, jā, tie visi ir patiesi.
Ņemot vērā, vai esmu jauns vai vecs,
baltādains vai melnādains,
homoseksuāls vai heteroseksuāls,
es tos vērtēšu atšķirīgi.
Es teikšu: „Jā, tā ir patiesība,
bet šis fakts man ir svarīgāks nekā tas.”
Ar to sākas interesantais,
jo šajā brīdī mēs esam cilvēciskas būtnes.
Mēs sākam diskutēt, veidot sabiedrību.
Lai gūtu skaidrību,
mums jāfiltrē visi mūsu fakti
caur draugiem un kaimiņiem,
vecākiem un bērniem,
kolēģiem, avīzēm un žurnāliem,
lai visbeidzot gūtu patiesas zināšanas,
ko meklētājprogramma nespēj
pilnvērtīgi nodrošināt.
Es solīju parādīt piemēru,
lai jūs redzētu, kāpēc ir tik grūti
gūt patiesas, tīras, objektīvas zināšanas.
Tā jums būs viela pārdomām.
Es veikšu dažus vienkāršus vaicājumus –
meklēšanas vaicājumus.
Es sākšu ar „Mišelu Obamu”,
ASV pirmo lēdiju.
Es noklikšķinu uz attēliem.
Kā redzat, tas darbojas ļoti labi.
Tas vairāk vai mazāk ir ideāls
meklēšanas rezultāts.
Attēlos ir tikai viņa,
tajos nav redzams pat prezidents.
Kā tas darbojas?
Tas ir visai vienkārši.
Google izmanto daudz viltību,
lai to panāktu, bet, vienkāršāk sakot,
uzmanība tiek pievērsta
galvenokārt diviem faktoriem.
Pirmkārt, kas ir teikts attēla parakstā
katrā tīmekļa vietnē?
Vai zem attēla ir rakstīts „Mišela Obama”?
Tā ir visai laba norāde,
ka attēlā redzama viņa.
Otrkārt, Google apskata attēla failu –
tīmekļa vietnē augšupielādētā
faila nosaukumu.
Vai tā nosaukums ir „MichelleObama.jpeg”?
Tā ir visai ticama norāde,
ka attēlā nav Klints Īstvuds.
Ar šiem diviem faktoriem jūs gandrīz
iegūstat šādu meklēšanas rezultātu.
2009. gadā Mišela Obama bija
rasistu kampaņas upure –
cilvēki mēģināja viņu aizvainot
caur viņas meklēšanas rezultātiem.
Internetā tika plaši izplatīts attēls,
kurā viņas seja bija izkropļota,
lai atgādinātu pērtiķi.
Šis attēls tika publicēts visur.
Cilvēki attēlu publicēja tīšām,
lai tas parādītos meklēšanas rezultātos.
Parakstā viņi norādīja „Mišela Obama”,
un augšupielādētā attēla nosaukums bija
„MichelleObama.jpeg” vai kas tamlīdzīgs,
lai manipulētu ar meklēšanas rezultātiem.
Tas arī izdevās.
Ja jūs 2009. gadā Google meklējāt
attēlu „Mišela Obama”,
pirmo rezultātu starpā parādījās
izkropļotais pērtiķa attēls.
Notiek arī rezultātu pašattīrīšanās,
un tas ir lieliski,
jo Google izvērtē atbilstību
ik stundu, ik dienu.
Tomēr šajā gadījumā Google to nedarīja,
viņi nodomāja: „Tas ir rasistiski,
šis ir neatbilstošs rezultāts,
tāpēc mēs atgriezīsimies
un veiksim manuālu tīrīšanu.
Mēs uzrakstīsim kodu
un savedīsim šo kārtībā.”
Un to viņi arī izdarīja.
Diez vai kāds šajā telpā uzskata,
ka tā bija slikta ideja.
Es arī ne.
Tad pagāja daži gadi,
un visvairāk Google meklētais Annešs,
Annešs Bērings-Breivīks,
izdarīja to, ko izdarīja.
Tas notika 2011. gada 22. jūlijā,
un tā bija šausmīga diena
Norvēģijas vēsturē.
Šis vīrietis, terorists, uzspridzināja
divas valdības ēkas,
kas atrodas pavisam netālu no mums,
Oslo, Norvēģijā.
Pēc tam viņš devās uz Ūtejas salu,
kur nošāva vairākus bērnus.
Todien nomira gandrīz 80 cilvēki.
Daudzi cilvēki teiktu,
ka šim teroraktam bija divi soļi –
viņš uzspridzināja ēkas un nošāva bērnus.
Tā nav patiesība.
Kopumā bija trīs soļi.
Viņš uzspridzināja ēkas, nošāva bērnus
un gaidīja, kad pasaule sāks
meklēt viņu Google.
Viņš bija vienlīdz labi sagatavojis
visus trīs soļus.
To nekavējoties saprata
zviedru tīmekļa izstrādātājs,
meklētājprogrammu optimizācijas
speciālists Stokholmā, Nike Lindkvists.
Viņu ļoti interesē arī politika,
un tobrīd viņš bija sociālajos tīklos –
savā emuārā un Facebook.
Viņš visiem paziņoja:
„Šis cilvēks šobrīd vēlas vienu –
kontrolēt savu tēlu.
Paskatīsimies, vai mēs varam to mainīt,
vai mēs, civilizētā pasaule,
varam protestēt pret viņa nodarīto,
aizvainojot viņu meklēšanas rezultātos.”
Kā tas notika?
Viņš mudināja visus savus lasītājus:
„Atveriet internetu,
atrodiet attēlus ar suņa kaku uz ietves,
– atrodiet attēlus
ar suņa kaku uz ietves, –
publicējiet tos savās plūsmās,
tīmekļa vietnēs, emuāros.
Ierakstiet aprakstā terorista vārdu,
nodēvējiet attēla failu „Breivik.jpeg”.
Iemācīsim Google,
ka tā ir terorista patiesā seja.”
Tas izdevās.
Divus gadus pēc kampaņas pret Mišelu Obamu
šī manipulācijas kampaņa
pret Annešu Bēringu-Breivīku nostrādāja.
Ja Zviedrijā meklējāt viņa attēlu
vēl vairākas nedēļas
pēc 22. jūlija notikumiem,
rezultātu augšgalā
parādījās suņa kaku attēls –
kā neliels protests.
Dīvainā kārtā šoreiz Google neiesaistījās.
Viņi neķērās pie darba un neveica
manuālu šo rezultātu dzēšanu.
Tāpēc lielais jautājums ir –
vai šie divi gadījumi
kaut kādā ziņā atšķiras?
Vai ir jebkāda atšķirība
starp gadījumu ar Mišelu Obamu
un Annešu Bēringu-Breivīku?
Protams, ka nav.
Šie gadījumi ir identiski,
tomēr vienā gadījumā
Google iesaistījās, bet otrā – ne.
Kāpēc?
Mišela Obama ir cienījams cilvēks,
bet Annešs Bērings-Breivīks –
riebumu izraisošs cilvēks.
Vai saprotat?
Cilvēks tiek novērtēts,
un pasaulē ir tikai viens varenais,
kuram ir tiesības noteikt, kāds kurš ir.
„Tu mums patīc, bet tu – ne.
Mēs tev ticam, bet tev – ne.
Tev ir taisnība, tev – ne.
Tu esi patiess, tu – ne.
Tu esi Obama, un tu esi Breivīks.”
Tā manā skatījumā ir vara.
Tāpēc atcerieties, ka katru algoritmu
vienmēr veido cilvēks,
cilvēks ar personīgajiem uzskatiem,
ko neviens kods nevar pilnībā iznīdēt.
Mans vēstījums vērsts ne vien uz Google,
bet arī uz visiem cilvēkiem pasaulē,
kas uzticas kodam.
Jums jāidentificē pašiem savs
objektivitātes trūkums.
Jums jāsaprot, ka esat cilvēciskas būtnes,
un attiecīgi jāuzņemas atbildība.
Es to saku, jo ticu,
ka ir pienācis brīdis,
kad pilnīgi noteikti jāatjauno
un jāpadara vēl ciešāka saikne
starp humanitārajam zinātnēm
un tehnoloģiju.
Ciešāka nekā jebkad.
Mums vismaz jāatceras,
ka brīnišķīgi vilinošā ideja
par objektīviem, tīriem
meklēšanas rezultātiem
ir un visticamāk paliks tikai mīts.
Paldies par uzmanību.
(Aplausi)