Pirms impērijām un ķēniņiem,
pirms podniecības un rakstības,
pirms metāla darbarīkiem un ieročiem
bija siers.
Jau kopš 8000. gada p.m.ē.
senākie Auglīgajā pusmēnesī dzīvojošie
neolīta laika lauksaimnieki
aizsāka siera siešanas tradīciju,
kas ir gandrīz tikpat sena
kā pati civilizācija.
Lauksaimniecības uzplaukums
atnesa pieradinātas aitas un kazas,
no kurām senie lauksaimnieki ieguva pienu.
Taču, vairākas stundas atstāts siltumā,
svaigais piens ieskāba.
Tajā esošā pienskābe lika olbaltumvielām
sarecēt un saistīties mīkstos pikučos.
Atklājuši dīvainās pārvērtības,
lauksaimnieki nolēja atlikušo šķidrumu,
ko vēlāk nosauca par sūkalām,
un atklāja, ka dzeltenīgie pikuči bija
svaigi ēdama, mīksta un uzziežama maltīte.
Šie pikuči jeb recekļi
kļuva par siera veidotājelementiem,
ko ar laiku izturēja, presēja,
nogatavināja un uzputoja
daudzveidīgā piena gardumu bagātībā.
Siera atklāšana neolīta laika cilvēkiem
sniedza milzīgu izdzīvošanas priekšrocību.
Piens bija bagāts ar neaizstājamām
olbaltumvielām, taukiem un minerālvielām.
Taču tajā bija arī
liels daudzums laktozes –
cukura, ko daudziem senajiem
un mūsdienu vēderiem ir grūti sagremot.
Turpretim siers nodrošināja
visas piena priekšrocības
ar daudz mazāku laktozes daudzumu.
Un, tā kā to varēja uzglabāt un uzkrāt,
nozīmīgās uzturvielas varēja uzņemt
lielos bada laikos un garās ziemās.
Uz dažiem Turcijā atrastiem
7000 p.m.ē. podu fragmentiem
joprojām atrodamas liecības
par tajā bijušā siera un sviesta paliekām.
Bronzas laikmeta beigās
siers bija standarta patēriņa prece
Vidusjūras austrumu jūras tirdzniecībā.
Blīvi apdzīvotajās
Senās Divupes pilsētvalstīs
siers kļuva par kulinārās
un reliģiskās dzīves pamatpreci.
Dažas no senākajām rakstveida liecībām
ir siera kvotu uzskaites pieraksti,
kuros uzskaitītas dažādas siera šķirnes
atšķirīgiem rituāliem un iedzīvotājiem
Senajā Divupē.
Tuvējo Turcijas civilizāciju
rakstveida liecībās minēts arī himozīns.
Šis dzīvnieku blakusprodukts,
kas izstrādājas noteiktu zīdītāju kuņģos,
var paātrināt un regulēt recēšanu.
Ar laiku šis smalkais sierniecības
līdzeklis izplatījās pa visu pasauli,
paverot ceļu plašam jaunu,
cietāku sieru klāstam.
Un, kaut arī dažas konservatīvas siera
kultūras šo piena delikatesi izbrāķēja,
daudzas citas sieru pieņēma un drīz vien
pievienoja paši savas vietējās garšas.
Klejojošie mongoļi no jaka piena sēja
cietas, saulē kaltētas buaslāga daivas.
Ēģiptieši baudīja no kazas piena
gatavotu mājas sieru,
kura sūkalas izspieda ar niedru paklājiem.
Dienvidāzijā pienu recināja
ar dažādām pārtikas skābēm,
piemēram, citrona sulu, etiķi vai jogurtu,
un tad pakarināja kaltēšanai
panīra klučos.
Šo maigo un mīksto sieru
varēja pievienot karijiem un mērcēm
vai vienkārši apcept kā veģetāru ēdienu.
Grieķi sālījumā nogatavināja
sāļā fetas siera klučus
līdztekus cietākai siera šķirnei,
kas līdzīga mūsdienu pecorino romano.
Šo rīvējamo sieru gatavoja Sicīlijā
un izmantoja ēdienos
visā Vidusjūras reģionā.
Romiešu valdīšanas laikā
sausais siers jeb caseus aridus
kļuva par nozīmīgu pārtiku
gandrīz 500 000 kareivju, kas sargāja
Romas impērijas plašās robežas.
Kad Rietumromas impērija sabruka,
sierniecība turpināja attīstīties
Eiropas laukos izkaisītajās
viduslaiku muižās.
Vairākos simtos Eiropā izkaisīto
benediktiešu klosteru
viduslaiku mūki bez sava gala
eksperimentēja ar dažādiem piena veidiem,
sierniecības un izturēšanas paņēmieniem
un radīja daudzus
mūsdienās populārus sierus.
Parmezānu, rokforu, Minsteres
un vairākus Šveices tipa sierus
izstrādāja un pilnveidoja
šie garīdznieki sierdari.
Alpos sevišķi sekmīga
bija Šveices sierniecība,
kas no govs piena
radīja neskaitāmus sierus.
14. gadsimta beigās
Alpu siers no Šveices Grijēras apgabala
bija kļuvis tik ienesīgs,
ka kaimiņu valsts iebruka
Grijēras augstienē,
lai pārņemtu plaukstošo
siera tirdzniecību.
Siers savu popularitāti
saglabāja arī renesansē,
un rūpnieciskais apvērsums
tā gatavošanu nogādāja no klosteriem
līdz iekārtām.
Mūsdienās ik gadu saražo
aptuveni 22 miljardus kilogramu siera,
ko pārvadā un patērē visā pasaulē.
Taču 10 000 gadus pēc tā izgudrošanas
vietējās saimniecības joprojām
iet savu neolīta laika senču pēdās,
ar rokām gatavojot vienu no cilvēces
senākajiem un iecienītākajiem ēdieniem.