2013. gada 26. janvārī Al Kāidas kaujinieku banda iebruka senajā Timbuktu pilsētā, pie Sahāras tuksneša dienvidu robežas. Tur tie pielaida uguni viduslaiku bibliotēkai, kurā bija 30 000 manuskriptu arābu un vairākās āfrikāņu valodās par visdažādākajām tēmām, sākot no astronomijas līdz ģeogrāfijai, no vēstures līdz medicīnai; tostarp arī grāmata, kurā fiksēta, iespējams, pirmā metode vīriešu erektālās disfunkcijas ārstēšanai. Lai gan nezināms Rietumos, tas bija vesela kontinenta zināšanu krājums, Āfrikas balss laikā, kad tika uzskatīts, ka Āfrikai tādas nemaz nav. Bamako pilsētas mērs, šī notikuma aculiecinieks, manuskriptu sadedzināšanu nodēvēja par „noziegumu pret pasaules kultūras mantojumu”. Un viņam ir taisnība – vai būtu bijusi taisnība, ja vien viņš faktiski nebūtu melojis. Patiesībā tieši pirms šī notikuma Āfrikas zinātnieki bija savākuši kaudzi nejauši izvēlētu vecu grāmatu un atstājuši tās teroristiem sadedzināšanai. Šodien kolekcija ir noslēpta Bamako, Mali galvaspilsētā, un pamazām iet bojā augsta mitruma apstākļos. Tas, kas tika izglābts ar viltību, nu atkal ir pakļauts briesmām – šoreiz no klimata puses. Taču Āfrika un attālie pasaules nostūri nav vienīgās un pat ne galvenās vietas, kur manuskripti, kas varētu mainīt pasaules kultūras vēsturi, ir pakļauti briesmām. Pirms vairākiem gadiem es veicu Eiropas pētniecības bibliotēku apskati un atklāju, ka ir vismaz 60 000 manuskriptu no perioda pirms 1500. gada, kas nav salasāmi ūdens radītu bojājumu, izbalēšanas, pelējuma un ķīmisku reaģentu dēļ. Patiesais skaits, iespējams, ir divreiz lielāks, un tas ir neskaitot renesanses un jaunlaiku manuskriptus un tādu kultūras mantojuma daļu kā kartes. Ja nu būtu tāda tehnoloģija, kas spētu atgūt šos zudušos un nezināmos darbus? Iedomājieties, kā šie visā pasaulē apslēptie dārgumi, simtiem tūkstošu līdz šim nezināmu tekstu, spētu pilnībā mainīt mūsu zināšanas par pagātni. Iedomājieties, kādus nezināmus klasikas darbus mēs atklātu, kas mainītu literatūras, vēstures, filozofijas, mūzikas kanonus, vai pat vēl provokatīvāk – kas varētu mainīt mūsu kultūras identitāti, uzceļot jaunus tiltus starp cilvēkiem un kultūru. Tie ir jautājumi, kas pārvērta mani no viduslaiku pētnieka, tekstu lasītāja, tekstu pētniekā. Cik gan nepilnīgs ir vārds „lasītājs”! Mani tas mudina domāt par pasivitāti, par kādu, kurš dīki atlaidies atpūtas krēslā un gaida, ka zināšanas pie viņa atnāks mazā, glītā paciņā. Cik daudz labāk ir būt pagātnes dalībniekam, piedzīvojumu meklētājam neatklātā zemē, kas mēģina atrast apslēpto tekstu. Kā akadēmiķis es biju tikai un vienīgi lasītājs. Es lasīju un mācīju to pašu klasiku, ko cilvēki ir lasījuši un mācījuši gadu simtiem – Vergiliju, Ovīdiju, Čoseru, Petrarku, – un ar ikvienu savu zinātnisko publikāciju es cilvēces gudrībai pievienoju arvien plānāku un plānāku atklāsmes šķēli. Tā vietā es gribēju būt pagātnes arheologs, literatūras atklājējs, Indiana Džonss bez pātagas – nu vai patiesībā ar pātagu. (Smiekli) Un es to gribēju ne tikai sev, bet arī saviem studentiem. Tā nu pirms sešiem gadiem es mainīju karjeras virzienu. Tolaik es strādāju pie „Mīlas šaha”, pēdējā garā Eiropas viduslaiku dzejoļa, kas ne reizi nebija rediģēts. Tas nebija rediģēts, jo pastāvēja tikai vienā manuskriptā, kas Drēzdenes bombardēšanā Otrā pasaules kara laikā bija tik smagi cietis, ka pētnieki vairākās paaudzēs to bija pasludinājušas par zaudētu. Piecus gadus es biju strādājis ar ultravioletās gaismas lampu, cenšoties atjaunot rakstītā pēdas, un biju ticis tik tālu, cik tā laika tehnoloģija mani varēja aizvest. Un tad es izdarīju to, ko dara daudzi cilvēki. Es iegāju internetā un tur uzzināju, kā multispektrālā attēlu apstrāde palīdzējusi atgūt divus slavenā grieķu matemātiķa Arhimēda apcerējumus no 13. gadsimta palimpsesta. Palimpsests ir manuskripts, kas ticis izdzēsts un kam pārrakstīts pāri. Daudz nedomājot, es nolēmu uzrakstīt Arhimēda palimpsesta projekta galvenajam attēlu apstrādes pētniekam, profesoram Rodžeram Īstonam, par savu ieceri un lūgumu. Un man par pārsteigumu viņš atbildēja. Ar viņa palīdzību man izdevās iegūt finansējumu no ASV valdības, lai uzbūvētu pārvietojamu multispektrālo attēlu apstrādes laboratoriju. Pateicoties šai laboratorijai, es apdegušu un izbalējušu jucekli pārvērtu jaunā viduslaiku klasikā. Kā tad īsti darbojas multispektrālā attēlu apstrāde? Multispektrālās attēlu apstrādes pamatā ir ideja, ko neapšaubāmi novērtēs ikviens, kas pazīstams ar infrasarkanās nakts redzamības brillēm: proti, tas, ko spējam saskatīt redzamās gaismas spektrā ir vien sīka daļiņa no visa, kas tur ir. Tāpat ir ar neredzamo tinti. Mūsu sistēma izmanto 12 gaismas viļņu garumus starp ultravioleto un infrasarkano, un tie tiek gaismoti no augšas lejup uz manuskriptu no LED spuldžu blokiem. Otrs multispektrālās gaismas avots nāk augšup cauri manuskripta lapai. Šādi katrai lapai tiek izveidoti līdz pat 35 attēliem ciklā, izmantojot jaudīgu digitālo kameru, kas aprīkota ar kvarca objektīvu. Tādu pasaulē ir kādi pieci. Kad attēli iegūti, tos izlaiž caur statistiskajiem algoritmiem, lai vēl vairāk uzlabotu un padarītu vēl skaidrākus, izmantojot programmatūru, kas sākotnēji radīta satelītattēliem un ko izmantojuši ģeotelpiskie pētnieki un ASV Centrālās izlūkošanas pārvalde. Rezultāti var būt patiešām iespaidīgi. Jūs varbūt esat dzirdējuši, ko mēs paveicām ar Nāves jūras rokrakstiem, kas pamazām saželē. Izmantojot infrasarkano gaismu, mums ir izdevies izlasīt pat vistumšākos Nāves jūras rokrakstu stūrus. Taču jūs, iespējams, nezināt par citiem briesmām pakļautiem Bībeles tekstiem. Lūk, piemēram, lapa no mūsu apstrādāta manuskripta, kas, iespējams, ir vērtīgākā kristiešu Bībele pasaulē. Codex Vercellensis ir vissenākais evaņģēliju tulkojums latīņu valodā, tas datējams ar 4. gadsimta pirmo pusi. Šis manuskripts ir vistuvākais tā laika Bībelei, kad imperators Konstantīns ieviesa kristietību kā arī Nīkajas koncila sasaukšanas laikam, kad notika vienošanās par kristīgās ticības pamatiem. Šis manuskripts diemžēl bija ļoti smagi bojāts – bojāts tādēļ, ka gadsimtiem ilgi tika izmantots un ņemts rokās zvēresta nodošanas ceremonijās baznīcā. Tas violetais traips, ko redzat augšējā kreisajā stūrī, faktiski ir Aspergillus – tā ir sēne, kas nākusi no nemazgātām ar tuberkulozi slima cilvēka rokām. Mūsu attēlu apstrāde ir ļāvusi man veikt pirmo šī manuskripta norakstu pēdējo 250 gadu laikā. Taču laboratorija, kas var nokļūt pie kolekcijām, kurām tā vajadzīga, ir tikai daļa no risinājuma. Šī tehnoloģija ir dārga un ļoti reta, un šādi iegūt un apstrādāt attēlus prot pavisam nedaudzi. Tas nozīmē, kā šāda atjaunošana lielākajai daļai pētnieku ir nepieejama, un to var atļauties tikai turīgākās organizācijas. Tieši tāpēc es nodibināju Lācara projektu – bezpeļņas iniciatīvu, kas padarītu multispektrālo attēlu apstrādi pieejamu atsevišķiem zinātniekiem un mazākām organizācijām par velti vai nelielu samaksu. Pēdējo piecu gadu laikā mūsu attēlu apstrādes speciālisti, zinātnieki un studenti ir bijuši septiņās dažādās valstīs un atguvuši dažus no pasaules vērtīgākajiem bojātajiem manuskriptiem, tostarp Verčelli grāmatu, kas ir senākā grāmata angļu valodā, Karmārtenas Melno grāmatu, senāko grāmatu velsiešu valodā, un dažus no visvērtīgākajiem agrīnajiem evaņģēlijiem, kas atrodas kādreizējās Padomju Gruzijas teritorijā. Tātad – ar spektrālo attēlu apstrādi var atgūt zudušus tekstus. Vēl vairāk – ar to iespējams atgūt jebkura objekta sākotnējo stāstu, stāstu par to, kā, kad un kurš šo tekstu radījis, un reizēm – ko autors ir domājis rakstīšanas laikā. Ņemsim par piemēru Neatkarības deklarācijas uzmetumu, ko ar roku rakstījis Tomass Džefersons, – ar to pirms dažiem gadiem Kongresa bibliotēkā strādāja mani kolēģi. Bibliotēkas pārziņi bija pamanījuši, ka visā tekstā viens vārds ir aizķēpāts un pārrakstīts. Pa virsu rakstītais vārds bija „pilsoņi”. Jūs, iespējams, nojaušat, kurš vārds bija apakšā. „Subjekti”. Lūk, dāmas un kungi, Amerikas demokrātija attīstās zem Tomasa Džefersona rokas. Vai aplūkosim 1491. gada Martellusa karti, ko apstrādājām Jeila Bainekī bibliotēkā. Tā ir karte, ko Kolumbs visticamāk izmantoja pirms došanās ceļā uz Jauno pasauli un kas viņam deva priekšstatu, kāda izskatās Āzija un kur atrodas Japāna. Šīs kartes problēma ir tā, ka laika gaitā tintes un pigmenti bija tik ļoti izdzisuši, ka pasaule uz šīs vairāk nekā divus metrus lielās kartes izskatījās pēc milzu tuksneša. Līdz šim mums bija ļoti neskaidrs priekšstats par to, ko Kolumbs zināja par pasauli un kā bija atainotas pasaules kultūras. Parastā apgaismojumā galvenie apzīmējumi uz kartes bija pilnīgi nesalasāmi. Ultravioletā gaisma maz ko līdzēja. Multispektrālā apstrāde parādīja mums visu. Mēs uzzinājām, ka Āzijā mituši briesmoņi ar tik garām ausīm, ka tās spējušas pārklāt visu radījuma ķermeni, un Āfrikā – čūska, kas no zemes likusi pacelties dūmiem. Tāpat kā zvaigžņu gaisma mums spēj pastāstīt, kā Visums izskatījies tālā pagātnē, multispektrālā gaisma spēj aizvest mūs līdz pirmajiem objekta radīšanas mirkļiem. Caur šo objektīvu mēs ieraugām kļūdas, domu maiņu, vientiesību, necenzētās domas, cilvēka iztēles nepilnības, kas padara šos svētos objektus un to autorus īstākus, kas mūs satuvina ar vēsturi. Kā ar nākotni? Ir tik daudz pagātnes un tik maz cilvēku ar prasmēm, kas vajadzīgas, lai to glābtu, pirms šie objekti izzūd pavisam. Tieši tāpēc esmu sācis mācīt šo jauno hibrīddisciplīnu, ko dēvēju par tekstu zinātni. Tekstu zinātne ir savienība starp literatūras pētnieka tradicionālajām prasmēm – spēju lasīt senās valodas un senus rokrakstus, zināšanas par tekstu veidošanu, kas ļauj tos klasificēt un datēt – un tādām jaunām metodēm kā attēlu apstrādes zinātne, tinšu un pigmentu ķīmija, datorizēta optiskā rakstu zīmju atpazīšana. Pagājušogad kāds pirmā kursa students ar zināšanām latīņu un grieķu valodā, multispektrāli apstrādāja palimpsestu, ko bijām nofotogrāfējuši slavenā Romas bibliotēkā. Darba gaitā zem teksta sāka parādīties smalks rokraksts grieķu valodā. Visi savācās apkārt, un viņš nolasīja rindiņu no zuduša darba, ko rakstījis grieķu komēdijas dramaturgs Menandrs. Tā bija pirmā reize vairāk nekā tūkstoš gadu laikā, kad šie vārdi tika izrunāti skaļi. Tajā mirklī viņš kļuva par pētnieku. Dāmas un kungi, šī ir pagātnes nākotne. Liels paldies. (Aplausi)